Izbanotais
pirms 2 gadiem
"vēl svarīgāk par cietsirdības mazināšanu tev ir parādīt cilvēkiem patiesību/mazināt melus."
Gan mākslai, gan publicistikai arī vienkārši patiesība ir pietiekams mērķis. Bet man tomēr ar to nav gana - vienkārši parādīt patiesību. Tādā stilā brīnišķīgi raksta Gundars Ignats, kā lasītāju mani tas pilnīgi apmierina, bet kā rakstītājam man gribas vairāk: lai šī patiesība kādam arī liktu saprast un pieņemt ko jaunu un kaut ko izmainīt savā praksē. Līdz ar to Tavā apgalvojumā varu piekrist tam, ka man ir svarīgi abi nosauktie mērķi, bet nepiekrītu to ranžējumam: man tas ir otrāds.

"Lai arī tu apgalvo, ka patiesības apzināšana (vismaz attiecībā uz brutalitāti) mazinās cietsirdību pret dzīvniekiem, es nebūtu tik kategorisks, jo manuprāt dzīvniekam būtu vienalga, kādas motivācijas un apziņas vadīts kāvējs viņam iedurtu nazi sirdī."
Iedurt nazi sirdī, ar pirmo dūrienu - o, jā, tas ir lielisks kāvējs, lopam ir paveicies un nudien ir pilnīgi vienalga, kāda ir kāvēja motivācija, ja tik labs rezultāts. Bet es runāju pavisam par ko citu, piemēram, par to, ka, parādot redzes politiķim, kā savu mūža nogali pavada zeķē iebāzts kucēns spainī, kaķis, kam viņš ar auto pārbraucis pār pakaļu un fiksi aiztinies no tā šausmīgā skata, teļš, ko viņš par polšu iedevis nokaut nemākulīgam kāvējam, u.tml., viņam varbūt radīsies motivācija citreiz izdarīt citādi: redzot!

"Attiecībā uz lasīšanu es pieturos pie nedaudz pārfrāzētā latviešu teiciena: Labāk vienreiz redzēt, nekā simt reiz lasīt"
Tad nav ko te meklēt. Aizej labāk ekskursijā uz lopkautuvi vai ciemos pie tantiņas, kam atkal kaķene apbērnojusies! Ja tas par sarežģītu - derēs kaut vai Centrāltirgus zivju paviljons.

Izbanotais
pirms 2 gadiem
"cilvēki, kuri paši savām acīm redzējuši un tā sakot "izlaiduši cauri" dzīvnieku nāvi, tādēļ nekļūst humānāki."
Varbūt. Es arī nevis tāpēc esmu humānāks, ka izlaidu cauri, bet otrādi: laiži cauri, jo humānāks.
"1.Mednieki"
ir malači: gādā par zvēra labklājību dzīvē un pēc tam nomedī, kas ir pats dabiskākais gals dabā. No medībām atteikties ir stulbi, tāpat zvēru skaits regulējas un liekie mirst. Medniekiem nav nekāda sakara ar mūsu sarunas tēmu.
"2.Kautuvju darbinieki - dzīvnieku nogalināšana ir viņu darbs. Kaušanas tehnika drīzāk izriet no racionāliem principiem - kā ātrāk un ērtāk, nevis kā saudzīgāk pret dzīvnieku."
Neribu neko sliktu teikt par šo vajadzīgo darbu, bet kautuves darbinieks principā nevar būt humānists. Ar visu savu nemitīgo humānismu es nevarētu strādāt kautuvē - tieši tāpēc: nevar cilvēks diendienā domāt tikai par citiem. Diemžēl ir pamats uzskatīt, ka šajā darbā sevi mēdz atrast arī tie, kam ciešanas īpaši patīk: nav jau daudzu tādu darbu, kur legāli var diendienā tās baudīt. Vārdsakot, kautuves darbinieks ir tas, no kura nedrīkst būt atkarīgas dzīvnieka ciešanas: tehnikai un metodikai ir jābūt tādai, ka to var izpildīt vai nu pareizi, vai nekā. Neatkarīgi no darbinieka tieksmēm.
"Visticamāk augstāk minēto kategoriju cilvēki neatstās pussabraukto kaķīti uz ceļa, bet izkāps ārā un ātri vien ar spēcīgu sitienu sadragās viņa galvaskausu"
Nē, tā darīs jebkurš normāls cilvēks. Diemžēl normālo ir maz.
"ir pieprasījums pēc tādā veidā kautiem dzīvniekiem - būs arī piedāvājums."
Ir pieprasījums pēc narkotikām - vajag piedāvājumu. Ir pieprasījums pēc mazgadīgām seksverdzenēm - gādāsim. Ir pieprasījums pēc pasūtījuma slepkavībām - uz priekšu! Pilnībā atbalstu: nav tādas dirsas, kurā latvietis neielīdīs.
"nepieciešamais ļaunums, lai cilvēkam būtu labāk."
Atkal neko nesaprati. Es no sākta gala teicu, ka nepieciešamais ļaunums ir neizbēgams, un runāju tikai par pieciešamo. Atgādināšu: apspriežamajam rakstam nav nekāda sakara ar nepieciešamo ļaunumu.
"prieks noskatīties, kā morga darbinieki ar ierastām rokas kustībām ar metāla zāģīti griež nu jau bāli zilgano līķu galvaskausus."
Es tak teicu, ka mēs domājam pilnīgi dažādi, ne jau terminoloģiski, bet pēc būtības. Kāds sakars te ar līķiem?! Tikai tāds, ka Tu ne tikai esi redzes politiķis, bet pat pats to nesaproti. Kamēr es - par pretējo: PRET redzes politiku.
"ilgstoša brutalitātes skatīšanās vai tās fetišs manuprāt ir bezjēdzīgs."
Atkal tas pats. Nav nekādu šaubu par šā apgalvojuma patiesumu, bet - kāds tam sakars ar mūsu sarunu? Nekāds.

Izbanotais
pirms 2 gadiem
LŪK, MANA PUBLIKĀCIJA NEATKARĪGAJĀ RĪTA AVĪZĒ:

Reliģijas brīvību dzīvniekiem!

(Komentārs par rakstu “Rituālās kaušanas kaislības nenorimst”, 20.02.2009.)
Nebūsim liekuļi: dzīvu būtņu sabiedrība bez citu nonāvēšanas nevar pastāvēt. Tātad civilizēta sabiedrība no necivilizētas atšķiras nevis ar to, ka nenogalina, bet – kāpēc un kā nogalina. Viena no civilizācijas pazīmēm ir Dzīvnieku aizsardzības likums – un mums tā piemīt jau kopš 1999. gada!
Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā teikts: „Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.” Bez pamatota iemesla – lūk, kādā gadījumā! Likuma 4.pants nosaka, ka ir “aizliegta 1) dzīvnieka nogalināšana, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus; 2) dzīvnieka (..) mocīšana un spīdzināšana,” kā arī “7) dzīvnieka izmantošana (..) reliģiskos rituālos.” Likuma 46.pants vēlreiz precizē tā ētisko jēgu: „Dzīvnieka nogalināšanai izraugāms veids, kas dzīvniekam rada vismazāk ciešanu.” Un te piepeši: 48.pants: “dzīvnieku atļauts nokaut, izmantojot pirmskaušanas apdullināšanu,” bet nākamajā punktā “dzīvnieku, izmantojot pēckaušanas apdullināšanu, atļauts nokaut kautuvē saskaņā ar reliģisko kopienu tradicionālajām gaļas ieguves metodēm.”
Kam paredzēta pirmskaušanas apdullināšana? Protams, lai dzīvnieks pirms nāves zaudētu samaņu un neizjustu ciešanas no sekojošās eksekūcijas. Ar to likumdevējs centies nodarīt kaujamajam lopam vismazāk ciešanu. Bet kas gan ir “pēckaušanas apdullināšana”? Izklausās pēc jau bezjūtīga līķa bezjēdzīgas apgānīšanas. Nekā nebija! Likumdevējs nav pacenties precizēt, kas ir “tradicionālās metodes”, tāpēc nobažījies, ka lops tradicionāli varbūt skaitās nokauts jau ar lūgšanu vien un pēc tās viņu sāk dzīvu dīrāt. Vārdsakot, it kā ētiski gatavi nebūt vienaldzīgi pret veidu, kādā galu ņem mūsu nevainīgie upuri, pret dažu upuru ciešanām atšķirībā no vairuma mēs tomēr esam vienaldzīgi – turklāt pēc reliģiskās piederības! Piemēram, Jēkabpils SIA “Viesuļi” rīcībā nonākušu lopu drīkst kaut bez apdullināšanas – tikai tāpēc vien, ka tur to pēc sabiedrības acīm slēpjamas halāla metodes dara “musulmanis, kuram ir attiecīgs sertifikāts un kurš noskaita lūgšanu.”
Es neuzņemos eksperta lomu lopu kaušanas, tostarp arī halāla metodes ētikā, un neņemos apgalvot, ka šī metode ir baisāka par citām. Es vēlos tikai vērst uzmanību uz katram saprotamām pretrunām gan likuma pašreizējā formulējumā, gan piedevām vēl īstenošanā pretēji šim formulējumam.
Pirmkārt, tas, vai dzīvniekam tiek aiztaupītas nevajadzīgas ciešanas, nevar būt atkarīgs no kāvēja reliģiskās piederības un pirms kaušanas noskaitītām lūgsnām. Ja pirmskaušanas apdullināšana ir humāna nepieciešamība citos gadījumos, tad tā nevar būt pieciešama halāla kaušanā, savukārt, ja tomēr ar halāla metodes humānismu viss ir kārtībā, tad šo apdullināšanu likums nedrīkst nepamatoti uztiept nevienam.
Otrkārt, musulmaņa sertifikāts, kurš acīmredzot paredz arī lūgšanu skaitīšanu pirms kaušanas, nevar būt Latvijā saistošs ne formāli, jo izdots ārpus Latvijas jurisdikcijas, ne pēc būtības, jo mūsu sabiedrībā neviena sertificējama ražošanas metode nevar saturēt lūgšanu. Tās pielietošana viennozīmīgi norāda uz ko citu, Dzīvnieku aizsardzības likumā aizliegtu: reliģisku rituālu.
Ja reiz tradicionāli reliģiskās dzīvnieku kaušanas metodes drīkst neatbilst mūsu sabiedrības ētiskajām prasībām, tad steigšus jādibina latvju dainu dievturiski ētiskajā dzīvesziņā sakņots suņu un kaķu tradicionālās slīcināšanas uzņēmums SIA “Jūrskola”. Bet tiem, kas labprāt Rātslaukumā nomētātu ar akmeņiem savas neuzticīgās sievas, piedāvāju pastudēt citus likumus: varbūt arī tie atļauj izņēmuma gadījumos nodarbināt sertificētus musulmaņus.

Izbanotais
pirms 2 gadiem
"Tāpat, manuprāt, vairums cilvēku tiecas izvairīties no brutalitātes,"
Nē, no brutalitātes izvairīties nav iespējams. Ir iespējams tikai vai nu to apzināties, kāda brutalitāte nodrošina mūsu labklājību, un uzņemties daļu atbildības par to, iespēju robežās to mazinot (kas ir tas, no kā "vairums cilvēku tiecas izvairīties"), vai arī censties par to nekā nezināt, neredzēt, nedzirdēt, atstāt visu citu asiņainajās rokās un pašiem pie TV raudāt par Pilčeres seriāliem (redzes politika, ko piekopj trauslās svēseles, kamēr virtuvē spainī maisā slīkst viņu kucēni).

"jo pat dzirdot par to, kur nu vēl redzot (nemaz nerunājot par aktīvu dalību), izraisa viņos dziļu pretīguma"
Tieši par to es arī runāju. Nevienu neinteresē upura ciešanas un iespējas tās mazināt, pašam līdz ar to diemžēl drusku novēršoties no Pilčeres traģēdijām un saskaroties ar reālajām. Visiem svarīgi tikai pasargāt savu jutīgo dvēseli no "pretīgums", izvairoties apzināties patiesību.

"Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka tavi centieni rādīt šo brutalitāti [neatkarīgi no mērķiem], izraisīs tikai publikas dusmas un niknumu."
Muļķības. Neierobežota brutalitāte nemitīgi ir TV ekrānos gan mākslas, gan dokumentālā formā, publika to bauda izklaides veidā pie vakariņām ar bērniem, pilnīgi pofig, tas tak to publiku neskar. "Publikas dusmas un niknumu" izsauc nevis brutalitātes rādīšana, bet atklāsme, ka tieši pati šī publika ir šīs brutalitātes subjekts. Un nevis kaut kādas abstraktas brutalitātes, bet - pilnīgi konkrēti šajā brīdī katra publikas pārstāvja rokas mirkst asinīs. Un tas ir uzrakstīts nevis lēti deklaratīvā formā, bet neapgāžami ievelkot redzes politiķi viņa paša brutalitātē, piespiežot atvērt jezuītski aizžmiegtās acis. O jā, dusmas, niknums un aizvainojums ir neviltots!

"ko tu redzi, kad skaties acīs savam (tai skaitā mirstošajam) upurim?"
Tikai literāra hiperbola. Bet jēga ir elementāra: ja ar upura ciešanām varu nodrošināt sev baltu apkaklīti, bet viņa ciešanu mazināšana liek man mirkt asinīs un sūdos, es izvēlos otro.

"fakts, ka tu vēlies mazināt šīs ciešanas jau ir vērtējama kā darbība, kas izriet no tavas izpratnes"
Fakts ir nevis tas, ka es vēlos, bet tieši darbība - es mazinu. "Vēlies" - tas ir smieklīgi, ikvienam ik brīdi ir iespēja to veikt! Diemžēl bieži vien ārkārtīgi nehumāni pret sevi mīļoto: maksājot par sev vienaldzīgo upura labklājīgu ar savu diži svarīgo pretīgumu.

Izbanotais
pirms 2 gadiem
"tu visu laiku manu domu pielabo, vienlaikus apstiprinot to, ko es biju domājis"
Diez vai. Piemēram, Tava doma, ka "nogalināšana aplūkojama ciešā kontekstā ar šo dzīvnieku vēsturisko lomu cilvēka dzīvē konkrētas kultūras ietvaros" ir pilnīgi pretēja manai. Romantika un adrenalīns kā attaisnojums - vēl jo trakāk.

"2.kārt es gribētu nošķirt māksliniecisko (ja to tā var saukt) brutatalitāti no reālistiskās brutalitātes."
Citēšu savu paškritiku: "Nāve un ciešanas, izklaidējošas popkultūrā un metaforiskas snobkultūrā, nekad nevar būt tādas dzīvē jeb Felsberga daiļradē." Mans credo. Basta. Nav nekādas mākslinieciskās brutalitātes.

"publika pieprasa strikti ievērot, lai šī brutalitāte nekļūst pārāk reālistiska"
Tieši tā. Un es strikti ievēroju, ka izskaistināta izklaidējoša brutalitāte ir noziedzīga, ja mākslā rāda brutalitāti, tad - rāda! Nevis melo.

"Analoģiski redzes politikai - slikta ir nevis pati brutalitāte kā tāda, bet veids kā tā tiek pasniegta."
Precīzi. Bet man - otrādi: slikta ir tieši pati brutalitāte. Un vēl - slikti ir pasniegt to veidā, kādā tā kļūst melīgi laba.

"Tajā mirklī, kad brutalitāte kļūst pārāk reāla, indivīds sāk darīt visu iespējamo, lai no tās izvairītos."
Tieši tā. Bet es - cenšos neļaut viņam no tās izvairīties. Jo, ja cilvēkam nepatīk brutalitāte, bet nav iespēju no tās izvairīties, viņam nākas censties to novērst vai mazināt. Kas arī ir mans mērķis.

"piekrist tavam viedoklim, ka tā ir sava veida izvairīšanās no skarbās patiesības."
Protams. Turklāt bieži vien pašam ar aizmiegtām acīm šo skarbo patiesību izraisot.

"3.kārt, ja runājam par tavu mērķi vairot sabiedrības izpratni attiecībā uz brutalitāti - kādus konkrēti rezultātus tu vēlies sasniegt? Ar to es domāju -, piemēram, konkrēti cik cilvēkiem mainīsies apziņa šajā jautājumā, kādi konkrēti likumi tiks mainīti utt."
Ai, vecīt, paprasi vēl biznesa plānu un statistikas pārskatu! Es mākslas un publicistikas veidā vēršos pie auditorijas - un viss. Zinu clvēkus, ko tādējādi patiešām esmu pozitīvi uzrunājis. Par to man prieks. Zinu daudz vairāk sašutušo. Arī par to man prieks: domāju, arī daļa brēcēju pret mani tomēr ir kaut ko sapratuši, skaļi brēc, bet klusībā sāk aizdomāties. Jo daudzi redzes politiķi tak domā, ka viņi nav izkosti. Kad saprot, ka cits redz viņiem cauri, paliek vismaz kauns...

Gribi palasīt?
Protams, negribi.

Izbanotais
pirms 2 gadiem
Redzes politika attiecībā uz nonāvēšanu ir viena no manām (Valdis Felsbergs) galvenajām tēmām, turklāt literatūrā nezinu vispār nevienu citu, kas par to dzīvnieku sakarā būtu rakstījis. Pats esmu gan literatūrā, gan publicistikā pateicis visu par to, kas, kā un kāpēc to īsteno, un par to attiecīgi nosūts visos iespējamos caurumos. Ko piebilst vairs nav. Ja nu vienīgi to, ka "edu" ir parastais redzes politiķis, kam pilnīgi pofig mirstošā viedoklis - vienīgais, kas šajā sakarā interesē mani, kurš vienmēr skatās savam upurim acīs - gan lopkautuvē, gan mājas apstākļos.

Izbanotais
pirms 2 gadiem
"būtiska loma ir atvēlēta tieši brutalitātei un tās dažādajām izpausmēm, tai skaitā nonāvēšanai"
Es nerakstu par varmācību. Es rakstu - PRET! Un, jā, varmācība manos darbos ir patiesa. Un ar vienu spirtā noslīcinātu kāmīti es panāku lielāku efektu nekā Holivuda ar atomkaru. Varmācības izskaistināšanu un romantizēšanu jau gadsimtiem nodarbojas visa redzespolitiskā pasaule, es runāju par īsto, nevis literāri izklaidējošo varmācību. Brutalitāte man nav pašmērķis, bet vēstījuma atklāsmes nepieciešamā patiesīguma metode.
"publiski pieejamās informācijas" - tā ir idiotiem. Tur Tu vari atrast, ka mans profils ir arī pornogrāfija.
"ko tu redzi, kad skaties acīs savam (tai skaitā mirstošajam) upurim" tieši to, kas man jāredz, lai saprastu, ko tas nozīmē, un maksimāli mazinātu ciešanas, nevis iebāztu galvu smiltīs un tādējādi veicinātu varmācības brutalitāti.
Ja Tev tiešām ir interese par šo tēmu palasīt, iedošu saites, sākot jau no viegli pieejamām manām publikācijām tepat satoros. Vienu gan garantēju: neviens cits par šo tēmu to un tā nekad nav rakstījis (ja tomēr ir - priecāšos saņemt pretī saiti un mainīt savu viedokli). Ja Tev tiešām šī tēma ir nozīmīga, tad - ir vērts.

Izbanotais
pirms 2 gadiem
Ēst vai neēst gaļu – tas ir būtiskais jautājums. Visu cieņu veģetāriešiem, kas neēd gaļu tāpēc, lai nebūtu jāslepkavo. Tas gan nemaina to, ka pat vegānu labklājības nodrošināšanai tiek masveidā slaktēti dzīvnieki (laboratorijas žurkas, slīcināmie kaķēni un kucēni, „kaitēkļi” utt.). Es kā gaļēdājs uzrunāšu gaļēdājus.
Gaļēdājiem būtiskais jautājums: lai slepkavība būtu pēc iespējas humāna. Un ne tikai slepkavība: lai pēc iespējas labklājīgākas būtu to dzīves, kuri dzīvo tikai tāpēc, lai tiktu mūsu labā noslepkavoti.
Par slepkavības izpildes humānismu šoreiz nav runas: zirgus un govis kauj vienādi. Kādas tad atšķirības? Viens ļoti būtisks kritērijs – dzīvnieka intelekts, „cilvēcīgums”: jo dzīvnieks saprātīgāks, jo viņa nonāvēšana nehumānāka. Te nu atkal starp zirgiem un govīm nav atšķirības (patiesībā pēc zoopsiholoģijas kritērijiem zirgs ir drusku stulbāks par govi – pretēji zirgticības reliģiskajām nostādnēm). Ja papildus vērtējam arī labklājību dzīves laikā, tad zirgi (tāpat kā koridas vērši) caurmērā dzīvo daudz laimīgāk par gaļas govīm. Īsi sakot, nav nekā tāda, kāpēc zirga nokaušana būtu nehumānāka par govs nokaušanu, izņemot tikai paša cilvēka aizspriedumus, ko ne zirgs, ne govs neizjūt. Bet pēc šā kritērija, protams, manas govs nokaušana ir daudz nehumānāka par kaimiņa zirga nokaušanu. Īsi sakot, zirga nokaušana ir nehumānāka pret… nabadziņu cilvēku. Un tikai. Tāpat kā spainis gaļas – gulbis – ne ar ko neatšķiras no kaujamas zoss, bet stulbu vai tizlu gulbi steidz glābt ugunsdzēsēju brigādes un gulbja slepkavu bars zosu kāvēju ir gatavs nolinčot.
Cūka ir krietni cilvēcīgāka par liellopiem, cūkas nokaušana objektīvi ir slepkavīgāka par zirga nokaušanu. Bet citur pasaulē ēd arī suņus, patiešām intelektuāli un emocionāli attīstītākus, „cilvēcīgākus” par lopiem: nenoliedzami, mēs, gaļēdāji-slepkavas esam jūtīgākas dvēseles par stulbajiem zāles rijējiem. Suņa nonāvēšanā tiešām var objektīvi pamatot tās nehumānākumu salīdzinājumā ar lopkaušanu, tāpēc, kaut arī pats Korejā labprāt pagaršošu suni, rēķinos, ka manai delikātajai tautiņai, kas kucēnus slīcina tikai aizmiegtām acīm (tradicionālā redzes politika!), tas šķitīs amorāli.

akmens
pirms 2 gadiem
Aizmirsu piebilst - nesājiet kažokus - tā ziemā siltāk

akmens
pirms 2 gadiem
Modernā mūsdienu filosofija apgalvo, ka uz Zemes dzīvo VIENĪGi TRĪSVIENOTAIS ABSOLŪRAJS GARS miljoniem zpausmes veidos. Ja vilks apēd zaķi, cilvēks ruksi... Vārdu sakot, nav jēgas spriest par morāli, ja darbojas viens Ab. G. bezgalīgās izpausmēs. Mūdienu filosofija apgalvo, ka dvēsele (arī cūkas un govs) ir nemirstīga caur koleģiālo A. G. eksistenci - es apēdu cūkgaļu, bet cūkas dvēselē dzīvo manī, tevī un tā tālāk. Saprotiet, ja uz Zemes dzīvo viens subjekts - Absolūtajs Gars, nav ne morālu ne ētisku problēmu. Ēdiet "mūsu mazākos brāļus" un nenodarbojieties ar problēmu risināšanu, no kurām jūs "ни в зуб ногой".

edu
pirms 2 gadiem
Man pieredze rāda, ka cilvēki, kuri paši savām acīm redzējuši un tā sakot "izlaiduši cauri" dzīvnieku nāvi, tādēļ nekļūst humānāki.
Lūk 2 piemēri:
1.Mednieki - lai arī man zināmie mednieki pēc iespējas cenšas dzīvnieku nogalināt ātrāk, tādējādi mazinot viņa ciešanas, viņi nekad neatteiksies no medībām kā tādām. Proti - viņu moto - dzīvniekam ir jāmirst ātri, bet iekļaujoties medību rituālā.
2.Kautuvju darbinieki - dzīvnieku nogalināšana ir viņu darbs. Kaušanas tehnika drīzāk izriet no racionāliem principiem - kā ātrāk un ērtāk, nevis kā saudzīgāk pret dzīvnieku. Protams, ka šie abi principi nereti pārklājas, bet motivācija taču šiem cilvēkiem ir pavisam cita.

Visticamāk augstāk minēto kategoriju cilvēki neatstās pussabraukto kaķīti uz ceļa, bet izkāps ārā un ātri vien ar spēcīgu sitienu sadragās viņa galvaskausu tā pārtraucot nabaga dzīvnieka mocības, taču vienlaicīgi viņi pēc nepieciešamības nogalinās dzīvnieku arī to mokot (mūsu izpratnē), ja to prasīs ekonomiski vai citi apstākļi.

Šeit arī komentārs attiecībā uz rituālo kaušanu - runa ir par prioritātēm, jeb cilvēka vajadzības lielākoties būs pāri dzīvnieku - ir pieprasījums pēc tādā veidā kautiem dzīvniekiem - būs arī piedāvājums. To pašu var attiecināt uz dzīvniekiem, kuri tiek izmantoti eksperimentos - kosmētikas un zāļu uzņēmumos - ir pieprasījums pēc kosmētikas un jaunām zālēm - būs arī dzīvnieku mocīšana - proti, nepieciešamais ļaunums, lai cilvēkam būtu labāk.

Runājot par skatīšanas - šobrīd nejūtu nepieciešamību pēc kaut kā brutāla.
Savu laiku ir nācies būt gan cūku bērēs un turēt nelaimīgu dzīvnieku minūtes desmit, klausoties tā plosošos kliedzienus, laikā kamēr nemākulīgs dūrējs kārtējo reizi dur tā sirdī, bet tā arī nespēj pienācīgā kārtā dzīvnieka mokas pārtraukt, kā arī ir bijis tas prieks noskatīties, kā morga darbinieki ar ierastām rokas kustībām ar metāla zāģīti griež nu jau bāli zilgano līķu galvaskausus.
(Tie tādi pirmie piemēri apetītes uzlabošanai)

Tomēr manuprāt svarīgi ir nevis redzēt šo brutalitāti, bet izdarīt atbilstošos secinājumus. Vienkārša ilgstoša brutalitātes skatīšanās vai tās fetišs manuprāt ir bezjēdzīgs.

edu
pirms 2 gadiem
1.kārt, lasot tavas atbildes redzu, ka mums nedaudz atšķiras lietotajamie vārdi un terminoloģija, līdz ar ko tu visu laiku manu domu pielabo, vienlaikus apstiprinot to, ko es biju domājis - tikai citiem vārdiem. Šī laikam ir problēma, kura uzpeld ikvienā diskusijā.

2.kārt es gribētu nošķirt māksliniecisko (ja to tā var saukt) brutatalitāti no reālistiskās brutalitātes. Ja attiecībā pret brutalitāti mākslā publika ir ļoti iecietīga, vai ja precizējam, tad tā pat pieprasa brutalitāti mākslā, tad vienlaikus šī pati publika pieprasa strikti ievērojot, lai šī brutalitāte nekļūst pārak reālistiska. Analoģiski redzes politikai - slikta ir nevis pati brutalitāte kā tāda, bet veids kā tā tiek pasniegta.

Tajā mirklī, kad brutalitāte kļūst pārāk reāla, indivīds sāk darīt visu iespējamo, lai no tās izvairītos. Es nezinu, kāds ir šīs rīcības patiesais iemesls, taču es sliecos piekrist tavam viedoklim, ka tā ir sava veida izvairīšanās no skarbās patiesības.

3.kārt, ja runājam par tavu mērķi vairot sabiedrības izpratni attiecībā uz brutalitāti - kādus konkrēti rezultātus tu vēlies sasniegt? Ar to es domāju -, piemēram, konkrēti cik cilvēkiem mainīsies apziņa šajā jautājumā, kādi konkrēti likumi tiks mainīti utt.

edu
pirms 2 gadiem
1.kārt, lasot tavas atbildes redzu, ka mums nedaudz atšķiras lietotajamie vārdi un terminoloģija, līdz ar ko tu visu laiku manu domu pielabo, vienlaikus apstiprinot to, ko es biju domājis - tikai citiem vārdiem. Šī laikam ir problēma, kura uzpeld ikvienā diskusijā.

2.kārt es gribētu nošķirt māksliniecisko (ja to tā var saukt) brutatalitāti no reālistiskās brutalitātes. Ja attiecībā pret brutalitāti mākslā publika ir ļoti iecietīga, vai ja precizējam, tad tā pat pieprasa brutalitāti mākslā, tad vienlaikus šī pati publika pieprasa strikti ievērojot, lai šī brutalitāte nekļūst pārak reālistiska. Analoģiski redzes politikai - slikta ir nevis pati brutalitāte kā tāda, bet veids kā tā tiek pasniegta.

Tajā mirklī, kad brutalitāte kļūst pārāk reāla, indivīds sāk darīt visu iespējamo, lai no tās izvairītos. Es nezinu, kāds ir šīs rīcības patiesais iemesls, taču es sliecos piekrist tavam viedoklim, ka tā ir sava veida izvairīšanās no skarbās patiesības.

3.kārt, ja runājam par tavu mērķi vairot sabiedrības izpratni attiecībā uz brutalitāti - kādus konkrēti rezultātus tu vēlies sasniegt? Ar to es domāju -, piemēram, konkrēti cik cilvēkiem mainīsies apziņa šajā jautājumā, kādi konkrēti likumi tiks mainīti utt.

edu
pirms 2 gadiem
Pāris korekcijas:
1. "Romantika un adrenalīns kā attaisnojums - vēl jo trakāk" - te nu tu būsi mani pilnīgi pārpratis - lietojot vārdus lauku romantika un adrenalīns es nebūt nedomāju tos kā attaisnojumu argumentus, bet drīzāk kā metaforas, kurām šajā gadījumā nav argumenta vērtības (proti, tas ko es teicu jau iepriekš - es saku vienu, bet tu saproti citu - centīšos būt precīzāks).

2.Tu apgalvo, ka "Nav nekādas mākslinieciskās brutalitātes", bet jau tālāk saki, ka "slikta ir tieši pati brutalitāte. Un vēl - slikti ir pasniegt to veidā, kādā tā kļūst melīgi laba" - tādējādi ar šo slikto pasniegšanas veidu saprotot analogu manai mākslinieciskajai brutalitātei (atkal tas pats - dažāda terminologija).

Turpinot tēmu, man rodas priekšstats, ka vēl svarīgāk par cietsirdības mazināšanu tev ir parādīt cilvēkiem patiesību/mazināt melus.

Lai arī tu apgalvo, ka patiesības apzināšana (vismaz attiecībā uz brutalitāti) mazinās cietsirdību pret dzīvniekiem, es nebūtu tik kategorisks, jo manuprāt dzīvniekam būtu vienanalga, kādas motivācijas un apziņas vadīts kāvējs viņam iedurtu nazi sirdī.

Attiecībā uz lasīšanu es pieturos pie nedaudz pārfrāzētā latviešu teiciena: Labāk vienreiz redzēt, nekā simt reiz lasīt

edu
pirms 2 gadiem
Diemžēl tavus darbus neesmu lasījis, taču no tava pēdējā komentāra un publiski pieejamās informācijas noprotu, ka tajos būtiska loma ir atvēlēta tieši brutalitātei un tās dažādajām izpausmēm, tai skaitā nonāvēšanai.

Līdz ar to - kāds tad ir sausais atlikums -
ko tu redzi, kad skaties acīs savam (tai skaitā mirstošajam) upurim?

edu
pirms 2 gadiem
Nevar tev nepriekrist, ka sabiedrības rīcība pietiekami bieži ir pretrunā ar pašas pasludinātajiem postulātiem, tai skaitā likumiem.

Tāpat, manuprāt, vairums cilvēku tiecas izvairīties no brutalitātes, jo pat dzirdot par to, kur nu vēl redzot (nemaz nerunājot par aktīvu dalību), izraisa viņos dziļu pretīguma sajūtu, kas galējos gadījumos var būt pat fiziska raktura. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka tavi centieni rādīt šo brutalitāti [neatkarīgi no mērķiem], izraisīs tikai publikas dusmas un niknumu.

Turklāt tu faktiski neatbildēji uz manu jautājumu "ko tu redzi, kad skaties acīs savam (tai skaitā mirstošajam) upurim?", jo fakts, ka tu vēlies mazināt šīs ciešanas jau ir vērtējama kā darbība, kas izriet no tavas izpratnes - par kuru tad es arī prasīju.




edu
pirms 2 gadiem
Paldies autoram - ļoti interesants un aktuāls raksts, kuru lieliski papildina Izbanotā komentārs.

Turpinot Izbanotā domu, manuprāt, dzīvnieku "nogalināšana pēc to intelekta" aplūkojama ciešā kontekstā ar šo dzīvnieku vēsturisko lomu cilvēka dzīvē konkrētas kultūras ietvaros.
Respektīvi, nogalināt cūku, kura no laika gala mūsu kultūrā ir tikusi audzēta tika gaļai, neskatoties uz tās intelektuālajām dotībām, ir pilnīgi normāli atšķirībā no suņiem, kuri, tā sakot, ir cilvēka tuvākie draugi, lai arī to intelekts iespējams nebūt nav augstāks kā cūkai.

Tāpat attiecībā uz "redzes politiku" vēlētos piebilst, ka mani novērojumi rāda, ka vislielākie redzes politikas piekritēji un aizstāvji parasti ir cilvēki, kuri vismazāk ir saskārušies ar konkrēto jomu - proti, cilvēki, kuriem nekad nav nācies uz savas ādas izjust lauku romantiku cūku bērēs vai adrenalīna devu medībās.
Līdz ar to - kādas ir jūsu domas - kāpēc tiek realizēta redzes politika attiecībā uz dzīvnieku nonāvēšanu?
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!