Zaļie āboli
"Šogad daudz ābolu," Līne čāpstināja lūpas. Līne zināja, ka ābolus var ēst tikai tad, kad tiem sēkliņas ir brūnas. Bet tik ilgi gaidīt nevarēja. No sākuma Līne trinās pie loga, tad izgāja ārā pagalmā un iekodās ābolā. Pirmais kumoss bija dikti skābs, bet, turpinot ēst, otrais un trešais tik traks vairs nelikās.
Tā Līne apēda kādus četrus zaļus ābolus, vairāk nevarēja, jo bija jābrauc uz upi. Līdz upei Līnes vēders jau bija piepūties kā bundziņas, ar velosipēdu braukt kļuva arvien grūtāk. Vēders bija tik liels, ka braucot pret to sāka sisties ceļi, tādēļ nācās nokāpt no riteņa un atlikušo ceļu līdz upei stumties.
Upmalā viņu jau gaidīja Katrīna, Edgars un Kristaps no kaimiņu mājām. Līne daudz nerunāja, jo patiesībā nevarēja neko daudz pateikt. Pārējie bērni brīnījās par Līnes apaļo vēderu, bet tas pūtās vēl lielāks. Pūtās, pūtās un kļuva mazliet zaļgans turklāt. Līne mēģināja to slēpt un metās iekšā ūdenī tieši uz vēdera. Bet sanāca tā, ka vēders – plunkšķ, pats no sevis – pagriezās uz virspusi. Tā nu Līne peldēja pa upi ar lielo, zaļgano vēderu, uz kura lēkāja spāres, jo tas bija mīksts. "Ai, lai," domāja Līne, "gan jau līdz septembrim, kad iešu otrajā klasē, tas sarausies."
Džeris
Miera ielā dzīvoja astoņi suņi, katram sunim bija savādāka balss, kādā tas rēja. Džerim bija visrupjākā. To uzreiz varēja sadzirdēt, kad viņš ierējās. Džeris arī rēja bez apstājas. Vēl Džeris mācēja attaisīt mājas durvis kā cilvēks. Patiesībā Džeris dzīvoja suņubūdā pie mājas, bet viņam patika ieiet cilvēku mājā un tur laizīties pie virtuves galda tik ilgi, līdz viņam tika kaut kas nomests, tur siera šķēle vai sardele. Tādos brīžos, ja kāds gāja garām mājai, Džeris atvēra mājas durvis ar ķepu un izskrēja pagalmā, un norēja garāmejošo no galvas līdz kājām, pat neievelkot elpu. Parasti garāmgājējiem tas ļoti nepatika, tā skaļā riešana, bet Džerim bija vienalga. Vēl jo vairāk, pēc riešanas Džeris veldzējās ar grāvja ūdeni: parēja, parēja, tad padzērās grāvja ūdeni, un rēja tālāk. Tas arī viss.
Vabole Daiga
Vabole Daiga dzīvoja akā un nekad nebija redzējusi zaļu zāli vai melnu zemes kukurzni. Vabole Daiga bija piedzimusi akā un tur arī visu savu mūžu dzīvoja. Bija tā, ka akā nolaidās spainis, lai pasmeltu ūdeni. Vaboli Daigu tas vienmēr ļoti interesēja – gan spainis, gan iespēja uzbraukt augšā un redzēt zaļo zāli un melno zemes kukurzni, par kuru viņai bija stāstījusi spāre. Vienreiz Vabole Daiga ņēma un ielēca spainī, un uzšūpojās augšā. Pašā augšā Vabole Daiga apžilba no saules stariem, viņai palika pat slikta dūša, jo gaisma bija patiešām stipra un viss apkārt bija tik skaļš... neizturami. Tad vaboli ieraudzīja vecāmāte, kura smēla ūdeni no akas, un izmeta Daigu no ūdens spaiņa turpat pie akas, jo tas bija dzeramais ūdens. Vabole Daiga laimīgi ierāpās atpakaļ akā, kur bija vēss un kluss, un pateicībā laizīja akas sienas.
Putns
Zvirbulis nevarēja izlemt, kur būvēt ligzdu. Dārzā neviena vieta viņam nelikās gana droša, jo kāds varēja ligzdai uzkāpt vai visu saārdīt. Tad Zvirbulis ieraudzīja notekcauruli, kura vijās apkārt mājai, un atzina to par labu vietu mājas taisīšanai. "Viss noslēgts un augstu no zemes kā tāds koridors," tā viņš domāja un uzbūvēja caurulē ligzdu. Pēc kādām dienām sākās lietus, ligzda samirka un pats Zvirbulis pa cauruli nonāca lietusūdens vannā. Tas bija ļoti nepatīkami, jo viss bija slapjš. Zvirbulis aiz dusmām spļaudījās. Un nolēma katru nakti dzīvot kaut kur citur, citā vietā.
Vējš
Vējš dzīvoja visur, bet vislabāk tam patika ieskriet dzīvžogā, visu izpluinīt un pēc tam skriet pa grāvi, kad tur bija sakrājies netīrais ūdens. Citreiz Vējš savācās netīro grāvja ūdeni un ietrieca mājas logā, tāpat vien – aiz neko darīt. To visu redzēja Mākonis no augšas, un Mākonim tas šķita kaut kādā veidā nepareizi. Tāpēc Mākonis nolēma rīkoties, nolaidās lejā no debesīm un pārvērtās par pieneni ar pūkainu galvu.
Vējš ieraudzīja pieneņu pūkas, un tās viņu ieinteresēja. Bet, tikko Vējš ieskrējies metās cauri pienenes galvai, tā pieneņu pūkas, kas patiesībā bija Mākonis, vēju saķepināja kopā un pārvērta kamolā. Tādā veidā Mākonis vēlējās Vēju pārmācīt. Brīdī, kad Vējš saķepa kamolā, visā pasaulē iestājās bezgaiss un putni nevarēja paelpot, un kukaiņiem sareiba galva, visa dzīvība apstājās. Mākonis to visu redzēja un palaida Vēju vaļā, pats uzrāpās ozolā un mazliet pašūpojās tā zaros.
"Viss notiek, kā notiek, un, ja arī ir mazliet nepareizi, tas nav nekas," tā pie sevis domāja Mākonis.
1