Grāmatu lasītāju blogi, skolu literārie izdevumi, alternatīvo subkultūru žurnāli (zīni), meiteņu ikdienas padomu/pārdomu videoblogi, kinokritikas dažādās formas un skatītāju "radošie" komentāri un vērtējumi skatīšanās un klausīšanās vietnēs – visas šīs daudzveidīgās parādības es vēlētos ietvert mūsdienu kultūras žurnālistikas robežās, lai arī pieredzējuši kultūras žurnālisti, to dzirdot, gribēs vemt vai vismaz noteikti nepiekritīs. Ne tie, kas identificējas ar žurnālistiku un kā žurnālisti (saņemot par to atalgojumu) nodarbojas ar kultūru, ne tie, kas vispār noliedz, ka būtu žurnālisti (un vēl mazāk kultūras žurnālisti), vienkārši plašsaziņas līdzekļos nestrādā pirmo dienu – gan ar atalgojumu, gan bez tā (vispār vai izdzīvošanai pietiekama) –, un tēmas, kas tiem interesantas, viņi atspoguļo un apspriež kultūrkritiskā vai kultūrfilozofiskā manierē. Alga bieži vien nav primārais un profesionālā identitāte (nejaukt ar profesionālismu!) arī ne: kas skaisti izpludina kultūras žurnālistikas robežas kaut kur starp mākslu un aktīvismu un jau uzreiz ļauj vilkt zināmas paralēles ar zāles sakņu – neapmaksāto un profesionāli neidentificēto žurnālistiku – vispār. Tomēr jebkurā gadījumā viens ceļš jomā, ko atļaušos tomēr bez īpašām atsaucēm šeit dēvēt par kultūras žurnālistiku, iet caur vietas rašanu sev un saviem vēstījumiem institucionāli skaidri definētos publiskās komunikācijas medijos, otrs, lai arī cik riskanti būtu šeit turpināt saukt to par kultūras žurnālistiku, balstās vēlmē, nereti gatavības pakāpē, bet neinstitucionalizētā, netradicionālā vēstījuma veidošanas un komunikācijas ceļā, ko mūsdienās plašai publikai nodrošina salīdzinoši lētas digitālās ierīces, internets un sociālie mediji. Nebūs retums to, kam vēlmes un gatavības pietiek abiem ceļiem, vienlaikus darbojoties arī citos kultūras (pie kuras kopumā pieder arī mediji) laukos, respektīvi, rūpējoties par kultūras žurnālistikas atspoguļojamo realitāti. Tomēr, lai arī cik šeit būtu vietā pārdomas par mūsdienu kultūras žurnālista sarežģīto un plūstošo identitāti, šī raksta fokusā ir zāles saknes – metafora, kas raksturo sociālo pasauli demokrātijas kontekstā, pieņemot, ka šādā kontekstā publiskā telpa ir atvērta jebkuram, kas spēj noformulēt kādas līdz šim, iespējams, neuzklausītas vai nepopulāras grupas, kopienas vai kultūras domas, jebkurā gadījumā tādu vēstījumu, kas nobriedis ārpus šīs publiskās telpas un lauž ceļu no institucionalizētās varas virsotnei attālākajām pozīcijām uz augšu. Šis izteiksmīgais, bet arī (kā vairums metaforu) nozīmes ziņā grūti vadāmais apzīmējums te lietots kā aptverošs visām žurnālistikas un kvazižurnālistikas praksēm, kas zeļ un plaukst ne vien globālajā tīmeklī, bet arī ielās, skolās un kafejnīcās un visbiežāk tiek definētas kā pilsoniskā, alternatīvā, publiskā, līdzdalības, demokrātiskā, ielas vai kopienas žurnālistika. Apzīmējumi uzreiz norāda uz variāciju spektru gan tematikas, gan radikalitātes, gan ideoloģiskā noslogojuma dēļ, kas arī būs pirmais jautājums, kuru es vēlētos aplūkot: kā atšķiras visi šajā kontekstā lietotie termini un uz ko tie attiecas? Lai gūtu par to pārskatu, jāpievēršas arī "zāles sakņu" žurnālistikas pamatmērķiem, motīviem, praksēm un metodēm vēsturiskā aspektā un mūsdienās. Tā kā mūsdienās šādi tapuši vēstījumi ietekmē ne vien publisko telpu, bet arī žurnālistikas lauku – profesionālo kodu un ziņu ražošanas procesu –, tad mēģināšu īsi ieskicēt šīs ietekmes īpatnības sabiedrības mediatizācijas kontekstā saistībā ar kultūras žurnālistikas jēgu un būtību: atspoguļot, vērtēt un pārdomāt kultūru, kuras daļa tā ir.
Kritiskais un alternatīvais
Tieši tā – plaši, dziļi, refleksīvi un atvērti vienlaikus, vācu apgaismes publicistikas un Kulturkritik gaišākajās idejās un tradīcijās balstoties – var definēt kultūras žurnālistiku, un tad tā pati par sevi ir maiga alternatīva hard core masu mediju industrijas iekšienē. Ne velti redakcijās kultūras nodaļas ir īpašā statusā – no vienas puses, tas ir vieglais žurnālistikas veids, tādēļ šķietami arvien vairāk zaudē nozīmi, saplūstot ar izklaides jomas atspoguļojumu, no otras puses, – dziļais žurnālistikas veids, kas var nodrošināt medija kvalitāti kopumā. Iejūtīga kultūras žurnālistika visdažādākos sociālās dzīves fenomenus saskata kā kultūru un kultūras artefaktus apraksta netradicionāli, inovatīvi, radoši un kritiski, noraidot institucionālos un citus "štampus", turklāt kontekstualizējot tos citās sociālās dzīves jomās – ekonomikā, politikā, zinātnē utt. Un tā ir vērtīga kultūras žurnālistika tieši tik lielā mērā, cik tā nāk no brīvas vēlmes novēroto kritiski interpretēt kā kultūru un pārrunāt, lai saprastu. Tādēļ nav brīnums, ka tie bija vācu kreisi kritiskie domātāji un mākslinieki, kas divdesmitā gadsimta masu un popkultūras eiforijā mediju teorijā uzturēja prasību pēc masu mediju divvirzienu komunikācijas attīstīšanas (Bertolts Brehts un Hanss Magnuss Encensbergers) un nekorumpētas visu sabiedrības grupu un slāņu jautājumu un viedokļu mijiedarbes demokrātijas praktizēšanas nolūkos kopējā komunikācijas publiskajā sfērā (Jirgens Hābermāss). Pat nesamierināmā Adorno iestāšanās pret populāro žanru kultivēto komercializāciju un komodifikāciju kultūrā savā ziņā ir prasība pēc indivīda tiesībām uz brīvām izvēlēm, brīvām no industriālas ražošanas un tirgus likumiem, brīvām, kopjot savu reakciju un atbildi uz mākslu tiešu, netiražētu, neatkarīgu. Šajā ziņā tā nav pretrunā britu kultūras pētniekiem (Ričards Hogārts, Reimonds Viljamss, Stjuarts Hols), kas gandrīz tajā pašā laikā – televīzijas kultūras pirmsākumos – pievērsās populārās kultūras fenomenam, skatoties uz kultūru, kas iznirst no ikdienas praksēm, un atklāja daudzas kultūras, daudzu nelielu grupu un kopienu "mazās" kultūras, kas ir dzīvas un pretojas masveidīgumam, bet netiek reprezentētas un ieraudzītas publiskajā telpā (tātad paliek nesvarīgas, nerelevantas, neesošas).
Zāles saknes
Nav tā, ka zāles sakņu metafora mūslaiku komunikācijas un mediju teorijā būtu kāds jaunums. Klasisks darbs šeit ir Dena Gilmora (Dan Gillmor) "We the Media", kura nosaukums precīzi izsaka optimistiski pacilātā tonī rakstošā autora galveno ideju – jebkurš mūsdienās var rakstīt, raidīt, izplatīt savas idejas un mākslinieciskos redzējumus. Tomēr viņa publiskās komunikācijas vieta un arī motivācija būs drīzāk cita – šāds komunikators apzināsies sevi kā alternatīvu un nereti saistīs sevi ar radikāliem politiskiem uzskatiem. Tā akadēmiskās grāmatās un rakstos šāda – neinstitucionalizēta un pārliecības paušanā balstīta – žurnālistika tradicionāli tiek skatīta vairāk politiskās kultūras kontekstā (jo komunikācija ir vide, kurā rodas un tiek realizēta politika), tomēr termini un jēdzieni, kas apraksta šo "no apakšas augošo" publiskās vēstīšanas praksi, ir dažādi, centrējas ap dažādiem nozīmes kodoliem: "līdzdalības", "hiperlokālā"; "tīklotā" , "atvērtā avota" ; "viki-", "pilsoniskā"; "zāles sakņu"; "publiskā"; "partizānu"; "kolaboratīvā". Līdzīgi apzīmējumi – bet tie nepārklājas –, kas tiek attiecināti uz medijiem: tie tiek saukti par pilsoniskajiem, alternatīvajiem, radikālajiem, indīmedijiem, amatieru, pašdarinātajiem (DIY), autonomajiem, taktiskajiem, radošajiem, sociālajiem, kopienas, tīkla. Kā redzams, daži no šiem jēdzieniem, drīzāk iezīmē (infra)struktūru, modeli, stratēģiju vai ideoloģiju, citi – vairāk koncentrējas uz demokrātiju, citi – uz radošumu, vēl citi – uz autonomiju un "pašdarbību". Lai apkopotu un sistematizētu visus šos konceptus, Maiks Moubrijs (Mike Mowbray) piedāvā saprast dažādās alternatīvās loģikas, uz kurām balstās dažādie komunikatori, un pats apraksta četras:
-
pirmkārt, līdzdalības loģika – centrā ir demokrātiska piedalīšanās komunikācijā publiskajā sfērā, artikulējot savu (savas grupas) pozīciju,
-
otrkārt, (kontr)publikas veidošanas un veicināšanas loģika – ar mērķi artikulēt savus vēstījumus šādas grupas vai kopienas radīšanai un konsolidācijai,
-
treškārt, kritiskās emancipācijas loģika, lai koptu, uzturētu un darbinātu neatkarīgu viedokļu plūsmu un brīvību un autonomiju kā tādu, un visbeidzot,
-
ceturtkārt, heterodoksā radošā loģika – neordināru un mākslas sistēmā, iespējams, neakceptētu māksliniecisko izpausmju realizācija ar mediju starpniecību.
Visas šīs loģikas var kalpot par dzinuli zāles sakņu žurnālistikai, taču metaforai ir savs nozīmes kodols, kas akcentē īpatnības, ko koncepts ietver. Tātad zāles sakņu žurnālistika nozīmē ziņu vākšanu, apstrādāšanu, analīzi, producēšanu un publisku izplatīšanu, ko var veikt plaša un vispārīga publika, kas nav īpaši profesionāli izglītota. Tā visbiežāk saistīta ar internetu, jo īpaši sociālajiem tīkliem, bet zināma jau sen un rodas, medijiem nespējot apmierināt kādas auditorijas daļas vajadzības; Johens Špangenbergs un Nikolauss Heise, piemēram, domā, ka labs piemērs ir radio – vai tagad: mobilo telefonu lietojums atsevišķos Āfrikas reģionos grupu un kopienu interešu pārstāvēšanai. Zāles sakņu žurnālistikas produktiem nereti ir spontāna un pārejoša daba – tie ir piemērs taktiskam mediju lietojumam noteiktā situācijā un noteiktiem mērķiem. Pašas metaforas pirmsākumi (ja tic vikipēdijai) meklējami ASV, kur senators Alberts Dž. Beveridžs par progresīvo partiju 1912. gadā izteicās, ka tā "nāk no zāles saknēm", kas caururbj "cilvēku smago vajadzību augsni". Raksturīgi, ka komunikācijas funkcija šeit ir šo vajadzību formulēšana un izteikšana, šiem vēstījumiem kļūstot par sociālu kustību apvienošanās un konsolidācijas ieroci.
Zīmīgi, ka mediju, sevišķi jaunu, vēl neapgūtu mediju (bet arī vecu, tikai jaunā, netradicionālā veidā), izmantojumam savu ideju un vajadzību publiskai prezentācijai, kas nereti atnes masveidīgumu un varenumu sākotnēji zāles "zaļajām" kustībām, ir daudz senāka vēsture. Ir zinātnieki, kas saista valsts koncepta izveidi ar rakstību, kristietības izplatību ar grāmatu – raksta salīdzinoši viegli transportējamu formātu –, bet reformāciju ar grāmatu druku: ja nebūtu Gūtenberga izgudrojuma, Lutera idejām nāktos daudz grūtāk un ilgāk lauzt savu ceļu uz cilvēku prātu. Līdzīgi Tomass Peins un daudzie anonīmie autori, kas ar saviem kaislīgajiem rakstiem cīnījās par Amerikas neatkarību un proponēja mūsdienu demokrātiskās pasaules pamatprincipus, – reliģiskas un politiskas programmas cieši saaužas ar kultūru kā programmu: cildeno, vērtīgo, jutekliski satraucošo, pārliecinošo normu un ideju ziņā. Un īpatno – attiecībā uz dažādām kultūrām dažādās teritorijās un vietās. Latvijā – kā brīnišķīgi parādīja gada sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāmā izstāde "Nevar nerakstīt" – arī ir lieliski piemēri: brāļu draudžu kustība, kam tik liela nozīme mūsu rakstniecības un nacionālās kultūras tapšanā, gandrīz visa Latgales mediju vēsture vai Sibīrijas bērza tāss vēstules. Šo sarakstu var droši papildināt arī ar radioamatieru eksperimentiem un "samizdatu", tāpat ar rokām pārrakstītiem tekstiem, rokmūziku, grafiti, aktīvistu performancēm utt. padomju gados. Sociālā identitāte veidojas ap grupas publiski iegūto balsi – ap mediju un izteikto vēstījumu, diskutētajām idejām. Tā veidojas komunikatīvi, performatīvi, pārformulējot jaunās vajadzības jaunā zīmju sistēmā. Kopsaucējs visai šai laiku, mediju un kustību daudzveidībai ir jaunais un radošais (skatījums) kā alternatīva vecajam (un dominanci baudošajam). Bez alternatīvās nostājas tomēr nepieciešama arī koda zināšana – rakstītprasme, tehnikas izpratne. Tādēļ mūsdienās internetā līdzās lietotāju veidotam saturam šai alternatīvajai domāšanai atbilst arī pavisam citu kodu lietošana no vizuālās valodas līdz programmēšanai (hakeri).
Žurnālistiskās konsekvences
Un kāds tam visam sakars ar žurnālistiku? Žurnālistikas funkcijas ir informēt, izteikt (artikulēt), noteikt dienaskārtību, paust kritiku un nodrošināt kontroli sabiedrībā (arī pār tiem, kas ir pie varas), izklaidēt, izglītot, socializēt un vadīt, kā arī integrēt sabiedrību. Nevar nepamanīt, ka daļu šo funkciju pilda arī mākslinieki, politiķi, birokrāti un citu jomu profesionāļi. Žurnālista darbība pamatā atšķiras ar to, ka viņš strādā (un prot to vispirms radīt, tad apkalpot) ar publiku – atvērto, plašo, daudzveidīgo sabiedrības komunikācijas formu. To ir ievērojami ērtāk darīt ar masu komunikācijas mediju (latviskais termins plašsaziņas līdzekļi neiekļauj precīzu starptautiskā termina specifiku) palīdzību. Bet to ir iespējams darīt (vismaz mēģināt) arī bez tādām tehniski un ekonomiski sarežģītām organizācijām. Un vēl viens svarīgs princips, kas atšķir žurnālistiku no ne-žurnālistikas, ir profesionālais (ētikas) kods, var teikt, ka žurnālists ir tāds tikai tiktāl, ciktāl darbojas visas sabiedrības interesēs, nemelo un nenoklusē, rūpējas par objektīvu, aktuālu, precīzu, patiesu un atbilstošu notikumu atspoguļojumu, domā līdzi (kritiski un analītiski) utt., turklāt uzrauga, vispirms jau pats sevi. Skaidrs, ne visas politiskās aktivitātes vai radošuma izpausmes atbilst šiem kritērijiem, un tātad arī nav žurnālistika, bet robeža ir... plūstoša. "Aktīvistu" žurnālistika uztur kontrkultūras diskursu, atkal un atkal atrodot "citādo" kultūru un meklējot tai vietu publiskajā telpā – sabiedrības uzmanību. Tādēļ tās funkcijas ir nedaudz jāspecifizē. Autori, kas raksta par alternatīvajiem žurnālistikas veidiem, dod zāles sakņu metaforai atbilstošus raksturojumus. Piemēram, Kriss Etons savā klasiskajā grāmatā atzīmē vietas relevanci alternatīvu kustību un alternatīvas žurnālistikas rašanās kontekstā. Mūsdienu pasaulē, šķiet, tā kļuvusi relatīva interneta, globalizācijas un plūstošās modernitātes kontekstā. Tomēr jāpiekrīt, ka tieši iespēja radīt, raidīt un rādīt no vietas, kur (varbūt nejauši) atrodas (varbūt nejauši) žurnālists, ir izcila priekšrocība, kas nodrošina mikrolīmeni žurnālistikas funkcionēšanā. Lielākoties zāles sakņu žurnālistika nodrošina sev nelielu publiku – tā tiek nedaudz izsmieta par to, ka sākotnēji var rēķināties tikai ar "radiem un draugiem". Tomēr autoriem ir svarīgi realizēt pašizpausmi, sociāli mijiedarboties, nereti arī izklaidēt, labi pavadīt laiku, attīstīties profesionāli, dokumentēt dzīvi, dalīties viedokļos un paust emocijas, artikulēt idejas, gūt atzinību, izzināt, socializēties, formēt ap sevi kopienu, komunicējot un atrodot sev līdzīgos, kā arī atrast vietu savu darbu glabāšanai: dažādi autori uzskaita daudzās šāda veida publisko komunikatoru vajadzības un funkcijas. Sākotnēji žurnālistiskā izteiksme noder, lai formulētu un sakārtotu domas un idejas; vēlāk – lai apzināti piedāvātu tādu informāciju, skatpunktus un viedokļus, ko tradicionālie mediji nepiedāvā.
Tomēr alternatīvie mediji, no žurnālistikas viedokļa raugoties, nereti izpelnās pamatīgu un pamatotu kritiku. Pirmkārt, problēma ir kvalitāte. Otrkārt, ētikas principu nezināšana vai neievērošana. Treškārt, anonimitāte – vai var ticēt neskaidras autorības izteikumiem? Ja – ar atrunām vai bez tām, īpašās sadaļās vai ne, vairāk vai mazāk pārbaudot un apaudzējot – mūsdienu masu mediju industrija gatava principā izmantot un iekļaut savā sistēmā pilsoniskās/alternatīvās žurnālistikas pakalpojumus (un daudzi "zāles sakņu" kultūras žurnālisti, šķiet, nebūtu pret karjeras turpinājumu mediju industrijā), tad šādas tradīcijas ir nopietns šķērslis.
Alternatīvā publika
Daļēji tam iemesls un vēl viens kritikas arguments ir tas, ka šāda darbība tik un tā nav īsti žurnālistiski relevanta, ja, par spīti tam, ka ražošanas izmaksas ir samazinājušās, pieejams milzīgs daudzums informācijas, iespējas attīstīt inovatīvas, multimodālas auditorijas uzrunāšanas formas un reaģēt ātri un fleksibli, alternatīvie mediji nemaz netiecas pēc plašas publicitātes, paliek nesadzirdēti (izvirst paštīksmē), ir trausli un nestabili savas neobligātās horizontālās organizācijas dēļ un tā arī neveido gaidīto "kontrapublisko sfēru", pildot savu kritisko funkciju, kā to pārmet jauno mediju pētnieks Kristians Fukss (tāpēc ka alternatīvi ir tieši netiekties pēc plašas, bet gan ciešas, konsolidētas auditorijas). Un tam visam par pamatu, iespējams, ir vienkāršs iemesls – tātad piektais kritikas arguments: zāles sakņu žurnālistikai kopumā tiek pārmests prasmju un zināšanu (citiem vārdiem sakot, specifiskās izglītības) trūkums – pat nav izslēgts, ka dažas profesionālas īpatnības veido blaknes: "Profesionāli mācīti žurnālisti atšķirībā no pilsoniskajiem žurnālistiem labāk apguvuši vienvirziena komunikāciju, lai piegādātu ziņas tiem, kam to nav. Viņi var nebūt savā attieksmē aroganti, bet tā ir struktūra, kurā viņi mācījušies strādāt un turpina to darīt. "Amatierim" ir zināšanas, kādu profesionālim nevar būt, dažāda veida intuīcijas un, visticamāk, arī atšķirīgas prioritātes. Bet visiem ir nepieciešama izglītība, un "amatieru" tipiskākā kļūda ir domāt, ka pietiek denuncēt tos, kas ir pie varas, vai ka noraidīt kopienas iekšējo problēmu atzīšanu nozīmē izrādīt kopienai lojalitāti – tā vietā, lai attīstītu jaunas ziņu, diskusiju un komunikācijas formas, kas var kopienai atvieglot atsevišķu jautājumu nopietnāku uztveri," tā intervijā apgalvo vēl viens zāles sakņu žurnālistikas teorijā svarīgs autors – Džons Daunings. Trauslā robeža starp šķietamajiem pretstatiem – alternatīvo un to, pret ko attiecībā tas ir alternatīvs, – balstās nolieguma un diskursīvas kritikas enerģijā, kas savukārt grūti pārvēršama pozitīvā, radošā, pašpietiekamā un pašuzturošā spēkā. Tas nozīmē, ka gan šādu mediju organizācijas loģikai, gan izplatīšanas un publiskās komunikācijas loģikai būtu jādarbojas alternatīvi: dažādos veidos, bet alternatīvi. Šeit kā perspektīvu konceptu teoretizēšanai Niko Karpantjē (Nico Carpentier), piemēram, uzsver tieši rizomas (komunikācijas) modeli – šī Žila Delēza un Feliksa Gvatari savulaik piedāvātā metafora lieliski saskan ar mūsu aplūkotajām "zāles saknēm". Tomēr visbiežāk jāsecina – lai iegūtu savu publisko balsi un sasniegtu plašāku auditoriju, alternatīvie mediji lieto tos pašus dominējošo mediju paņēmienus un metodes saistībā ar dominējošo mediju sev atvēlēto vietu. Natālija Fentone jaunajā alternatīvajiem un kopienas medijiem veltītajā akadēmiskajā žurnālā "Journal of Alternative and Community Media", piemēram, jautā: "Būt alternatīvam tādā nozīmē ir pievērsties varas līdzsvara trūkumam un sociālajām, ekonomiskajām un kultūras nevienlīdzībām (kas visas ir savā starpā saistītas). Ja mūsu zināšanu radīšanas sistēmas, kas ietver arī mediju un komunikācijas sistēmas dažādos ceļos dažādos veidos atkārto zināmu neoliberālu loģiku, tad mums ir jāsaprot, kas nepieciešams, lai varētu tās mainīt. Vai alternatīvie mediji mēģina mainīt varas līdzsvaru? Vai tie to spēj? Ja var, kas tos attur to darīt?"
Sociokulturālais konteksts
Atbilde Natālijai Fentonei varētu būt nedaudz sāpīga – ka nespēj, jo, kā skaidro mediju pētnieku vidū pieaugošu ievērību gūstošā mediatizācijas koncepcija: mediju loģika izspiedusi politisko, bet medijus savukārt regulē tirgus loģika. Mediatizācija ir koncepts, kas, pievēršot uzmanību cilvēku ikdienas paradumiem un tam, kā viņi lieto medijus savām vajadzībām, saprot sabiedrības un kultūras izmaiņas mediju izmaiņu kontekstā. Turklāt mediju izmaiņas šajā teorētiskajā skatījumā tvertas lielā mērā kā mediju kultūras izmaiņas – lietojuma formas, normas, paradumi u.tml., mediju teksta formāti, zīmes, simboli, konvencijas un vērtības... Mediji ir daļa no kultūras, kultūra cieši saistīta ar mediatizāciju, mediatizācijas jēdziens tikai akcentē mediju tehnoloģiju progresu kā sava veida interpretācijas skatu leņķi, un kultūras žurnālistika šajā kontekstā, iespējams, ir tikai lieks, aizejošs koncepts, jo nevar noturēt savu identitāti ar savu kritisko, analītisko un pārdomu elementu, kas to atšķir no citiem žurnālistikas veidiem. Turklāt mūsdienu paradumos visbiežāk ir normāli, ka mākslas joma arvien vairāk tieši komunicē ar auditoriju – gan māksliniekam vai viņa integrētās mārketinga stratēģijas pārstāvim sarunājot (bez pēdiņām) ar žurnālistu, gan kvazižurnālistiskās formās no radošo institūciju pašreklāmas izdevumiem, līdz apmeklētāju atsauksmēm atvēlētām interneta vietām un daudzveidīgai (mākslinieks/SA darbinieks/institūcija) prezencei sociālajos tīklos. Tātad kā žurnālistika būdama neatkarīga alternatīva kultūras (mākslas) komunikācijā un kā kultūras žurnālistika – mediju industrijas iekšējā komunikācijā (un tirgū), nozare ne vien cieš no identitātes trūkuma, bet arī maldās ideoloģijas plašumos.
Tomēr atkal – "nē" atbildē Fentonei ir tik absolūts, ja alternatīvie (kultūras) žurnālisti kaut ko patiešām vēlas sakarā ar varas līdzsvaru, tas ir, ja skatās tradicionāli kritiski un meklē varas disbalansu tajā hierarhizētā un bipolārā (kunga – kalpa) modelī, kas līdz šim bijis ierasts kritiskajā diskursā (kura attīstītāji akadēmiskajā un arī politiskajā vidē – paradoksālā kārtā šobrīd ir tie, kas "pie varas"). Savukārt, ja pieņem mūsdienu mediju loģiku – tīklu loģiku –, tad tieši no kultūras žurnālista paša identitātes apzināšanās atkarīga jomas nākotne. Ja tātad mūsdienu mediju loģiku precīzāk apraksta rizomas – jeb zāles sakņu modelis –, tad jāpiekrīt Niko Karpantjē par to, ka tas attīstāms, lai integrētu visas pieejas (jo šis modelis ir atvērts dažādībai, nejaušībai un pastāvīgām izmaiņām) vienotā brīvā, dinamiskā un variablā konceptā, kurā ļoti dažādas intereses, politiskās, reliģiskās un filozofiskās pārliecības un atšķirīgas gaumes komunikatori sasniedz auditoriju atkarībā no tā, cik precīzi ir veidota atbilstošā laika (jo tā strauji mainās) mediju loģikas likumu ietvaros. Šāds modelis būtu, pirmkārt, iekļaujošs, izskatot uz vienlīdzīgiem pamatiem visas daudzveidīgās komunikācijas tehnikas, tehnoloģijas, stratēģijas, vēstījumus un to saturus. Šādā modelī katra komunikatora panākumu precīzākā mēraukla ir viņa mērķi (kas var būt ļoti dažādi, sk. augstāk un situatīvi vai pat nejauši), un skaitļi (piemēram, auditorijas apjoms) ir tikai relatīvi relevanti. Tie, protams, var spēlēt izšķirošu lomu alternatīva medija "dzīves ciklā", bet var arī nespēlēt: jo daudzu izcilu blogu autoru ienākumu avots, piemēram, nepavisam nav viņu blogs un ietekmīgāki varas ziņā izrādīties šauras auditorijas viedokļu līderus "barojoši" mediji, nevis plašas izirušas un nesakarīgi komentējošas auditorijas mediji, vispār alternatīva – nenaudas apmaiņa, iekodētais automātiskums, anonimitāte, emocionalitāte, familiaritāte utt. – nenozīmē, bet arī neizslēdz daudzumu. Tas gan drīzāk izpaužas kā prezence – tīklu daudzums, kuros komunicē, darbību daudzums, satura ievietojumu daudzums neatkarīgi no satura kvalitātes vai vispār no nozīmes. Alternatīvi nozīmē citādi, izprotot un izmantojot rizomas loģiku, pat ja esošais diskurss kā apraksta sistēma liedz pēc būtības izanalizēt ieguvumus un sekas.
Par kultūras žurnālistiku runājot, šāda loģika visdrīzāk nozīmē, ka jātic pašam sev un jāmeklē sava kopiena. Pat ja ar kultūru un kulturālo saprotam visu sabiedrību vienojošu vērtību, normu, simbolu, rituālu un tradīciju protokolu, skatpunkti tiek akceptēti dažādi, un kultūras žurnālistikā jau sen ir neglābjami zaudēts vienots standarts – norma, paradums, kvalitāte, cildenais, struktūra, sistēma –, viss ir relatīvs, mainīgs un "plūstošs". Diez vai zāles sakņu kultūras žurnālistikā, kas iet vēl tālāk patiesībā vien formas ziņā, varētu vai vajadzētu šos stabilos kritērijus meklēt. Tāpat diez vai jāmeklē standarta finansējuma vai žanra un formāta modeļi. Tas var likties bezprincipiāli, bet zāles sakņu žurnālistikas sauklis ir "dzīve" – izdzīvot (uzdzīvot, sadzīvot, nodzīvot – pat mazai kopienai vai pat indivīdam) izsakoties; dzīvot izteiktajā; izdzīvot, lai izteiktos! Paradoksāli, bet nereti pietrūkst, KO teikt (vēstījums, saturs, jēga). Bet pilnīgi noteikti tai ir ko likt pretī vecajai paradigmai – tas varētu būt radošums, fleksibilitāte, autentiskums, ātrums un nepastarpinātība aprakstīto kultūras fenomenu atspoguļojumā, viedokļu un pieeju daudzveidība analīzē, kā arī jauni kultūras žurnālistikas formāti un žanri tīri multimediju attīstības kontekstā. Lai arī interesantu renesansi piedzīvo tieši rakstības un drukas mediji (zīnu piemērs). Te jāsaka – arī dažādas mākslas formas "aizņemas" vai imitē kultūras žurnālistikas formas. Mākslinieks arī ir viens no mums – medijiem –, robeža starp fenomenu un tā atspoguļojumu ir nemanāma. Dzīve daudziem savukārt ir māksla – to proponē arī dzīvesstila žurnāli. Un savulaik koncertu tiešraides un ieraksti vai mākslas fotoreprodukcijas tikpat lielā mērā pārsteidza kultūras auditoriju nesagatavotu. Nezinu, vai visā 20. gadsimtā tam ir iegūta adekvāta sagatavošanās skolā – jo tur analizējam ierakstu kā koncertu un fotogrāfiju kā gleznu. Mediju loģika – izprotam to vai ne – caurauž arī kultūru, un mūsdienās tajā, manuprāt, svarīgākais likums ir – "mēs esam mediji": paši, gan komunikatori, gan auditorija, gan nereti vēstījums līdz ar to. Un lai arī neoliberālā tirgus loģika pastāvīgi ielaužas rizomātiskajā zāles sakņu laukā, tām nav centra, ko iznīcināt, tās nav pret, tās ir vienkārši atšķirīga, paralēla, līdzāspastāvoša, polifoniska un hibrīda sistēma – to var teikt tiklab par kultūru, kā par zāles sakņu kultūras žurnālistiku, kuru var necienīt, bet drīzāk piekopt, pētīt un mīlēt.
0