Ko atceras muzeji
31.10.2018

Vīzija par Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas dzīvi

Komentē
0

Lai gan šomēnes nekur tālu neceļojam un paliekam tepat, Rīgā, savā ziņā no mūsu iepriekšējā raksta galvenā varoņa, biedra Upīša, rēga gluži pavisam tikt vaļā neizdodas, jo šīs reizes ceļamērķis atrodas praktiski tā paša nama iekšpagalmā, kurā Tautas rakstnieks mitinājies mūža pēdējos deviņpadsmit gadus un kurā iekārtots viņa memoriālmuzejs-dzīvoklis. Šķiet, tā ir tikai nejaušība, lai gan kas zina, kas zina… Ir otrdiena, viena no pēdējām šī gada siltajām dienām, zema pēcpusdienas saule stiepj garas ēnas, mēs, miegdami acis, paejam gar Upīša memoriālo dzīvokli un iegriežamies vārtrūmē pirms Francijas Kultūras centra. Lai nokļūtu Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas dzīvoklī, jākāpj vai jābrauc uz piekto stāvu, tāpēc, kā vēlāk piekritīs arī muzeja darbinieki, cilvēkiem ar invaliditāti šeit nav viegli nokļūt. Problēmas ar iekļūšanu gan sagādā arī automašīnas, ko mājas iedzīvotāji atstāj pagalmā; pat pašiem darbiniekiem, kā uzzinām, reizēm rodas grūtības nonākt kāpņutelpā, lai dotos augšup uz savu darbavietu. Ko gan darīt, ja namā, kurā izvietojies muzejs, joprojām dzīvo cilvēki? Un laikam jau tas nav nemaz tik slikti. Ēkā ir restaurēts lifts, kas var atvieglot nokļūšanu muzejā vecākiem apmeklētājiem un kalpot par atrakciju jaunākiem; senatnīgā ierīce žagodamās nesas augšup vai lejup atkarībā no virziena, un tikmēr var mēģināt uzņemt selfiju dekoratīvā spogulī tā iekšienē. Mēs gan uzkāpjam paši – ja arī neesam tik labā formā un tik entuziastiski, lai staigātu pa Ziedoņa takām, tad uz mākslinieku dzīvokli, kur teju pirms gadsimta valdījusi uzdzīve, aiznesamies veiklā kāpienā. Pēc apmeklējuma sarunā ar muzeja darbinieci Elviju uzzinām, ka arī darbinieki paši labprātāk izvēlas kāpt augšup pašu spēkiem, jo iepriekš liftā esot bijis samanāms muzejam kaimiņos dzīvojošo suņu aromāts, bet tagad saožama svaiga krāsa. Tomēr domājam, ka vismaz vienreiz liftu izmēģināt vajadzētu. Tas patiešām ir interesants piedzīvojums. Kad esam augšā, pie 26. dzīvokļa redzam norādi uz memoriālo muzeju un pieklauvējam.

Vairākos biogrāfiskos tekstos par Romanu Sutu, reizēm pat pirms raksturot viņa sasniegumus un nozīmi latviešu mākslā, tiek minēti tādi vārdu salikumi kā "grūts" vai "smags raksturs", "impulsīva personība", "ātras dabas cilvēks".

Arī mākslinieka biogrāfijas sākumpunkts ir ekstravagants – reizēm rakstīts, ka Suta dzimis pa ceļam uz krogu vai, kā vienubrīd uzskatīts, pašā krogā, kas vēl pie tam, kā vienā darbā par tēvu un māti rakstījusi Tatjana Suta, it kā kalpojis par brāļu Kaudzīšu romāna prototipu krātuvi. Izklausās iespaidīgi, lai gan izskaidrojums ir samērā vienkāršs – tantes vīram piederējuši divi krogi un mākslinieka dzimšanas brīdī māte devusies apciemot māsu. Mākslinieka nākšana pasaulē it kā notikusi kaut kur starp Dzērbeni un Cēsīm – laikam tak turpat, pajūgā. Tā jau no bērna kājas liktenī it kā ierakstīta mīlestība pret zirgiem un krogiem. Interesants fakts – Sutam pat piederējis zirgs, kas piedalījies sacensībās Rīgas hipodromā. Kaislīgs cilvēks bijis, par to nav šaubu.

Nākamais interesantais fakts biogrāfijā – 1910. gadā četrpadsmitgadīgais Romans ar brāli Reinholdu pazūd, un veselu gadu par viņiem neko nedzird. Izrādās, brāļi iekārtojušies par jungām uz kuģa. Jaunākais dēls atgriežas ar eksotiskiem tetovējumiem un no vecajiem jūras vilkiem ostu krogos apgūtiem boksa paņēmieniem azotē. Skaidrs, ka pēc kaut kā tāda pat katras mātes ļaunākais murgs – atvases pievēršanās daiļajām mākslām – varētu likties samērā prātīgs solis.

1913. gadā Suta mācās Jūlija Madernieka studijā un pēc tam iestājas Rīgas pilsētas mākslas skolā. Jaunā mākslinieka talants ļauj tikt uzreiz otrajā kursā, kur viņš iepazīstas ar otru latviešu klasiskā modernisma leģendu, gleznotāju Jēkabu Kazaku.

Kad Pirmais pasaules karš bīstami tuvojas Rīgai, Suta ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Petrogradu, bet pēc tam nonāk Penzā, kas kļūst par latviešu, kā kādreiz teica, tēlotājmākslas, bet, kā saka tagad, vizuālās mākslas nākotnes centru. Penzas mākslas skolā tolaik mācās teju viss topošais mūsu mākslas zieds – Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Kārlis Johansons, Kārlis Baltgailis un Sutas un Kazaka jaunskungi. Kā Baltgailis raksta Kazakam, pēc Maskavas mākslas skolas, kurā iestāties ir "gandrīz neiespējami", "rangu tabulā" Penzas mākslas skola ieņem otro vietu. Tur nu Romans Suta satiek mūsu otru varoni – krievu meiteni Aleksandru Beļcovu. Jaunais latviešu mākslinieks apbur Aleksandru ar talantu, zināšanām un kaislību pret mākslu. Līdz kāzām gan paiet krietns laiciņš – kā liecina pāra laulību apliecība, ko izsniegusi Rigas pilsehtas dsimtssarakstunodaļa (sic!), apprecējušies viņi Rīgā 1922. gadā, kad Suta sagaidījis līgavu dzimtenē. Romana mamma iebildusi pret līgavas izvēli – topošā sieva bijusi sveštautiete, turklāt tolaik sieviete māksliniece Rīgā vispār bijusi reta un dīvaina parādība. Ja latviešu literatūrā pirmā atzītā sieviete autore Aspazija jau slavu ir guvusi, latviešu vizuālajā mākslā šis gods pienākas Krievijā dzimušajai Beļcovai. Starp citu, Sutas un Beļcovas vedējtēvs bijis neviens cits kā Rainis.

Ienākuši dzīvoklī, uzreiz saprotam atšķirību starp literātu un vizuālās mākslas pārstāvju iemūžinātajiem mitekļiem. Veikli atvelkam jakas un nevis sākam iztēloties šī dzīvokļa atmosfēru pagājušajā gadsimta trīsdesmitajos gados, bet esam jau ieslīdējuši lielākajā muzeja telpā, kuras centrā gozējas melns flīģelis, un pielipuši gar sienām izstādītajiem Sutas, Beļcovas un viņu laikabiedru darbiem. Dzīvokļa atmosfēra kopā ar daudzajām gleznām rada intīma mākslas muzeja – galerijas – sajūtu. Godīgi sakot, no memoriālajām mājām un muzejiem, ko esam apmeklējuši līdz šim, šeit pirmoreiz rodas sajūta, ka gribētos te arī dzīvot. Lai gan visapkārt redzam latviešu mākslas vēstures leģendu darbus, liekas, ka šīs istabas joprojām ir apdzīvotas. Godinot Latvijas Republikas proklamēšanu, bet lūkojoties uz svinīgo notikumu nedaudz citādākā simtgades rakursā, te skatāmie darbi pārstāv 1919. gadu – neatkarīgas valsts pirmo gadadienu, kurā kultūras darbinieki mērķtiecīgi virzījās uz Latvijas mākslas iekļaušanos Eiropas un Krievijas avangardā. Un raksturā vieglprātīgais Suta arī teorijas un vēstures ziņā ir daudz paveicis, lai latviešu klasiskais modernisms iekļautos sava laika pasaules mākslas kontekstā. Jāmin gan viņa veikums, pārstāvot latviešu mākslu starptautiskās izstādēs, gan viņa darbi, kas publicēti svešvalodās, piemēram, 1923. gadā Leipcigā vācu valodā izdotā monogrāfija "60 Jahre lettischer Kunst".

Ievērojamā mākslas darbu kolekcija šo memoriālo dzīvokli padara par mākslinieciski iedarbīgu pieredzi, un tas nav brīnums, jo muzejs ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiāle un tā iekārtojumā vairāk jūtama kuratora, ne vēsturnieka pieeja. Memoriālā muzeja darbiniece Elvija mums atklās, ka daļa darbu līdzīgā veidā telpās bijuši izstādīti jau laikā, kad šeit dzīvoja mākslas zinātniece, kā arī baletdejotāja, muzeja titulpāra Sutas un Beļcovas meita Tatjana Suta. Mākslas vēstures pasniedzējai Tatjanai esot paticis vest šurp studentu bariņus, aplūkot un analizēt darbus klātienē, intīmā atmosfērā pētīt darbu kompozīciju un materialitāti. Trijās muzeja ekspozīcijas telpās izkārtotas gleznas, grafikas, scenogrāfijas maketi, meti darbnīcas "Baltars" šķīvjiem un dažādas skices.

Tikai nedaudz atrāvušies no darbiem, atceramies, ka esam muzejā – dzīvoklī. Pavērts skapis, spoguļgalds, krēsli, darba galdi, molberti, ap kuriem izkārtotas ogles, zīmuļi, krīti, otas un citi darba instrumenti, liecina par dzīvi, kas norisinājusies daudzveidīgo darbu tapšanas gaitā. Telpā, kur atrodamies, apvienotas divas istabas – Aleksandras Beļcovas guļamistaba un viesistaba, kas bijusi arī Beļcovas darbnīca. Šajā muzeja telpā atklāta Sutas un Beļcovas sabiedriskā dzīve un mākslinieciskā radniecība – var redzēt un izlasīt par abu darbību mākslinieku grupās un citās organizācijās, skatīties uz melnā flīģeļa izkārtotās fotogrāfijas, kas liecina par aktīvu dzīvi sabiedrībā. Arī tagad te regulāri notiek lekcijas, piemēram, mūsu apmeklējuma dienā pirms došanās prom redzam, kā tiek izlikti krēsli lekcijai par japāņu izcelsmes mākslinieku Cuguharu Fudžitu, kura daiļrade divdesmito gadu otrajā pusē ietekmējusi Aleksandras Beļcovas glezniecības manieri. Jāatzīst, ka par šo mākslinieku uzzinājām, gatavojoties savam apmeklējumam, lai gan divdesmitajos gados Fudžita bijis ārkārtīgi populārs Parīzes mākslas dzīvē, sitot pušu pat Pikaso slavu. Aleksandras Beļcovas mākslinieciskajā attīstībā novērojama plaša daudzveidība, ko viegli sasaistīt ar apkārtējo norišu plūsmu, – eleganti kontemplatīvie portreti sabiedriski aktīvākos dzīves brīžos, dekoratīvi abstraktie "Baltara" šķīvju meti, ekspresijas pieaugums pēc Parīzes apmeklējuma 1937. gadā. Kā piemērs Fudžitas ietekmei tiek minēta Beļcovas akvareļtehnikas glezna "Taņa ar kaķi" (1928.); ar sausu otu ievilktās kaķa kažoka spalvas un pulsējošās kontūrlīnijas meitas rokās un sejas pantos sabalsojas ar gaišajām izpludinātajām krāsām.

Nākamā, vidus istaba, veltīta mākslinieku ģimenei. Šeit var izlasīt par katra mākslinieka biogrāfiju – arī to, ka Aleksandra pirmos gadus nevarējusi audzināt meitu, lai neaplipinātu viņu ar tuberkulozi. Vai to, ka, pārim esot uz šķiršanās robežas, Romans Suta draudējis nošauties, ja Aleksandra viņu nepieņems atpakaļ. Pieņēma. Te vērojamās bildes uzdrukātas uz audekliem un glīti saliktas gar sienām kā mazas nekustīgu televizoru kastītes. Ekrānā telpas stūrī var noskatīties kadrus ar Romana Sutas tēlojumu mākslas filmā "Kaugurieši" un LTV raidījumus mākslas zinātnē, ko veidojusi Tatjana Suta. Starp citu, ar darbu kino saistītas noslēpumainākās Romana Sutas dzīves epizodes. Suta bija mākslinieks gan Voldemāra Pūces "Kauguriešiem", gan paralēli topošajai Viļa Lapenieka filmai "Melanholiskais valsis", un Inga Pērkone citē zīmīgas Viļa Lapenieka atmiņas no laika 1941. gada pavasarī, kad Maskavā atradušās abu filmu uzņemšanas grupas: "Pie manis uz Maskavu atbrauca arī "Melanholiskā valša" kameramenis Upītis un dekorators Suta. Nelaimīgā kārtā Suta tur inficējās ar Kaukāza "bacili", no kā viņš galu galā arī aizgāja bojā. Suta vispirms bija ļoti īpatnēja personība kā savā mākslā, tā dzīvē. Bohēmietis caur un cauri, mūžam kustīgs un nemierīgs. Reiz aizvedu viņu uz Maskavas labāko restorānu "Aragvi". [..] Tur viņu iepazīstināju ar Gruzijas filmu studijas vadītāju no Tifilisas, ļoti interesantu personību. Pēc jauki pavadīta vakara Suta par savu kaukāzieti un vispār par Kaukāzu bija tā iejūsminājies, ka to varētu saukt par mīlu no pirmā acu uzmetiena. Tikpat sajūsmināts bija arī Gruzijas filminieks par Sutu un aicināja viņu pie sevis strādāt. Vēlāk Rīgā Suta arvien pieminēja Kaukāzu un prātoja, kā uz turieni nokļūt."

Sākam uzdot dažādus jautājumus muzeja darbiniekiem. "Vai meklējat kādu spoku stāstu?" mums prasa Elvija, kas lasījusi par nostāstiem no Upīša mājas. Piekrītoši pamājam, un viņa, brīdi padomājusi, atklāj, ka šeit, Tatjanas guļamistabā, mākslas zinātniece arī devusies mūžībā. Reizēm cilvēki apjautājoties, vai var piesēst uz gultas, un tad, uzzinājuši par tās vēsturi, jūtoties nepatīkami. Mēs vairāk jūtamies iepriecināti par to, ka šajā muzejā var sēdēt uz mēbelēm, pieskarties lietām, atbalstīties pret klavierēm un tuvoties mākslas darbiem bez norobežojošām barjerām. Protams, jāapjautājas: skolēnu ekskursijas – krītiņi un ogles – vērtīgi darbi bez stikla – uzreiz iztēlojamies skolēnu, ko nākas raut nost no centieniem uzlabot Beļcovas pašportretu ar Dalī ūsiņām. Elvija smejas, ka gluži otrādi: skolēni un cilvēki Latvijā vispār ir tik ļoti iebaidīti ar niknu muzeju un galeriju tantes arhetipu, ka jāpaiet laikam, lai mazliet atslābtu stīvums.

Trešā muzeja telpa galvenokārt veltīta tieši radošā darba daudzpusībai, paliekošajam un gaistošajam – istabā atrodas gleznas, scenogrāfijas maketi un kumode ar atvilktnēm, kur aiz stikla izliktas skices. Redzami ne tikai šķīvju meti, bet arī paši šķīvji. Šeit nopērkamas grāmatas un ļoti daudzveidīgi suvenīri, tādi, kas atrodas arī citās Latvijas Mākslas muzeja filiālēs. Aprakstā teikts: "Uzsākot darbu pie Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja ekspozīcijas plānošanas, jau sākumā kļuva skaidrs, ka dzīvoklī rekonstruēt pilnīgi autentisku memoriālo vidi nav iespējams, jo ir maz liecību par mākslinieku dzīves telpu, īpaši pirmskara periodā, kad viņi šeit dzīvoja. Muzeja kolekcijā nav pat nevienas fotogrāfijas no pirmskara gadiem, kurā būtu redzams kāds mājokļa interjera fragments." Un tomēr šeit tik pārliecinoši sajūtamies ieraudzījuši kādu būtiskāku – vispārinātu un abstraktāku redzējumu par abu mākslinieku dzīvi. Un tam ticam.

Pirms ejam prom, vēl ielūkojamies nelielajās muzeja administratīvajās telpās jeb kalpu galā, vietā, kur kādreiz atradās podiņu plīts, bet tagad tiek ceptas atskaites un darba plāni, kā arī pieliekamajā un apskatām durvis, kuras vairs netiek vērtas.

Adrese: Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs. Elizabetes iela 57a, dz. 26 (ieeja caur pagalmu, 5. stāvs), Rīga, LV-1050, Latvija.

http://www.lnmm.lv/lv/sbm/kontakti

Suvenīri: Kā LNMM filiāle Sutas un Beļcovas muzejs piedāvā gan vairākus kvalitatīvus izdevumus par katru mākslinieku (no kuriem daļa, kā lasītājs, iespējams, līdz šai vietai jau būs nojautis, labi noderējusi šī raksta tapšanas laikā), gan T-kreklus, pastkartītes un ledusskapja magnētiņus ar mākslinieku darbu reprodukcijām (no kuriem viens šī raksta tapšanas laikā jau nonācis pie mūsu ledusskapja).

Vilšanās: Ja šajā sadaļā parasti vīlāmies par muzejā memorializēto personību gultu neesamību, šajā vietā, kā mums sarunā teju vai uzreiz saka, ir ne tikai gulta, kurā gulējusi Sutas un Beļcovas meita Tatjana Suta, bet tā pat ir tā pati gulta, kurā viņa, kā jau rakstījām augstāk, devusies mūžībā. Nu ko gan pēc šāda fakta uzzināšanas teikt un kur nu vēl vilties?

Pieejamība: Lieliska vieta Rīgas centrā, kur pavadīt pāris stundas pirms vai pēc kino seansa "Splendid Palace" vai iegriezties, lai pabūtu mākslas vidē intīmā atmosfērā. Tomēr, kā jau minēts, šī vieta ir grūti pieejama cilvēkiem, kam jāizmanto pārvietošanās palīglīdzekļi. Lai arī uz piekto stāvu var uzbraukt ar liftu, citreiz, kā jau rakstījām, pagalms esot pilns ar mašīnām, un līdz liftam ir vārti un vairāki pakāpieni.

Verdikts: Ja esam kaut ko šo rakstu tapšanas gaitā iemācījušies un sapratuši, tad tā ir atziņa: katrs memoriālais muzejs ir īpašs. Par Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālo dzīvokli varam teikt, ka pēc apmeklējuma radās tāda īpaša sajūta – žēl, ka neesam šeit bijuši iepriekš, ka bieži vien nezinām par īpašu pieredzi, kas rodama vien dažu minūšu attālumā no savas dzīvesvietas.

Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls

Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls darbojušies kultūras žurnālistikā vairāk nekā desmit gadus, nesenāk dala kopīgu bibliotēku, sadzīvi un runci Žižeku. "Ko atceras Latvijas muzeji" ir pirmais projekts,...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0