Recenzija
30.06.2016

Zem viena jumta

Komentē
0
Saglabā

Par Baltijas paviljonu Venēcijas biennāles 15. starptautiskajā arhitektūras izstādē

Ko nozīmē zem viena jumta atrasties trim valstīm, kuras ir tik dažādas savos mērķos, redzējumā un attieksmē, taču vienotas telpiski? Ko var vēstīt par Baltiju, nelūkojoties uz tās valstu nacionālajām robežām, bet gan kopīgo infrastruktūru un ģeopolitiku? Baltija kā vienota telpa ir galvenais Baltijas paviljona veidotāju – 9 jaunu arhitektu, dizaineru un pētnieku – fokuss. Viņi – Kārlis Bērziņš, Jurga Daubaraite, Petrs Išora, Ona Lozuraitīte, Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga, Johans Tali, Laila Zariņa and Jons Žukausks bija tie, kas nolēma, ka šogad 15. starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē pirmo reizi tās vēsturē trīs Baltijas valstis apvienosies vienā paviljonā.

Baltijas paviljona mērķis ir runāt par infrastruktūru, kas atspoguļo pāreju no Padomju Savienības centrālās plānošanas sistēmas uz šobrīd pastāvošo Eiropas Savienības pārvaldes modeli – ieskatoties transformācijas procesā no viena stāvokļa otrā [1]. Kuratori tam atlasījuši neskaitāmus piemērus (kopumā 87), kuri, viņuprāt, vislabāk atspoguļo šo procesu un telpas formēšanu. Kā redzams Baltijas paviljona ekspozīcijā, tie var būt ģeoloģiski paraugi, arhitektūras modeļi, mākslinieciskas intervences, pilsētplānošanas maketi, pētnieciski pienesumi, intelektuālas debates vai jebkas cits. Autori nebaidās uzsvērt, ka atlase ir subjektīva un ka izstāde neizvirza priekšplānā vienu konkrētu ideju vai konceptu, drīzāk tā tiecas noteikt un norādīt uz vienotu problēmu loku, kā arī ieraudzīt telpiskas iespējas, kuras projicēt nākotnē. [2]

Sperot soļus Baltijas paviljonā, kas atrodas vienā no retajiem modernisma arhitektūras jeb brutālisma piemēriem Venēcijā – Palasport Arsenale Giobatta Gianquinto ēkā –, pirmais skatu saistošais objekts ir milzīga, balta, amēbai līdzīga pārsedze, kas pārklāj visu sporta zāli. Zem tās attiecīgi izvietoti dažādi lielāka vai mazāka apjoma eksponāti – instalācijas, grāmatas, fotogrāfijas, maketi, video u.c. objekti, kas "izmētāti" pa visu telpu, liekot acij un prātam apjukumā meklēt atskaites punktu. Iespēja pētīt ekspozīciju no jebkura leņķa, piedāvājot kaleidoskopisku, kā paši veidotāji uztvēruši – atlasam līdzīgu – struktūru, ir izvēlēta kā metode, lai pietuvotos plašajai materiālu kopai. Virstēma, kā jau iepriekš norādīju, nav viens koncepts, bet gan drīzāk vairāki idejiski saistoši jēdzieni jeb atskaites punkti (kā tas uzsvērts nelielā pavadošā bukletā) – pārtapšanas sasniegumi (transformative efforts), kūtrums (inertia), realitāte (realia), reģions (region), antropocēne (anthropocene), horizonts (horizon), atmosfēra (atmosphere) un Palasport Arsenale Giobatta Gianquinto. Pie šiem jēdzieniem iespējams pieķerties kā pie izstādes gidiem gadījumā, ja šķiet, ka ekspozīcija ir kā necaurredzams mežs, kurā nevar atrast taku.

Neskatoties uz minēto jēdzienu virkni un to savstarpējām sakarībām, spēcīgākais un redzamākais projekta tapšanu vienojošais koncepts ir šobrīd tik populārā "antropocēne". Vikipēdija to definē kā jaunu ēru, kas sākusies brīdī (ap 20. gs. vidu), kad cilvēka darbības un iejaukšanās dabas procesos sāka būtiski ietekmēt Zemes ģeoloģiju un ekosistēmu. Kā ekspozīciju pavadošā bukletā rakstījuši paviljona veidotāji, "ģeoloģiska pieeja spēj paraudzīties uz lietām, kas veido šo plakano ainavu kā stratigrāfisku slāņu piramīdu. Cilvēka radīta telpa tiek saprasta kā nogulšņu process un infrastruktūra, kā arī minerālu avoti tiek novērtēti kā galvenie parametri, kas noteiks attīstību" [3]. (Geological approach reads the things that compose this flat landscape as a stack of stratigraphic layers. Man-made space is understood as a sedimentary process and its infrastructure, as well as its mineral resources, are assessed as the key parameters that will define a development.) Izstādē ir redzami vairāki piemēri, kas aktualizē šo jomu. Starp tiem var minēt debates par fosforītu nozīmi un ietekmi, pētījumus par aļģēm (Vairas Obukas, Latvijas Universitātes vides zinātnes doktorantūras studentes, darbs) un ciāna baktērijām (Cyanobacteria) Baltijas jūrā (Muriza Djurdjeviča, Tomasa Patureta maģistra darbs), Rīgas pilsētas ģeoloģisko analīzi (G. Levins, L. Tračevska, N. Nartiša), ģeoloģisku zemes (geological core samples) un kūdras paraugu eksponēšanu, interesi par dolomītiem un mežiem, kā arī vēl daudzus citus piemērus. Iespaidīgi un atmiņā paliekoši ir tie eksponāti, kas atklāj struktūras un telpiskus veidojumus plašākā Baltijas telpas kontekstā, ieskicējot vairāku problēmu virkni ne tikai ģeoloģiskā, bet arī politiskā un ekonomiskā mērogā, tai skaitā teritorijas apgūšanu un izmantošanu no dažādu kaimiņvalstu puses, tā teikt, varas pārdali Baltijā. Starp piemēriem jāmin Baltijas jūras telpiskā plānojuma karte, kuru izstrādājusi Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Baltijas valstu ilggadējā spektrālā analīze (multiyear spectral analysis of the Baltic states) (Jons Žukausks un Territorial Agency), arī pārmērīgi izmantoto teritoriju atlass – Baltijas jūra (Muriza Djurdjeviča, Tomasa Patureta maģistra darbs, 3D prototips – Mičs Heiniks) un vēl daudzi citi.  

Līdzās ģeoloģiskiem jautājumiem ekspozīcija, protams, uzsver būvniecības paraugus un konkrētas celtnes vai ēku kompleksus, arī ieceres, kas dabiski ieaužas telpisko jautājumu risināšanas paklājā. Visspilgtāk atmiņā paliekošie ir Ignalinas AES, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, Igauņu Nacionālais mākslas muzejs, Hercogu pils rekonstrukcija Lietuvā (Grand Duce palace) un vēl daudzi citi projekti. Tie savā ziņā atgādina un vēsta par redzamāko telpas veidošanas pusi, kur uzceltais, būvētais, projektētais stāv turpat blakus iecerētajam, iztēlotajam, utopiskajam, – tas arī rosina domāt par realitāti un sapņiem, materiālo un nemateriālo pusi, realizēto un iztēloto. Bet šīs izstādes kontekstā arī par to, kā šīs celtnes pilda Baltijas telpas vēstnieču funkciju, – vai tām piemīt tikai nacionālas ambīcijas un lokālās kultūras reprezentējošs raksturs, vai arī tās ir veiksmīgāk integrējušās un apguvušas vietējo infrastruktūru. Diemžēl nākas atzīt, ka vairums no tām, vismaz Latvijā, ir pievērsušās pirmajam scenārijam [4].

Aizraujoši ir daudzi vīziju projekti, kas atgādina, piemēram, par laika posmu 70. gadu nogalē un 80. gados, kad pilsētas un vides attīstības redzējumam bija svarīgas mākslinieciskas intervences. Latviešu publikai labi zināmās Hardija Lediņa arhitektūras performances un idejas, kuras ne tikai atspoguļo vajadzību pēc "mājīgākas", cilvēkam draudzīgākas vides, bet arī nebaidās sapņot un iztēloties pilsētu nākotnē, kā tas redzams "Zilās lagūnas" (1955–2004) projektā – utopiska Daugavas kreisā krasta risinājuma idejā, tur iecerot vairākus debesskrāpjus. Saistoši ir ieskatīties arī citos, līdzīgos kaimiņvalstu mākslinieku darbos, kas ar humoru un/vai ironiju nebaidās reflektēt par vidi, arhitektūru un telpu, piedāvājot drosmīgus, kritiskus un radikālus risinājumus, piemēram, Leonards Lapins darbā City of the Living City of the Death (1978) ievietojis kapsētas dzīvojamo rajonu publiskajā telpā zonās, kur parasti tiek novietotas automašīnas vai izvesti suņi; Tenis Vints darbā Project of Naissare (1995) piedāvā vīziju par jaunas sabiedrības formēšanu; vai jau labi zināmās Mindauga Navaka Vilnius Notebook 1 (1981–86) fotomontāžas, kurās arhitektūra tiek konfrontēta ar dažādiem tēlniecības elementiem, piemēram, novietojot tēlniecisku objektu – vāzi – uz operas ēkas jumta. Vēl lielāks prieks pārņem, Baltijas paviljonā ieraugot arī Jurģa Mačūna Atlas of Russian History – skices, kurās mākslinieks nododas apsēstībai ar kartogrāfisku sistēmu būvēšanu, neskaitāmas reizes pārzīmējot Krievijas karti un katru reizi nonākot pie jaunas tās versijas.

Baltijas paviljona kontekstā arī Palasport Arsenale ēka spēlē būtisku lomu, ne velti tiekot pieminēta kā viens no konceptiem un ekspozīcijas simboliem. Savā ziņā tā nav nejauša vieta šim projektam, jo veido svarīgu dialogu starp šo jauno paviljonu un pašas vietas vēsturi. Kā atzīmē viens no projekta kuratoriem Jons Žukausks, laikā, kad ēka tika celta – 70. gadi (pabeigta 1977. gadā) –, arhitektūra ietvēra arī sociālu vēstījumu: nodrošināt telpu sabiedrībai, kāda iepriekš nav bijusi pieejama, attiecīgi – sporta pili. Un tā joprojām ietver šo funkciju, sniedzot telpu sporta aktivitātēm un kalpojot kā tikšanās vieta. Izmantojot šo ēku, kurai raksturīga intensīva sporta aktivitāšu programma, Baltijas paviljona veidotāji ir rēķinājušies ar vajadzību paviljonu pielāgot atkarībā no iespējām un situācijas, tādējādi arī nododoties sākotnējam redzējumam par telpas transformāciju, šajā gadījumā – diezgan tiešā veidā [5].

Kā Baltijas paviljons izskatās 15. starptautiskās Venēcijas arhitektūras biennāles kontekstā? Kaut arī tas netika izvirzīts nevienai no biennāles piešķirtajām balvām, to pamanījuši un novērtējuši jau vairāki starptautiski atzīti arhitektūras un mākslas mediji, piemēram, Artsy, Archpaper, Artforum, Wallpaper u.c. Alehandro Aravena, šā gada biennāles kurators, izvēlējies biennāli saukt par Reporting from the Front, tās ietvaros uzsverot tādas šobrīd karstas tēmas kā migrācija, piesārņojums, noziedzība, nevienlīdzība, dabas katastrofas, segregācija, mājokļu privatizācija u.c. Baltijas paviljons uz šī tematiskā fona šķita pietiekami iederīgs, bet vienlaikus arī nedaudz attālināts – ar savu tīro un skaisto iekārtojumu, kā arī cabinet of curiousities ekspozīciju, kurā skatītājam no malas visdrīzāk jāpiepūlas, lai nolasītu kopsakarības un vienotu paviljona vēstījumu. Viens no galvenajiem Baltijas paviljona akcentiem ir tā sadarbības formāts, kas šajā gadījumā uztverams kā arhitektūras sistēma, izceļot to, cik nozīmīgi mūsdienās ir tīklojumi un telpisku struktūru veidošanās, esot kopdarbībā. Man kā skatītājai būtu bijusi vēlme ielūkoties tajā vairāk – lai baudītu ne tikai galarezultātu, bet savā ziņā arī šo unikālo procesu un tapšanu, kas notikusi bez politiska spiediena, drīzāk tīri mākslinieciskas vīzijas vadīta. Viens no maniem Skandināvu kolēģiem ironiski izteicās, ka Ziemeļvalstīm (precīzāk, Skandināvijas valstīm) vienotu paviljonu nebūtu iespējams izveidot. Kā redzams, Baltijas valstīm tas izdevies. Tad jau nākotne rādīs, kā Baltijas paviljona ideja attīstīsies turpmāk, jo, iespējams, kā struktūra un jaunveidojums tas varētu kļūt par nozīmīgu politisku instrumentu (kas varbūt nebūtu labākais attīstības scenārijs). Kā jauns mēģinājums šobrīd paviljons izceļas ar svaigu skatījumu, kas tiecas ārpus nacionālisma jautājumiem un noteiktām teritoriālām robežām, iezīmējot potenciālo diskusiju ne tikai Baltijas mērogā, bet arī daudz plašākā telpas nogrieznī.

Atsauces:

[1] Intervija ar Kelleri Īsterlingu (intervēja Jurga Daubaraite un Jons Žukausks). Interplay // The Baltic Atlas – Berlin, Sternberg Press, 53. lpp.

[2] Johans Tali intervijā Echo Gone Wrong.

[3] Informācija no Baltijas paviljonu pavadošā bukleta/ceļveža.

[4] Par to arī runā Kellere Īsterlinga intervijā Jurgai Daubaraitei un Jonam Žukauskam, norādot uz to, ka "infrastruktūras telpas okupēšana kā alternatīva "vārda" ēkai liecina par ļoti spēcīgu izvēli. Telpas ir bagātas, tās ietver darba ekonomiju un tehnoloģijas vai arī ļauj publikai par šīm lietām reflektēt". (Occupying infrastructure space as an alternative to the signature building is a particularly strong choice. The spaces are generous, and they inhabit economies of work and texhnology or allow a public to reflect on theses things.) Intervija ar Kelleri Īsterlingu (intervēja Jurga Daubaraite un Jons Žukausks). Interplay // The Baltic Atlas – Berlin, Sternberg Press, 61. lpp.

[5] Jons Žukausks: Inside "The Baltic Pavilion" at the 2016 Venice Biennale.  

Maija Rudovska

Maija Rudovska ir neatkarīga kuratore, pētniece un mākslas kritiķe, kura darbojas laikmetīgajā mākslā un ilgstoši aizraujas ar padomju arhitektūras pētīšanu. Pēdējā laika interešu objekts – šausmu fil...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!