Komentārs
02.04.2013

Zemnieks kā priekšstats

Komentē
5
Saglabā

"Zemnieks: latviešu mitoloģijā – gars, kas pārvalda māju, saimniecību. Rudeņos Z. upurēja lopus. Sākotnēji Z., visticamāk, bija saistīts ar laukiem, druvām, zemi; sal. latviešu valodā – "zeme", Zemes māte u.tml." Citētais nav nekāds joku gabals, bet šķirklis no pirmoreiz 1980. gadā Padomju Savienībā iznākušās enciklopēdijas "Pasaules tautu mīti" Sergeja Tokareva redakcijā. Grāmatas divi sējumi tikuši izdoti daudzos atkārtotos izdevumos, un tā, šķiet, laiku pa laikam tiek drukāta vēl arvien. 1990. gadā – laikā, kad pie mums jau atmoda ritēja pilnā sparā, – enciklopēdijas veidotāji tika apbalvoti ar PSRS Valsts prēmiju.

Lai kāda būtu citētā šķirkļa nopietnība un vēsturiskie avoti, tajā ir arī liela daļa patiesības. Gan varbūt ne "pasaules tautu mītu" nozīmē, bet tajā vārda "mīts" izpratnē, kuru tik ļoti iemīļojusi mūsu pašreizējā kultūras ministre, proti, runājot par kaut ko uzkonstruētu un realitātei, iespējams, īsti neatbilstošu.

Kaut daļēji patiess šis mitoloģiskais "zemnieks" vispirms jau ir tāpēc, ka 20. gadsimta nogalē nekādu latviešu zemnieku īsti nemaz vairs nebija. Kādreizējo lielzemnieku, jaunsaimnieku un visu pārējo vietā bija vai nu kolhoznieki, vai arī tagad ne mazāk teiksmainie puķu audzētāji.

Tomēr "zemnieks" vēl arvien bija (un ir vēl šobaltdien) dzīvs kā priekšstats – līdzās daudzām citām mūsu ikdienā nesastaptām, bet spilgtām konstrukcijām: muižai, viensētai, ulmaņlaikiem u.tml.

Mūsu rakstniekiem šajā priekšstatu "zemnieka" radīšanā bijusi īpaša loma. Nenovērtējams ieguldījums, protams, ir Edvartam Virzam ar sava laika politiskajiem sentimentiem tik tīkamo prozas poēmu "Straumēni", taču savu roku pielicis arī ne viens vien cits censonis. Ātri uzlūkojot, šai strāvai ar vieglu roku varētu pierakstīt arī nupat apgādā "Atēna" iznākušo Ādolfa Ersa (1885 – 1945) stāstu krājumu "Diogena precības".

"Manam vectēvam un arī tēvam piederēja lauku māja ar diviem zirgiem un sešām govīm, Ežu pagastā, Cēsu apriņķī, augstā vietā, no kurienes var tālu pasaulē redzēt," Erss raksta grāmatas noslēgumā pievienotajā autobiogrāfiskajā apcerē "Man trīsdesmit gadu". "Piedzimu maijā. Galvā man bijusi laimes cepurīte, kuru māte aizbāzusi aiz sijas. [..] Man piedzimstot, tēvs aiz loga dārzā miežus sējis."

Lauku darba ikdiena Ersam bija pazīstama kopš mazotnes, tāpat dažādas dabas norises – tēva māja "Ģībēni" un klētiņa, kurā rakstnieks pa vasarām bija mitinājies un rakstījis, stāvēja vietā, kur sākas Gauja.

"Mūžu mūžiem latviešu tautas šūpulis karājies zemnieku mājās," stāstā "Kalnieši" spriež saimnieks Gravas Pēteris. "Zemnieku ģimene pildījusi tos robus, kas tautā cirsti daudzajos pagātnes karos, mēra un bada gados, krustceļos starp jūru un Daugavu. Ja iznīcinās zemnieka māju ar tās labajām tradīcijām, tad zudīs tautas gudrais padoms un tā izgaisīs internacionālos putekļos. Lauku māja ar daudzu bērnu smiekliem ir tautas dzīvības avots. Ja avotu aizbērs, – tauta ies bojā. Ciešāk pie zemes, ciešāk pie mājas – tādam likumam jāvalda mūsu zemē."

Noskaņā šī un tai līdzīgās pasāžas maz atšķiras no romantizētajiem lauku uzzīmējumiem 30. gadu otrās puses Latvijas literatūrā, pēckara trimdas rakstos vai nostalģiskas nezināšanas izkrāšņotas vāvuļošanas jau tagadnē, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Taču pavisam citādi uz šiem lauku ikdienas aprakstiem mudina paraudzīties gan stāstu tapšanas konteksts, gan to pēcvēsture.

Krājumu Erss bija sakārtojis brīdi pirms Otrā pasaules kara beigām, 1944. gadā, sakopojot tajā pēdējos trīs gados (tātad – jau "vācu laikā") periodikā publicēto.

Dabas rituma un lauku darba ikdienas tēlojumus vairākos stāstos pārtrauc 1940. gada traģēdijas un zaudējumi – zeme tiek nacionalizēta, saimniecības izpostītas un nolaistas, cilvēki patriekti no mājām vai aizvesti svešumā. Apgalvojums, ka "mūžu mūžiem latviešu tautas šūpulis karājies zemnieku mājās", tādējādi apaug ar nolemtības smagumu, jo īpaši tagad, labi zinot, ka arī pēc kara beigām nekāda latviešu tautas atdzimšana un zudušās kārtības atjaunošana nepienāca.

Arī pašam Ādolfam Ersam nekas daudz vairs nebija atlicis. Kā grāmatas ievadā atklāj rakstnieka mazdēls Jānis Lībietis, 1944. gada rudenī Ersu Mežaparka mājā ieradās čekisti un meklēja kara gados sarakstīto. Meklēšanas iemesls varēja būt faktiski ikviens no tagad grāmatā izdotajiem Ersa stāstiem. Kāds no kratīšanas veicējiem Ersa kundzei bija paslepen iedevis mapīti ar manuskriptiem un ieteicis to vai nu nobēdzināt, vai iznīcināt. Erss tika arestēts un uz visiem laikiem aizvests. Mapītē bija tagad ar nosaukumu "Diogena precības" izdotais krājums "Ciems kalnā". ("Diogena precības" ir stāsts, kurā lauku dzīves dabiskais saturīgums pretstatīts pilsētnieciskai grāmatošanai un aizrautībai ar filozofiju – tā sākumā uzburtā 1926. gada aina ar zemnieku saimniecību, kas nolaista "līdz kliņķim", itin labi varētu būt norakstīta arī no 21. gadsimta sākuma Latvijas ainavas.)

Ersa kundze manuskriptu glabāšanā bija nodevusi savai māsai Antonijai, bet no viņas mapīte bija nonākusi pie Jāņa Lībieša mātes, franču grupas dalībnieces tulkotājas Mirdzas Ersas-Lībietes. Tā nu rakstnieka pēdējā grāmata iznākusi tikai tagad, gandrīz 70 gadus pēc viņa nāves.

Šādos gadījumos nebūt ne nepieklājīgi ir palūkoties, vai pēc tik ilga laika dienasgaismu ieraudzījis literārs darbs ir saglabājis sevī arī kaut ko tagadnes lasītājam saistošu un nozīmīgu. Kā jau sākumā ieskicēju, lauku ikdienai veltītu darbu latviešu rakstniecībā netrūkst – labākajā gadījumā tie uzskatāmi par piederīgiem mūsu literatūras klasikai, sliktākajā – atražo, pārstāsta vai mēslo vienus un tos pašus, ar kaut kādu realitāti bieži vien grūti saāķējamus priekšstatus.

Jāsecina – pat ja ne gluži visos, tomēr daudzos no krājumā ievietotajiem stāstiem ko svarīgu var atrast vēl šobaltdien – tas gan obligāti nenozīmē, ka tas pašam autoram stāstu rakstīšanas brīdī būs bijis pats svarīgais, taču tās nu ir lietas, ko rakstniekiem grūti iespaidot, pat dzīviem esot.

Viens ir jau pieminētais "latviešu zemnieka" (ar to saprotot ne tik daudz konkrētus lauksaimniekus, cik noteiktu saimniekošanas sistēmu – ainavas uzbūvi un cilvēciskās attiecības) bojāejas atspoguļojums. Īpaši traģisku to padara varoņu domās un vārdos liktās cerības, ka varbūt pasaule vēl spēs atgriezties vecajās sliedēs, un arī šaubas, vai kas tāds maz iespējams.

Taču arī drīzai izzušanai lemtajā, zūdošajā vai jau zudušajā pasaulē viss nepavisam nav bijis ideāli. Stāstā "Saimnieka diena", kas, manuprāt, ir spožākais no krājumā iekļautajiem darbiem, Erss apraksta kādas saimnieka un viņa pakļautībā esošo saimes ļaužu gaitas vienas dienas garumā. Šķietami triviālo sadzīvisko un lauksaimniecisko norišu sablīvējums (lopu slimības, braukšana pēc lauksaimniecības ķīmijas u.tml.) ir tik liels, ka apziņā sāk zīmēties bezmaz vai asa sižeta vai spriedzes filmu cienīgas ainas, kas veiksmīgi atsver autora centienus heroizēt zemnieka, lauksaimnieka, saimnieka tēlu (taču, kā zināms, arī spriedzes literatūrā vai kino bez visu varošiem varoņiem neiztikt). Pa vidu centieniem visu paveikt un savā saimniecībā visu saturēt kaut jelkādā kārtībā, saimnieks laiku pa laikam ieslīgst pārdomās, kas saturīgumu nav zaudējušas un, šķiet, gluži kā veltītas mums, kas dzīvo daudzus gadu desmitus pēc viņa.

"Saimnieks apcerēja vēl, ka piecpadsmit gados viņam bijuši vismaz trīsdesmit strādnieku, bet kā apzinīgi un čakli prāta palikuši tikai seši."

"Krietnākais no viņiem bija Kurzemes bēglis, kurš kara laikā pats bijis saimnieks," saimnieks prāto par savu ļaužu centību un darba prasmēm, un nav šaubu, ka līdzīgas pārdomas varētu būt ne vienam vien darba devējam arī mūsu laikos. "Norīkots tas zināja, kas un kad jādara, katrs darbs viņam risinājās no rokas, vienu pabeidzis, pats atrada nākamo, nebija mūžīgi jāmāca un jāstumda." (15)

Jau tuvāk stāsta noslēgumam nāk atskārta, ka lauku sētu un lauku darbus itin labi varētu aizstāt arī ar citu vidi, citiem darbiem un profesijām, taču svarīgais, ko Ersam izdevies pateikt (turklāt tā, kā to nav izdevies izsacīt nevienam vēlāku gadu autoram, lai par kādām profesijām būtu rakstīts), no tā īpaši nemainītos: ""Ja no sešām saimnieka dienām vienā izdodas padarīt visu, kas darāms, tad jau ir labi. No simts darbiem uz piecnieku cilvēkam izdodas labi ja pieci darbi, pārējie uz četri un uz trijnieku. Ja visas dienas un visus darbus, kas nav izdevušies simtprocentīgi, sāksim žēlot un apraudāt, tad nelaikā iekāpsim kapā." Saimnieks nemīlēja lieku sūrošanos, kas nevar grozīt darba gaitas un dabas likumus. Izdzēris pienu ar gabalu maizes, viņš aizgāja gulēt."  (27)

 

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!