Bibliotēka
29.10.2003

Ziedošu jaunavu pavēnī

Komentē
0
Saglabā

— Un kāds iespaids palika jums personiski, vēstnieka kungs? — māte gan aiz pieklājības, gan ziņkāres jautāja.

Ar veca lietpratēja enerģiju, kas guva pārsvaru pār runas parasto atturību, de Norpuā kungs atbildēja:

— Tiešām lielisks!

Zinādams, ka, atzīstot sievietes atstātā iespaida lielo spēku, ja vien to dara pietiekami rotaļīgi, var sasniegt asprātību, ko sarunā vērtē sevišķi augstu, viņš paklusām iesmējās un smiekuļoja labu brīdi, tā ka vecā diplomāta zilās acis kļuva miklas un sarkanām dzīsliņām klātā deguna nāsis drebēja.

— Viņa tiešām ir burvīga!

— Vai vakariņās piedalījās arī rakstnieks, ko sauc par Bergotu, de Norpuā kungs? — es bikli iejautājos, pūlēdamies joprojām paturēt Svanu sarunas lokā.

— Jā, Bergots tur bija gan, — de Norpuā kungs atbildēja, vēlīgi pieliekdams galvu uz manu pusi, it kā, gribēdams būt laipns pret manu tēvu, viņš piešķirtu visam, kas ar to saistīts, patiesu svarīgumu — pat jautājumiem, ko uzdeva mana vecuma zēns, kurš nebija pieradis pie viņa paaudzes cilvēku pieklājības. — Vai jūs viņu pazīstat? — viņš turpināja, cieši pievērsis man savu skadro skatienu, kura vērīgumu savulaik apbrīnojis Bismarks.

— Mans dēls viņu nepazīst, bet ļoti apbrīno, — māte sacīja

— Augstais Dievs, — de Norpuā kungs sacīja (viņš man iedvesa daudz nopietnākas šaubas par manām prāta spējām nekā tās, kādas mani mocīja parasti, jo redzēju, ka viss, ko stādu tūkstošiem reižu augstāk par sevi pašu, tas, kas man šķiet pasaulē viscildenākais, viņa uztverē atrodas uz apbrīnošanas vērto lietu vispēdējā pakāpiena), — es neesmu vienisprātis ar tādu skatījumu. Bergots pieder pie tiem, kurus es saucu par flautistiem; tiesa ir jāatzīst, ka viņš spēlē patīkami, kaut arī stipri manierīgi un ākstīgi. Bet galu galā tas nav tas, un tas nav nekas liels. Viņa darbos, kuriem pietrūkst muskuļu, nekad nevarēs atrast to, ko mēdz saukt par uzbūvi. Nekādas darbības — vai arī ļoti maz darbības, bet galvenais — arī šai darbībai nav vēriena. Viņa grāmatas ir aplamas pašos pamatos vai, pareizāk sakot, tām nemaz nav pamata. Mūsdienās, kad dzīves aizvien pieaugošā sarežģītība tik tikko atstāj laiku lasīšanai, kad Eiropas karte ir pārdzīvojusi dziļas pārmaiņas un drīzumā gaida varbūt vēl lielākus satricinājumus, kad visās malās izvirzās tik daudz jaunu un draudīgu problēmu, — jūs man piekritīsiet, ka no rakstnieka gan varētu prasīt, lai viņš ir kaut kas vairāk nekā kultūras cilvēks, kas dīkās un nevajadzīgi sarežģītās diskusijās par tīrās formas jautājumiem liek aizmirst, ka ik brīdi pār mums var gāzties dubulta barbaru straume — gan no ārienes, gan iekšienes. Es zinu, ka mani vārdi ir zaimošana par vissvētāko, ko pārstāv skola, kuru šie kungi dēvē par Mākslu Mākslai, bet mūsu laikā ir svarīgāki darbi nekā prātošana, kā vārdus sakārtot sevišķi harmoniski. Šis Bergots reizēm ir diezgan valdzinošs, to es nenoliedzu, bet visā visumā tas ir kaut kas stipri gļēvs, stipri vārgs un nepavisam nav vīrišķīgs. Tagad, zinot jūsu patiešām pārspīlēto apbrīnu, kādu veltāt Bergotam, es labāk saprotu tās dažas rindiņas, ko nesen man rādījāt, un es rīkotos slikti, ja izliktos, ka esmu tās aizmirsis, jo jūs pats bērna vientiesībā sacījāt, ka tie ir tikai bērnišķīgi skribelējumi (es tiešām tā teicu, bet pats tam nepavisam neticēju). Katrs grēks ir piedodams, un jo sevišķi — jaunības grēki. Galu galā jūs neesat vienīgais, kam šāds apbrīns ir uz sirdsapziņas, tāpat kā neesat vienīgais, kurš kādā brīdī iedomājas sevi par dzejnieku. Taču rakstā, ko man parādījāt, ir skaidri jūtama Bergota nelabvēlīgā ietekme. Un es jūs tiešām nepārsteigšu, sacīdams, ka tajā nav nekādas vērtības, jo Bergots ir sasniedzis mākslas meistarību, kas gan ir gaužām virspusīga, zināmu stilu, kāds nepavisam nav iespējams jūsu gados. Bet tur jau ir tā pati kļūda — vēlēšanās sarindot labskanīgus vārdus, nepavisam nedomājot par pamatu. Tas nozīmē jūgt ratus zirgam priekšā. Pat Bergota grāmatās, šajos ķīniski izsmalcinātajos formas vingrinājumos, šajos mandarīniskajos mežģījumos es jūtu tikai tukšumu. Ja kāds rakstnieks ir jauki sarīkojis uguņošanu, publika uzreiz to nosauc par šedevru. Šedevri tik bieži nemaz nerodas! Bergota aktīvā, viņa bagāžā, ja tā var izteikties, nav neviena kaut cik vērienīga romāna, grāmatas, ko cilvēks noliek savas bibliotēkas labāko grāmatu plauktā. Es nezinu nevienu tādu viņa darbu. Un tomēr viņa grāmatas ir nesalīdzināmi pārākas par pašu autoru. Jā, viņš tiešām ir autors, kas ilustrē asprātīgo domu, ka rakstniekus vajadzētu pazīt tikai pēc viņu grāmatām. Nav iespējams iedomāties indivīdu, kas mazāk atbilstu saviem darbiem, — tik pretenciozs, tik svinīgs viņš ir, tik mazā mērā — sabiedrības cilvēks. Brīžiem viņš kļūst vulgārs, runā ar ļaudīm kā no grāmatas, pat ne kā viņa grāmatas, bet kā no garlaicīgas grāmatas, kādi viņa darbi tomēr nav, — tāds ir šis Bergots. Viņa prāts ir sevišķi neskaidrs, juceklīgi sarežģīts, tāds, ko mūsu tēvi dēvēja par frāžainiem runātājiem, un viņš to padara jo netīkamāku ar paradumu visu savu sakāmo it kā pasludināt. Es neatceros, vai to teicis Lomenī vai Sentbēvs, ka Viņī piemituši tādi paši trūkumi. Bet Bergots nekad nav uzrakstījis nedz "Senkmāru", nedz "Sarkano zīmogu", kuros dažas lappuses ir tiešām antoloģijas cienīgas.

Satriekts par to, ko de Norpuā kungs tikko teicis par fragmentu, kuru biju iedevis viņam vērtēšanai, domādamas arī par grūtībām, ar ko saskāros, kad vēlējos rakstīt eseju vai gluži vienkārši nodoties nopietnām pārdomām, es no jauna izjutu savu intelektuālo niecību un jo ciešāk pārliecinājos, ka neesmu dzimis literāts. Laikam jau kādreiz Kombrē daži visai vārgi iespaidi vai Bergota lasīšana mani padarījuši sapņainu, un šai sapņainībai esmu piešķīris lielu nozīmi. Un šādu dvēseles stāvokli atspoguļojusi mana poēma prozā; nebija nekādu šaubu, ka de Norpuā kungs acumirklī izpratis un parādījis īstajā gaismā to, ko es uzskatīju par skaistu tikai tāpēc, ka tā bija pilnīgi maldīga mirāža, jo vēstnieks taču nav dumjš. Gluži pretēji, viņš lika saprast, cik niecīga ir mana vieta (tā par mani no malas un objektīvi sprieda īsts lietpratējs, vislabāk sagatavotais un visgudrākais). Jutos kā apstulbis un iznīcināts; un mans gars kā šķidrums, kas vienmēr iegūst tikai tādu apveidu, kāds ir vāzei, kurā to ielej, mans gars, kurš nesen bija izpleties, lai piepildītu ģēnija milzīgās iespējas, tagad sarāvās un pilnīgi ietilpa šaurajā viduvējībā, kurā de Norpuā kungs to iespiedis un ieslēdzis.

— Mana pirmā saskarsme ar Bergotu, — vēstnieks turpināja, vērsdamies pie tēva, — bija diezgan nepatīkama (galu galā arī tādā veidā tā varēja būt pikanta). Bergots pirms dažiem gadiem ieradās Vīnē, kur es biju vēstnieks; mani ar viņu iepazīstināja princese de Meterniha, viņš ieradās pierakstīties un vēlējās, lai viņu uzaicinu pie sevis. Būdams ārzemēs Francijas pārstāvis, viņš ar saviem rakstiem visā visumā tai dara godu, lai arī nekādu lielo, ja gribam būt taisnīgi, pat stipri mazā mērā, es būtu papūlējies aizmirst bēdīgo domu, ka man ir arī sava privātā dzīve. Taču viņš neceļoja viens un katrā ziņā vēlējās, lai ielūdzu arī viņa ceļabiedreni. Nedomāju, ka esmu klīrīgāks par citiem, un, būdams neprecējies, es, iespējams, varētu atvērt vēstniecības durvis mazliet plašāk nekā gadījumā, ja būtu precējies un ģimenes tēvs. Tomēr jāteic, ka pastāv tāda nekrietnības pakāpe, kurai es nespēju piemēroties, un to vēl nejaukāku vērš pārspīlēti tikumiskais, es pat atļaušos teikt — moralizējošais tonis, kāds valda Bergota grāmatās, kurās ir nepārtrauktas un, starp mums runājot, mazliet garlaicīgas analīzes, mokoši un slimīgi sirdsapziņas pārmetumi galīgu nieku dēļ, sadomātu muļķību dēļ, turpretī savā privātajā dzīvē viņš ir pārlieku vieglprātīgs un cinisks. Vārdu sakot, es izvairījos no atbildes, princese atkārtoja lūgumu, bet tāpat bez panākumiem. Tāpēc domāju, ka es šā indivīda acīs jau nu neesmu nekāds svētais un nezinu, cik lielā mērā viņš pratis novērtēt Svana uzmanību, uzaicinot viņu reizē ar mani. Ja vien viņš pats to nav lūdzis. Neko jau nevar zināt, jo būtībā viņš nav īsti normāls. Tas pat ir viņa vienīgais attaisnojums.

— Vai Svana kundzes meita arī piedalījās vakariņās? — jautāju de Norpuā kungam, izmantojot brīdi, kad pārgājām uz salonu un es vieglāk varēju noslēpt jūtas, kas pie galda pilnā apgaismojumā, nekustīgi sēžot, atklātos pilnīgi skaidri.

Šķita, ka de Norpuā kungs brīdi pūlas atcerēties.

— Ak jā, kāda pusaudze četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecumā? Tiešām, man nāk prātā, ka pirms vakariņām man viņu stādīja priekšā kā mūsu amfitriona meitu. Jāteic, ka es viņu maz redzēju, viņa agri aizgāja gulēt. Vai arī — pie draudzenēm, lāgā neatminos. Bet es redzu, ka jūs esat ļoti labi informēts par Svanu ģimeni.

— Mēs ar Svana jaunkundzi rotaļājāmies Elizejas Laukos.

— Ak tā, ak tā! Jā, mīļais draugs, viņa man tiešām likās burvīga. Tomēr es atzīšos — nedomāju, ka viņa jebkad spēs līdzināties savai mātei, ja es drīkstu tā izteikties, neaizvainojot jūsu jūtas.

— Man labāk patīk Svana jaunkundzes seja, bet es ārkārtīgi apbrīnoju viņas māti, es eju pastaigāties pa Buloņas mežu tikai tāpēc, ka ceru ieraudzīt viņu.

— Ak, es viņām to pateikšu, viņas jutīsies ļoti glaimotas.

Šos vārdus izsacījis, de Norpuā kungs vēl dažas sekundes bija tādā pašā stāvoklī kā visi cilvēki, kuri, dzirdēdami mani runājam par Svanu kā par gudru cilvēku, par viņa vecākiem — kā par cienījamiem biržas mākleriem, par viņa māju — kā par skaistu māju, ir pārliecināti, ka es tikpat labprāt runātu arī par citu tikpat gudru cilvēku, citiem tikpat cienījamiem biržas mākleriem un citu tikpat skaistu māju; tas bija mirklis, kad garīgi vesels cilvēks, kas sarunājas ar ārprātīgo, vēl nav pamanījis, ka otrs ir ārprātīgs. De Norpuā kungs zināja, ka ir pilnīgi dabiski ar tīksmi skatīties uz skaistām sievietēm, ka cilvēks pieder pie labākās sabiedrības, ja ar sirsnību piemin kādu no viņām, ka vajag izlikties noticam — šis cilvēks ir iemīlējies — un apsolīt palīdzību mērķu sasniegšanā. Bet, kad viņš sacīja, ka runās par mani ar Žilbertu un viņas māti (tas man ļaus gluži kā Olimpa dievam iegūt dvesmas caurspīdību vai vēl drīzāk — sirmgalvja Nestora izskatu, kura vaibstus aizguva Minerva, neredzamam ielavīties Svana kundzes salonā, pievērst viņas uzmanību, saistīt viņas domas, izraisīt pateicību par manu apbrīnu, parādīties viņai kā ievērojama cilvēka draugs, likt domāt, ka nākotnē es būšu pietiekami cienījams, lai mani ielūgtu savā salonā un ļautu nodibināt tuvas attiecības ar viņas ģimeni), šis ievērojamais cilvēks manā labā izmantos savu milzīgo prestižu, kāds tam noteikti ir Svana kundzes acīs, — un tas piepeši man iedvesa tādu maigumu, ka es tik tikko noturējos, nenoskūpstījis viņa mīkstās, baltās rokas, mazliet krunkainas, it kā pārāk ilgi turētas ūdenī. Es jau gandrīz noliecos, bet attapies cerēju, ka šo kustību neviens cits nav pamanījis. Tiešām, ir grūti pareizi aprēķināt, cik lielā mērā mūsu vārdus vai kustības pamana cits; baidīdamies pārspīlēt savu nozīmību, ja pieņemtu, ka citu cilvēku atmiņas dzīves gaitā aptver lielus plašumus, mēs domājam, ka mūsu valodas izteiksmes palīglīdzekļi, mūsu žesti un stāja tik tikko iespiežas sarunu biedru apziņā un nekādā gadījumā nepaliek viņu atmiņā. Tieši uz tādiem pieņēmumiem paļaujas noziedznieki, kad vēlāk liecībā maina kādu vārdu un ir pārliecināti, ka šo variantu nevarēs salīdzināt ne ar vienu citu versiju. Taču ir pilnīgi iespējams, ka pat attiecībā uz tūkstošiem gadu ilgo cilvēces dzīvi reportieru atziņa, ka viss tiek nodots aizmirstībai, nav tik pareiza kā pretējā filozofija, saskaņā ar kuru itin viss tiek saglabāts. Vai nav tā, ka vienā un tajā pašā avīzē, kur "Premier Paris" morālists raksta par kādu notikumu, šedevru, it sevišķi — par kādu dziedātāju viņas "zvaigžņu stundā": "Kurš visu to atcerēsies pēc desmit gadiem?" — trešajā lappusē Uzrakstu akadēmijas pārskatā bieži vien ir ziņas par kādu pat mazāk svarīgu faktu — banālu dzejoli no faraonu laikiem, kurš tomēr zināms visā pilnībā? Varbūt gluži tā nav, ja aplūkojam cilvēka īso dzīvi. Taču pēc vairākiem gadiem kādā namā, kur vizītē bija ieradies de Norpuā kungs, kas man šķita visdrošākais balsts, kādu tur varētu atrast, jo viņš ir mana tēva draugs, iecietīgs cilvēks, sliecīgs mums visiem darīt labu, turklāt profesijas un izcelsmes dēļ pieradis pie diskrēcijas, — kad vēstnieks bija aizgājis, man pastāstīja, ka vienās viesībās viņš licis noprast, ka redzējis, kā esmu bijis gatavs skūpstīt viņam rokas; es ne tikai nosarku līdz ausīm, bet biju arī gluži apstulbis aiz pārsteiguma, uzzinot, cik atšķirīgs no man pazīstamā ir ne tikai veids, kādā de Norpuā kungs par mani runā, bet arī viņa atmiņu virknējums. Šī "tenka" mani apskaidroja par izklaidības un domu, atmiņas un aizmiršanas negaidītajām proporcijām, no kurām veidojas cilvēka gars; un brīnumainu pārsteigumu es piedzīvoju arī dienā, kad pirmoreiz kādā Maspero grāmatā izlasīju, ka ir pilnīgi skaidri zināms Asurbanipala ielūgto viesu saraksts, kas sastādīts desmit gadsimtus pirms Kristus dzimšanas.

— Ak, de Norpuā kungs, — sacīju, kad viņš apsolījās pastāstīt Žilbertai un viņas mātei par to, cik ļoti abas apbrīnoju, — ja jūs to izdarīsiet, ja runāsiet par mani ar Svana kundzi, man nepietiks visa mūža, lai apliecinātu jums savu pateicību, un mans mūžs piederēs jums! Taču man jāatzīstas — es nepazīstu Svana kundzi, neesmu viņai stādīts priekšā.

Pēdējo teikumu piemetināju, sirdsapziņas pārmetumu mudināts un arī tāpēc, ka negribēju lepoties ar sakariem, kādu man nebija. Bet, to izrunājot, es jau jutu, ka vārdi kļuvuši lieki, jo pašā manas atvēsinoši aizrautīgās pateikšanās sākumā ieraudzīju vēstnieka sejā pavīdam vilcināšanās un neapmierinātības izteiksmi un acīs — skaudro un slīpo skatienu (kā ģeometriska ķermeņa perspektīvas zīmējumā tālumā vērsto vienas plaknes līniju), ko veltī neredzamajam sarunas biedram, kas ir cilvēkā pašā tajā brīdī, kad viņam saka kaut ko tādu, ko otrs sarunas biedrs — kungs, ar kuru viņš pārmij domas, — nedrīkstētu dzirdēt. Uzreiz aptvēru, ka vienīgais viņa atteikuma iemesls var būt manis izteiktās frāzes, kas vēl bija vājas salīdzinājumā ar dedzīgajām pateicības jūtām, kam, manuprāt, vajadzētu aizkustināt de Norpuā kungu un jo vairāk nostiprināt viņa apņemšanos izsacīt vārdus, kuri viņam prasītu tik maz pūļu un man sagādātu tik milzīgu prieku (šīs frāzes bija tieši tādas, kādas velnišķīgā kārtā starp visām iespējamām varētu sameklēt mani ļaunvēļi). Tāpat kā brīdī, kad nepazīstams cilvēks, ar kuru tikko esam omulīgi dalījušies šķietami līdzīgos iespaidos par garāmgājējiem, kas mums abiem liekas vulgāri, piepeši atklājam neiedomājamu bezdibeni, kāds viņu šķir no mums, jo, iebāzis roku kabatā, šis cilvēks nevērīgi piemetina: "Par nelaimi, man nav līdzi revolvera, citādi neviens no tiem nepaliktu dzīvs," — manis teikto dzirdot, de Norpuā kungs, kuram nekas nebija tik nesvarīgs un vieglāk panākams kā tikt iepazīstinātam ar Svana kundzi un iekļūt viņas salonā un kurš redzēja, ka man turpretī tas liekas kaut kas ārkārtējs, tāpēc ka noteikti sagādā milzīgas grūtības, lai arī šāda vēlme liekas gluži normāla, — nosprieda, ka tajā slēpjas kāda cita doma, kāds apšaubāms nolūks vai senāk pieļauta kļūda, kuras dēļ neviens, zinādams, ka izraisīs Svana kundzes nepatiku, līdz šim nav uzņēmies izpildīt manu lūgumu. Un es sapratu, ka viņš manu lūgumu neizpildīs nekad, ka varbūt gadiem ilgi diendienā satiksies ar Svana kundzi, taču ne reizi neieminēsies par mani. Tomēr pēc dažām dienām vēlējos noskaidrot kādu jautājumu Svanu sakarā un pierunāju tēvu par to ieminēties de Norpuā kungam. Taču vēstnieks neuzskatīja par nepieciešamu pateikt, kā uzdevumā viņš lūdz. Tāpēc Svana kundze nevarēja uzzināt, ka es pazīstu de Norpuā kungu un ka es vēlētos apmeklēt pašu kundzi; iespējams, tā nebija tik liela nelaime, kā man likās. Jo otrais mēģinājums nebūtu bijis daudz iedarbīgāks par pirmo; turklāt šī iedarbība vispār bija apšaubāma: Odetai, kurā pašas dzīve un pašas mājoklis nemodināja nekādu noslēpumainu mulsumu, arī cilvēks, kas viņu pazina un apciemoja, nešķita pasaku būtne, kāds tas likās man, kurš būtu gatavs iemest Svana dzīvokļa logā akmeni, ja varētu uz tā uzrakstīt, ka pazīstu de Norpuā kungu: biju pārliecināts, ka tāda ziņa, pat tik brutālā veidā nodota, man piešķirtu daudz lielāku svaru mājasmātes acīs un neradītu nepatiku pret mani. Bet, ja es pat spētu aptvert, ka de Norpuā kungam uzticētais lūgums būtu palicis bez vēlamajām sekām, gluži pretēji — ka tas būtu man kaitējis Svanu acīs, man nepietiktu drosmes atbrīvot vēstnieku no tā un, lai cik netīkamas būtu sekas, atsacīties no baudas, iztēlojoties, ka mans vārds un tātad arī es pats tādā veidā vienu mirkli nonāktu pie Žilbertas viņas mājā un man nepazīstamajā viņas dzīvē.

Kad de Norpuā kungs bija aizgājis, tēvs sāka lasīt vakara avīzi; es atkal domāju par Bermu. Prieks, ka esmu redzējis viņas tēlojumu, bija jāpapildina jo vairāk tāpēc, ka tas nepavisam nelīdzinājās priekam, kādu biju sev apsolījis; šā iemesla dēj tas acumirklī uzsūca visu, kas spēja to padarīt bagātāku, piemēram, de Norpuā kunga atzinību Bermas spējām — to prāts dzēra kā sausumā izkaltusi pļava valgmi. Tad tēvs man pasniedza avīzi, parādīdams ielogotu īsu rakstiņu; tajā bija teikts: "Tedra" tika izrādīta jūsmīgu skatītāju pilnā zālē, kurā varēja redzēt slavenākos mākslas pasaules un kritikas pārstāvjus, un Bermas kundze, kas tēloja Fedras lomu, piedzīvoja triumfu, ko var nosaukt par vienu no spožākajiem viņas slavenajās skatuves gaitās. Mēs vēl iztirzāsim sīkāk šo izrādi, kas bija īsts teātra dzīves notikums; šobrīd teiksim vienīgi, ka visautoritatīvākie vērtētāji bija vienisprātis: šāda interpretācija piešķir pavisam jaunu skanējumu Fedras lomai, kas ir viena no skaistākajām un dziļākajām Rasina daiļradē, tā ir vistīrākā un cildenākā mākslas izpausme, kādu mūslaikos ļauts pieredzēt." Līdzko prāts uztvēra jauno domu par "vistīrāko un cildenāko mākslas manifestāciju", tā tuvojās nepilnīgajam teātrī izjustajam priekam, pievienoja mazliet no tā, kā bija pietrūcis, un šī sakušana radīja kaut ko tik sajūsminošu, ka es izsaucos: "Kāda liela māksliniece!" Bez šaubām, var likties, ka savā jūtu izteiksmē es nebiju gluži patiess. Bet labāk iedomāsimies, cik daudzi rakstnieki, neapmierināti ar tikko uzrakstīto, lasa kādu Šatobriāna ģēnijam veltītu slavinājumu vai iedomājas lielu mākslinieku, kuram gribētu līdzināties, un paklusām dungo, piemēram, kādu Bēthovena frāzi, ar kuras skumjām salīdzina tās, ko gribējuši ielikt savā prozā, tik ļoti piesātinoties ar šo ģenialitātes ideju, ka to piedēvē paši saviem sacerējumiem, — par tiem domādami, viņi vairs neredz tos tādus kā pirmajā brīdī un, riskēdami noticēt sava darba nozīmīgumam, saka sev: "Bet, galu galā!" — neapzinoties, ka kopumā, kas dod viņiem galīgo gandarījumu, viņi ietvēruši atmiņas par brīnišķīgajām Šatobriāna lappusēm, iekausējuši tās savās lappusēs, tomēr tās nav uzrakstījuši; iedomāsimies tik daudzos vīriešus, kuri tic savas mīļākās mīlestībai, kaut gan pazīst vienīgi viņas nodevības; arī visus bēdās neremdināmos vīrus, kas cer uz nesaprotamu dzīves paildzināšanu, līdzko iedomājas sievieti, kuru ir zaudējuši, bet joprojām mīl, māksliniekus, kas vēlētos baudīt nākamības slavu vai arī mierinošu neesmi, kad viņu prāts, gluži pretēji, pievēršas pārestībām, kuras mīļākajām vajadzētu izpirkt pēc viņu nāves; un lai atceramies arī tūristus, kas jūsmo par ceļojuma kopējo skaistumu, kaut gan pa to laiku diendienā ir jutuši vienīgi garlaicību, un lai pasaka, vai dzīvē, ko idejas kopīgi vada mūsu prātā, ir kaut viena tāda, kas mūs dara laimīgākus, iepriekš kā īsta parazīte nepaņēmusi no citas — blakus idejas labāko spēku, kura pašai pietrūcis.

Māte nelikās visai apmierināta, ka tēvs vairs nedomā par manu iespējamo karjeru ārlietās. Manuprāt, viņai visvairāk rūpēja tas, lai darbīgas dzīves likumi disciplinētu manu nervu untumus, un viņa vairāk nožēloja novēršanos no diplomātijas nekā pievēršanos literatūrai. "Liecies jel mierā!" tēvs iesaucās. "Pirmām kārtām, darbam, ko darām, ir jābūt tādam, kas sagādā prieku. Un viņš vairs nav nekāds bērns. Viņš jau tagad gluži labi zina, kas viņam patīk, maz ticams, ka tas mainīsies, un viņš ir spējīgs aptvert, kas viņa mūžu darīs laimīgu." Tovakar šie tēva vārdi man sagādāja lielas ciešanas, jo sapratu, ka man tiek dota brīvība izvēlēties, vai es būšu vai nebūšu laimīgs. Tēva negaidītās laipnības, kad tās piedzīvoju, vienmēr bija radījušas tik lielu vēlēšanos viņu noskūpstīt uz bārdas un sārtajiem vaigiem, ka es to apspiedu vienīgi aiz bailēm kļūt tēvam nepatīkams. Tāpat satrūkstas autors, ieraugot savas fantāzijas augļus, kas nemaz nav likušies sevišķi svarīgi, jo viņš tos nav šķīris no sevis, kļūstam par izdevēja rūpju objektu — izdevējs izvēlas papīru, izraugās burtus, kas varbūt ir pārāk skaisti šim sacerējumam, — tāpat es jautāju sev, vai mana vēlēšanās rakstīt ir kaut kas tik svarīgs, lai tās dēļ tēvs tā šķiestos ar labsirdību. Bet, galvenais, runājot par manu gaumi, kas vairs nemainīšoties, par to, kam lemts padarīt manu mūžu laimīgu, viņš manī radīja divējas šaubas, kuras sagādāja briesmīgas ciešanas. Pirmām kārtām, kļuva skaidrs, ka (es taču joprojām biju pārliecināts, ka stāvu uz neskartas dzīves sliekšņa un ka došos tajā iekšā tikai rīt no rīta) mans mūžs jau ir sācies, vēl vairāk — tas, kas sekos, nebūs sevišķi atšķirīgs no iepriekšējā. Otrās bažas — patiesību sakot, tikai citāds pirmo veids — bija apjausma, ka es neatrodos ārpus Laika, ka esmu pakļauts tā likumiem gluži kā romāna personāži, kas tieši šā iemesla dēļ manī radīja tādas skumjas, kad Kombrē savā vītolklūgu patvērumā lasīju par viņu dzīvi. Teorētiski katrs zina, ka Zeme griežas, bet īstenībā neviens to nemana; zeme, pa kuru staigājam, nekustas, un mēs varam dzīvot mierīgi. Dzīvē tāpat ir ar Laiku. Lai padarītu tā plūdumu jūtamu, romānistiem ir jāpasteidzina pulksteņu tikšķi līdz bezgala ātram tempam, liekot lasītājam pāris minūtēs pārdzīvot desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadus. Kādas lappuses sākumā mēs atstājam cerību pilnu mīlētāju, bet nākamās lappuses beigās sastopam astoņdesmit gadu vecu sirmgalvi, kas patversmes pagalmā ar mokām klumburo ikdienas pastaigā, tik tikko atbild uz jautājumiem un neatceras pagātni. Sacīdams par mani: "Viņš vairs nav bērns, viņa gaume vairs nemainīsies utt.," — tēvs piepeši lika man pašam uz sevi paraudzīties Laikā un izjust tādas pašas skumjas, it kā es, ja arī vēl nebūtu gluži nevarīgs un ievietots patversmē, tad vismaz būtu tas varonis, par kuru autors vienaldzīgā un tāpēc sevišķi nežēlīgā tonī grāmatas beigās raksta: "Viņš aizvien retāk un retāk atstāja laukus. Beigās viņš tur apmetās uz dzīvi pavisam," — utt.

Pa to laiku tēvs, lai aizsteigtos priekšā kritikai, ko mēs varētu vērst pret viesi, sacīja mātei:

— Atzīstu, ka Norpuā kungs reizēm runāja "klišejās", kā jūs mēdzat sacīt. Kad viņš izteicās, ka būtu nepiedienīgi uzdot kādu jautājumu Parīzes grāfam, baidījos, ka tik jūs nesākat smieties.

— Nepavisam ne, — māte atbildēja, — man ļoti patīk, ja tik ievērojams cilvēks tādos gados saglabājis šāda veida vientiesību, kas liecina tikai par patiesu godīgumu un labu audzināšanu.

— Es domāju gan! Tas viņam neliedz būt asredzīgam un gudram, es to labi zinu, jo redzu viņu komisijā pavisam citādu nekā te! — tēvs iesaucās, juzdamies laimīgs, ka mātei paticis de Norpuā kungs, un gribēdams viņu pārliecināt, ka viesis ir vēl daudz pārāks par to, kāds liekas viņai. — Sirsnība tiek jo vairāk pārspīlēta, ja tā jāuztver kā zobgalība. — Kā viņš teica? "Ar prinčiem nekad neko nevar zināt..."

— Jā, tieši tā viņš sacīja. Es to ievēroju, tas ir ļoti smalki teikts. Var manīt, ka viņam ir dziļa dzīves pieredze.

— Tas ir kaut kas ārkārtējs, ka viņš vakariņojis pie Svana un ka tur sastapis visumā kārtīgus cilvēkus — ierēdņus. Kur Svana kundze nomakšķerējusi visus šos ļaudis?

— Vai tu pamanīji, ar kādu smalku ironiju viņš sacīja: "Tā ir māja, kurā ciemojas galvenokārt vīrieši"?

Tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja.

Marsels Prusts

Dzimis 1871. gadā Parīzes priekšpilsētā Oteijā, miris 1922. gadā Parīzē. Franču rakstnieks. Dzimis ievērojama ārsta ģimenē. Prusts no agras bērnības kļūst par ģimenes pastāvīgu rūpju avotu, jo ir slim...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!