Literāro darbu konkurss
02.11.2003

Zem segas viņa siluets un manas kājas...

Komentē
0
Saglabā
* Zem segas viņa siluets un manas kājas. Kur šodien es biju, Ka visi nagi man ir zili? Kurš tramvajs uzbrauca Uz manas nagu lakas? Aculiecinieki teica, ka Astotais no beigām - Pirmie septiņi man tikai Novīlēja nagus - Jo šodien es Labajā pusē pa kreisi, No augšas apakšējā, Pārpildīti tukšajā Plauktā Meklēju grāmatu Par iekšējo paradoksu, Kosmisko absurdu, Un fatālu nolemtību. Nē, Tur es to rakstīju! Uz smalkas putekļu kārtas Klasiski uzbirušas. * Kāpēc pūš vējš? Tāpēc, ka lokās koki No sāpēm, Kad viņu smadzenēs ieperinājušies putni Pēc riesta dejām Mētā kliedzienus no zara uz zaru. Uzmanību!...... Gatavas!! Fotogrāfijas, kurās Fotosintēze ar sašķeltu smaidu Koķetē ar infrasarkanajiem stariem. Bet tu nofokusē savu objektīvu Uz ābolu, kas ir pieaudzis pie manas galvas Jau vairākus gadus, Kamēr es gaidu, Lai tu izšauj un trāpi, Lai pār maniem matiem notek ābolu sula Un veldzē. Ja gribi baudīt šo upura dziru, Tad pietuvojies! * Piliens karsta stikla, Ja tam pievieno zelta graudu, Kļūst rubīnsarkans Un nopil uz mana vaiga. Tam pieiet klāt nosvīdis stikla lējējs, Paņem mani un no manis Izveido smalku glāzi, Jo man ir pile stikla, kripata zelta Un daudz asiņu kā vīna - Gandrīz nekas ir gandrīz viss, Un to viņš man pierādīja * Man auksti Sēdēt uz palodzes novembrī Bez džempera, naudas, čaļa, tējas, serpentīna, sveces. Caur logu skatos un nejūtu, ka Stikls ir šķērslis starp mani un ārpusi - Degunu pabāžu tuvāk robežai, Un tas atduras sāpīgi un auksti. Šķietama brīvība vienmēr ir deformācija, Bet aukstumā turētas rokas zili violetas. Šais rokās tagad ieliec zaļu ābolu Tad kontrasts ir ārprātīgi fotogēnisks, Un baida mani ar to, ka es Nekad nenolīdīšu no šīs palodzes, jo Sasalums uzspiež totālu sastingumu, Bet pakļaušanās diskustībai disfunkcionēšanu. Tikai acis kā izkusis stikls pil Un vēl pil, pil, pil, pil, pil, pil, pil, pil, pil. * Pie ugunskura raisās vārdi Kā irst zāle zem pļāvēja izkapts. Pa vienai valodas šķiedrai Mēs iekuram aužam savas balsis, Lai kliegtu, kad basām kājām Uz dvēselēm mīsim Kā uz tikko vēl degušām oglēm - Jo tas stiprinās mūsu gribu, Bet līdz asinīm ievainos Šīvakara tulznu no ceļa, Pa kuru mēs gājām Pie šī ugunskura. * Puķes karājas ar galvu uz leju Vīst un ziedlapiņas birst. Pēdējā dzērve kāsī plīst, Kad lietus līst Es viņu nomedīju ar skatu. Kā čaukstoša lapa viņa krīt Un spalvas plīv Viegli no debesīm kā no zieda. Vai tā ir mana vaina, Ka rudens ir nošauts, Iekrīt kļavu lapu kaudzē un mirst? * Iemērc mugurā man pirkstus - Tas ir tavs dūriens Manos sviedros Pēc skrējiena pakaļ tev. Ar nagu ieskrāpē hieroglifu Uz papirusa, kas uz mana pleca - Henna pārdodas tikai Indijā, Šodien iztiksim bez krāsas. Paņemu tavu roku - Tai aiz naga ir aizķēries Maziņš gabaliņš No manas nevainības.

Baiba Tračuma

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!