Recenzija
19.05.2015

Zem gruvešiem

Komentē
0
Saglabā

Par Kriša Salmaņa un Andra Brežes izstādi "Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?" galerijā "Alma".

Mani pārņem skumjas, kad, apstaigājot podestus, kurus aizņem sadegušu piparkūku namiņu atliekas, aizdomājos un saprotu, ka man nemūžam nebūtu pacietības uzbūvēt kaut vai pašu vienkāršāko piparkūku šķūnīti. Un tad, ieraugot, kā Krišs Salmanis tos ar vieglu roku ir iznīcinājis, pārņem sajūta, ka nebūtu jau nekādas jēgas to darīt, jo beigu beigās tas neizbēgami tiktu sagrauts. Kāds tam uzkāptu virsū vai pielaistu uguni, vai kā tamlīdzīgi nopostītu.

Atceros, ka iepriekšējā Salmaņa izstādē "100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt" lūkojos uz darbiem kā meditācijām vai pārdomām par eksistenciālu dilemmu. Kad bija pavadīta nepilna stunda izstāžu zālē, klausoties skaņas, kas pavada 100 pilnmēness attēlus un Jozefa Haidna simfonijas, kļuva skumji. Izstāde atgādināja par to, ka laika vienmēr būs par maz, lai īstenotu visas tās lietas, ko esam iecerējuši izdarīt. Mēs vienmēr tās atliksim uz kādu vēlāku laiku un pie tām, iespējams, nekad nepieķersimies. Liekas, ka Salmaņa izstādes vieno lēna, melanholiska bezcerības sajūta.

Jaunākajā izstādē attēli pie sienām kārtojas divās rindās. Tajos redzami Salmaņa būvētie piparkūku namiņi, piemēram, suņu būda un kiosks, un vēl dažādas ēkas, kuru pārpalikumi tagad atrodas zem gruvešiem. Vairāki nami ir pārvērsti pelnu kaudzēs, kas izkaisītas uz baltajām podestu virsmām. Viens darbs ir bezmaz vai saritinājies kamolā. Visskumjākais skats ir no koka zariem izsistais štābiņš, kura atliekas nokritušas uz zemes.

Atminos, ka izstādes atklāšanā Ojārs Pētersons man teica, ka namiņi liek domāt par latviešu tieksmi pavasarī dedzināt kūlu. Tagad rakstot nāk prātā virsraksti par ugunsgrēkiem un neviļus nogalinātiem dzīvniekiem, kas ik gadus uzrādās dažādos ziņu portālos. Vēl viens izstādes apmeklētājs teica, ka tie viņam atgādinot Austrālijas krūmāju ugunsgrēku nodarītos postījumus. Dīvaini liekas tas, ka darbus vieno šķietami tieša un vienkārša metafora par to, cik viegli ir iepriekš uzbūvēto nolīdzināt ar zemi, taču tie ātri vien ierosina pārdomas par vienmēr aktuālo, apkārtējo iznīcību. Tajā pašā laikā jau nekā draudīga šajā darbu sērijā varētu arī nebūt. Iedomāsimies, ka mākslinieks ir savam priekam paspēlējies ar uguni vai ka namiņi pastāvējuši krāsnī pārāk ilgi un izstāde ir vien sadzīvisku notikumu virknes rezultāts. Neizbēgamas gan ir asociācijas ar dažādiem pasaulē aktuāliem konfliktiem, teroraktiem un negadījumiem. Skatos uz jaukajiem namiņiem, bet redzu karalauka fragmentus.

Žests, ar kādu Kriša Salmaņa un Andra Brežes izstāde apspēlē domu par cilvēces neizbēgamo tendenci uz pašiznīcināšanos, ir naivs un ieturēts, un ironisks. Te gan vairāk ir runa par Salmani, kurš varēja jau arī uzbūvēt reālistiskus sagrautu māju maketus, un, iespējams, tie iedarbotos ātrāk un tiešāk. Taču tie uz mani iedarbojas kā mulsinošas, sarkastiskas anekdotes. Atstātais iespaids ir savāds, jo vispirms gribas muļķīgi nosmīnēt un klusi pie sevis paķiķināt, nevis izsmejošā veidā, bet tieši tāpēc, ka viss izskatās tik piemīlīgi. Salmaņa nodegušos piparkūku namus gribas pabakstīt ar pirkstu. Iedomājos arī, ka tajos varētu ievietot mazus piparkūku cilvēciņus un tad izdomāt sižetiskus notikumus. Šai sakarā, manuprāt, ir jārunā par ironiju kā manipulāciju ar skatītāju. Viņa darbi uzrunā kā jauki, estētiski veidojumi – līdz brīdim, kad tie sāk atsaukt atmiņā fotoreportāžas no Ukrainas lauku nomalēm, kur plosās krievu karaspēks. Tad noder Andra Brežes pa detaļām izjauktā evakuācijas zīme, kas sniedz iespēju uz mirkli aizmirst apkārtējo iznīcību un skatīties spilgti degošajā vispārinājumā.

Lūkojos spīdošajā cilvēkā siluetā, kas sastindzis skrejošā pozā, un uz atstutēto bultu, un lielo apli, kas piestumts pie sienas. Cilvēciņš skrien pretī aplim, bet bulta, kas rāda ceļu, ir izkustināta no savas vietas. Palūkojos uz augšu, kur pielikts atšifrējums apkārtējiem darbiem – ar roku zīmēta plāksne, kurā visi elementi ir sastājušies pareizā secībā. Apstaigājot izstādi, atceros arī to, kā Arsenālā skatījos uz Brežes veidoto balto kvadrātu no izstādes "Miera dzīve". Gaidīju brīdi, kad kāda no tievajām stikla caurulēm, kas to veidoja, kaut uz pussekundi izdzisīs un no jauna iedegsies. Dienasgaismas lampas izstaroja ne vien kairinošu baltu gaismu, bet arī sīca tādā gandrīz vai galvas sāpju izraisošā frekvencē. Šķiet, ka baltais kvadrāts pulsēja kā dzīvs organisms, lai gan atgādināja kādu sadzīves tehnikas iekārtu. Tas bija kā turpinājums Brežes veltījumam Kazimiram Maļevičam, un, komentējot savus jaunākos darbus, Andris Breže vēlreiz atsaucas uz supremātisma simboliku, kas iekļāvusies mūsu ikdienas dzīvē.

Maļevičs savos teorētiskajos rakstos izvērsa un konceptualizēja supremātisma ideoloģiju, Andris Breže uz šo virzienu atsaucas it kā koķetējot ar skatītāju. Un, ja Kriša Salmaņa darbi savā šķietamajā nevainīgumā kļūst nomācoši, Andra Brežes ģeometriskās figūras sniedz iespēju aizmukt. Es ieraugu kaut ko pazīstamu un nedraudīgu. Visu laiku apzinos, ka varu tam uzticēties, un skatoties neizjūtu nekādu spriedzi. Drīzāk Brežes darbi šeit ir terapeitisks līdzeklis. Baltā gaisma nomierina. Un laikam jau izstādes nosaukums vairāk attiecas uz viņa darbiem, nevis Salmaņa. "Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?" Norādes ir izkaisītas.

Nosaukums izklausās kā mīkla, bet, šķiet, arī izsaka izstādes jēgu. Liekas, ka viss man ir acu priekšā – skaidrs un saprotams. Metafora ir viegli nolasāma un sasaistāma ar darbiem. Tādēļ – kāpēc gan lai es vispār ņemtos ar tekstu? Visticamāk, tāpēc, ka tiku pārsteigts ar pārdomātu asprātību, kas, ejot uz izstādi bez iepriekš izveidotiem priekšstatiem, lika izjust atvieglojumu. Neatkarīgi no tā, ka, lūkojoties uz Salmaņa darbiem, galvā šaudījās nomācošas asociācijas. Pēc vairākām izstādēm, kā, piemēram, Māra Ārgaļa retrospekcijas, kā arī Aijas Zariņas personālizstādes "Rainis", Kriša Salmaņa un Andra Brežes kopdarbs liekas kā kaut kas atbrīvots un viegls. Patīkami naivs.  Kaut vai kā tāds svaigs pavasara gaiss.

Tēmas

Tomass Pārups

Tomass Pārups raksta par mākslu un kultūras notikumiem, dažkārt cenšas organizēt laikmetīgās mākslas izstādes.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!