"Tas vēl bija tajā laikā, kad es pildīju "Zīlīti" un darīju "Ezīti"," atgriezies no angļu valodas vasaras nometnes un žigli piesavinājies šādas tādas angļu valodas teikuma konstrukcijas un izteiksmes formas, teica puika. Ar to viņš, visticamāk, vēlējās pasacīt, ka nu jau ir gana liels, izaudzis un attālinājies no tā vecuma, kad bija bijis bērnu žurnālu "Zīlīte" un "Ezis" lasītājs un tajos publicēto uzdevumu risinātājs vai mīklu minētājs. Pagājušajā nedēļā tika paziņots, ka SIA "Zaļais circenis" finansiālu apsvērumu dēļ ir nolēmis pārtraukt abu žurnālu izdošanu. "Gadiem ilgi mūs sponsorēja cilvēks no saviem privātajiem līdzekļiem, un šie līdzekļi nebija mūžīgi," ziņu aģentūrai LETA bija teikusi izdevniecības izpilddirektore Liene Jaundzema.
Pavisam maziem bērniem paredzētais "Ezis" sāka iznākt 1991. gadā, bet "Zīlītes" pirmais numurs iznāca tālajā 1958. gada 1. augustā. "Labdien, zēni un meitenes!" "Zīlīte" savus lasītājus uzrunāja pirmajā ievadrakstā. "Vispirms iepazīsimies. Es esmu "Zīlīte". Apciemošu jūs kā ziemu, tā arī vasaru reizi mēnesī. Neprasīšu cienastu kā citas zīlītes, manas pusmāsas dara, bet gluži otrādi, – atnesīšu jaukas bildes, pasakas, stāstus, dzejoļus. Tos jums uzrakstīs mūsu rakstnieki. Bildes uzzīmēs mākslinieki. [..] Es esmu jaunais bērnu žurnāls. Tādu bērnu, kas vēl neiet skolā, un tādu, kas jau mācās jaunākajās klasēs. Zināms, arī visus citus lūdzu mani lasīt. Mēs taču izlidojam uzreiz 50 tūkstoš "Zīlīšu"."
.jpeg)
Iepriekšējā lappusē, pirms pašas "Zīlītes uzrunas, gan bija publicēts vēl viens ievadraksts – Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības Centrālās Komitejas (ĻKJS CK) sekretāres Mirdzas Kārkliņas parakstīts sacerējums "Ļeņina zvaigznīte": "Tu droši vien atceries to svinīgo dienu, kad kreisajā pusē pie krūts Tev piesprauda mazu, sarkanu zvaigznīti. No šī brīža tu kļuvi oktobrēns [..]" utt. Oficiāli "Zīlīte" bija Latvijas ĻKJS CK un Ļeņina pionieru organizācijas Latvijas Republikas padomes žurnāls bērniem, žurnāla "Bērnība" (vēlāk – žurnāls "Draugs") "filiāle". Tā pirmā redaktore bija Inese Spura, žurnāla cena – 1 rublis un 50 kapeikas. Vēlākajos gados "Zīlītes" redaktori ir bijuši Daina Oliņa, Jānis Baltvilks, Māris Rungulis un Andris Piterāns.
Pārlapojot žurnāla pirmā gada numurus, gan redzams, ka tālāk par pirmo lappusi, reizēm atvērumu un tikai pavisam retos gadījumos arī vāka ilustrāciju ideoloģiski audzinošais saturs nesūcās, un žurnāla lielāko daļu patiesi aizņēma mazā putna apsolītās bildes, pasakas, stāsti un dzejoļi.
Gandrīz 60 gadi Latvijas teritorijā bez pārtraukumiem iznākošam žurnālam vai avīzei ir savdabīgs rekords, un "Zīlīte", šķiet, nu jau bija vienīgais vēl vienmēr ar to pašu nosaukumu iznākošais un vēl padomju gados dibinātais periodiskais izdevums. "Cīņa", "Padomju Jaunatne", "Literatūra un Māksla", "Liesma", "Zvaigzne", "Pionieris", "Rīgas Kinoekrāni", "Skola un Ģimene", pēcāk arī "Karogs" – mainoties politiskajai iekārtai, tirgus iekārtojumam un lasītāju gaumei visi šie izdevumi cits pēc cita aizgāja pa skuju taku. Pūliņi reanimēt un uzturēt pie dzīvības joku žurnālu "Dadzi" nebija diez ko smieklīgi un arī beidzās ar čiku. Bet "Zīlīte" kaut kā pamanījās izdzīvot.
Un, līdzīgi kā iesākumā citētais "Zīlītes" un "Eža" lasītājs, ar šo žurnālu, dažādās desmitgadēs tajā izlasīto vai bildēs redzēto spēj identificēties daudzu dažādu paaudžu lasītāji. Kā ilustrācija pie ziņas par žurnālu iznākšanas beigām šur tur tika pievienots daudziem atmiņā palikušā 1989. gada marta "Zīlītes" vāks, un, jādomā, noteiktai lasītāju un viņu vecāku paaudzei tieši šis numurs, kurā tika publicēts Māra Putniņa komikss "Mums būs bēbis!", kļuva par spilgtāko un satraucošāko ar šo žurnālu saistīto pieredzi (skat. nostalģiskos komentārus pie žurnāla digitalizētās versijas). Tam pierādījums bija arī fakts, ka 20 gadus vēlāk žurnāla izdevēji uzskatīja par vajadzīgu laist klajā šī numura atkārtotu jubilejas izdevumu, lai gan uz jaunāko laiku Latvijā nenorimstošo seksualitātes reglamentācijas diskusiju fona šo žurnāla numuru droši vien būtu aktuāli tiražēt ik gadu.
Paaudzei, kas lasīja žurnāla pirmo gadagājumu, atmiņā, visticamāk, nospiedumus būs atstājis kaut kas cits – teiksim, pirmā iepazīšanās ar Žaņa Grīvas Diegabiksi vai padomi, kā no ozolzīlēm pagatavot zooloģisko dārzu ar dažādiem dzīvniekiem.
Man kā žurnāla lasītājam un skatītājam 20. gadsimta 70. gados "Zīlīte" galvenokārt palikusi prātā ar jau pieminētā Māra Putniņa pirms-avārijas-brigādes pirmajiem soļiem latviešu nacionālā komiksa žanrā, kā arī ar (jāsaka gan – pārāk reti publicētām) lappusītēm, no kurām varēja izgriezt, salocīt un salīmēt vai nu rotaļu mašīnītes, vai vēl ko citu (ar interaktīvajām izklaidēm, kas bija atrodamas starp austrumvācu pionieru žurnāla "FRÖSI" lappusēm, to visu, protams, nevarēja salīdzināt, taču "FRÖSI" bija deficīta prece, un tā nopirkšana avīžu kioskā – īsta laimes spēle).
Ko "Zīlīte" būs atstājusi savas pēdējās lasītāju paaudzes prātos, droši vien viņiem varēs pavaicāt pēc gadiem desmit, taču laikam jau žurnāla liktenis varētu būt apliecinājums tam, ka šo lasītāju vairs nebūs bijis diez ko daudz, par 50 000 i pat nesapņojot. Taisnību sakot, redzot šodienas bērnus un viņu intereses – "Bikibuku" sērijas grāmatiņas tur var sastapties ar planšetdatoros vai viedtālruņos spēlētām spēlēm, Leļļu teātra izrādes – ar robotiem vai bruņurupučiem nindzjām –, ir pagrūti iztēloties, kā šādā pasaules ainā varētu iederēties tikai reizi mēnesī pastkastītē ielidojošs mazputniņš ar ziliem spārniņiem. Tāpat kā retums nu jau būs arī lielu papīra avīzi pie brokastu galda plati atvēris pieaugušais.
0