Zemsvītras piezīmju valstība

Televizors jau sen ir kļuvis par savdabīgu mūsu mikrosabiedriskās dzīves centru. Vienalga, vai pie tā ikvakara "Panorāmas" laikā apzinīgi piesēstu mūsu vecāki, vienalga, vai tas rīta steigas un brokastu ņegā pildītu apvienotus ziņu avota, bērnaukles un hronometra pienākumus, vai varbūt vienkārši tas ar saviem daudzajiem kanāliem nodrošina izklaidi kādam aizmigt nespējīgam viesnīcas iemītniekam – nevienā no šiem un daudzos citos gadījumos televizors vairs īsti nav "tikai" ierīce.

Par to, ka, atšķirībā no citām elektroniskajām mājsaimniecības ierīcēm – putekļu sūcēja, miksera, ledusskapja u.tml. –, televizors gadu gaitā no konkrētai nepieciešamībai paredzēta priekšmeta ir pārvērties par mūsu noskaņojumu, laika izjūtu un varbūt par apziņas stāvokli ietekmējošu parādību, iespējams, visspilgtāk liecina fakts, ka televizoru mēs bieži vien mēdzam ieslēgt, skatīties un klausīties tikai "fonā". Es zinu, īsti mūzikas mīļotāji allaž par to ir vīpsnājuši, taču, patīk tas viņiem vai nē, arī mūzikas pārtapšana tikai fonā ir nevis mūzikas degradācijas vai klausītāju vienaldzības un mazizglītotības sekas, bet drīzāk gan cilvēku un mūzikas mainīgo attiecību izpausme. Starp citu, to, ka televizors nepavisam vairs nav tikai morāli neitrāls "rīks", apliecina arī vēlme reizēm to izmantot pašidentifikācijā. Šķiet, nebūs daudz tādu ļaužu, kas mēģinātu par sevi ko būtisku pateikt, paziņojot, ka viņi ikdienā neizmanto elektrisko urbjmašīnu vai tosteri. Pavisam cits svars būs frāzei: "Es televīziju neskatos!"

Un, lūk, televizors kaut ko rāda tikai "fonā". Šo televizora funkciju var novērot gan kafejnīcās, kur kaut kādu autortiesību līkloču dēļ bez skaņas ieslēgtus fona televizorus mēdz papildināt ar televizoros redzamo nesaistīta radio fona mūzika, un, protams, ar to var sastapties ne vienās vien mājas svinībās, par kuru neatņemamu un lūgtu viesi ir kļuvis arī televizors. Fonā, protams.

Varbūt kļūdos, bet, šķiet, visā pasaulē visbiežāk par šādu viesi televizors kļūst Vecgada vakarā. Valstsvīru uzrunas, vecas filmas, muzikāli izklaidējoši pasākumi, pērnā gada notikumu pārskati – tas viss it kā ir daļa no svētkiem, bet vienlīdz labi bez televizora varētu arī iztikt.

Tieši ap gadumijas laiku arī pirmoreiz klātienē saskāros ar kādu no "jaunākās paaudzes" televizoriem. Šis aparāts ļāva ne vien fonā vai "apziņas priekšplānā" kaut ko skatīties, bet arī aktīvi jeb, tā teikt, interaktīvi ar skatīto darboties un mijiedarboties – galvenokārt ar to saprotot redzētā komentēšanu, piemēram, Tviterā, dalīšanos ar skatīto Feisbukā vai pilnīgu televīzijas kanālu piedāvātā satura atmešanu un ieniršanu Jūtūbā.

Protams, pašas par sevi šīs darbības nav nekas jauns. Atliek vien palūkoties Tviterā tajos vakaros, kad Latvijas televīzijās tiek rādīts kāds no populārākajiem sabiedriski politiskajiem vai diskusiju raidījumiem vai kad notiek nozīmīgs sporta vai izklaides pasākums, un kļūst skaidrs, ka fonā vai priekšplānā skatīto televīzijas pārraižu kolektīva apspriešana vismaz daļai sabiedrības jau ir kļuvusi par neatņemamu dzīves piepildījumu.

Reizēm uz mirgojošo zilo ekrānu (senos laikos tika lietots arī šāds televizora sinonīms) fona tiek izcīnītas pat īstas retorikas kaujas, un tad vēl nākamajā rītā visa tvitertelpa ir pietašķīta ar virtuālām asinīm, puņķiem un asarām. Ir grūti iztēloties, vai šie paši cilvēki tāpat varētu ņemties kādā īstā viesistabā, sēžot līdzās īstā dīvānā pie īsta televizora. Un man ir aizdomas, ka zinu, kas šādā situācijā notiktu – televizors jau atkal rādītu tikai fonā, bet viņiem varbūt pat atrastos pārrunājams kas cits un ar televīzijas programmu nesaistīts.

Ideja par to, ka ar televizora ekrānā redzamo vienu bildi vien nav gana un to kaut kā nebūt būtu jāpapildina, nebūt nav jauna. Iespējams, tās pirmsākumi meklējami CNN un citu ziņu kanālu "biznesa ziņās", kurās jau labi sen parādījās gar ekrāna augšējo vai apakšējo malu slīdoša informācija par akciju cenām biržās. Par to, cik lielam procentam televīzijas skatītāju šī informācija bija patiesi svarīga, visticamāk, vēsture klusē, taču savdabīgu svarīguma apziņu katrā ziņā tā spēja iedvest arī kurā katrā par biržas norisēm neieinteresētā skatītājā – ikviens dīvānā sēdētājs varēja sajusties kā nonācis pasaules ekonomisko norišu epicentrā.

Tad vienā jaukā dienā dzima ideja "reālajā laikā" diktoru lasītās ziņas papildināt ar it kā vēl reālākā laikā gadījušos un ziņu vērtu notikumu pieteikumiem. Teiksim, stāsta jums televīzijas cilvēks par sēņošanas sacensībām, bet skrienoši burti ekrāna malā pavēsta, ka pasauli piemeklējusi globāla kataklizma.

Lai gan idejiski, tehniski un vizuāli biržas kursi un ziņu pieteikumi bija tiešs patapinājums no rakstu kultūrā gadsimtiem izkoptajām zemsvītras komentāru un piezīmju tradīcijām, televīzijā to nozīme ir pilnīgi cita. Rakstītā tekstā zemsvītras piezīmes ir vieta, kur nonāk pamattekstu papildinoša sekundāra informācija – atsauces uz avotiem, tulkotāja vai redaktora komentāri, būtībā jebkas, kā atrašanās pamattekstā bojātu tā uztveramību. Televīzija tās tehnisko īpatnību iespaidā (tāpat kā radio, kopš tās pirmsākumiem televīzija bijusi izteikti vienpusējs medijs, kas tā lietotājam tikai dod, bet neko īsti neņem pretī) pati sevi ir nolēmusi fona trokšņa liktenim, un dažādas "zemsvītras piezīmes" faktiski ir tās vienīgais šobrīd iztēlojamais glābiņš.

Ja vēl pavisam nesen no mobilajiem tālruņiem iesūtītu īsziņu pļāpāšanas tiešraides TV ekrānos mēdza piedāvāt vienīgi vēlās nakts stundās vai specifiski televīzijas kanāli, tagad mijiedarbību ar televīzijā redzamo, izmantojot dažādus sociālos tīklus, par vēlamu un vilinošu uzskata arī nopietni televīzijas kanāli, pārraižu un filmu veidotāji. Ar istabas vai kafejnīcas interjera fonā ņirbošu televizora ekrānu nepietiek – vispirms jau, protams, reklāmas pircēju intereses noturēšanai, un tāpēc ir svarīgi, lai "zilajā ekrānā" notiekošais bez lielas piepūles saplūstu ar to, ko esam iecienījuši darīt visos pārējos mums pieejamajos un ar ekrāniem aprīkotajos aparātiņos.

Zemsvītras piezīmju jeb parateksta uzvaras gājiens šādi turpinās. Viens no pirmajiem šai parādībai ievērību bija pievērsis franču literatūrzinātnieks Žerārs Ženē grāmatā "Parateksti jeb interpretācijas robežas", kas nāca klajā 1987. gadā. Ženē parateksti gan interesēja literatūras jomā – tādās oriģināldarbus kontekstualizējošās izpausmēs kā grāmatu priekš- un pēcvārdi, komentāri, rakstnieku sarakste, dienasgrāmatas, intervijas u.tml. Taču drīz vien ne viens vien mediju pētnieks pamanīja, ka līdzīga paratekstuāla rosība piemeklē arī citas jomas.

Ja arī jums dziesmas kaverversija patīk labāk par oriģinālu, ja jums DVD izdota filmas "režisora versija" ar neiekļautām epizodēm un citiem papildmateriāliem šķiet vērtīgāka par kinoteātrī reiz redzēto un ja jūs ar nepacietību gaidāt populāras filmas turpinājumu vai pirms–turpinājumu (atvainojos, jo vēl arvien nezinu, kā latviskot jēdzienu "prequel"), un ja komentāri pie internetā publicētas ziņas jums šķiet svarīgāki par pašu ziņu, varat būt puslīdz droši, ka esat nonākuši paratekstu vilinošajos slazdos. Ir interesanti padomāt, kāpēc man patīk skatīties reklāmas klipus pat tādam filmām, kuras pilnā apjomā mani nepavisam neinteresētu, kāpēc par pašsaprotamu tiek uzskatīts kino, kas tiek veidots pēc komiksu motīviem un kāpēc gan pieaugušie, gan bērni par loģisku ir pieņēmuši vēlmi iegādāties rotaļlietu formātā pārstrādātus filmu un seriālu varoņus.

Tas, ko vēl pavisam nesen ikviens saprātīgs cilvēks uzskatītu par otrreizēju uzlējumu, iepakojumu, kaitinošu traucēkli, blakni, ir kļuvis svarīgāks par kaut kur fonā palikušo oriģinālu, sākotnējo ieceri, ziņu.

Tomēr atgriezīsimies pie televīzijas. Ņemot vērā to, ka televīzija jau tāpat nu jau kādu laiku lielā mērā ir kļuvusi par fona mediju, manuprāt, tas, ka cilvēkiem daudz saistošāka šķiet runāšana par televizora ekrānā ar vienu ausi padzirdēto vai vienu aci pamanīto, nav nemaz tas sliktākais, kas mūs varētu piemeklēt. Jo, pat ja tā ir tikai darbošanās vienīgi sociālajos tīklos, tās pamatā vienalga ir vismaz minimāla intelektuālā piepūle.

Es gan televīziju neskatos, ja nu vienīgi dažkārt – fonā.