Skrejriteņa priekšējais rats piepeši pašaujas gaisā, es jūtu, kā gravitācija izrauj no manām rokām stūri, un īpaši arī nepretojos – lūkojos zvaigznēs, lidodams ar galvu tumsā. Tā nebija labākā doma – pirmo reizi izmantot šo servisu naktī, kad esmu sabliezies līdz nemaņai. Kaut gan tas būtu noticis tāpat. Un kur lai vispār izrok nakti, kad es nebūtu sabliezies līdz nemaņai? Pasaule taču ir neērta vieta, kā dziedāja kāds. Vai teica. Neatceros. Neatceros. Atceros meiteni ar jāņtārpiņu acīm – to, kā viņa pastiepj roku manā virzienā, kaut ko mēmi gaidot.
– Kas? – es jautāju, tad mulsi smejos. – Kas?
Mana neattapība robežojas ar vieglu plānprātību, bet asfalts ir silts un pat visai mīksts, tā man liekas. Pakausis omulīgi iegrimst tajā ar klusu plaukšķi, dzirksteļu un ziedu virtenes uzplaukst pār upi, Saigona izpleš savus krāšņos spārnus kaut kur virsdegunē.
– Nāc, – viņa beidzot saka, satver manu roku, un mēs ejam. Ejam caur bezgalīgiem gaiteņiem, virtuvēm, trepju telpām. Es joprojām muļķīgi spurdzu, viņa klusē kā ķirurgs. Cilvēki, veseli cilvēku stadioni pašķiras mūsu priekšā, man liekas – ikviens no viņiem zina, kurp mēs dodamies, nezinu tikai es.
Asinis garšo pēc saskābušas ķiršu sulas. Arī bruts, vai ziniet. Arī atmiņas. Un viņas "piedod" – un vispār visi šie "tev būtu jāsaprot". Lai kaut ko saprastu, ir jābūt kam pavisam citam – kādam, kas neesmu es kā minimums. Cigaretes, šķiltavas, telefoni, portsigāri, fotogrāfijas ar mums kopā uz mola – viss izbiris pa zemi, aizsniegties līdz jebkam ir vienkārši nereāli, un es guļu, domājot par viņas pleciem. Pleci kā pleci, faktiski. Varbūt nedaudz lepnāki, staltāki nekā citām. Tādi nacistu oficiera sievas pleci dienā, kad atbrīvotajā Parīzē pūlis dzen viņu pa ielām uz soda vietu. Man nekad nav patikuši tādi pleci. Arī pūlis. Vai franči. Oficieri un viss pārējais. Cilvēkam ir jābūt vājam, lai viņš spētu būt brīvs. Dievs taču nav nekāda patētiska trīspadsmitgadniece.
– Es nekad tev nemelošu, – es sameloju viņai, uzrauju mugurā mēteli un iznesos laukā pa durvīm. Iela ir piesnigusi līdz aukslējām, līdz nelabumam, un es ķerpos tai cauri kā kontuzēts partizāns. Man jātiek līdz stiklinieku darbnīcai un jāpasūta jauns spogulis sasistā vietā – šķiet, jau kāds desmitais manas dzīves laikā –, man jātiek līdz notāram un dzīvnieku patversmei. Man jāpadzen parlaments un jāizbūvē Rīgas metro. Jānopērk greipfrūti un ārpilsētas māja. Ar visiem tiem flīģeļiem un vitrāžām. Svētdienās mēs uzņemtu tur viesus, lai vakara izskaņā aizbiedētu tos ar kārtējo skaļo strīdu visu priekšā. Viņa pārmestu man manu totālo vienaldzību, es viņai – sakarus ar visiem kopējām paziņām. Mums abiem būtu daļēja taisnība.
– Izsauc ātros, zilais putniņ, lūdzu, – es saku balodim, bet viņš aizklibo pāris metrus tālāk un pārvēršas manis notriektā atkritumu urnā. Es mēģinu pagriezt galvu, lai saprastu, vai neesmu gadījumā notriecis arī kādu ārstu, kas varētu man palīdzēt šādos tādos aktuālos jautājumos, bet galva ir pārāk dziļi asfaltā un, pat ja blakus tiešām mētātos kāds ārsts, bez pieraksta nekas tur nesanāktu. Un es izmetu no prāta visas tās muļķības par flīģeļiem un viņas pleciem, jo esmu vīrietis galu galā. Un vīriešiem jādomā par karu. Vai citām sievietēm, vai vispār neko.
– Tu taču nekad nebūsi pieaudzis! – viņa kliedz un raud. Es smejos un metu pa viesnīcas logu laukā mūsu mantas. Tas ir smieklīgākais apvainojums, kādu jebkad esmu dzirdējis. Kurš idiots gan jebkad ir vēlējies kļūt pieaudzis? Lejā gaida taksis, es uzmetu viņas pludmales somu tam uz jumta, norauju kreklu un izlienu uz ārpalodzes. Ir sasodīti karsts, es sēžu, smagi elsodams, šūpoju kājas, trīcošiem pirkstiem cenšos aizsmēķēt un piepeši krītu. Tie ir tikai pāris stāvi, bet es lidoju veselu mūžību kā tas sasodītais Matiass Rusts, tad guļu pie ieejas durvīm uz muguras, kampjot gaisu, – taksis aizbrauc, pāri ielai maizes veikalā spalgi iekliedzas kāda sieviete.
– Nu, labi, nu, labi, – es murminu, – pietiks jau, aizveries. Aizveries, lūdzu.
Vajag izvilkt galvu no asfalta un kaut kur noskalot purnu. Atcerēties, kurp braucu, un braukt tālāk. Nav nekā mirstama – viss aizvilksies tāpat. Kamēr tu vari nolamājies piecelties, viss ir normāli. Kamēr ir atslēgas un kaut kādas durvis. Kāds, kurš pieritināsies tavai drebošajai mugurai naktī. Kaut gan arī tas nav obligāti. Varbūt pat labāk, kad nav. Vientulība novārdzina un tuvina brīvībai. Kā karš tuvina mieram. Un skaistums galam. Kā sieviete, kura nemīl tevi, atsvabina no vainas sajūtas.
– Iesim, – es saku viņai un velku cauri visām tām prezentāciju zālēm, foajē un pārējām garderobēm. Uz ielas ir tumšs, sasodītais novembris, viņa dreb.
– Klausies, – es saku viņai, – es mīlu tevi. Lūdzu, nesapišam to visu, labi?
Divus stāvus augstāk pie loga stāv kāds puisis un skatās uz mums, es atceros redzējis šo seju.
– Klau, nē, – viņa saka.
– Ok, – saku es, – nu, burvīgi, ko lai vēl te piebilst, – saku es.
Ko lai te vēl piebilst – es guļu ar lupatās sasistu galvu pie modernas picērijas klusajā centrā, blenžu zvaigznēs un domāju par karu. Karš ir noapaļots un savā ziņā absolūts. Kā pretīgs joks kāzās. Vai idiota smiekli. Kā tukla pusmūža kundze tīkliņzeķēs spoguļa priekšā vai pēdējā dziesma piecos no rīta. Nav, kur piesieties. Karam ir tieši tādas pašas tiesības pastāvēt kā negaisam vai Lieldienām. Kā ikvienam no mums. Un tad tas notiek. Visai žēl, bet vairāk nekā mēs. Visai žēl, bet jā.
Jā un jā, un jā. Jau rītdien tu būsi ar mani paradīzē, kā dziedāja kāds. Vai teica. Neatceros. Neatceros. Atceros meiteni – viņas skausts smaržoja pēc vaniļas un man vienkārši gribējās pazust viņā. Jo visam pārējam taču, būsim atklāti, nolādēts, nav nekādas, ne mazākās nozīmes.
0