Tieši tāds pats vakars pirms trim gadiem. Mamma tik jautra, smejas ka kutināta. Viņa tikko atnāca mājās no svinībām pie vienas no daudzajām draudzenēm. Savos saviesīgajos vakaros viņas mēdza runāt par vīriešiem, par izklaidēm, par diētām un savu slaveno draugu panākumiem. Viņas visas bija vienlīdz sabiedriskas. Kad biju pavisam maza meitenīte un tēvs vēl nebija atradis savu pavisam zaļo zaru, es vilku mātes mākslīgās kažokādas, viņas šķietami smalkās lakādas kurpes, apkaros ar viņas stikla pērlēm un staigāju pa māju, smaržām ap mani virmojot dīvainā kokteilī. Māte smējās, plaukšķināja rokas un, ja bija, deva man konfektes. Toreiz es nekad nespēju viņu vakaros sagaidīt mājās.
Bet tagad viņa bija atbraukusi ar taksi pusvienos naktī un gribēja ar mani iet uz veikalu. Viņa iekārās man elkonī, ozdama pēc laba alkohola un stāstīja. Es neklausījos. Es balstīju viņu, vēroju miglu peldam kā mirāžu. Veikalā viņa apķērās, ka aizmirsusi mājās maku. Ne jau naudas dēļ viņa sāka raudāt- naudas mums nekad nav trūcis; drīzāk pie vainas bija alkohols un viņas stulbums. Viņa teica, ka ir draņķīga māte, jo nevar pat nopirkt savam bērniņam paēst. Tuša iztecēja mammai ap acīm, kamēr viņa raudāja un glāstīja man matus. "Tu esi tik skaista, tik gudra. Tev ir tik daudz draugu. Bet tas nav mans nopelns. Es esmu draņķīga māte." Man kļuva mazliet nelabi un žēl mammas. Bija drēgns, man mugurā tikai viena jaciņa. Auksts. Cilvēki jokaini atskatījās.
"Mammu, es tevi mīlu," es pēkšņi teicu/ sev pa pārsteigumu.
Mammas seja atplauka smaidā; man bija prieks par saviem nepamatoti mīļajiem vārdiem. Es tiku pamatīgi sabučota. Tad viņa sāka tīrīt izplūdušo kosmētiku. Kad mēs tikpat neveikli tikām līdz mājai, viņa apsolīja man nopirkt televizoru. Esot lielas atlaides. Es piekritu. Nu, ko es daudz varēju iebilst. Man būs TV savā istabā. Es gribēju gulēt, bet nevarēju iet projām, jo tad viņa sāktu žēloties, ka ir draņķīga māte. Es sēdēju, izlikos klausāmies un šad tad pasmaidīju. Nogurums.
Es pacēlu lapu ar tempļa zīmējumu. Viena kolonna bija pieņēmusi dīvainu formu, ar tādu kā kantainumu sānā. Ēnas arī neizdevušās. Saburzīju un nometu lapu uz grīdas. Tramvajs. Pieceļos izstaipīt kājas, ieslēdzu mūziku, iemetu krāsnī pāris pagales. Mums ir ļoti skaista krāsns-no baltiem podiņiem.
Bet tad es piesēžos atpakaļ pie galda, paņemu jaunu, baltu, pilnīgi gludu lapu, ielieku mutē jaunu, melnu lakricas gabaliņu un atsāku zīmēt jaunu grieķu templi.
Pirms diviem gadiem es pati nemēdzu pusvienos naktī būt mājās. Skaidrā apziņa, ka mammai ir taisnība, ka esmu skaista, gudra un ka man ir daudz draugu, man pierādījās ik dienas. Pirms diviem gadiem es tieši šādā miglainā dienā pati pamodos pēc svinēšanas. Es darīju to pašu, ko mamma, tikai labāk. Viņa bija tik apstājusies; es tikai šad tad atcerējos, ka viņa eksistē. Es piecēlos no dīvāna, lai ietu uz skolu. Arī šeit garām jau brauca tramvaji, pilni cilvēkiem, kas dodas ikdienas gaitās. Es, iespējams, esmu iemācījusies pēc tramvaju kustības biežuma noteikt laiku.
Visi citi vēl gulēja. Iegāju siltā dušā. Te viss bija jauns, pēc eiroremonta. Mazliet bezpersoniski, bet dizainera veidots interjers. Arī Markusam bija televizors savā istabā, mēs kalām
Bet tomēr Markuss bija gandrīz galvenais iemesls, kāpēc puse skolas sāka staigāt kedās un klausīties tādu pašu mūziku kā Markuss, lai gan neredzēja tam jēgu sevī. Es mēdzu noķert visas jaunās tendences ātrāk un būt pionieris (protams, es arī tam neredzēju jēgu sevi). Tāpēc Markuss mani pieņēma. Tāpēc visas meitenes skatījās uz mani ar lielām acīm, kad es gāju garām pa skolas gaiteni. Viņas mani centās nesekmīgi kopēt. Es biju Beta, un mans statuss visiem likās ideāls. Tomēr es turpināju meklēt.
Otro grieķu templi es zīmēju daudz rūpīgāk. Es gribu, lai tas ir ideāls. Stundas laikā uztop tikai divas kolonnas, bet skaistas. Tās balsta templi. Tās ir daļa no svētuma. Es pirmoreiz esmu sākusi interesēties par kaut ko ārpus savas dzīves, sava labuma. Es negribu iet iemest malku krāsnī, lai nebūtu jāatraujas no zīmējuma. Atkal sāk kļūt vēsi. Pārzīmējot ar tušu un velci, uztaisu lielu ķēpu. Varbūt tā ir tikai pavisam maza, maziņa ķepiņa. Bet man vajag jaunu lapu. Gandrīz ideālā kolonna un antamblements nokrīt saburzīti uz grīdas un nosodoši raugās manī no turienes. Jauna lapa.
Protams, es ar Markusu snovot neaizbraucu. Es negribēju, es jau biju citur. Pirms gada rudenīgā migla jau bija pārvērtusies naktī, kad es vispār pamodos. Sāpoša galva. Viena no vienādajām dienām, ko vairs nesadalīja skola ar stingro stundu sarakstu. Man nebija ne jausmas arī par pulksteni. Mēs visi tusējām, kad gribējās. Arī to apskauda. Likmes bija lielākas. Es nebiju mājās, es biju kāda diezgan vienkāršā mājoklī, izmantojām viena čomiņa vecāku prombūtni. Apātiski sapinu vienam draugam franču bizes. Man likās svarīgi to mācēt, tāpēc es to iemācījos. Es jutos sagurusi, bet bija jāiet prom. Es zināju, ka atradīsies meitene, kas paprasīs: "0, kas tev bizītes pina?" un draugs atbildēs, ka Beta. Un jautātāja mani apskaudīs. Beta, Beta, Beta.
Tovakar, staigājot pa Vecrīgu, man pieskrēja klāt kāda jauka būtne spožām acīm. Sveicināja mani. Es, pat nepadomājusi, gāju prom ātriem soļiem. Viņa neatbilda citu priekšstatiem par maniem draugiem, bet viņa bija vienīgais īstais draugs manā mūžā. Tagad es viņu pat nepasveicināju. Sirdsapziņas apklusināšanai ir tik daudz līdzekļu. Tik daudz vielu, ka tas var kļūt par patīkamu pasākumu.
Es vēl arvien zīmēju grieķu templi. Man nav ko citu darīt. Es dzīvoju ar cilvēku, kas savā uzpūtībā distancējies no ārpasaules, tāpēc nav sasniedzams. Varbūt viņš mani mīl. Bet man viņš ir apnicis.
0