Latvijas mūzikas vide nepagurusi turpina iepriecināt klausītājus. Tā nesen klajā laists grupas "Židrūns" trešais albums. Tā nosaukums – "Židrūns un tas, ko nevar nest", izdevējs – "I Love You Records". Albums pieejams digitāli un vinila plates formātā. 12. novembrī īpaši iekārtotā vietā Centrāltirgū notiks arī albuma prezentācijas koncerts.
Grupa pastāv jau krietnu laiku – tā dibināta 2003. gadā, taču pašreizējais, grupas solista vārdiem izsakoties, "zelta sastāvs" kopā sanācis ap 2005., 2006. gadu. Par ansambļa rašanos var palasīt viņu pašu visai poētiskā veidolā rakstīto. Jaunākais albums ir trešais grupas diskogrāfijā. 2007. gadā izdots albums "Židrūnam sāp", bet 2010. gadā – "Dzeltenbaltdzeltenais".
2015. gadā Bērzaines pagastā un "Hodila" studijā slavenā Lomika vadībā veikts albuma "Židrūns un tas, ko nevar nest" ieraksts. Grupu veido četri dalībnieki: Klāvs Kalnačs (vokāls, ģitāra, taustiņi), Ulvis Urtāns (bass, vokāls, taustiņi), Anrijs Korps (bungas) un Ritvars Bīders (ģitāra, taustiņi).
Rodas vēlme nedaudz atskatīties pagātnē. Manas pirmās atmiņas, kas saistās ar šo grupu, ir visai miglainas. Kāds no vasaras rokfestivāliem kādā no Latvijas nostūriem – varētu būt, piemēram, 2010. gads. Četri čaļi, tērpušies apspīlētos, dzeltenos kostīmos, spēlē skaļu un kārtīgu rokmūziku – var just gan pankroka, gan grandža, gan hārdkora iezīmes, visi lēkā, visi ir priecīgi, alus plūst, mati plīvo.
Tāda sēpijas nostalģijas sajūta. Vienmēr festivālu programmiņā "Židrūns" tiek apvilkts ar riņķīti – jāiet skatīties, tāpat kā "Tesu", "Soundarcade" un citas grupas, kas tolaik bija aktuālas. Baidos kļūt klišejisks, bet, klausoties "Židrūnu", nudien šķiet, ka agrāk zāle bija zaļāka, cilvēki vienotāki, mūzika – svarīgāka. Tolaik, pētot citu cilvēku profilus portālā "Last.fm", grupas zināmākie hiti – "Inga mūžamziedošā", "Šņāc šoseja", "Fabrikas meitenes dziesma" – bija manāmi gandrīz vienmēr. Ja citi iemīļotie mūziķi arī bija pazīstami, tad varēja droši uzskatīt, ka cilvēks ir savējais. Citiem vārdiem sakot – "Židrūns" man atgādina par laiku, kad subkultūras Latvijā bija daudz aktīvākas un manāmākas nekā tagad. Līdzās pankiem, metālistiem un reperiem pastāvēja arī tāda kā vārdā nenosaukta andergraunda subkultūra, kas pēc tīri cilvēciskiem kritērijiem sakausēja kopā vairākus mūzikas virzienus. Vismaz tā es to tolaik izjutu.
Šķiet, ka šo gadu laikā grupas stils pārlieku būtiski nav mainījies. Mūzika, iespējams, kļuvusi tīrāka, gludāka, taču agresija un enerģija joprojām pulsē, par spīti tam, ka ierakstu kvalitāte ir augusi, klāt nākušas arvien interesantākas detaļas (piemēram, kaķu ņaudēšanas ieraksti, kas ievada jaunāko ierakstu). "Netīrā" skaņa nav gluži zudusi, drīzāk attīstīta līdz nākamajai versijai. Viena no spilgtākajām iezīmēm ir "Židrūna" vokāls – Klāva Kalnača dziedāšanas manieri iespējams pazīt uzreiz.
Tāpat nemainīga ir arī tendence spēlēt ātri, asi, agresīvi. Mūziku uz priekšu dzen atsperīgas bungas un melodiski rifi – nekādu 2016. gadam raksturīgo elektronikas peripetiju vai sintezatoru plūdu. Netiek veiktas nekādas revolūcijas, stils tiek ieturēts iepriekš noteiktajās robežās. Postpanka stilistika (jāizceļ Ulvja Urtāna basa raksturs) krustojas ar stoner roka skaņām, taču viss skan pietiekami gludi, lai to varētu pievilkt arī indīroka termina tuvumā. Ir gan arī septiņas minūtes ilgs gabals – līdzīga garuma kompozīcijas iekļautas arī iepriekšējos albumos. Šis aspekts liek iedomāties par progresīvās rokmūzikas gājieniem (arī par postroka niknākajiem pārstāvjiem). Citiem vārdiem sakot – kā vienmēr –, grūti raksturot vienā vārdā un ielikt vienā kastītē, par spīti spilgti jūtami noteiktām muzikalitātes robežām.
Šķiet interesanti, ka albumu izdevusi mūzikas ierakstu kompānija "I Love You Records". No vienas puses, "Židrūns" vienmēr bijusi izteikti neatkarīga grupa – līdzās "Bērnības milicijai", "Baložu pilniem pagalmiem", "Mazajiem smirdīgajiem kociņiem" un citām apvienībām, kuru saknes iestiepjas slavenajā Pārdaugavas ūdenstorņa studijā. No otras puses, radniecība jūtama arī ar jau minēto "Tesu", agrīno "Mona de Bo", "Silardu" u.c. Mazliet savāda, lai arī loģiska, šķiet šāda karjeras attīstība – taču galvenokārt jāizsaka prieks par "I Love You Records" soļiem šajā virzienā.
Neņemos spriest, cik ticama ir biogrāfiskā "Židrūna dzeltenā pasaka" – tā vēsta, ka daļu grupas vārdu sarakstījis lietuviešu izcelsmes latvietis Židrūns Girdausks. Pilnīgi droši gan zināms, ka vairāku "Židrūna" dziesmu teksti patapināti no meistarīgiem, labi zināmiem dzejniekiem. Tā, piemēram, pirmajā albuma atrodamās "Fabrikas meitenes dziesmas" vārdu autors ir Rainis, taču jaunajā ierakstā sastopami divi Guntara Godiņa un viens burvīgās Heli Lāksonenas dzejolis (Godiņa atdzejojumā). Pārējos sarakstījis vai nu Kalnačs, vai Urtāns, vai – skaņdarba "Kalna Daviņas" gadījumā – kaķi. Jā, kaķi.
Manuprāt, dziesmu teksti "Židrūna" gadījumā pētāmi atsevišķi no mūzikas, jo, klausoties to pirmās pāris reizes, Kalnača vokāls tomēr spēcīgāk funkcionē fonētiski vai – precīzāk – pat emocionāli, tekstu saturu paslēpjot otrajā plānā. Šo īpatnību gan grūti nosaukt par mīnusu, jo abos līmeņos rezultāts ir pietiekami efektīgs. Tā rezultātā pievienotā vērtība albumam tikai pieaug.
Kalnača dziedāšanas stils, kas sevī ietver arī labu tiesu kliegšanas, urda dumpinieciskas emocijas. Tas atspoguļojas arī dziesmu tekstos – ļoti dažādās nozīmēs: gan tīri sadzīviskā, gan eksistenciālā. Ļoti simpātisks ir humors, kas brīžiem uzdzirkstī neskaidras ironijas formā un liek pasmaidīt. Piemērs – dziesma "Tomiņš", kas veltīta laika ziņu diktoram Tomam Bricim. "Toms Bricis teica, ka naktī būšot salna. Nē, nevajag. Labāk turi to salnu pie sevis! Jo mums ir plāni šo nakti pavadīt ārā. Gulēsim zem ķiršiem, kas tieši tagad ziedos. Nē, nevajag, labāk turi to salnu pie sevis, Tom." Kādā intervijā "Židrūna" solists vēsta, ka tekstam par iedvesmu kalpojuši viņa mēģinājumi laukos izaudzēt ķiršus.
Neesmu drošs, ko tieši "Židrūns" paslēpis zem atslēgvārdiem "un tas, ko nevar nest". Neesmu drošs, ka tas ir pārlieku būtiski. Albums katrā ziņā patiesi ir ievērības cienīgs: gan agresīvs, gan lirisks vienlaikus. Neapnīk arī pēc pirmajām desmit klausīšanās reizēm, ar katru nākamo atsedzot vēl kādu iepriekš neapjaustu sīkumu – kādu pavērsienu dziesmu tekstā, kādu niansētu instrumentālu partiju. Piekasīgāks klausītājs varētu izteikt kritiku par skaņas vienveidīgumu, taču šajā gadījumā man tā šķiet patīkama un pareiza izvēle. Savā specifiskajā skanējumā ieturēts ieraksts. Nešaubos, ka tajā ieslēgtā enerģija grandiozi izpaudīsies arī gaidāmajos koncertos.
0