Volodimira Zelenska pārliecinošā uzvara Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī ir spilgts apliecinājums tam, ka demokrātijās mainās politikas stilistika un, iespējams, arī saturs.
Teksts dalīts divās daļās. Vispirms trīs piezīmes par vēlēšanu rezultāta komentāriem, tad trīs piezīmes par man pašam interesantāko, proti – ko Ukrainas gadījums ļauj secināt plašākā kontekstā?
Pirmā. Neatkarīgi no attieksmes pret Zelenski jāatceras, ka Ukraina nav prezidentāla valsts. Prezidentam Ukrainā ir lielākas pilnvaras nekā, piemēram, Latvijā, tomēr vairumā gadījumu viņam vienalga jāsaņem parlamenta atbalsts. Piemēram, Ukrainas prezidents ir tas, kurš piedāvā kandidātus ģenerālprokurora vai Valsts īpašumu fonda vadītāja posteņiem, bet parlaments kandidātu var noraidīt. Līdz ar to, nemazinot Zelenska ievēlēšanas nozīmi, daudz būs atkarīgs no šoruden gaidāmajām Ukrainas parlamenta vēlēšanām, tostarp Zelenska izveidotā politiskā spēka rezultātiem tajās.
Otrā. Arī tie komentētāji, kas pret Zelenski kā kandidātu noskaņoti neitrāli, daudzkārt norādījuši uz viņa pieredzes trūkumu politikā, uzsverot, cik liela nozīme būs viņai komandai. Latvijas vēstnieks Ukrainā ar diplomātam neraksturīgu tiešumu publiski pauda, ka "Zelenskim ir diezgan naivs priekšstats par pārrunām ar Vladimiru Putinu" un "ir daudz jautājumu par Zelenska komandu kā tādu". Komanda tiešām ir svarīga – ne velti neitrālāk noskaņoti mediji jau naktī pēc vēlēšanām pievērsās tās personāliju analīzei. Pagaidām pāragri spriest par spēku samēriem šajā komandā, bet, cik noprotams, tajā netrūkst cilvēku, kas Ukrainā tiek uzskatīti par jēdzīgiem speciālistiem un reformu piekritējiem. Jautājums ir par to, vai viņus laika gaitā neatbīdīs malā personāži, kas saistīti ar citām interešu grupām.
Trešā. Komiķis prezidenta postenī. Šķiet, šī ir pirmā reize mūžā, kad citēju pats sevi, bet tā šķiet korektāk nekā pārkopēt jau citur rakstīto kā jaunu tekstu. "Ja brīnīšanās iemesls ir Zelenska profesija, tad, kā smejies, pašmāju pieredzi ar aktieriem politikā nevajadzētu absolutizēt. Paragvajā vēl šajā gadsimtā par prezidentu ievēlēja katoļu bīskapu Fernando Lugo, Gvatemalā pie varas ir bijušais komiķis Džimijs Moraless, un abi kungi nav tie sliktākie, ko konkrētās valstis ir pieredzējušas. Savukārt popdziedātājs Mišels Martelī kā Haiti vadītājs gan salaida lietas dēlī. Principā armijnieku ambīcijas politikā izraisa bažas, tomēr Izraēlas piemērs apliecina, ka "militāristi" var būt jēdzīgi politiķi. Galu galā Ronalds Reigans arī nebija nekāds politikas zinātnes vai valststiesību eksperts. Pilnīgi iespējams, ka Zelenskis politikā nebūs veiksmīgs, tomēr profesija nav arguments, jo tad mums, piemēram, jāsaka, ka aktieris turpina būt aktieris arī ģimenē, veikalā, pie stūres un tualetē (kas laikam taču tā nav)."
Pāreju pie man pašam interesantākā. Tāpat – trīs piezīmes.
Pirmā. Zelenskim priekšvēlēšanu kampaņas laikā pārmeta populismu. Šādas ievirzes komentāri svārstījās no salīdzinājuma ar Donaldu Trampu līdz slēpti jūsmīgam secinājumam, ka Zelenskis ir izveidojis jaunu, kvalitatīvu populismu, "populismu 2.0.". Nemāku spriest, vai Zelenska taktika saucama tieši par populismu un vai tās pirmatklājējs ir tieši viņš un viņa padomdevēji, bet jaunas tendences var novērot. Proti, esam pieraduši, ka "populisms" ir dāsnu, nereti a priori neizpildāmu solījumu došana. Cik saprotu, Zelenskis šādi nerīkojās – uzsvars tika likts uz to, ka viņš ir no elites principiāli atšķirīgs cilvēks. Turklāt interesanti, ka viņš stilistiski šo līniju turpina uzturēt arī pēc uzvaras vēlēšanās. Piemēram, 25. aprīlī kārtējo video uzrunu nākamais prezidents Zelenskis "iefilmēja" pašrocīgi, tāpat kā pirms uzvaras vēlēšanās. Vēstījums: es neesmu mainījies. Kā ir patiesībā, tas jau ir cits jautājums, šī piezīme ir tieši par komunikācijas stilu.
Kopējā taktikas koncepcija "balsojiet nevis par maniem solījumiem, bet par mani kā personību" ir interesanta, jo Zelenska panākumi var nozīmēt, ka spilgtām, atpazīstamām personībām, lai iegūtu varu, vairs nav nepieciešams ierobežot sevi ar solījumiem konkrētām vēlētāju grupām. Taktika sevi pretnostatīt elitei nav nekas jauns, tomēr parasti "esmu viens no jums" modeļa īstenotāji tomēr izjūt nepieciešamību sasolīt visu, ko "sliktā elite" nav izdarījusi, šādi būtībā atkārtojot pašu kritizētās elites praksi (atcerēsimies kaut pašmāju jaunlaiku politisko vēsturi). Lielāka rīcības brīvība harizmātiskiem personāžiem ceļā uz varu – tas ir gan daudzsološi labā nozīmē, gan nedaudz biedējoši.
Otrā. Kāds Zelenskim kopumā labvēlīgs teksts vedina secināt, ka viņa plāni, lai gan labi domāti un kvalitatīvi noformulēti, laika gaitā var arī mainīties. Konkrētajā gadījumā runa ir par Zelenska solījumu atkārtoti nekandidēt uz prezidenta posteni. Viens pilnvaru termiņš, un viss. Man nav pamata apšaubīt, ka nodomi ir labi – "necīnīties par krēslu", neveidot sev pārvēlēšanai izdevīgus apstākļus, galu galā nekļūt par t.s. karjeras politiķi. Bet, kā norāda teksta autors, tikpat labi tas var nozīmēt, ka prezidentam Zelenskim un viņa komandai nebūs jārēķinās ar nepieciešamību, ja tā var teikt, atskaitīties vēlētājiem nākamajā priekšvēlēšanu kampaņā, nav tāda kā ierobežojošā faktora. Jāatzīst, ka šāda, kaut teorētiska, iespēja man nebija ienākusi prātā. Līdzīgi var dažādi skatīties uz Zelenska ideju plašāk lietot tautas nobalsošanas instrumentus lēmumu pieņemšanā.
Arvien lielāks vēlētāju skaits skeptiski novērtē pierastās politiskā procesa struktūras un darbības (politiskās partijas, koalīciju veidošanu utt.). Daudzos gadījumos tas ir pamatoti, turklāt apgalvojumi, ka tradicionālais nav "akmenī iecirsts" un jauna situācija prasa jaunus risinājumus, ir loģiski. Problēma ir tā, ka jaunie risinājumi, šī, atvainojos par neveiklu vārdu salikumu, ne-politiskā politika ir ļoti atkarīga no to īstenotāju personībām un nejaušībām. Varbūt risks ir tā vērts, bet varbūt arī nav.
Trešā. Pēc Zelenska uzvaras virkne manu paziņu ar neizpratnes un sajūsmas sajaukumu sarunās atskaņoja tekstu, kas divos teikumos skan tā: "Iedomājies: cilvēks uztaisa filmu ar sevi galvenajā lomā par prezidentu, kas ievēlēts par spīti elitei, – un kļūst par prezidentu dzīvē! Pat vēlēšanu rezultāti filmā "Tautas kalps" un reālajās līdzīgi!" Lai gan man nav iebildumu pret Oskara Vailda aforismu – nevis māksla atdarina dzīvi, bet dzīve atdarina mākslu – Zelenska seriāla un ievēlēšanas fakta kombinācija zināmu laiku tiešām likās, teiksim tā, neomulīga.
Vēlāk, domājot par šo situāciju, ienāca prātā, ka mēs taču savus priekšstatus par vēsturi esam veidojuši, skatoties filmas par, piemēram, Seno Romu, bet t.s. "sci-fi" filmas ietekmē to, kā mēs iztēlojamies kosmosu un tehnoloģiskās iespējas nākotnē. Filmas veido mūsu vērtējumu par literārajiem darbiem, kurus teksta formā neesam lasījuši un negrasāmies to darīt. Acīmredzot nu ir pienākusi kārta politikai. Respektīvi, es nedomāju, ka vēlētāji Ukrainā tika kaut kā īpaši atjautīgi "zombēti" – patīk Zelenskis kā prezidents filmā, balsojam par Zelenski kā prezidentu! Kino manipulatīvās funkcijas ir nenoliedzamas, bet, iespējams, 21. gadsimtā vēlētājs vienkārši neredz būtisku atšķirību starp politiku "uz ekrāna" kino formā, politiku "uz ekrāna" informatīvajā telpā un politiku ārpus ekrāniem.
3