Bibliotēka
01.03.2007

Zudušo laiku jūra

Komentē
0

Janvāra beigās jūra kļuva skarba, sāka apskalot pilsētiņu ar biezu duļķi, un nedaudz nedēļu vēlāk izplatījās neciešama smirdoņa. Kopš tā laika iedzīvotāji visam atmeta ar roku, vismaz līdz nākošajam decembrim, un pēc pulksten astoņiem neviens vairs nebija nomodā. Taču togad, kad ieradās seņjors Herberts, jūra palika nemainīga vēl februārī. Pat gluži pretēji — tā kļuva aizvien rāmāka un mirdzošāka un marta pirmajās naktīs izdvesa smaržu.

Tobīass to sajuta. Krabji viņam bija apriebušies, un lielāko nakts daļu viņš pavadīja, tos iztrenkādams no gultas, līdz atkal uzpūta vējiņš un viņš atkal varēja gulēt. Garajos bezmiega brīžos viņš bija iemanījies izšķirt jebkuru gaisa pārmaiņu. Un tā, sajūtot rožu smaržu, viņam nemaz nevajadzēja atvērt durvis, lai pārliecinātos, ka tā nāk no jūras.

Viņš piecēlās vēlu. Klotilde pagalmā jau bija iekurinājusi uguni. Pūta spirgts vējiņš, un visas zvaigznes bija savās vietās, bet saskaitīt tās līdz pašai pamalei nebūtu viegli, jo traucēja jūras izstarotā gaisma. Pēc kafijas iebaudīšanas Tobīass aukslējās sajuta nakts kņudoņu.

— Šonakt, — viņš atcerējās, — notika kas neparasts. Klotilde, protams, neko nebija jutusi. Viņa gulēja tik ciešā miegā, ka aizmirsa pat sapnī redzēto.

— Tā bija rožu smarža, — Tobīass teica, — un es esmu pārliecināts, ka tā nāca no jūras.

 Es nezinu, kā smaržo rozes, — Klotilde ieminējās.

Varbūt viņa runāja patiesību. Pilsētiņa bija izkveldēta, zeme sakaltusi, salpetra nogulsnes sasprēgājušas, un tikai paretam kāds no citurienes atveda ziedu pušķīti, lai to iesviestu jūrā tajā vietā, kur tika iemesti mirušie.

Tā ir tā pati smarža, kāda nāca no Gvakamajalas slīkoņa, — Tobīass paskaidroja.

— Labi, — Klotilde pasmaidīja, — bet, ja smarža bija tīkama, tad vari būt drošs, ka tā nenāca no šejienes jūras.

Šejienes jūra patiesi bija barga. Palaikam, kad tīkli izvilka tikai uzvirmotu duļķi, pilsētiņas ielas pēc bēguma bija pilnas ar nosprāgušām zivīm. Spridzinot ar dinamītu, uzpeldēja senlaikos bojā gājušu kuģu paliekas.

Nedaudzās pilsētiņā palikušās sievietes, tāpat kā Klotilde, ēdienu gatavoja ar īgnu prātu. Un, tāpat kā viņa, arī vecā Hakoba laulene bija piecēlusies agrāk nekā parasti, uzkopusi istabu un brokastu laikā ļāva vaļu savai nelāgajai omai.

— Mana pēdējā vēlēšanās, — viņa vīram paziņoja, — ir tāda — lai es tiktu dzīva aprakta.

Viņa to teica tā, it kā gulētu uz nāves gultas, taču patiesībā sēdēja brokastu galda galā ēdamistabā ar lieliem logiem, pa kuriem visā mājā straumēm ieplūda marta rīta spozme. Viņai pretim, savu izsalkumu rāmi remdinādams, sēdēja vecais Hakobs, vīra cilvēks, kurš savu sievu mīlēja tik gauži un kopš tik sena laika, ka ij iedomāties nespēja citas ciešanas kā vien tās, kuru cēlonis bija paša veča.

Es gribu nomirt drošā pārliecībā, ka mani apraks zemē kā visus pieklājīgus ļaudis, — viņa teica. — Un, lai patiesi tā notiktu, man nekas cits neatliek kā aiziet kur tālāk un izlūgties, lai mani aprok dzīvu.

Nevienam tev tas nav jāizlūdzas, — dziļā mierā atbildēja vecais Hakobs. — Es pats tevi tur aizvedīšu.

Tad pošamies ceļā, — sieva teica, — jo es miršu pavisam drīz.

Vecais Hakobs vērīgi nopētīja savu veču. Vienīgi acis tai bija saglabājušās jaunas. Kauli locītavās bija samezglojušies un atgādināja noblietētu zemi, taču galu galā tie aizvien pēc tādas bija izskatījušies.

— Tu nekad neesi bijusi spirgtāka kā šobrīd, — viņš aizrādīja.

— Šonakt, — viņa nopūtās, — es sajutu rožu smaržu.

— Neraizējies, — vecais Hakobs sievu mierināja, — Ar mums, mazajiem ļaudīm, tas palaikam tā atgadās.

— Nekā tamlīdzīga, — sieva iebilda. — Es mūždien esmu lūgusi dievu, lai nāves stundiņa man tiktu pavēstīta jau laikus un es varētu nomirt kaut kur tālu no šejienes jūras. Rožu smarža šajā pilsētiņā var būt tikai Dieva Tā Kunga dota zīme.

Vecajam Hakobam neatlika nekas cits kā lūgt, lai viņam tiktu atvēlēts kāds brīdis visa pienācīgai nokārtošanai. Viņš bija dzirdējis runājam, ka ļaudis nemirst vis tad, kad vajadzētu, bet gan tad, kad to vēlas, un viņu nopietni satrauca sievas paredzējums. Satrauca tik lielā mērā, ka vecais Hakobs pat apsvēra, vai, šim brīdim pienākot, patiesi nevajadzētu sievu aprakt dzīvu.

Pulksten deviņos tika atvērta telpa, kur agrāk bija bijis veikaliņš. Pie durvīm viņš nolika divus krēslus un galdiņu ar dambretes spēli un visu rīta cēlienu pavadīja sacensībās ar nejaušiem pretiniekiem. No savas vietas viņš redzēja pilsētiņas drupas, mājas, ko izķēmoja saules izkrimstu senu krāsojumu plēksnes, un ielas viņā malā gabaliņu jūras.

Pirms pusdienām viņš, kā aizvien, spēlēja ar donu Māksimo Gomesu. Vecais Hakobs nevarēja iedomāties lēnprātīgāku pretinieku kā šo vīru, kurš neskarts bija izgājis cauri diviem Pilsoņu kara gadiem un tikai trešajā zaudējis vienu aci. Pēc tīši paspēlētas partijas viņš partneri aizturēja nākamajai.

— Sakiet man vienu, don Māksimo, — viņš pēc brīža iejautājās, — vai jūs spētu dzīvu aprakt savu sievu?

— Noteikti, — dons Māksimo Gomess paziņoja. — Ticiet, ka man rokas neiedrebētos.

Vecais Hakobs sadrūmis apklusa. Bet tad, ļaudams sev noņemt vienu no labākajām ripiņām, nopūtās:

— Lieta tāda, ka Petra drīz mirs.

Dons Māksimo nepamirkšķināja ne acu. — Tādā gadījumā, — viņš teica, — jums nav nekādas vajadzības viņu aprakt dzīvu. — Un pievāca divas ripiņas, reizē iegūdams dāmu. Bet pēc tam ar savu vienīgo skumji asarojošo aci cieši nolūkojās pretiniekā.

— Kas jums atgadījies?

— Šonakt, — vecais Hakobs paskaidroja, — viņa saodusi rožu smaržu.

— Tad jau būtu jāmirst pusei no pilsētiņas iedzīvotājiem, — sacīja dons Māksimo Gomess. — Šorīt taču ne par ko citu nedzird runājam.

Vecajam Hakobam vajadzēja krietni nopūlēties, lai vēlreiz zaudētu, partneri neapvainojot. Novācis galdiņu un krēslus, viņš noslēdza telpu un devās meklēt kādu, kurš būtu samanījis rožu smaržu. Beidzot izrādījās, ka tikai Tobīass par to bija pārliecināts. Tālab vecais Hakobs palūdza Tobīasu it kā nejauši iegriezties viņa mājā un visu pastāstīt sievai.

Tobīass šo lūgumu izpildīja. Ap četriem, saposies it kā ciemiem, viņš iegriezās vecā Hakoba mājā, kur gaitenī veča pašreiz sakārtoja vīram nepieciešamās drēbes, kad tas būs kļuvis par atraitni.

Tobīass ienāca gaitenī tik klusu, ka vecā satrūkās.

— Žēlīgais dievs! — viņa iesaucās. — Es domāju, ka ieradies ercenģelis Gabriels.

— Nu, tad pārliecinieties, ka jums misējies, — Tobīass ierunājās. — Tas esmu es un atnācu, lai jums ko pastāstītu.

Hakoba sieva sakārtoja acenes un atkal ķērās pie darba.

— Es jau zinu, ko jūs stāstīsiet, — viņa teica.

— Un ko īsti? — Tobīass atvaicāja.

— Ka šonakt esat manījis rožu smaržu.

— Kā jūs to zināt? — vīlies jautāja Tobīass.

— Manos gados, — veča paskaidroja, — cilvēkam ir tik daudz laika pārdomām, ka viņš kļūst par gaišreģi.

Vecais Hakobs, kurš stāvēja dibenistabiņā, ausi pie starpsienas piespiedis, apkaunots izslējās.

— Ko tu iedomājies, siev! — viņš iesaucās caur sienu, pagriezās un ienāca gaitenī. — Tu nemaz tam neticēji.

— Šis puika melo,— viņa atbildēja, galvu nepaceldama. — Neko viņš nav manījis.

— Tas bija ap vienpadsmitiem, — Tobīass paskaidroja, — es tobrīd trenkāju krabjus.

Vecā Hakoba sieva turpināja lāpīt kādu apkaklīti.

— Meli, — viņa tiepās. — Visiem zināms, ka tu esi viltnieks. — Ar zobiem nokodusi pavediena galu, viņa pāri acenēm paskatījās uz Tobīasu. — Neapjēdzu vienīgi to, kas tevi dzina piezieķēt matus ar vazelīnu un nospodrināt kurpes tikai tāpēc vien, lai atnāktu un mēģinātu mani
piemuļķot.

Kopš šās reizes Tobīass sāka uzmanīt jūru. Uzkāris guļamtīklu pagalma galerijā, viņš nakti pavadīja nomodā, pārsteigts par to, kas notiek pasaulē, kamēr ļaudis guļ. Daudzas naktis viņš dzirdēja krabju izmisīgo čabināšanos, tiem mēģinot uzčāpot pa pamatu balstiem, un tikai pēc daudzu nakšu veltīgām pūlēm tie pagura. Tāpat viņš iepazinās ar Klotildes gulēšanas veidu. Tobīass atklāja, ka, karstumam palielinoties, viņas krākšana, kas atgādināja flautas skaņas, kļuva aizvien stieptāka, līdz jūlija tveicē tā pārvērtās vienā vienīgā gurdā notī.

Sākumā Tobīass vēroja jūru tā, kā to darītu ikviens tās pazinējs, skatu vienam apvāršņa punktam pievērsis. Viņš redzēja, kā mainās tās krāsa. Redzēja, kā tā nodziest un kļūst putojoša un duļķaina, un izverd piedrazotas atraugas, kad lietavas tai izraisīja kārtējās vēdergraizes. Taču pamazītēm viņš mācījās jūru novērot tā, kā darītu ikviens tās labs pazinējs, nemaz uz to nelūkodamies, taču nespēdams to aizmirst pat miegā.

Augustā nomira vecā Hakoba sieva. Rītausmā viņu mirušu atrada gultā, un tās līķi vajadzēja, tāpat kā visus citus mirušos, iesviest bez ziediem jūrā. Bet Tobīass vēl aizvien cerēja. Viņš bija tik ilgi cerējis, ka tas jau pārvērtās par veidu, kādā viņš skatījās. Kādu nakti, atlaidies guļamtīklā, Tobīass atskārta, ka gaisā kaut kas grozījies. Tā bija mainīga brāzma — kā toreiz, kad japāņu kuģis ostas vārtos izgāza sapuvušu sīpolu kravu. Pēc tam smirdoņa sastinga un palika nekustīga līdz pat rīta svīdumam. Tikai tad, kad Tobīass juta, ka tā satverama ar rokām, lai parādītu citiem, viņš izlēca no guļamtīkla, iegāja istabā pie Klotildes un vairāk lāgu sapurināja.

— Te nu būs, — viņš teica.

Klotildei vajadzēja smaku noraust ar pirkstiem tikpat kā zirnekļu tīmekļus, lai varētu piecelties. Bet tad viņa atkrita atpakaļ iesildītajos palagos.

— Piķis ar ārā! — viņa iesaucās.

Tobīass vienā lēcienā izmetās pa durvīm, izskrēja ielas vidū un sāka kliegt. Viņš kliedza no visa spēka, dziļi atvilka elpu un atkal kliedza, tad apklusa un ieelpoja vēl dziļāk, taču jūra joprojām izdvesa smaržu. Tomēr Tobīasam neviens neatbildēja. Tāpēc viņš sāka iet no mājas uz māju un klauvēt, ieskaitot pat tās, kuras nevienam nepiederēja, līdz viņa saceltais ļembasts saplūda ar suņu rejām un pamodināja visus pilsētiņas iedzīvotājus.

Daudzi smaržu nemaz nemanīja. Bet citi, jo sevišķi gados vecākie, nonāca liedagā, lai labāk to izbaudītu. Tas bija blīvs aromāts, kurš neatstāja vietu nevienai citai pagātnes smaržai. Vairāki pilsētiņas iedzīvotāji, kuri bija paguruši, to ostīdami, atgriezās mājās. Tomēr vairums ļaužu palika, lai pludmalē izgulētu savu miegu. Rītausmā smarža bija tik tīra, ka jau kļuva žēl to elpot. Tobīass nogulēja gandrīz cauru dienu. Klotilde pamodināja viņu diendusas laikā, un viņi abi visu pēcpusdienas cēlienu pavadīja meņģēdamies gultā, nemaz neaizslēguši uz pagalmu vedošās durvis. Vispirms viņi draiskojās kā sliekas, tad kā truši un visbeidzot kā bruņurupuči, līdz visa pasaule sadrūma un sāka satumst. Bet gaisā vēl aizvien bija jaušamas rožu pēdas. Palaikam istabā ieplūda mūzikas viļņi.

— Tā nāk no Katarīno iestādes, — Klotilde teica. — Tur droši vien kāds ieradies.

Bija ieradušies trīs vīrieši un viens meitietis. Katarīno nodomāja, ka var atnākt vēl citi, un mēģināja sakārtot patafonu. Kad tas neizdevās, palīgā tika lūgts Pančo Aparesīdo, kurš pieprata visu, un viņam bija kaste ar daždažādiem rīkiem un prasmīgas rokas.

Katarīno iestāde bija savrupa māja netālu no jūras krasta. Tajā bija plaša zāle ar galdiņiem un sēdekļiem un vairākām istabiņām aiz tās. Vērodami Pančo Aparesīdo darbu, atnākušie trīs vīrieši ar savu meitieti, pie letes nosēdušies, klusēdami dzēra, cits pēc cita palaikam nožāvādamies.

Pēc daudziem izmēģinājumiem patafons darbojās. Dzirdot tālo, bet skaidri uztveramo mūziku, cilvēki pārtrauca sarunas. Kādu brīdi viņi nolūkojās cits citā, ne vārda nesacīdami, jo tikai tagad apjēdza, cik veci kļuvuši kopš tā laika, kad pēdējo reizi bija dzirdējuši mūziku.

Pēc pulksten deviņiem Tobīass redzēja, ka visi vēl ir nomodā. Pilsētiņas iemītnieki sēdēja pie durvīm, klausīdamies Katarīno vecās skaņuplates ar tādu pašu bērnišķīgu padevību liktenim, kādā tiek vērots debess spīdekļu aptumsums. Katra skaņuplate atgādināja kādu mirušo, kāda ēdiena garšu pēc ilgas slimošanas vai arī kaut ko, ko reiz pirms ilgiem gadiem bija vajadzējis paveikt jau nākamajā dienā, bet kas aizmāršības dēļ bija palicis neizdarīts.

Mūzika apklusa vienpadsmitos. Daudzi aizgāja gulēt, ticēdami, ka uznāks lietus, jo virs jūras brieda tumša tūce. Taču mākonis nolaidās zemāk, kādu brīdi peldēja pa ūdens virsu un tad nogrima. Augšā palika tikai zvaigznes. Pēc neilga brīža no pilsētas jūras virzienā uzvēdīja vēja pūsma, atnesdama sev līdzi rožu smaržu.

— Ko es teicu, Hakob! — iesaucās Māksimo Gomess.

— Mēs to jūtam jau otru reizi. Esmu pārliecināts, ka turpmāk to jutīsim katru vakaru.

— Pasargi, dievs! — vecais Hakobs atbildēja. — Šī smarža manā mūžā ir vienīgā, kas atnākusi pārāk vēlu.

Viņi abi bija spēlējuši dambreti tukšajā veikaliņa telpā, nepiegriezdami vērību skaņuplatēm. Atmiņas bija tik senas, ka neatradās skaņuplate, kas būtu pietiekami veca, lai tās pamodinātu.

— Es gan ne sevišķi visam tam ticu, — dons Māksimo Gomess sacīja. — Kad tik daudz gadu alkts pēc zemes un ar tik daudz sieviešiem sapņots par kādu kaktiņu, kurā iesēt puķes, nav nekāds brīnums, ka cilvēks beidzot to visu sāk saost un pat notic, ka viss notiek īstenībā.

— Bet mēs taču to saodām paši ar saviem deguniem, — vecais Hakobs ieminējās.

— Nav svarīgi, — dons Māksmio Gomess atbildēja. — Kara gados, kad revolūcija jau bija zaudēta, mēs visi tik ļoti ilgojāmies pēc kāda ģenerāļa, ka redzējām parādāmies pavisam dzīvu, ar miesu un kauliem, hercogu Mārlboro. Es viņu tiku redzējis pats savām acīm, Hakob.

Pulkstenis jau bija pāri pusnaktij. Palicis viens, vecais Hakobs aizslēdza veikaliņa telpu un iegāja ar gaismu guļamistabā. Pa jūras zaigo jumā ietverto logu viņš redzēja klinti, no kuras mirušos iemet jūrā.

— Petra! — viņš klusinātā balsī pasauca.

Bet viņa to nevarēja dzirdēt. Šajā brīdī viņa peldēja gandrīz ūdens virspusē Bengālijas līča dienasvidus spozmē. Viņa bija pacēlusi galvu, lai redzētu cauri ūdenim kā apgaismotā skatlogā peldam milzīgu okeāna tvaikoni. Taču viņa nevarēja saskatīt savu vīru, kurš šajā mirklī pasaules otrā malā atkal sadzirdēja Katarīno patafonu.

— Ielāgo, — vecais Hakobs teica.— Nav vēl ne seši mēneši, kad viņi tevi dēvēja par jukušu, bet tagad paši svin svētkus par godu šai smaržai, kura tev nesa nāvi.

Gaismu nodzēsis, viņš nolikās gultā. Brīdi ļāvās vecu ļaužu drebelīgajai raudāšanai, taču drīz vien iemiga.

— Ja vien varētu, es no šīs pilsētas aizvāktos, — viņš caurmiegā šļupstēja. — Laistos kauču pie paša nelabā, ja vien varētu sagrabināt divdesmit peso.

Kopš šīs nakts smarža jūrā saglabājās vairākas nedēļas. Tā iesūcās mājeļu koksnē, pārtikas produktos un dzeramūdenī, un nekur no tās nebija glābiņa. Daudzi bažījās, to sajutuši paši savu izkārnījumu garaiņos. Abi vīri un meitietis, kuri bija ieradušies Katarīno iestādē, piektdien no turienes aizgāja, bet sestdien ar jezgu tajā atgriezās. Svētdien saradās vēl vairāk ļaužu. Tie ņudzēt ņudzēja visās malās, meklēdami ko ēdamu un kur pārgulēt, tā ka visas ielas bija pārpildītas.

Viņu nāca arvien vairāk. Meitieši, kuri, pilsētiņai pamirstot, bija no tās aizgājuši, tagad atgriezās Katarīno iestādē. Viņas bija resnākas un spilgtāk izkrāsojušās un atnesa jaunlaiku skaņuplates, kuras nevienam nekādas atmiņas neuzjundīja. Atgriezās arī daži no agrākajiem pilsētiņas iedzīvotājiem. Viņi citā malā bija vai pušu plēsušies, lai tiktu pie skanošā, bet, dižodamies ar savu bagātību, atgriezās ar tām pašām drēbēm, ar kurām bija aizgājuši. Uzradās mūzika un mantu izlozes, loteriju galdi, gaišreģi un nolīgstami slepkavas, un vīri, kuri, ap kaklu apvijuši indīgas čūskas, piedāvāja pirkšanai mūžīgas dzīvošanas eliksīru. Atnācēji plūda šurp vairākas nedējas — pat vēl pēc tam, kad bija sākušās pirmās lietavas, jūra kļuva nemierīga un pagaisa rožu smarža. Reizē ar pēdējiem atnācējiem ieradās arī kāds garīdznieks. Viņš apstaigāja malu malas, ēzdams kafijas tasē atmiekšķētu maizi, un pamazītēm sāka noliegt visu to, kas bija parādījies pirms viņa: loterijas spēles, jauno mūziku un veidu, kādā tās pavadībā tika dejots, līdz nosodīja arī nesen ieviesušos paradumu naktīs gulēt pludmalē. Kādu pēcpusdienu Melhora mājā viņš noturēja jūras smaržai veltītu svētrunu.

— Pateicieties debesīm, mani bērni, — viņš teica, — jo tā ir Dieva Tā Kunga smarža.

Kāds no klausītājiem viņu pārtrauca: — Kā jūs, cientēv, varat to zināt, ja pats vēl neesat sajutis?

— Svētie raksti, — viņš paskaidroja, — skaidri un gaiši runā par šo smaržu. Mēs atrodamies Tā Debesu Tēva izredzētā pilsētā.

Svētku laikā Tobīass kā mēnessērdzīgs klaiņoja. Reiz viņš aizveda Klotildi nogaršot pusdienas. Viņi iztēlojās uz milzīgām summām spēlējam ruleti, pēc tam aplēsa guvumu un jutās bezgala bagāti ar naudu, ko būtu varējuši laimēt. Taču kādu vakaru ne tikai viņi, bet viss ļaužu bars, kurš bija saplūdis pilsētiņā, ieraudzīja daudz vairāk naudas, nekā jebkurš no tiem būtu spējis iedomāties.

Tas notika tajā vakarā, kad pilsētiņā ieradās seņjors Herberts. Viņš parādījās pēkšņi, ielas vidū novietoja galdu un uz tā uzlika divus čemodānus, līdz malām pilnus ar naudaszīmēm. Naudas viņam bija tik daudz, ka sākumā neviens to neievēroja, jo nebija ticams, ka tā varētu būt patiesība. Bet, kad seņjors Herberts sāka šķindināt zvārgulīti, ļaudis beidzot noticēja un pievirzījās tuvāk, lai paklausītos, kas atnācējam sakāms.

— Es esmu visbagātākais cilvēks zemes virsū, — viņš paziņoja. — Man ir tik daudz naudas, ka nezinu, kur to likt. Un, tā kā turklāt arī sirds man ir tik plaša, ka tai krūtīs nav vietas, esmu apņēmies apceļot pasauli un atrisināt visas cilvēcei radušās problēmas.

Viņš bija liels un krāsains. Runāja skaļi un vienā laidā, žestikulēdams ar izģindušām un vājām rokām, kas izskatījās kā nule ieziepētas. Runāja viņš kādu pusstundu un pēc tam atpūtās. Tad atkal pašķindināja zvārgulīti no jauna un atsāka runāt. Runas vidū kāds no klausītāju pūļa pavicināja ar platmali un viņu pārtrauca:

— Labi, mister, pietiek dzisināt muti, labāk sāciet izdāļāt savu naudu!

— Nē, tā tas neies, — seņjors Herberts attrauca. — Ne no šā, ne no tā sākt izdāļāt naudu būtu ne tikai netaisnīgi, bet tas nedotu arī nekāda labuma.

Ar skatienu atradis vīrieti, kurš viņu bija pārtraucis, seņjors Herberts ar rokas mājienu aicināja to panākt tuvāk. Pūlis vīrietim pašķīra ceļu.

— Turpretim, — seņjors Herberts turpināja, — šis mūsu nepacietīgais draugs dod mums iespēju paskaidrot, kādai vajadzētu būt taisnīgākai bagātību sadalei, — un, roku pastiepis, palīdzēja tam iznākt priekšā.

— Kā tevi sauc?

— Patrīsio.

— Labi, Patrīsio, — seņjors Herberts teica. — Kā visiem ļaudīm, tā arī tev jau labi sen būs kāda vajadzība, ko tu nevari apmierināt.

Patrīsio noņēma platmali un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Un kāda tā ir?

— Mana vajadzība ir tāda, — Patrīsio paskaidroja, — ka man nav naudas.

— Un cik tev tās vajadzētu?

— Četrdesmit astoņus peso.

Seņjors Herberts uzvaroši iesaucās. — Četrdesmit astoņus peso, — viņš atkārtoja. Pūlis viņam aplaudēja.

— Labi, Patrīsio, — seņjors Herberts turpināja. — Tagad pasaki man vienu — ko tu proti darīt?

— Daudz ko.

— Izšķiries par vienu, — seņjors Herberts teica, — ko tu proti vislabāk.

— Lai notiek! — Patrīsio atbildēja. — Es protu atdarināt putnu balsis.

Atkal aplaudēdams, seņjors Herberts vērsās pie ļaužu pūļa:

— Tātad, seņjori un seņjoras, mūsu draugs Patrīsio, kurš labi protot atdarināt putnu balsis, tūlīt mums atkārtos četrdesmit astoņas no tām un tādā veidā atrisinās sava mūža lielāko problēmu.

Pūlim izbrīnā klusējot, Patrīsio sāka klaigāt kā putns. Brīžiem svilpodams, brīžiem ar rīkli gulgodams, viņš atdarināja visus pazīstamos putnus, sasniegdams vajadzīgo skaitli ar tādiem, kuri nevienam nebija zināmi. Beigās seņjors palūdza aplaudēt un pasniedza Patrīsio četrdesmit astoņus peso.

— Bet tagad, — seņjors Herberts aicināja, — nāciet pa vienam. Rītdien līdz šai pašai stundai es būšu šeit, lai cilvēkiem palīdzētu atrisināt viņu grūtības.

Vecais Hakobs šo jaunumu uzzināja no cilvēkiem, kuri gāja garām viņa mājelei. Ar katru jaunu vēsti sirds viņam kļuva aizvien lielāka, līdz viņš sajuta, ka tā teju, teju pārplīsīs.

— Kādas ir jūsu domas par šo svešzemnieku? — viņš jautāja.

Dons Māksimo Gomess paraustīja plecus.

— Viņš droši vien ir filantrops.

— Ja tikai es ko prastu, — vecais Hakobs noteica, — tad arī es tagad tiktu galā ar savu problēmiņu. Tā taču tīrais nieks: divdesmit peso.

— Jūs ļoti labi spēlējat dambreti, — dons Māksimo Gomess ieminējās.

Vecais Hakobs, liekas, tam nepiegrieza vērību. Taču, palicis viens, dambretes galdiņu un ripiņas ievīstīja avīzē un aizgāja izaicināt uz spēli seņjoru Herbertu. Viņš gaidīja savu kārtu līdz pusnaktij. Beidzot seņjors Herberts lika pievākt savas lādes un atvadījās līdz nākama
jam rītam.

Seņjors Herberts negāja gulēt, bet kopā ar vīriem, kuri nesa viņa lādes, ieradās Katarīno iestādē, kurp devās arī ļaužu pūlis ar savām problēmām. Pamazītēm viņš tās atrisināja, turklāt tādā daudzumā, ka beidzot Katarīno iestādē palika tikai meitieši, kā arī daži vīrieši ar savām neatrisinātajām problēmām. Bet pašā zāles galā sēdēja vientuļa sieviete, kura lēnītēm apvēdinājās ar kādu propagandas kartona gabalu.

— Un tev, — seņjors Herberts meitietim uzsauca, — kāda ir tava problēma?
Sieviete pārtrauca apvēdināties.

— Mani tu, mister, neieķēpā savā uzdzīvē! — viņa sauca pāri visai zālei. — Man nav nekādu problēmu, es esmu mauka, jo noņēmos tikai ar puisiešu pariktēm.

Seņjors Herberts paraustīja plecus. Viņš joprojām dzēra aukstu alu, gaidīdams, vai kādam neradīsies problēma. Viņš svīda. Brīdi vēlāk no pulciņa, ar kuru kopā viņš sēdēja pie galda, iznāca sieviete un klusā balsī viņam ko iečukstēja. Viņai bija problēma par piecsimt peso.

— Un par cik tu esi dabūjama? — seņjors Herberts viņai apjautājās.

— Par pieciem peso.

— Iedomājies tikai! — seņjors Herberts teica. — Tad jau sanāk vesels simts puisiešu.

— Tas nav svarīgi, — meiča atbildēja. — Ja es tādu naudu uzreiz saņemtu, tie manā mūžā būtu pēdējie.

Seņjors Herberts vērīgi nopētīja meiču. Tā bija ļoti jauniņa, ar trausliem kauliem, taču viņas acis pauda klaju apņēmību.

— Lai notiek! — seņjors Herberts teica. — Ej savā istabā, un es tev tos iesūtīšu, katru ar pieciem peso.

Izgājis uz ielas, seņjors Herberts pašķindināja zvārgulīti. Septiņos rītā Tobīass pamanīja, ka Katarīno iestāde ir atvērta. Viss bija kluss. Seņjors Herberts, nomiegojies un no izdzertā alus pietūcis, kontrolēja meičas istabā ieejošos vīriešus.

Arī Tobīass tur iegāja. Meiča viņu pazina un bija pārsteigta, redzēdama Tobīasu ienākam savā istabā:

— Vai tad tu arī?

— Man teica, lai es ejot iekšā,—Tobīass paskaidroja. — Iedeva man piecus peso un piekodināja: tikai nekavējies!

Meiča noņēma no gultas piesmirkušo palagu un palūdza Tobīasu to saturēt aiz viena gala. Tas bija smags kā buru audekls. Viņi to izžņaudzīja, aiz galiem turēdami, līdz palags atguva savu dabisko svaru. Kad matraci apgrieza, sviedri tam iztecēja pa otru pusi. Tobīass kaut kā nodarīja savu darāmo. Aiziedams viņš nolika pie gultas savus piecus peso uz naudaszīmju gubiņas, kas augtin auga.

— Sūti šurp visus, ko vien vari, — seņjors Herberts viņam teica, — lai mēs pirms pusdienas tiktu ar šo padarīšanu galā!

Meiča pavēra durvis un palūdza aukstu alu. Viņa redzēja vairākus vīriešus gaidām.

— Cik vēl trūkst? — viņa apjautājās.

— Sešdesmit trīs, — seņjors Herberts atbildēja.

Vecais Hakobs augu dienu nogaidīja ar savu dambretes galdiņu. Vakaram satumstot, pienāca viņa kārta; viņš paskaidroja savu problēmu, un seņjors Herberts pieņēma piedāvājumu. Ielas vidū pie galda viņi novietoja divus krēslus, uzlika uz tā dambretes dēli, un vecais Hakobs atklāja spēli. Tā bija pēdējā partija, ko viņš paguva pārdomāt. Un zaudēja.

— Četrdesmit peso, — seņjors Herberts teica, — bet es jums došu divus gājienus priekšā.

Seņjors Herberts atkal laimēja. Ar rokām viņš ripiņām tikpat kā nepieskārās, bet spēlēja kā uz labu laimi, pretinieka gājienus uzminēdams, un aizvien uzvarēja. Pūlim apnika nolūkoties viņu spēlē. Kad vecais Hakobs nolēma padoties, viņš savam pretiniekam bija parādā pieci tūkstoši septiņi simti četrdesmit divus peso un divdesmit trīs sentāvo.

Vecais Hakobs izskatījās pavisam vienaldzīgs. Atzīmējis šos skaitļus uz papīra gabaliņa, viņš to ielika kabatā. Pēc tam pārlocīja dambretes dēlīti, sabēra ripiņas kastītē un ietina avīzē.

— Dariet ar mani, ko gribat, — viņš teica, — tikai atstājiet man šīs mantiņas. Apsolu jums,ka atlikušo mūža daļu pavadīšu spēlēdams, lai savāktu vajadzīgo naudu parāda nomaksai.

Seņjors Herberts paskatījās pulkstenī.

— Man no visas sirds žēl, — viņš teica. — Nomaksas termiņš ir divdesmit minūtes. — Un nogaidīja, līdz pārliecinājās, ka pretinieks nespēj savas saistības pildīt. — Vai vairāk jums nekā nav?

— Tikai gods.

— Es gribēju teikt, — seņjors Herberts paskaidroja, — kaut kas tāds, kas maina savu krāsu pēc tam, kad tam pāri gājusi sarene.

— Jā, māja gan, — vecais Hakobs sacīja, it kā mīklu uzminējis. — Nekādas vērtības šim būcenim nav, tomēr tā ir māja.

Un tā seņjors Herberts iedzīvojās vecā Hakoba mājā. Tāpat viņš ieguva citu mājas un īpašumus, kuru īpašnieki nevarēja pildīt savas saistības, bet pēc tam sarīkoja nedēļu ilgu uzdzīvi ar mūziku, uguņošanu un virvesdejotāju izrādēm, pats šos svētkus vadīdams.

Tā bija ievērojama nedēļa. Seņjors Herberts spriedelēja par pilsētiņas brīnišķīgo nākotni un pat uzzīmēja tās nākamību — bezgalīgus stikla namus ar deju laukumiem uz lēzeniem jumtiem. Zīmējumu viņš parādīja ļaužu pūlim. Visi izbrīnā nolūkojās šajā ainavā, pūlēdamies seņjora Herberta krāsaini izgleznotajos gājējos saskatīt savus paziņas, taču tie visi bija tik lepni ģērbušies, ka nevienam neizdevās tos sazīmēt. Visiem sāpēja sirds par to, ka seņjors Herberts tiek tik ļoti izmantots. Un visi smējās par savu gatavību raudāt oktobrī un dzīvoja cerību miglājā, līdz seņjors Herberts nošķindināja zvārgulīti un pavēstīja, ka svētki beigušies. Un tikai tad viņš atvilka elpu.

— Šitentādi dzīvodami, jūs ņemsiet galu, — vecais Hakobs viņam teica.

— Man ir tik daudz naudas, — seņjors Herberts atbildēja, — ka nav nekādas jēgas mirt.

Un iesvempās gultā. Viņš gulēja dienu pēc dienas, krākdams kā lauva, un tas vilkās tik ilgi, ka cilvēki pagura, viņu gaidot. Lai būtu ko ēst, viņiem vajadzēja izrušināt krabjus. Bet Katarīno jaunās skaņuplates kļuva tik vecas, ka neviens jau bez asarām tās nevarēja klausīties un iestādi vajadzēja slēgt.

Ilgi pēc tam, kad seņjors Herberts bija sācis gulēt, cientēvs pieklauvēja pie vecā Hakoba durvīm. Māja no iekšienes bija aizslēgta. Gulētāja elpai sagandējot gaisu, lietas aizvien vairāk bija zaudējušas savu smagmi un dažas no tām jau lidinājās.

— Es gribu parunāt ar viņu, — cientēvs teica.

— Tad jums jāpagaida, — vecais Hakobs atbildēja.

— Man nav daudz laika.

— Sēdieties, cientēv, un gaidiet, — Hakobs neatlaidās. — Un pa to laiku esiet tik laipns un parunājiet ar mani. Jau sen neesmu redzējis nevienas dzīvas dvēseles.

— Ļaudis izklīduši, — cientēvs teica. — Drīz vien pilsētiņa atkal būs tikpat pamesta kā agrāk. Tas ir vienīgais jaunums.

— Gan jau atgriezīsies, kad jūra atkal sāks smaržot pēc rozēm.

— Taču pa to laiku vajadzētu ar kaut ko balstīt palikušo cerības, — cientēvs teica. — Nepieciešams jo steidzīgi uzsākt dievnama celtniecību.

— Un šajā sakarā jūs meklējat misteru Herbertu, — vecais Hakobs teica.

— Tā ir gan, — cientēvs apstiprināja. — Svešzemnieki mēdz būt ļoti labdarīgi.

— Nu, tad gaidiet, cientēv, — vecais Hakobs ieteica. — Rasi, viņš pamodīsies.

Viņi spēlēja dambreti. Tā bija ilga un grūta partija, kas turpinājās daudz dienu, bet seņjors Herberts nepamodās.

Cientēvs ļāvās izmisumam. Ar vara šķīvīti rokās viņš apstaigāja malu malas, izlūgdamies ziedojumus dievnama celšanai, taču maz bija tādu, kas viņu uzklausīja. Tik daudz veltīgi lūdzot, cientēvs kļuva aizvien caurspīdīgāks, viņa kauli piepildījās ar trokšņiem, un kādu svētdienu viņš pacēlās divus sprīžus virs zemes, taču to neviens nezināja. Tad viņš salika vienā somiņā drēbes, otrā — savākto naudu un uz laiku laikiem atvadījās no pilsētiņas.

— Rožu smarža vairs neatgriezīsies, — cientēvs teica tiem, kas mēģināja viņu atrunāt. — Jāraugās acīs patiesībai, ka pilsētiņa kritusi nāves grēkā.

Kad seņjors Herberts pamodās, pilsētiņa bija tāda pati kā agrāk. Lietavas bija izraudzējušas netīrumus, ko pūlis agrāk tika pametis ielās, un zeme atkal bija tikpat izkaltusi un cieta kā ķieģelis.

— Es gan ilgi būšu gulējis, — seņjors Herberts žāvājās.

— Gadu simteņus, — vecais Hakobs paskaidroja.

— Es vai mirstu aiz izsalkuma.

Tāpat klājas visiem, — vecais Hakobs teica. — Nav cita glābiņa kā iet uz pludmali un sarušināt krabjus.

Tobīass sastapa seņjoru Herbertu ar putām pilnu muti rakņājamies smiltīs un nevarēja vien nobrīnīties par to, ka izsalkuši bagātnieki tik ļoti līdzinās nabadzīgajiem. Seņjors Herberts nevarēja atrast pietiekami daudz krabju. Pievakarē viņš uzaicināja Tobīasu meklēt ko ēdamu jūras dibenā.

— Paklausieties, — Tobīass viņu brīdināja. — Tikai mirušajiem zināms, kas slēpjas jūras dzīlēs.

— Arī zinātniekiem tas nav noslēpums, — seņjors Herberts iebilda. — Dziļāk par bojā gājušiem kuģiniekiem jūras dzelmēs mīt bruņurupuči ar varen garšīgu gaļu. Met nost drēbes — un ejam!

Viņi devās ceļā. Vispirms abi peldēja taisnā līnijā, tad pavērsās lejup, ļoti lielā dziļumā, kur nodzisa saules, bet pēc tam arī jūras gaisma un priekšmeti bija saskatāmi tikai to pašu starojumā. Aiz muguras viņiem palika nogrimusī pilsēta ar vīriešiem un sievietēm jāšus karuselī griežamies ap mūzikas kiosku. Diena bija mirdzoši jauka, un terases rotāja ziedi spilgtās krāsās.

— Pilsēta nogrimusi kādā svētdienā ap pulksten vienpadsmitiem rītā, — seņjors Herberts teica. — Droši vien notika kāda katastrofa.

Tobīass pagriezās uz pilsētas pusi, bet seņjors Herberts viņam pamāja sekot jūras dibena virzienā.

— Šeit ir rozes, — Tobīass ierunājās. — Būtu jauki, ja Klotilde tās redzētu!

— Citu reizi varēsi mierīgi atgriezties, — seņjors Herberts teica. — Tagad tu mirsti aiz bada.

Viņš iegremdējās kā astoņkājis ar plašiem un klusiem roku vēzieniem. Tobīass, pūlēdamies nepazaudēt viņu no acīm, nodomāja, ka tā droši vien peld visi bagātnieki. Pamazām abi attālinājās no parasto katastrofu jūras, iepeldēdami mirušo jūrā.

Mirušo bija tik daudz, ka Tobīasam likās — nekad viņš pasaulē nav redzējis tādus ļaužu barus. Tie peldēja nekustēdamies, augšpēdus, dažādā dziļumā, un no visiem uzvēdīja dziļa aizmirstība.

— Viņi ir miruši ļoti sen, — seņjors Herberts paskaidroja. — Vajadzīgi gadsimti, lai sasniegtu šādu miera stāvokli.

Dziļāk, nesen mirušo ūdeņos, seņjors Herberts apstājās. Tobīass viņu panāca brīdī, kad priekšā parādījās kāda ļoti jauna sieviete. Viņa peldēja uz sāniem, ar atvērtām acīm, un nopakaļ viņai plūda ziedu straume.

Seņjors Herberts iebāza rādītājpirkstu mutē un palika tā, līdz garām aizpeldēja pēdējie ziedi.

— Tā ir visskaistākā sieviete, kādu es jebkad savā mūžā esmu redzējis, — viņš teica.

— Tā bija vecā Hakoba sieva, — Tobīass paskaidroja. — Gan gadus piecdesmit jaunāka, taču tā bija viņa pavisam noteikti.

— Viņa ir daudz ceļojusi, — seņjors Herberts teica — jo viņai līdzi peld visas pasaules jūru ziedi.

Viņi sasniedza dibenu. Seņjors Herberts apmeta vairākus lokus virs apstrādātam slāneklim līdzīgās zemes. Tobīass sekoja viņam. Bet tikai pēc tam, kad bija pieradis pie dzelmes krēslainības, viņš pamanīja bruņurupučus. To bija tūkstošiem — pieplakuši pie jūras dibena un tik nekustīgi, ka šķita pārakmeņojušies.

— Tie ir dzīvi, — seņjors Herberts noteica, — bet guļ jau miljoniem gadu.

Viņš apvērsa vienu un vieglā grūdienā pavirzīja to augšup. Aizmigušais dzīvnieks izslīdēja viņam no rokām, bet turpināja kustēties iepriekšējā virzienā. Tobīass ļāva tam aizpeldēt garām. Uz augšu palūkojies, viņš redzēja visu jūru otrādi apvērstu.

— Tas viss līdzinās sapnim, — viņš ieminējās.

— Sevis paša labā, — seņjors Herberts teica, — nestāsti to nevienam. Iedomājies tikai, kāds juceklis pasaulē izceltos, ja ļaudis to uzzinātu!

 

Kad abi atgriezās pilsētiņā, bija gandrīz jau pusnakts. Viņi pamodināja Klotildi, lai tā uzvārītu ūdeni. Seņjors Herberts nogrieza bruņurupucim galvu, taču pa visiem trim viņiem vēl vajadzēja notvert un no jauna nogalināt dzīvnieka sirdi, kura palēkdamās pazuda pagalmā, kad to mēģināja sagriezt gabalos. Pēc tam visi mielojās līdz elpas trūkumam.

— Labi, Tobīass, — seņjors Herberts tad ierunājās,— jālūkojas īstenībai sejā.

— Protams.

— Bet īstenība ir tāda, — seņjors Herberts turpināja, — ka rožu smarža nekad vairs neatgriezīsies.

— Atgriezīsies gan.

— Nē, neatgriezīsies, — Klotilde iejaucās, — jo, starp citu, tās nekad nav bijis. Tu vienkārši visus apmuļķoji.

— Bet tu pati taču šo smaržu saodi, — Tobīass iebilda.

— Es tonakt biju pa pusei apdullusi, — Klotilde teica.— Bet tagad neesmu ne par ko droša, kam vien kāds sakars ar šejienes jūru.

— Tālab es aizeju, — seņjors Herberts teica. Un, vērsdamies pie abiem, piebilda: — Arī jums vajadzētu no šejienes aiziet. Pasaulē daudz kas darāms, lai bads šai pilsētiņai ietu secen.

Viņš aizgāja. Tobīass uzkavējās pagalmā, skaitīdams zvaigznes līdz pat pamalei, un atklāja, ka to ir par trim vairāk nekā pērnajā decembrī. Klotilde viņu sauca istabā, taču Tobīass tam nepiegrieza vērību.

— Nāc šurp, nejēga! — Klotilde neatlaidās. — Jau simtiem gadu neesam mīlējušies, kā to dara truši.

Tobīass lika sevi gaidīt krietnu brīdi. Kad beidzot viņš iegāja iekšā, Klotilde jau atkal bija iemigusi. Viņš Klotildi pa pusei pamodināja, taču pats bija tik noguris, ka abiem darāmais sajuka, un beidzot viņi varēja izrīkoties tikai tā, kā to dara sliekas.

— Tu esi pavisam apsēsts! — Klotilde pikti pārmeta. — Pamēģini domāt par ko citu!

— Es jau to daru.

Klotilde gribēja zināt, par ko Tobīass domā, un viņš nolēma Klotildei visu pastāstīt, bet ar noteikumu, ka par dzirdēto viņa nevienam nebildīs ne vārda. Klotilde to apsolīja.

— Jūras dibenā, — Tobīass teica, — ir pilsēta ar baltām mājiņām un miljoniem ziedu uz terasēm.

Klotilde ar abām rokām satvēra galvu.

Ai, Tobīas! — viņa iesaucās. — Ai, Tobīas, nesāc jau atkal muldēt par tādām lietām!

Tobīass vairāk neko neteica. Paritinājies tālāk gultas malā, viņš mēģināja aizmigt. Bet tas viņam neizdevās līdz rīta svīdumam, kad mainījās vēja virziens un krabji atstāja viņu mierā.

 

1961.

Voldemāra Meļinovska un Ievas Elsbergas tulkojums.

Gabriels Garsija Markess

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!