Foto: "The Creative Exchange" ("Unsplash")
 
Blogs
27.06.2019

Zero waste dienasgrāmata. 1. daļa

Komentē
3
Saglabā

Turpmāko sešu mēnešu garumā publiciste, filozofe un visādi citādi parasts cilvēks Sandra Mētra no nulles pozīcijas mēģinās saprast, kas ir zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveids un kamdēļ to vajadzētu praktizēt. Vai varbūt nevajadzētu.

Es nekad neesmu īpaši izcēlusies ar atbildības izjūtu pret apkārtējo vidi. Nu, ne gluži tā, ka es bravūrīgi nomestu izsmēķi bērnu spēļlaukumā un sašutušajām māmiņām vēl bezkaunīgi piemiegtu ar aci, taču, skaitot kopā visas tās reizes, kad pie apvāršņa nav rēgojies atkritumu konteiners, kādu paprāvu saujiņu renstelē, visticamāk, esmu ielidinājusi gan. Neesmu apzinīgi šķirojusi atkritumus. Neesmu pievērsusi uzmanību plastmasas iesaiņojumu patēriņam. Pirms kādiem diviem gadiem pamanīju, ka skolasbiedrene feisbukā padalījusies ar draudīgu uzsaukumu par vides piesārņojumu un klimata pārmaiņām, ilustrēdama to ar bildi, kurā mākslinieciski attēlota aisberga augšpuse, kas patiesībā ir polietilēna maisiņš. Tas, šķiet, bija pirmais brīdis, kad pieķēru sevi izbrīnā: kas noticis? Kāpēc pēkšņi ir modē saudzēt vidi un patērēt tikai eko-, bio- un vegānu produktus? Tas gan bija izbrīns, nevis sašutums – man nebija nekādu iebildumu pret to, ka varētu pasaudzēt vidi. Mani tikai pārsteidza tas, kā un kāpēc šis uztraukums par vidi ir nonācis kolektīvajā apziņā – vismaz tam ģeogrāfiskajam un sociālajam kolektīvam, kurā es apgrozos. Kas lika attapties? Nav jau tā, ka jūras nebija piedrazotas arī pirms gadiem desmit un piecpadsmit. Kāpēc tagad? Pareizo atbildi neatradusi,  patvaļīgi pieņēmu, ka mūsu planēta ir mainījusi stratēģiju un ieguldījusi labā reklāmas kampaņā.

Lai arī tagad jau pagājuši pāris gadi, nekas būtisks manā rīcībā mainījies īsti nav, tomēr arvien biežāk piezogas domas – īpaši veikalā, kad jāizvēlas starp biocukīni, kas ievīstīts plēvē, un tādu, kas drusku apskretis, taču plēvē ievīstīts nav, – ka varbūt tomēr ir pienācis laiks mainīties arī man. Līdz šim esmu tikai egoistiski priecājusies par visiem tiem cilvēkiem, kas ver vaļā beztaras bodes un apņēmīgi iet piketēt par labāku pasauli. Egoistiski, jo viņi jau aizpilda to kolektīvās sirdsapziņas nišu, ko citādi vēl, nedod dievs, nāktos aizpildīt man. Arvien biežāk par to domājot un uzklausot argumentus, ka mana hipotētiskā koka zobu birste neko nemainīs, kamēr Indijā, piemēram, ļaudis turpinās greznot savu zemi atkritumu estētikā, es tomēr nolemju atmazgāt savu sirdsapziņu nākamo paaudžu priekšā un kļūt vērīgāka.

Ar ko lai vispār sāk? Nolemju sākt ar to, ka iztērēšu "Rimi" 99 centus par mazu auduma tašiņu, kurā likt sveramos dārzeņus un augļus. Vakariņās diemžēl nāksies ēst apskretušo cukīni, kam bija laimējies būt svabadam no celofāna. Tā kā esmu lietpratēja jaunas dzīves uzsākšanā (pārsvarā tikai uzsākšanā, nevis noturēšanā), labi zinu, ka nevajag forsēt – labāk sevi maigi ieradināt, nevis pārdroši riskēt, radikāli mainot visu uzreiz. Šomēnes atteikšos no jebkāda lieka dārzeņu, augļu un ogu iepakojuma. Ja tas nozīmēs, ka dažkārt nāksies iet uz tirgu ar nesmuku auduma maisiņu – lai nu tā būtu, pie viena arī izstaigāšos. Vai man ir ilūzijas, ka tāpēc kļūšu par labāku cilvēku? Ne pārāk. Es cenšos neliekuļot – es to daru tāpēc, ka tagad tā ir jādara, nevis tāpēc, ka būtu kaut ko sapratusi. Mana iztēle ir visai nabadzīga, ja es to cenšos pielietot attiecībā pret vietām, ko neesmu redzējusi, konceptiem, ko nepārvaldu, un ekoloģiskām pēdām, kuru izmērus neaptveru, tomēr paļaujos uz vadošo konsensu, kas nepaguris sludina, ka tūliņ mums visiem plāni klāsies, ja kaut ko būtiski nemainīsim.

Nevēlos ieslīgt banālā apcerē par kolektīvu spēku, kas rodas, ne tikai visiem sadodoties rokās, bet arī sašķirojot atkritumus un dzīvojot dabai draudzīgu dzīvi, tomēr šķiet būtiski uzsvērt, kamdēļ vispār šo rakstu. Nē, ne tāpēc, lai palielītos, ka es, nepaņēmusi veikalā vienu plastmasas maisiņu, tagad te pretendēju uz planētas glābšanu un uztraucos par globālām likstām, kuras līdz galam nemaz neapzinos – vien apelēju pie tā, ko populārzinātniski raksti man diktē priekšā. Es mazliet ceru, ka mana didaktiskā maniere neuzkrītoši aicinās par to visu domāt arī citus – jo īpaši mana vecuma un jaunākus cilvēkus. Mani vienmēr ir aizkustinājuši veco reklāmistu centieni uzrunāt jaunāku auditoriju, izmantojot tiem saprotamu žargonu. Vēlos izmantot iespēju un arī pati iemēģināt roku šai specifiskajā saukļu mākslā: "Hei, fujaki, hei, čikses! Šķirot atkritumus – tas ir edžīgi, nešķirosi – būs diezgan krindžīgi!" Ar šo lirisko atkāpi arī vēlos atvainoties visai reklāmas industrijai par to, ka tajā nestrādāju, – jūtu, ka esmu jums patiess zaudējums.

Lai arī vairākkārt jau esmu uzsvērusi to, cik maz šobrīd vēl zinu par videi draudzīgu dzīvesveidu un to, kāda no tāda vispār ir jēga, nevēlos radīt aplamu priekšstatu, ka ticu: mēs kolektīvi varētu izglābt planētu, ja vien dogmatiski sekotu visām šīm eko- un bio- tendencēm. Mūsdienās daudzi augstā godā tur labas problēmu risināšanas spējas, nereti piemirstot, ka daudz būtiskāk par laba risinājuma izveidi ir vispirms adekvāti identificēt problēmu. Problēma nav izglābt planētu. Kā jau 1992. gadā to teicami formulēja komiķis Džordžs Kārlins – šī planēta ir pārdzīvojusi zemestrīces, vulkānus, zemes garozas deformācijas un tektoniskās kustības, magnētiskās vētras, polu magnētisko apvērsumu; simttūkstošiem gadu planētu ir bombardējuši asteroīdi, komētas un meteori, to ir mocījuši plūdi, milzīgi paisumi un bēgumi, lieli ugunsgrēki, erozija, kosmiskais starojums; planēta ir izturējusi ne vienu vien ledus laikmetu, tā ka diez vai te viens plastmasas maisiņš un pāris alumīnija bundžiņas nodarīs lielu postu. Planētai viss ir kārtībā – tie esam mēs, kam tūliņ būs kirdik! Tāpēc droši varam iztikt bez lieka patosa – mums ir jādzīvo uzmanīgāk sevis un savu pēcnācēju dēļ.

Kā jau iepriekš minēju, ierosinu neforsēt. Varbūt grūti uzreiz tā pārslēgties uz absolūtu atteikšanos no plastmasas. Varbūt iesākumā pietiks, ja tikai augļus un dārzeņus neliksim polietilēna maisiņos. Ja nu vajadzība spiež, varbūt ierastā H&M t-krekla vietā varam paņemt kādu no tiem, kas ražots no pārstrādāta materiāla. Jā, būs mazliet dārgāk, taču sirdsapziņu jau nemēra fiskālos lielumos. Varbūt man nevajadzētu arī forsēt savu reklāmas kampaņu, uzreiz tā vēršoties pie krietni jaunākiem cilvēkiem, padarot sevi krindžīgu viņu mazajās, edžīgajās ačtelēs. Varbūt iesākumā pietiks, ja vērsīšos pie nedaudz par mani jaunākām sievietēm tviterī: "Nu cau fellow divdesmitgadnieces, es jebal bet plz pat ja juties ka musors – saskiro un iznes musoru!"

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!