Recenzija
20.10.2015

Ziemeļnieciskais tuvums

Komentē
0
Saglabā

Par Rīgas Starptautiskā filmu festivāla  "Riga IFF" programmu "Ziemeļu gaismas / Nordic Highlights"

Lai gan no Skandināvijas atrodamies gan ģeogrāfiski, gan arī emocionāli tālāk nekā mūsu kaimiņi igauņi, pieņemts uzskatīt, ka atsevišķas kripatas no ziemeļnieciski vēsās un atturīgās, taču vienlaikus stabilās mentalitātes atceļojušas arī līdz latvieša dvēselei. Tas varētu būt galvenais iemesls, kāpēc skandināvu kino šogad atvēlēta tik nozīmīga vieta otrā Rīgas Starptautiskā filmu festivāla programmā, piedāvājot skatītājiem veselas deviņas pēdējo pāris gadu laikā tapušas skandināvu filmas – tā teikt, savējie pieņems un sapratīs. Emociju spektrs, ko piedāvā šie kinodarbi, ir pārāk plašs, lai ļautos stereotipiem par drūmām, ritmā gausām un filozofiskām zemstrāvām piesātinātām filmām, kas galvenokārt asociējas ar Ingmara Bergmana, Karla Teodora Dreijera un citu klasiķu kinematogrāfisko rokrakstu, vai arī fon Trīra un "dogmistu" provokācijām, kaut netrūkst arī šo iezīmju. Negribētu turpmākajās rindkopās veidot kaut kādus dalījumus grupās pēc tēmas vai žanra, jo katru no šīm filmām vērtīgāk uzskatīt par unikālu darbu, taču visas kopā tās sniedz zināmu priekšstatu par to, kādi procesi šobrīd notiek skandināvu kino – un uzmanības centrā šeit izvirzīti cilvēkstāsti, nereti veiksmīgi sapludinot komiskās un traģiskās intonācijas un attēlojot nesamākslotu, atsegtu realitāti, kas šīs filmas patīkami atšķir no holivudizētās masu produkcijas.

Pieļauju, ka par vienu no centrālajiem notikumiem šajā programmā kļūs norvēģu režijas brīnumbērna Joahima Trīra trešā filma "Skaļāk par sprādzieniem" ("Louder than bombs", 2015), kas vienlaikus ir arī režisora debija Holivudā. Talantīgu ārzemju režisoru karjeras lielajā amerikāņu kino mašinērijā ne vienmēr izvēršas par veiksmes stāstiem, jo studiju vēlme visu kontrolēt un padarīt gala produktu maksimāli pievilcīgu patērētājiem bieži noved pie asas konfrontācijas starp autora radošo garu un komercijas likumiem. Šķiet, ka "Skaļāk par sprādzieniem" tomēr uzskatāma par gana nelielu filmu (par spīti zvaigžņu Izabellas Ipēras, Gabriela Bērna un Džeses Eizenberga dalībai), lai Trīrs saglabātu pilnu kontroli pār filmu, tomēr rezultāts sanācis gana pretrunīgs. Lai gan filmā netrūkst režisoram raksturīgo paņēmienu, izveidojot sarežģītu daudzlīmeņu naratīvu apvienojumā ar poētisku vizualitāti, pārāk uzkrītošs šķiet mēģinājums sastūķēt visas olas vienā groziņā, tāpēc filma atstāj visai haotisku pēcsajūtu.

"Skaļāk par sprādzieniem" ("Louder than bombs")

Pēc liriski pieklusinātās, vienkāršās un emocionāli atkailinātās traģēdijas "Oslo, 31. augusts" Trīrs mēģinājis radīt filmu, ko varētu dēvēt par indie kino etalonu, jo šeit ir viss, ko vien saistībā ar šo jēdzienu varat iedomāties, – ģimenes krīze, laulības krīze, pēcdzemdību krīze, trīs paaudžu vīriešu eksistenciālās krīzes, radošā krīze, mātes un sievas nāve un tās radītās sekas, pirmā mīlestība utt., šīs smagnējās tēmas atšķaidot ar efektīgos palēninājumos uzņemtām ainām, kuru fonā skan chillwave mūzikas ritmi. To visu kopā satur neskaitāmos fragmentos saskaldīts vēstījums, kas pārpildīts ar personāžu fantāzijas un sapņu ainām, nemaz nerunājot par nemitīgajiem atskatiem pagātnē. Jāatzīst, ka "Skaļāk par sprādzieniem" tieši tā arī nostrādā – kā efektīga audiovizuāla atrakciju montāža, nevis dramatiski piesātināts stāsts.

Tomēr atgriezīsimies skarbajos ziemeļos, kurus visdzīvāk ļauj sajust divi, manuprāt, spilgtākie pārsteigumi šajā programmā, izcilas traģikomēdijas – islandieša Grimura Hakonarsona "Auni" ("Hrútar", 2015) un norvēģu Ūles Jēvera un Martes Voldes "Ne savā dabā" ("Mot naturen", 2014). "Aunus" varētu dēvēt par "ģimenes drāmu/lopkopības trilleri", jo skarbas sirsnības (ar šo oksimoronu visprecīzāk varētu apzīmēt ekrānā valdošās emocijas) pilnais stāsts par divu brāļu sarežģītajām attiecībām, kas risinās no civilizācijas gandrīz pilnībā nošķirtā lopkopju kopienā Islandes kalnu pakājē (ērtākais transportlīdzeklis šajā nostūrī ir traktors), ātri vien eskalējas nervus kutinošā spriedzes gabalā, kad brāļi kopīgiem spēkiem cenšas izglābt aunu ganāmpulku no veterinārā dienesta. Hakonarsons prasmīgi kāpina ritmu, no nesteidzīgām ikdienas norisēm un niansētas raksturu iezīmēšanas pakāpeniski pārejot pie arvien spraigākas darbības, beigās kulminējot situācijā uz dzīvības un nāves robežas. Islandes mežonīgi skaistā un raupjā daba, kas šķiet filmēta ar īpašu pietāti, kļūst par vienu no "Aunu" centrālajiem tēliem un pilda demiurga lomu abu brāļu dzīvēs. Islandes kinocilvēku veikums pēc salīdzinoši rāmā iesākuma pārsteidza ar intonāciju maiņu un negaidītiem sižeta pavērsieniem.

RAM_STILL_1_HIAuni ("Hrútar")

Tas nenozīmē, ka Ūles Jēvera nelielais autorprojekts "Ne savā dabā", kurā viņš ir ne tikai režisors un scenārija autors, bet arī atveido galveno – trīsdesmitgadnieka Martina – lomu, atstātu vienaldzīgu vai izraisītu žāvas. Arī šī filma iepriecina ar vienkāršu, nepretenciozu ideju par eksistenciālo krīzi pārgājiena laikā un formu, kādā pasniegts vēstījums, – galvenokārt izmantojot Martina iekšējos monologus, kas bieži spilgti kontrastē ar ārējo darbību un rada komisku efektu. Jēvers pret savu varoni izturas godīgi un brīžiem demonstrē arī šokējošu atklātību, vienlīdzīgā līmenī koncentrējoties uz Martina garīgajām un fizioloģiskajām izpausmēm (kārtējo reizi apliecinot, cik ļoti cilvēkam tomēr ir svarīgs savs ķermeniskums un vienlaikus atkarība no tā), tāpēc neizpaliek arī ainas, kas dažam puritāniski noskaņotam skatītājam varētu likt sašutumā saviebties. Taču nekas netiek rādīts pašmērķīgi, katrai ainai ir savs loģisks pamatojums, un tā pilnībā organiski iekļaujas filmas autoru uzstādījumā. Manuprāt, nebūtu aplami Martina nelielo pārgājienu cauri Norvēģijas mežainei uztvert kā mazliet ironisku parafrāzi par Odiseja ceļojumiem, tikai attiecīgi piemērojot to laikmeta kontekstam, nesaudzīgi atsedzot trauslās saites tuvu cilvēku starpā, nemitīgās šaubas par savu vietu pasaulē un pat savā ģimenē, neaizmirstot arī par tehnoloģiju lomu šī atsvešinājuma radīšanā (Martinam ir vieglāk nosūtīt sievai īsziņu, nekā no viņas atvadīties ar skūpstu). Tikpat asi "Ne savā dabā" atsedz arī Martina paaudzes seklumu un sadragā jaunības radītās ilūzijas. Kaut gan filmas beigas šķietami ir laimīgas un aplis ir noslēdzies, vienlaikus tā arī apliecina to, ka Martins patiesībā ir ieslodzītais šajā aplī, taču traģiskākais šķiet tas, ka viņš pats nezina, ko un kāpēc tālāk darīt, tāpēc ļaujas ierastajai straumei. 

out of nature"Ne savā dabā" ("Mot naturen")

Pēcsajūtas ziņā "Ne savā dabā" vistiešāk asociējas ar iepriekš minēto Trīra "Oslo, 31. augusts" un pat šķiet kā tās loģisks turpinājums. Virskārta var likties vieglāka un gaišāka, taču būtībā zem tās slēpjas tikpat tumšs bezdibenis. Abas šīs filmas piedāvā ziemeļnieku vīriešu portretējumus – dažādas paaudzes, dažādi likteņi, arī dažādas vērtību sistēmas, tomēr gan abu brāļu Kidi un Gumi, gan Martina personā jūtama šī iepriekš minētā "skarbā sirsnība", tāds vienojošs ziemeļnieku dvēseles strāvojums, tik grūti sajūtams, bet tomēr klātesošs.

Radikāli atšķirīgu estētiku pārstāv zviedru režijas klasiķis Jāns Trūels (viņa kontā slavenā filma "Ērgļa lidojums" par inženiera Andrē lidojumu gaisa balonā) savā jaunākajā filmā "Pēdējais vārds" ("Dom över död man", 2012), demonstrējot skatītājiem melnbaltu, vizuāli manierīgu un izsmalcinātu 20. gs. 30.–40. gados populāra zviedru žurnālista un redaktora Torgnija Sēgersteda biogrāfiju.

Dom över död man"Pēdējais vārds" ("Dom över död man")

Sēgersteda personība tiek atklāta caur divām šķautnēm – vienu no tām veido nesaudzīga Hitlera režīma kritika un asa nostāja pret Zviedrijas neitralitāti kara laikā, bet otra ir komplicētās attiecības ar sievu un mīļāko. Mazliet banāli jāatzīst, ka klasiķis arī piedāvā klasisku filmu, kas vistiešāk atgādina, teiksim, Bergmana kinovalodu, gan kameras un apgaismojuma uzstādījumos, gan vēstījuma izveides paņēmienos un personāžu raksturu atklāsmēs. Šī filma vistiešāk uzrunās tos zviedru kino cienītājus, kas vēlas atgriezties atpakaļ laikā, kad tapa šīs valsts zelta kino fonds, kā arī iepazīt šo ārpus Zviedrijas droši vien praktiski nezināmo vēsturisko situāciju (filma potenciāli ieskicē arī atbildi uz jautājumu, kāpēc zviedri pēc Otrā pasaules kara izdeva mūsu leģionārus krieviem). Monumentāls titullomā ir Džespers Kristensens, kurš pasaules slavu izpelnījies kā Misters Vaits Bonda sērijas filmās "Kazino Royale" un "Mierinājuma kvants".

Nenoliedzami ievērības vērtas ir arī pārējās "Ziemeļu gaismā" skatāmās filmas, taču izcelšu sev tuvākās – dāņa Mihaila Nuera skarbo, dokumentālā stilistikā tapušo krimināldrāmu "Ziemeļrietumi" ("Nordvest", 2013), kas raisa neizbēgamas asociācijas ar mūsu pašu Aika Karapetjana "Cilvēki tur"; agrākā "dogmista" Sērena Kraga-Jakobsena psiholoģiski niansēto un reliģiskiem motīviem piesātināto slepkavības mistēriju "Lūša stunda" ("I lossens time", 2013) pēc Pēra Ulova Enkvista lugas (iestudēta arī Latvijā), kas uzdod jautājumus, nesniedzot skaidras atbildes, taču atstāj iespaidu, it īpaši kontrastējot šokējošo ievada ainu ar galvenā varoņa bērnības idilli; un vienīgo piedāvājumu no Somijas – Juhas Valkeapē sirreālo fantāziju "Viņi ir izbēguši" ("He ovat paenneet", 2014), kurā gan jūtama pašmērķīga vēlme šokēt (šeit arī vismazākā uzmanība pievērsta personāžiem, piedāvājot tikai stereotipus) un nemitīgi mainīt kinematogrāfiskos spēles noteikumus, taču neapstrīdama kvalitāte ir vizuāli izteiksmīgais operatora darbs un filmas uzburtā sapņa noskaņa.

Kopumā jāpriecājas, ka mūsu ziemeļu kaimiņi nevar sūdzēties par radošo pagrimumu savos kino paviljonos, process aktīvi norit un top arvien jaunas lieliskas filmas, kas piesūcinātas tikai ar ziemeļniekiem raksturīgo emocionālā siltuma sajūtu. Sākumā tai nav viegli piekļūt, vērojot atsvešināto attēlu, kurā darbojas nerunīgi, noslēgti cilvēki skarbās, vēsās Skandināvijas dabas un urbāno ainavu fonā, taču, kad pāri ekrānam sāk ritēt titri, tu sajūti, ka šis siltums nemanāmi pārceļojis tevī.  

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!