Foto: Oskars Upenieks
 
Dzeja
28.02.2019

Zonas

Komentē
0
Saglabā

Apgāds "Neputns" februāra pēdējā dienā izdevis Aivara Madra debijas krājumu "Zonas", kurā apkopoti no 2010. līdz 2018. gadam tapuši dzejoļi. Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā. "Zonu" ievadā iekļauta norāde uz autora sastādītu mūzikas izlasi "Spotify", "kurā ietvertās dziesmas un to secība pakārtota dzejoļu saturam un sakārtojumam grāmatiņā".

Tosts pie Kalpaka tilta

kā kaķēni lietus laikā mēs sabēgam patiltē un atkorķējuši iedzeram par visiem lūžņos norakstītajiem traleriem un rūsas piesmietajiem zemūdeņu korpusiem, par ķērcošajām kaijām un armijas helikopteriem pilsētas debesīs, iedzeram par Tosmares kuģu remonta rūpnīcu, kur mans vectēvs sačakarēja aknas ar tehnisko spirtu, par tornīti, no kura sīkie kā saulē vizoši pilieni vasarās nirst naftainajā ūdenī, iedzeram par žiguļa karkasu, kas gadiem cēli gozējas dzelmē, par pudeļu lauskām un izsmēķiem kanāla malās, par mūžam nerimstošo jūras vēju, mitru un sīvu kā mārrutki, iedzeram par krieviem šaipus un taipus tilta, iedzeram par brīvajiem letiņiem šaipus un taipus okeāna un visbeidzot iedzeram par to, lai allaž atrastos tilts, zem kura grūtā brīdī patverties no sāpēm un posta. priekā!

 

Mopēdu pilsēta
Vijas Upmales motīvs

no pavasara līdz ziemai Velnciems bija mopēdu pilsēta.

puikas sastiķēja dzelžus kopā, saspļāva saujās un grieza uzgriežņu atslēgas atspērušies – pret zemi, pret motoru, pret stūri, grieza uzgriežņus un skrūvēja skrūves, līdz paši līdzi apgriezās, līdz viss gar acīm sagriezās, līdz zeme, motors, stūre – viss ar kājām gaisā.

brokastīs eļļas klekši un benzīna tvaiki, pilnas plaušas, pilna ieelpa, tā līdz pusdienām – tad tīrīja dīzes un regulēja aizdedzes momentu, bet vakariņās ielaida kamerās gaisu un rūkdami uz priekšu, bez bremzēm, bez robežām, gar sliedēm aiz Rīgas vilciena pretī saullēktam.

ziemā mopēdu pilsētā iestājās klusums, dūmi un smakas sastinga salā, un vējiņš tās lēnām izgaiņāja. puikas salīda pa garāžām, pa šķūnīšiem, iekšās lija alus un baltais, kūpēja cigarešu oglītes, no maģīšiem savas rīmes skandēja reperi un klēpjos grozījās meičas – mirdzošas kā ieeļļoti gultņi.

tikmēr motoros lēnām nosēdās eļļa un bāciņās izgaroja benzīns, cerot uz dzirksteles atgriešanos.
puikas gaidīja atkusni, skaitīja sekundes līdz pirmajam šķīlienam, līdz tukšgaitas rāmajai dunai, līdz brīdim, kad noklakšķēs gaņģu zobrati, ietrīcēsies stūre un ķēde vienā velna rāvienā atkal aizraus pretī jaunu uzvaru spozmei bezgalīgi izstieptā laika nogrieznī.

 

Mēnesslēkta karaļvalstī
Vesam Andersonam un Bendžaminam Britenam

piepeši no tālienes atplūda glokenšpīla skaņas
skautu grupas vadītājs tagadnē saoda lamatas
mākoņi meta zigzagus virs viņa cepures ēnas
kalna pakājē vibrēja pazīstamas priekšnojautas

bailes uzrāpās pa zēnu bikšu starām
valodās ietrīsējās slēpta nenoteiksme
aiz kores sevī ierāvies putoja strauts
ainava pamazām kļuva romantiska

 

Laura. Sākums

torīt pilsētā sniga biezām ķīpām
es steidzos uz darbu, pār pieri lija sviedru lāses
sajaukušās ar kūstošo sniegpārslu masu
centos ar mēli uz apkaltušajām lūpām
sajust tavas izelpas garšu, kas garoja
no manis ārā kopš vakardienas
austiņās klusi sprakšķēja elektroniskās mūzikas ritmi
un samplēta balss nemitējās atkārtot my love, my love
garām aiztraucās apķepis katafalks un nogriezās sānielā
uz brīdi aizvirzot domas mūžības gultnē, piespiežot
iztēlotās dzīves filmlenti izritināties cauri apziņai
gravitācija šķita spēcīgāka nekā jebkad

 

***

atceros, kā iemācīji man pazīt krāsas
agrs vasaras rīts, pēc negulētas nakts
atlaižos tev blakus, aiz loga putekļu vētra
smaržo pēc mitras sūnas, tu nemierīgi grozies miegā
nāsis ieplešas un saraujas, no tevis plūst pasteļtoņi
aizturu elpu, lai nejauši neizdvestu ko lieku
vēroju mūsu atspulgus stiklotajās sekcijas durvīs
zilas acis, oranžīgi bāla miesa, brūna krekla strēmelīte
ir viss, ko spēju piedāvāt pasaules redzei
tevis tur nemaz nav – pie mana sāna piespiedusies
ņirboša varavīksne, silts, kustīgs spektra aplis

 

Piektdienu vakaros mēs atveramies kā ziedlapas

kā aizelsies sprinteris atjoņoja piektdienas vakars
to sagaidījām savā ligzdiņā aiz nolaistiem aizkariem
atlaidāmies uz paklāja, sabužinājāmies kā balodīši
skatoties vakara ziņas, ilgi gaidījām, līdz aiz sienas
pieklusa bēbīša raudas un istabu pārņēma miers
pamazām uzkarsām, jutām, kā dzīslās ieplūst tvaiks
sākām mīlēties, kāpinājām tempu, kaut uz paklāja
tas nebija viegli – slīdēja kājas, spieda un turklāt
brīdi vēlāk kļuva tik karsti, ka sviedri kairināja acis
taču es nepadevos, tu biji tuvu kulminācijai, nebija
šaubu, ka mūsu ģimenes pornofilmai drīz pienāks
laimīgas beigas, gara acīm redzēju, kā veselu mūžību
gulēsim un skatīsimies griestos, sūksim vaniļas cigaretes
un līdz sīkākajām detaļām apspriedīsim kaimiņus –
jaunu pāri, abus mūsu gados, klusus un mierīgus cilvēkus
zināms, ka šiem ir divi sīči, pelēks audi universāls un viņi
ar lielu nepacietību gaida, līdz pienāks piektdienas vakars

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!