Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
02.12.2019

Zinātne latviešu valodā – provinciālisms?

Komentē
2
Saglabā

Vispirms novembra vidū publiskajā telpā parādījās atklāta vēstule Izglītības un zinātnes ministrijai, pakāpeniski tēmas risinājumā sāka iesaistīties arī masu mediji, tomēr pieļauju, ka daļai sabiedrības nav īsti skaidrs, par ko ir satraukums. Visiem zināms, ka zinātne ir internacionāla – kāds sliktums radīsies no tā, ja Latvijā doktoranti savus promocijas darbus rakstīs angliski? Iespējams,  humanitāro zinātņu pārstāvji negrib "iziet no savas komforta zonas", varbūt pat baidās, ka viņu teksti angļu valodā atklās profesionālās kompetences trūkumu…

Manuprāt, nevajadzētu jaukt kopā dažādas tēmas. No vienas puses, teksts starptautiski plaši lietotā valodā nav garantija, ka zinātnieks strādā veiksmīgi – domāju, nav jāpieblīvē šis komentārs ar atsaucēm uz piemēriem, kad angļu valodā (vai kādā no citām "lielajām" valodām) publicētie pētnieku darbi saturiski ir neslēpta haltūra, tukšvārdība vai pat blēdīšanās. No otras puses, darbošanās angļu valodas vidē Latvijas akadēmiskajām aprindām jau krietnu laiku ir ierasta prakse. Ikviens var internetā iepazīties ar Latvijā iznākošajiem humanitāro un sociālo zinātņu (minu šīs jomas, jo tajās labāk orientējos) izdevumiem, lai redzētu ne tikai publikāciju kopsavilkumus, bet arī pilnas tekstu versijas, publicētas angļu valodā. Protams, vieniem autoriem tas padodas vieglāk, citiem grūtāk, tomēr kopumā, kā ikdienas saziņā sakām, tā nav problēma.

Īstā problēma ir apburtajā lokā, kura izveidošanās neizbēgamība ir tik pašsaprotama, ka pat kaitinoši par to atgādināt. Ja kāda valoda neattīstās, tostarp tajā netiek veidota zinātniskā terminoloģija, agri vai vēlu parādās cilvēki, kuri apgalvo, ka pilnvērtīgi izteikties par kādu zinātnisku tēmu šajā valodā tā īsti nevar. Jo vairāk ir šādu cilvēku (kurus es, starp citu, nenosodu), jo vājāki ir mēģinājumi konkrēto valodu bagātināt, bet tas savukārt papildus vairo skeptiķu saimi. Es neuzdrošinos ķerties pie salīdzinājumiem, jo tēmu zinu amatiera līmenī, tomēr tas viss nedaudz atgādina 19. gadsimtam raksturīgās diskusijas par to, vai tad "zemnieku tautas" valodā vispār var pārrunāt Vakareiropas kultūras jautājumus.

Ir gadījumi, kad paradums piesātināt savu tekstu ar citu valodu terminu neveikliem atveidojumiem saistīts ar vēlmi demonstrēt savu piederību kādam lielākam kopumam ar lielāku simbolisko vērtību. Piemēram, kad klausos vai lasu Krievijas sociālo zinātņu pārstāvjus, nedomāju, ka krievu valodā nav iespējams izvairīties no "keisu", "freimu" vai "paternu" piesaukšanas. Acīmredzot šādi runātājs vai rakstītā teksta autors vēlas parādīt, ka ir labi iekļāvies "starptautiskajā apritē". Snobisms, kas, manuprāt, slēpj provinciālus mazvērtības kompleksus. Tomēr, ja runa ir par Krieviju, šādu izvēli var daļēji saprast, jo kaimiņzemē netrūkst grupu, kas pieprasa no zinātnes "valstisku domāšanu" un novēršanos no "sapuvušajiem Rietumiem". Savukārt Latvijas gadījumā mums nevienam nav nekas jāpierāda un, par laimi, nav nepieciešams izmantot valodu kā instrumentu, lai demonstrētu savu nepiekrišanu kādai ideoloģijai. Nedomāju, ka esmu pārspīlēts valodas "tīrības" piekritējs – ja ģenētikas jautājumus pārrunājoši cilvēki runā par "splaisingu", neredzu milzu problēmu. Runa ir par to, ka doktora disertācijas ir forma, kurā pētnieki ar burkānu un pātagu tiek stimulēti palauzīt galvas, apspriest ar kolēģiem terminoloģijas jautājumus, un tas ir process ar labu ietekmi uz valodu ilgtermiņā. Ikdienas sarunās lietotās formas lai paliek katra paša ziņā, iztiksim bez moralizēšanas un nacionālās pašapziņas piesaukšanas. Piebildīšu vien to, ka arī 21. gadsimtā "lielo" un "mazo" nāciju attiecībās ir novērojams "aborigēnu" modelis. "O, cik interesanta valoda! O, kādas autentiskas dziesmas! Fascinējoši! Tomēr jūs taču paši saprotat, ka durvis uz "augsto kultūru" jāver ar kādas "lielās" valodas starpniecību…" Un ir gadījumi, kad "aborigēni" paši piekrīt šādam viņu redzējumam un aprod ar to. Diez vai tāds scenārijs ir jēdzīgs latviešiem un latviešu valodai.

Nekad neesmu uzskatījis par lietderīgu politiķa vai ierēdņa lēmumā, kuram iebilstu, saskatīt kādu apzinātu ļaunprātību vai savtīgumu. Tādēļ arī konkrētajā kontekstā vēlos vien teikt, ka pareiza mērķa – Latvijas zinātnes un augstākās izglītības telpas lielākas atvērtības – sasniegšanā pētnieka izvēlētā valoda nav pirmais un galvenais darāmais darbs. Manuprāt, noderīgāk būtu, ja valsts atbalstītu ārvalstu pētnieku pieredzes apmaiņas vizītes uz Latviju un otrādi. Tāpat noderīgi būtu, ja pētnieki Latvijā varētu neskraidīt starp trim darba vietām un atrast laiku savas nozares ārvalstu publikāciju lasīšanai un pārdomāšanai.

Runājot par angļu valodas klātbūtnes palielināšanu, atgādināšu aspektu, kas nav tieši saistīts ar promocijas darbiem. Proti, zinātnieku darbus lasa ne tikai viņu kolēģi, un, ja mēs vispār domājam par akadēmisko aprindu sasaisti ar citām sabiedrības grupām, jāpatur prātā, ka "neprofesionāļiem" iepazīties ar pētnieka tekstu var būt vieglāk dzimtajā valodā. Man personīgi nesagādā neērtības tas, ka kāds teksts žurnālā "Letonica", "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā" vai "Reliģiski-filozofiskos rakstos" ir angļu valodā, tomēr esmu dzirdējis bažas pat no pašu tekstu autoriem par to, ka šādi var zaudēt jau tā ne pārāk plašo (tas nav pārmetums autoriem vai izdevumiem) vietējo auditoriju. Var iebilst, sakot, ka "visi izglītoti cilvēki lasa angliski". Jā, bet problēma ir tā – spriežu pēc paša pieredzes –, ka rezultātā es zinu to vai citu apzīmējumu angļu valodā, bet ne latviešu. Neteikšu, ka šāda situācija mani iepriecina. Ar lielu interesi lasu, kā daiļliteratūras tulkotāji Latvijā strādā ar tekstiem, ar latviešu valodu, un mēģinu paturēt prātā kādus, manuprāt, veiksmīgus citas valodas "pārcēlumus". Zinātnes teksti šādā aspektā ne ar ko neatšķiras.

Rezumējot. Liekas, ka mēs turpinām dzīvot pašu konstruētās, samākslotās pretstāvēs. Ja liberālis, tātad arī nicinoši noskaņots pret latviešu kultūru, "kosmopolīts". Ja nav stāvus sajūsmā par globalizāciju, tātad "naciķis", "urrāpatriots". Turpināt var ilgi. Manuprāt, tas ir vienkāršojums. Vēlos minēt gadījumu, kurā iesaistītais, ceru, neapvainosies par pieminēšanu. Bija nepieciešams intervēt gados vēl jauno kristalogrāfu Tomu Rēķi. Ņemot vērā, ka Rēķis ļoti daudz strādā ārzemēs, saruna notika rakstiskā formā. Kristalogrāfija ir diezgan – vismaz man – specifiska joma, savukārt Rēķa latviešu valoda izrādījās nepieklājīgi pilnasinīga un precīza.

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!