Aina no izrādes "Komēdija par bankas laupīšanu"
 
Teātris
31.07.2018

Žanra klasika Londonā

Komentē
0
Saglabā

Piezīmes par divām Londonā redzētām izrādēm

Šīgada pavasarī, Latvijas teātra sezonas pašā karstumā, paralēli konferences apmeklējumam Londonā radās izdevība noskatīties divas izrādes, kuras katra savā ziņā klasificējama kā noteikta žanra klasika.

Tiesas sēde Agatas Kristi gaumē

Pirmā no tām – Agatas Kristi lugas "Apsūdzības liecinieks" (Witness for the Prosecution) iestudējums Old Bailey ēkā, vēsturiskā Londonas tiesas namā, kas atrodas tieši Temzas krastā iepretim Bigbenam, – ir interesants gadījums, kurā tradīcija savijas ar mūsdienīgiem teātra izteiksmes līdzekļiem. Izrāde ir ne tikai spilgts vietas teātra paraugs, apkārt esošajai telpai kļūstot par dabisku scenogrāfiju un liekot skatītājam sajusties kā reāli notiekošas tiesas prāvas vērotājam, bet arī pierādījums tam, ka Agatas Kristi darbi 21. gadsimtā joprojām spēj noturēt skatītāju uzmanību ar veikli izveidotas detektīvintrigas, psiholoģizēta sižeta un negaidīta atrisinājuma palīdzību.

Kaut arī Agata Kristi ierasti zināma kā detektīvromānu autore, viņas radošajā biogrāfijā ir arī divas lugas, no kurām viena – "Peļu slazds" – Latvijas teātra skatītājiem ir labi zināma. Arī "Apsūdzības liecinieks" kopš pirmiestudējuma Londonā 1953. gadā ticis iestudēts dažādās pasaules valstīs, tai skaitā 2012. gadā Krievijā, Maskavas Dailes teātrī, un piedzīvojis arī vairākas kino ekranizācijas (no tām nozīmīgākā – 1957. gada filma ar Marlēnu Dītrihu apsūdzētā sievas lomā). Lugas tēlu sistēma ir gana intriģējoša, lai skatītājam viss tūdaļ nekļūtu skaidrs: te ir gan ambiciozs, slavens advokāts sers Vilfrids Robarts, kurš uzņemas sarežģītu lietu, gan apsūdzētais – simpātisks jauneklis Leonards Vouls, kurš nejauši iedraudzējies ar kādu bagātu, vecu dāmu, kļūstot par viņas vienīgo mantinieku, un nu tiek apsūdzēts viņas slepkavībā; gan viņa sieva Romeina Voula, vāciete, kuras lauzītā angļu valoda un ekscentriskais raksturs, pēkšņi izmainot liecību un atsakoties galvot par vīra alibi, zvērinātos (un līdz ar to – arī skatītājus) tūdaļ noskaņo pret viņu. Šīs sociālās lomas gan krasi mainās, kad, maskām pamazām krītot, atklājas varoņu patiesās attiecības, apliecinot, ka tiesas zālē cilvēki mēdz uzvesties kā uz teātra skatuves, zvērināto priekšā spēlējot iepriekš iestudētu izrādi.

Uzveduma vietas izvēle kļūst par spēcīgu metaforu tiesas prāvai kā ritualizētai spēlei, kurā pašā par sevi ir daudz kopīga ar teātra organizācijas principiem: "labajos" un "sliktajos" iedalīta tēlu sistēma, ekspozīcija, kāpinājums, kulminācija un neizbēgami sekojošs atrisinājums. Papildu ticamības sajūtu rada arī tas, ka iestudējumā skatītāji principiāli netiek nodalīti no izpildītājiem – dārgākās biļetes iespējams nopirkt tieši zvērināto ložās, kurās sēdošie skatītāji pirms izrādes sākuma nodod svinīgo zvērestu un finālā izlemj – attaisnot vai notiesāt apsūdzēto. Neuzkrītoši, taču pietiekami trāpīgi izvēlēti arī izrādes skaņu un gaismu akcenti: sižeta pavērsiena brīžos tiek atskaņoti auditorijas šoka izsaucieni, bet, nemanot aptumšojot/izgaismojot dažādas tiesas zāles daļas, darbība tiek fokusēta uz vajadzīgo vietu telpā, tādējādi radot pārdomātu izrādes dramaturģiju.

Tajā pašā laikā jaunajai režisorei Lūsijai Beilijai (Lucy Bailey) izrādē nenoliedzami izdevies ieviest mūsdienīgus akcentus, nepaļaujoties tikai uz spēles telpu – vēsturiski monumentālo tiesas zāli – kā pašvērtību. Kā iespaidīga iztēles aina izrādes sākumā tiek izspēlēta epizode, kurā apsūdzētais redz virs viņa dūmu ielenkumā draudīgi paceļamies karātavas, bet tiesas māja, uznesot paklāju un pāris mēbeļu, vienā mirklī pārvēršas par advokāta kabinetu, telpai optiski samazinot mērogus.

Ironiski akcenti jūtami aktierspēlē. Pieredzējušais aktieris Ričards Klothīrs (Richard Clothier) advokātu seru Vilfridu atveido, jūtami parodējot angļu aristokrātijai raksturīgo izturēto runasveidu un ķermeņa valodu, kas varonim aizmirstas prāvas kulminācijas brīžos. Ekscentriska ir Lūsijas Felpsas (Lucy Phelps) atveidotā rudmatainā sieva ārzemniece, kura, atšķirībā no pārējiem tēliem, neievēro īpašas pieklājības normas ne uzvedībā, ne sarunās. Savukārt jaunā aktiera Harija Rīda (Harry Reid) darbs Leonarda Voula lomā aizrauj sākotnēji ar varoņa bērnišķīgo izmisumu, cenšoties visus pārliecināt par savu nevainību, bet pēkšņajā finālā – ar precīzi nospēlētām tumšākām varoņa rakstura iezīmēm, radot ambivalentu skatuves tēlu, kuram līdzi attīstās arī izrādes sižetiskā intriga.

Iestudējums līdz ar nesenajos gados tapušajiem britu TV iestudējumiem apliecina Agatas Kristi kā detektīvžanra klasiķes renesansi 21. gadsimtā.

Aizmirstā situāciju komēdija

Savukārt kādā nelielā Londonas teātrī sastopu to, ko Latvijas teātrī pēdējās sezonās vairs nav iespējams redzēt, – īstu, tradicionālu situāciju komēdiju. Tādu, kur pilnasinīgu varoņu vietā ir spilgti, viegli atpazīstami un nesarežģīti tipāži un kur situācijas kļūst jo tālāk, jo absurdākas. Trīs jaunās paaudzes britu dramaturgu, Londonas Mūzikas un dramatiskās mākslas akadēmijas audzēkņu dibinātās kompānijas "Mischief Theatre" pārstāvju Henrija Luisa (Henry Lewis), Džonatana Saiera (Jonathan Sayer) un Henrija Šīldsa (Henry Shields) kopīgi sarakstītā, 2017. gada Olivjē balvai nominētā luga ar pavisam nepretenciozo nosaukumu "Komēdija par bankas laupīšanu" ("The Comedy About a Bank Robbery") Londonas "Criterion" teātrī tiek spēlēta jau kopš 2016. gada un savu popularitāti joprojām nav zaudējusi. Iemesli tam ir vairāki.

Šķiet, mērķī trāpījis jau pats lugas teksts, kurā ir praktiski viss, ko varētu vēlēties situāciju komēdijā, piesakot labi nostrādātu slapstick & wordplay (fizisko joku un vārdu spēļu) estētiku. Sižets šķiet kā norakstīts no kādas labi zināmas, taču tikpat labi aizmirstas TV filmas – 50. gadu Amerikā bariņš ne pārāk veiklu, ne pārāk gudru, taču ļoti entuziastisku laupītāju uzliek aci milzīgam mazpilsētas bankā noglabātam dimantam, ko apsargā tikpat klamzīgi bankas darbinieki. Izlaušanās, apmuļķojot cietuma apsargus un atstājot tos ieslēgtus cietuma kamerā noziedznieku vietā, vēl ir nieks, salīdzinot ar to jezgu, kas sākas, kad laupītāji iekļūst bankā un mēģina no tās izzagt dimantu. Turklāt te ir ne tikai vairākkārtīgi pārprastas identitātes, bet, protams, arī pietiekami aizkustinošs mīlestības trijstūris, jo stāsta centrā ir ne tikai bargais bankas direktors, bet arī viņa skaistā, drosmīgā meita Kaprisa, kura, neskatoties uz saviem daudzajiem pielūdzējiem, iemīlas no cietuma izbēgušajā izskatīgajā sliktajā puisī Mičā Ruskiti.

Vairāki recenzenti norāda uz to, ka darba veiksmes pamatā ir tieši novēršanās no a là Agatas Kristi tradīcijas un pievēršanās amerikāņu kultūras izsmiešanai, kas acīmredzot atraisījusi gan autoru, gan izrādes radošās komandas rokas, par izsmiekla objektu padarot gan varoņu runas manieri (aktieransamblis spēlē nevainojamā amerikāņu akcentā), gan ģērbšanās stilu. Režisora Marka Bella (Mark Bell) izrādes estētikā tik tiešām saskatāms vesels iedvesmas avotu murskulis – pa kripatiņai no amerikāņu TV sitkomiem, komercmūzikliem un detektīvkomēdiju klasikas (piemēram, "Kailā ieroča"). Pārbūvju laikā (un to ir daudz) tiek izpildīti muzikālie numuri, kuri, līdzīgi kā episkajā teātrī, veidoti kā komentārs notiekošajai darbībai, bet vienlaikus arī veic tīri izklaidējošu un skatuves laiku aizpildošu funkciju. Savukārt Deivida Fārlija (David Farley) radītā scenogrāfija atgādina salokāma papīra leļļu namiņu – dekorāciju pārbīdīšana notiek sekunžu laikā, aizlokot vai atlokot mājas sienas un skatam atklājot lielpilsētas debesskrāpjus ar gaišiem logiem, bankas telpas, Kendisas dzīvoklīti u.c. darbības vietas. Savukārt tukšā skatuves laukumā uzbīdot atsevišķas scenogrāfijas detaļas, tiek iedarbināta skatītāja fantāzija – kaste ar riteņiem un aktiera rokā turēta stūre skatītāja iztēlē kļūst par automašīnu, kurā noziedznieki bēg no policijas, u.tml. Bez liekām detaļām, tikai izmantojot visnepieciešamākos skatuves elementus, izrādes darbība kā aiz rokas izvadā skatītāju cauri sarežģītajam sižetam, radot teju kinematogrāfiska skrējiena iespaidu.

Arī aktieri spēlē paātrinājumā, visu iestudējumu noturot komēdijas žanram nepieciešamo tempu un demonstrējot ne tikai fiziskā veiklībā balstītu bufonādi (lecot ārā pa logu, krītot un sasitoties, sitot viens otram pa galvu u. tml.), bet arī asprātīgus vārdiskos jokus, kas šo darbu diemžēl padara gandrīz neiztulkojamu. Asprātīga, piemēram, ir epizode, kurā kāds no Kaprisas pielūdzējiem, maskējoties pārģērbies par viņas tēvu bankas direktoru, atbild uz viņam uzdotajiem jautājumiem par to, kur viņš saticis savu sievu, kamēr Kaprisa viņam kā mēmajā šovā mēģina parādīt pareizo atbildi: "Um... I met Mrs Freeboys in... (..) Tex-ass! No, it was in Dall-ass! No it was in Kans-ass, no! It was definitely in one of the asses... (..) it was in a shrugging ass, in a non-specific ass. In a vague ass. Vegas! I met Mrs Freeboys in Vegas!" [1] Citā epizodē par pārpratumu objektu kļūst frāze "I'm looking for Freeboys", kas izklausās gluži kā "I'm looking for three boys." [2] Lugas autori apzināti nevairās no žanram raksturīgajām klišejām, taču to iedarbības pamatā acīmredzot ir jau pieminētā distance, radot priekšstatu, ka stāsts ir par "viņiem, nevis mums".

Abas izrādes kļuva par būtisku notikumu manā teātra sezonā, kad Latvijas teātrī redzētais drīzāk nogurdināja, nekā iedvesmoja.

[1] Joka pamatā izmantoti ar vārdu ass (tulk. no angļu val. "pakaļa") saistītie Amerikas štatu nosaukumi.

[2] "I'm looking for Freeboys" – tulk. no angļu val. "Es meklēju Frīboizu"; "I'm looking for three boys" – tulk. no angļu val. "Es meklēju trīs zēnus".

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!