Foto: Unsplash
 
Blogs
27.08.2019

Zero waste dienasgrāmata. 3. daļa

Komentē
0
Saglabā

Sešu mēnešu garumā publiciste, filozofe un visādi citādi parasts cilvēks Sandra Mētra no nulles pozīcijas mēģinās saprast, kas ir "zero waste" jeb bezatkritumu dzīvesveids un kamdēļ to vajadzētu praktizēt. Vai varbūt nevajadzētu.

Es vēlos sākt ar vispārīgu atkāpi par šīs dienasgrāmatas mērķi. Varbūt būsiet pamanījuši, ka starp brīdi, kad jūs uzzināt jaunu informāciju, un brīdi, kurā šo informāciju esat pārvērtuši savā pārliecībā, dažkārt mēdz būt kāds starpposms. Tieši šis starpposms mani interesē visvairāk – kā cilvēks nokļūst līdz savam klikšķim. Šīs dienasgrāmatas mērķis nav dot noderīgus padomus manierē "Praktiskais latvietis". Šīs dienasgrāmatas mērķauditorija nav zero waste evaņģēlisti, kas pie sava klikšķa un pārliecības jau sen ir nonākuši un veiksmīgi dzēsuši no atmiņas to starpposmu, kurā par zero waste kustību bija dzirdējuši, taču to vēl nepraktizēja. Uzsākot šo dienasgrāmatu sēriju, es par zero waste kustību nezināju gandrīz neko, taču, lūdzu, nevienādojiet manas nezināšanas atzīšanu ar lepnību par šo nezināšanu! Šo pāris mēnešu laikā esmu paspējusi saskarties ar gana daudzām pretrunām, tāpēc šomēnes esmu nolēmusi uzmanību vērst uz zero waste ideoloģijas pamatprincipiem. To darot, centīšos atturēties no melnbaltas retorikas, kaut apzinos, ka mani avoti (Google Scholar meklētājā atrastie publiski pieejamie raksti) visticamāk paudīs kādu konkrētu nostāju un nebūs neitrāli. Es atļaušos nepamatot katru apgalvojumu ar avotu atsauci, jo vēlos palikt konceptuāli uzticīga dienasgrāmatas formātam, nevis kariķēt akadēmisko rakstību.

Iepriekšējā mēnesī stāstīju par grūtībām, ar kurām saskāros, veicot savus pirmos nedrošos soļus plastmasas iesaiņojumu patēriņa mazināšanā. Necenšoties radikāli mainīt savus ieradumus – tik vien kā atteikties no dārzeņu un augļu iepakojuma –, saskāros ar negaidītām grūtībām, ko radīja nepieciešamība lauzt spēcīgus ieradumus. Respektīvi, man grūtības nesagādāja vēlme lielveikalā nelikt tomātus polietilēna maisiņā, bet gan atteikšanās no spontānas ēdiena iegādes. Es ticu, ka cilvēki ar atšķirīgiem ieradumiem nespēj just dziļu empātiju pret manu izbrīnu par kaut ko it kā tik triviālu, tāpēc vēlos paskaidrot sīkāk. Mani nepārsteidza empīriskais atklājums, ka nepārtraukti apzināties savu rīcību – teiksim, rūpīgi plānot iepirkšanos un ēdienreizes – ir grūti. Mani pārsteidza tas, ka tikai cilvēkam ar pieejamiem iekšējiem un ārējiem resursiem ir dota privilēģija uz nepārtraukti apzinātu dzīvi un attiecīgi tātad arī uz spēju lauzt spēcīgus ieradumus. Ar savu piemēru es vēlējos ilustrēt tikai niecīgu daļu no visas tās ieradumu kopas, kas mums būtu kolektīvi jāsalauž. Ja pat tāds sīkums kā ikdienišķa ēdiena sagāde spēja man radīt jūtamu diskomfortu, kas notiktu, ja es censtos vienlaikus mainīt pilnīgi visus savus esošos ieradumus – gan pavisam ikdienišķus, gan arī tādus, kas lielā mērā vispār konstruē manu pasaules uztveri? Es nezinu, kas notiktu, bet man ir aizdomas, ka tad zero waste kļūtu par manu pilnas slodzes darbu un vienīgo vaļasprieku pārējās nomoda stundās ārpus darba, jo nekam citam vairs nepietiktu laika un resursu. Katrā ziņā mani mulsina ideja par to, ka varētu kādam ienākt prātā – pietiek vien ar šķietami racionālu entuziasmu, lai atrisinātu tik daudzšķautņainu problēmu. Nedomāju, ka no citu cilvēku nicīgas betonēšanas par sociālās atbildības trūkumu, slinkumu un neiedziļināšanos lietas būtībā vispār ir kāda praktiska jēga. Spekulēju, ka tā ir liberālās pasaules globāla iezīme – mēs nevis ar atsaucību uzņemam katru mazāko centienu kaut ko kolektīvi mainīt – vai vien tikai runāt par mainīšanu –, bet fokusējamies uz semantiku un ar patmīlīgu cinismu esam gatavi veikli atsijāt visus īstos dabas draugus no viltvāržiem, aizmirstot būtiskāko: galamērķis mums visiem ir viens.

Nozīmīgas pārmaiņas var veicināt divi apstākļi. Pirmais ir iekšēja emocionāla motivācija – jau minētais klikšķis, pēc kura tu saproti, kāpēc kaut ko dari un vairs citādi nevari. Mēģināt nodot otram šo motivāciju ir tikpat jēgpilni, cik ieteikt dzērājam nedzert, – katram ir cits domas process, kas novedis pie savas pārliecības. Šī arī ir privilēģija, ko minēju iepriekš, – noiet to pārliecības veidošanās ceļu. Man ir aizdomas, ka ne visi pasaules iedzīvotāji šo ekskluzīvo iespēju var izmantot. Parasti tik pamatīga kolektīvas attieksmes restrukturizācija notiek vismaz vienas paaudžu nomaiņas garumā, taču mums, ja ticam zinātniekiem, ir atvēlēts krietni niecīgāks laika sprīdis, lai atrisinātu visu šo vides vājprātu. Otra lieta, kas veicinātu fundamentālas pārmaiņas, ir tādu ārēju apstākļu radīšana, kuros arī tie, kam nav paveicies ar spēcīgu personisku motivāciju un padziļinātu izpratni par potenciālu postažu, spētu vieglāk adaptēties jauniem ieradumiem.

Manī vēl nav radusies spēcīga personiska motivācija, taču es apzinos savu privilēģiju – man vismaz pietiek resursu par to visu kaut vai tikai domāt savas vientieša domas. Starp zero waste aktīvistiem nepastāv vienots naratīvs – ir tādi, kas uzskata, ka absolūta atteikšanās no atkritumiem ir ne tikai reāli iespējama, bet arī vēlama, tomēr vairākumā dominē pārliecība, ka absolūta atteikšanās ir tikai abstrakcija, kuras virzienā tiekties, to nekad nesasniedzot. Pastāv arī uzskats, ka atkritumu samazināšana zemāk par 5% no šobrīd esošajiem atkritumiem pat būtu kaitnieciska ilgtspējīgam dzīves ciklam un ir pretrunā ar biotopu aizsardzību. Vairums gan ir vienisprātis, ka pašas būtiskākās pārmaiņas ir nepieciešamas ekonomikā, – mums jālauž savi patērētājsabiedrības ieradumi un jāveicina cirkulāra ekonomika. Lai no pārmaiņām būtu jūtams efekts, tās nepieciešamas institucionālā līmenī.

Es negribu kultivēt optimistisko uzskatu, ka pietiek tikai ar degsmi acīs un sadošanos rokās, lai mums viss paveiktos, tomēr mēs noteikti neesam pavisam bezspēcīgi arī katrs individuāli. Zero waste sauklis Reduce, Reuse, Recycle (samazini [patēriņu], izmanto atkārtoti, šķiro) ne velti ir tieši šādā secībā. Pats nozīmīgākais, ko varam darīt, ir mazināt pieprasījumu. Atkritumu šķirošana vispār tiek visai pretrunīgi vērtēta – reāls ieguvums no tās esot daudz niecīgāks, nekā varētu domāt. Tas gan nenozīmē, ka no atkritumu šķirošanas tāpēc būtu jāatsakās pavisam, taču primāri enerģijas resursi jāvelta atkritumu mazināšanai, nevis to šķirošanai. Resursu sadale ir nākamais sarežģītais rēbuss. Ko iesākt, ja es vēlos, lai no manas rīcības ir kāda reāla jēga, ne tikai sirdsmiers? Teiksim, ja man ir brīvi finansiālie resursi, vai jēgpilnāk nebūtu tos likt lietā dažādās zero waste iniciatīvās, nevis strostēt sevi par katru reizi, kad ļāvos slinkumam vai nogurumam un iepirkos piemājas veikalā, nevis tirgū? Vai lielāka jēga ir no tā, ka aktīvi lobēju zero waste ideoloģiju, vai no tā, ka aktīvi atsakos no iesaiņojumiem savā pārtikas sagādē, pieņemot, ka ne vienmēr man ir resursi, lai īstenotu abas šīs lietas? Ja es pietiekami uzstājīgi atteikšos bāros no salmiņa savā dzērienā, vai ar to pietiek, vai arī tomēr jēga no tā būs tikai tad, ja aktīvi mudināšu visus savus draugus darīt tāpat?

Man gribētos vēl daudz ko teikt par atkritumu mazināšanu un estētiku, par atkritumu mazināšanu un to, kurā brīdī būs gana (ja vispār), tomēr saprotu, ka šobrīd šīs potenciālās problēmas ir gana tālas. Par to, vai mums vajag tos 5% atkritumu, domāsim tad, kad līdz tiem tiksim, – šobrīd tās visas ir nianses, kas var pagaidīt. Ieraksta sākumā minēju, ka mani visvairāk interesē starpposms – tas brīdis, pirms cilvēks sevī kādu pārliecību internalizē. Mani māc aizdomas, ka šī internalizācija reti kad ir racionālas dabas, pat ja mums pašiem liekas, ka ir. Kā visticamāk var noprast, man ir zināmi iebildumi pret kareivīgu attieksmi ideoloģiju propagandēšanā. Es esmu filozofiskā ziņā konservatīva – tāds drebelīgs un bailīgs tirliņš, kas nekad viegli nepiedursies kaut kam tāpēc vien, ka tā vajadzētu, un es ne vienmēr spēju visu sev veikli racionalizēt. Mana komforta zona ir teorija, kuru es apsveru un ieviešu praksē ārkārtīgi lēni un piesardzīgi. Un man vislabāk sanāk rakstīt tā saucamos tukšos rakstus par neko, nevis dot konstruktīvu iedvesmu. Tomēr, to apzinoties, vēlos pateikt visiem drebelīgajiem tirliņiem, ka ļoti lepojos par katru komforta niansi, ko esat sev lieguši cilvēces cerīgākas nākotnes vārdā. Ir svarīga katra tā lieta, ko neesat nopirkuši vai varbūt esat nopirkuši un atkārtoti izmantojuši, vai varbūt neesat izmantojuši, bet atdevuši pārstrādei, – pat ja mūžības kontekstā tam vispār nav nekādas nozīmes un pat ja zero waste kontekstā tā ir bijusi pavisam nenozīmīga pilīte tīrākas jūras cerībā, – tieši jūs esat kritiskā masa, kas nepieciešama pamatīgai ieradumu restrukturizācijai.

Starp citu, es spītīgi pieturos pie ticības, ka ir ok domāt un runāt, un spekulēt par lietām, kuras pats nepraktizē vai vēl nepraktizē, vai nepraktizē pietiekami. Žanam Žakam Ruso daudz kas bija sakāms par morālu dzīvi, lai gan pats savējo viņš vadīja, kā saka, visai draiski. Tas, ka šī filozofa dzīvesveids neatbilda paša apgalvojumiem, nekādi gan nemazina to svaru – apgalvojums netiek atspēkots ar to vien, ka tiek norādīts uz nekonsekvenci darbībā. To vēlos uzsvērt nevis tamdēļ, ka Ruso būtu mans domātāja etalons, bet gan cerībā, ka atgādinājums par šīs argumentācijas kļūdas eksistenci ļaus lasītājam kvalitatīvāk iebilst manām pārdomām, iebildumu vēršot uz pārdomu saturu, nevis uz ceļu vai personu, kas šo ceļu šķērsojusi, lai pie tām tiktu.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!