Foto: "Unsplash"
 
Blogs
29.10.2019

Zero waste dienasgrāmata. 5. daļa

Komentē
3

Sešu mēnešu garumā publiciste, filozofe un visādi citādi parasts cilvēks Sandra Mētra no nulles pozīcijas mēģinās saprast, kas ir zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveids un kamdēļ to vajadzētu praktizēt. Vai varbūt nevajadzētu.

Pirms kāda laika internetā sāka klejot kustības sauklis: "Mums nevajag saujiņu ar cilvēkiem, kas praktizē zero waste perfekti, mums vajag miljoniem cilvēku, kas to dara neperfekti." Man šis sauklis patīk ne tikai tāpēc, ka tas ir ērts (respektīvi, sirdsapziņa top mierīgāka arī mana niecīgā pienesuma dēļ, nevis liek šaustīt sevi par katru plastmasas iesaiņojumu, ko tomēr esmu izvēlējusies veikalā paņemt), bet arī tāpēc, ka tas neuzspiež nereālas prasības, pat ja tādas būtu nepieciešamas. Man ir aizdomas, ka lielu daļu apņemšanos mēs gan darbā, gan privātajā dzīvē neizpildām tieši tāpēc, ka tās ir neiespējamas jau to rašanās brīdī. Šis sauklis turpretī nav neiespējams.

Domāju, ka nav pat vērts vairs runāt par to, kāpēc būtu prātīgi pie katras iespējas izvairīties no lieka iepakojuma vai arī kāpēc tuvākiem galamērķiem tomēr izvēlēties zemes ceļus, nevis aviosatiksmi. Nav vērts arī runāt par to, kāpēc, piemēram, patērēt sprostos turētu vistu olas ir mazāk ētiski nekā izvēlēties alternatīvas. Ieguvumi no šīm izvēlēm ir visnotaļ pašsaprotami. Man vienmēr labāk patikusi pelēkā zona, tāpēc šajā ierakstā vēlos pievērsties dažiem siltumnīcas efekta aspektiem.

Siltumnīcas efekts ir planētas atmosfēras zemāko slāņu temperatūras paaugstināšanās, kas tiek uzskatīta arī par dominējošo iemeslu vispārējai globālajai sasilšanai. Zemes atmosfērā siltumnīcas efektu lielākoties rada ūdens tvaiki, oglekļa dioksīds, metāns, dislāpekļa oksīds un ozons. [1] Par primāro siltumnīcas efekta cēloni tiek uzskatītas oglekļa dioksīda emisijas (CO2), ko galvenokārt rada cilvēku darbības – fosilo kurināmo dedzināšana, cementa ražošana, tropisko mežu izciršana. Taču līdzās tam šobrīd ir reģistrēta arī iepriekšējos astoņsimt tūkstošos gadu nepieredzēta metāna un dislāpekļa oksīda koncentrācija. [2] Vēlos pievērst uzmanību tieši šim faktam.

Tiek lēsts, ka globālā mērogā aptuveni 17% no dabā sastopamā metāna rada procesi pieradināto un savvaļas atgremotāju barības sistēmās. [3] Pieradinātie atgremotāji – tie ir liellopi un aitas. Ļoti vienkāršoti sakot, metāns rodas šo dzīvnieku atraugās un tamlīdzīgi. Citos pētījumos tiek apgalvots, ka lopkopības nozare kopumā (liellopi, cūkas un cāļi) saražo aptuveni 44% no metāna un aptuveni 15% no visām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm, kas rodas cilvēku darbību rezultātā. [4]

Arī dislāpekļa oksīds atmosfērā nonāk dažādu cilvēku darbību rezultātā – 42% no visa sastopamā dislāpekļa oksīda rodas no kūtsmēsliem un lauksaimniecības augsnes mēslojumiem, 25% no mēslojumu noteces, 10% no biomasas dedzināšanas. [5] Agrikultūra – respektīvi, augsnes kultivācija un dzīvnieku atkritumu apstrāde – veicina dislāpekļa oksīda rašanos. Šie procesi stimulē dabā sastopamās baktērijas radīt vairāk dislāpekļa oksīda.

Vēlos veikt nelielu atkāpi un atgādināt, ka šī ir dienasgrāmata, nevis faktu fabrika: ļoti iespējams, ka izpētes gaitā kaut ko esmu pazaudējusi tulkojumā vai pārpratusi, jo neesmu vides zinātņu speciāliste. Tomēr pieņemšu šīs divas premisas par patiesām:

  • lauksaimniecība un zemkopība nodara vērā ņemamu postu videi;
  • zero waste virsmērķis ir ierobežot un mazināt globālās sasilšanas sekas caur atkritumu radīšanas mazināšanas praksi (par to vairāk runāju kādā no iepriekšējiem ierakstiem).

Tātad, ja mēs vēlamies mazināt lauksaimniecības un zemkopības postošās sekas, mums jāmaina sava ēdienkarte –  ne tikai izvēloties ēdienu, kas nav bezjēdzīgi iepakots plastmasas iesaiņojumos, bet arī rūpīgāk atlasot pašas pārtikas preces. Vienmēr esmu domājusi, ka ekoloģiski radīta pārtika – laimīgas vistiņas, kas skraida pa pagalmu, govis, kas omulīgi kulsta pa muti zāles kumšķi, un kabači no omīšu mazdārziņiem – noteikti nav klajā pretrunā ar zero waste ideāliem. Tagad vairs neesmu tik pārliecināta, jo kā var izrēķināt, kas rada mazāku kaitējumu – industriāli ražota gaļa, olas un piena produkti vai simtiem viensētu, kas saražo līdzvērtīgu daudzumu pārtikas krājumu. Blīvi izmitināti mājdzīvnieki aizņem mazāku zemes platību nekā tie laimīgie, kas dzīvo lielā savrupībā. Ja reiz dislāpekļa oksīds lielos kvantumos rodas tieši no lauksaimniecības augsnes mēslojumiem, vai tad nesanāk, ka tās bezbēdīgās gotiņas un aitas beigās nodara lielāku postu? Arī par transportu – vai nesanāk loģiskāk pārvietot lielu daudzumu ar vienu vezumu (viena kravas mašīna, pilna ar sprostos turētu vistu olām, uz kādu centrālo pārtikas lielveikalu) nekā daudzus mazus vezumus (brīvē turētu vistu olas no dažādām lokācijām)? Un vai vienmēr šķietami neētiski spriedumi ir pareizāki par šķietami ētiskajiem tikai tāpēc, ka tie ir racionāli? Arī zemkopības kontekstā ­– viena liela siltumnīca Getliņos, kurā aug padārgi tomāti, vai daudz mazdārziņu? Jo īpaši ­– ja kaut kas tiek ražots lielos kvantumos, tomēr nosacīti ētiski (piemēram, neizmantojot kaitīgus pesticīdus), vai tas tiešām ir sliktāk par daudziem maziem ražotājiem, kuri piekopj atšķirīgas prakses mēslojumu un pesticīdu lietošanā? Ja gaidāt atbildi, šeit diemžēl tādas nebūs.

Protams, ideālais zīroveisteris ir arī vegāns, pārtiek tikai no lokāli audzētiem augļiem un dārzeņiem, ko pats salasa savā no jebkādām ķimikālijām brīvajā dārzā. Sēņo un mežā lasa ogas, ko pēcāk arī marinē un saldē atkārtoti izmantotā stikla tarā. Ieraksta sākumā jau minēju pēdējā laikā bieži minēto saukli – mēs varam iztikt bez dažiem šādiem ideāliem cilvēkiem, ja vairums kaut drusku praktizē pārdomātu pārtikas un citu preču patēriņu. Pirms pāris nedēļām ciemojos pie draudzenes, kura mani ķircināja par to, ka atnesu ciema kukulī vinegretu, lēcu salātus un stikla nūdelēm pildītus baklažānu rullīšus plastmasas trauciņos. Viņa cēla galdā vistu. Ja tovakar kopā mēs veidojām vienu kombinētu briesmīgu cilvēku – gaļēdāju, kas izvēlas pārtiku plastmasas iepakojumā, tas vienalga ir labāk par diviem absolūti briesmīgiem cilvēkiem. Protams, ka šāda tirgošanās ir muļķīga, bet varbūt nevajag psihot par to, ka nevaram visu uzreiz tā, kā pienākas. Varbūt hroniskās strostēšanas vietā vajag reizēm vienkārši priecāties par to, ka pusdienu pārtraukumā ēdnīcā esam izvēlējušies veģetāro dienas piedāvājumu, kurš, cerams, pārsvarā sastāvēja no tādiem dārzeņiem, kurus nemizo un kas tamdēļ nerada vai vismaz rada mazāk organisko atkritumu.

[1] https://journals.ametsoc.org/doi/pdf/10.1175/1520-0477%281997%29078%3C0197%3AEAGMEB%3E2.0.CO%3B2
[2] https://www.ipcc.ch/site/assets/uploads/2018/02/AR5_SYR_FINAL_SPM.pdf
[3] https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0022030216305951
[4] http://www.fao.org/3/a0701e/a0701e07.pdf
[5] https://www.epa.gov/ghgemissions/overview-greenhouse-gases#nitrous-oxide

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir tehniskais rakstnieks. Ieguvusi maģistra grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā; mīl pagājušā gadsimta zinātnisko fantastiku un futbolu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!