Es pētu "Rīga 2014" brīnišķīgo programmu un cenšos saprast, kāpēc man tomēr īsti nepatīk tā sauktie "vērienīgie kultūras dzīves notikumi"... tas ir, teikt "nepatīk" laikam būtu stipri pārspīlēti – kā zvērināts ilggadējs kultūras dzīves adikts es tos baudu – interesējos, lasu, apmeklēju, kaifoju, priecājos – gan Rīgas astoņsimtgades svinībās, gan jo īpaši šīs vasaras Dziesmu un deju svētkos man pat izdevās piedzīvot katarses brīžus, un tomēr... Un tomēr tā sasodītā sajūta, ka tas viss – "Mēs esam diženi", "Latvija var!" un "Kultūra – Latvijas nācijas pastāvēšanas pamats" – dižsvētku formāts nav pa īstam, ka tās nav, figurāli izsakoties, attiecības visam mūžam, bet eiforisks vienas nakts romāns ar kādu svešzemju princi vai Džordžu Klūniju, un jau rīt no rīta jau viss atkal būs citādi. Tas ir – pa vecam. Skatītāju patiesais aizkustinājums un tīrās emocijas, koristu apgarotie tuvplāni televizora ekrānā, publikas un mākslinieku saplūšana un gluži vai iracionālais vienotības mirklis būs beidzies, un nākamajā rītā sekos tas pats, kas vakar – grūstīšanās pie liesās finansējuma bļodas, kašķi par "Dvēseļu puteni", smagā un brīžam bezcerīgā skaidrošana ierēdņiem un politiķiem, ka, ziniet, tā latviešu kultūra ir tiesīga ne tikai pastāvēt, bet arī tikt atbalstīta, atkal varēsim palasīt viedokļus un komentārus par bezjēdzīgo bibliotēku un vēl bezjēdzīgāko laikmetīgās mākslas muzeju... Jā, nu jau mēs zinām, ka latvieši prot smuki svētkus svinēt, bet tā ikdiena, tā mūsu klimatiskās joslas pelēkā ikdiena visu atkal noliek pa vietām. Ne velti Dziesmusvētku laikā viens no biežākajiem soctīklu ierakstiem neskaitāmās versijās bija – ak, kaut mēs spētu arī pēc Dziesmusvēku noslēguma koncertu saglabāt TO sajūtu (tās acis, to kopību, to attieksmi vienam pret otru utt.)!
Janvāra "Rīgas Laika" sarunā par laikmetīgās mākslas muzeja iespējamību Rīgā Arnis Rītups uz Sāras Vilsones jautājumu, kā Rīga var būt kultūras galvaspilsēta bez muzeja, atbild: "Daudz svarīgāk ir tas, lai Rīga ir vieta, kur domā, nevis ka tā ir kultūras galvaspilsēta."[1]
Jo Eiropas kultūras galvaspilsētas gads (EKG) taču beigsies tāpat kā Dziesmusvētki, bet jautājums "kā dzīvot tālāk?" paliks.
Jo, lai arī Eiropas komisijas regulās Eiropas kultūras galvaspilsētas mērķi ir noformulēti kā "uzsvērt Eiropas kultūru bagātību, daudzveidību un to kopīgās iezīmes, veicināt labāku savstarpēju sapratni Eiropas pilsoņu vidū un stiprināt Eiropas pilsonības sajūtu"[2] (es savaldīšos un šoreiz neteikšu "un tamlīdzīgi bla bla bla, jo piepildīt vārdus ar saturu varētu būt mūsu izvēle), visas līdzšinējās veiksmīgākās Eiropas kultūras galvaspilsētas pēc savas gadu ilgās benefices pacentušās atstāt paliekošas un taustāmas pēdas arī pilsētas infrastruktūrā. Piemēram, viena no divām pagājuša gada Eiropas kultūras galvaspilsētām, Marseļa, absolūts EKG vunderkinds, uz Eiropas kultūras gada rēķina pamanījusies uzcelt, renovēt vai pabeigt 21 (!!!)[3] kultūras būvi – izstāžu zāles, kultūrizglītības centrus, renovēt un skaļi mārketēt sinematēku "Ēdene" kā "vecāko kinoteātri pasaulē" un ar grandiozo Eiropas un Vidusjūras muzeju (MuCEM) atdzīvināt un pārzīmolot līdz šim slēgto rūpniecisko Marseļas ostas teritoriju, un atvērt to pilsētas iedzīvotājiem un tūristiem.
Līdzīgi arī Tallinā, Eiropas kultūras galvaspilsētā 2011, viens no lielākajiem kultūras gada ieguldījumiem pilsētas infrastruktūrā bija padomju laikos apmeklētājiem slēgtās piejūras zonas atjaunošana, tostarp iespaidīgais Tallinas lepnums – Jūras muzejs uz vecā katamarāna "Hangars", bet padomju laika šikajā viesnīcā "Viru" tūristus un vietējos joprojām piesaista un intriģē VDK muzejs ar saglabātu autentisku čekas noklausīšanās iekārtu.
Ok, ok, Marseļas kā kultūras galvaspilsētas budžets – kultūras pasākumu programma kopā ar būvēm – tiek lēsts ap 630 miljoniem eiro, no tiem kultūras programma – 90 miljoni, kamēr "Rīgas 2014" publiskotais cipars – 23 miljoni eiro. Taču te uzreiz treknā palielinājumā gribu izcelt ziņu, ka EK finansējums infrastruktūras objektiem ir tikai daļa, svira vai piešprice, sauciet kā gribat, bet bāzes finansējums un tās pašas Sāras Vilsones vēlme kaut ko darīt savā pilsētā tomēr, tomēr nāk "no vietām" – no pilsētas, valsts un Latvijā īsu brīdi daudzinātā, bet šobrīd bez vestes pazudušā public private partnership. Un te nu man atmiņā nesenā diskusija "100 g kultūras" studijā par bijušās VDK ēkas, tautā sauktas arī Stūra mājas, nākotni pēc 2014. gada 30. oktobra, kad EGK gada organizatoru sarūpētās izstādes un ekskursijas beigsies un nams atkal paliks bez apkures, komunikācijām, mediju un publikas uzmanības. Stūra mājas saimnieki, Valsts Nekustamie īpašumi, domā, ka "kaut ko darīt" varētu Kultūras ministrija, savukārt kultūras ministres Daces Melbārdes atbilde nākamajā diskusijā bija nepārprotama – Kultūras ministrijas prioritāte šobrīd nav nodarboties ar investīcijām infrastruktūrā un būvniecības objektos. Un tiešām, kādēļ gan tas būtu jādara KM, ja nama saimnieki ir VNĪ, kas savukārt atrodas Finanšu ministrijas pārvaldījumā, tāpēc tā, pēc manas loģikas, arī varētu investēt šī objekta sakārtošanā (elektrība, apkure, komunikācijas, elementāra remonts), un KM varētu ienākt namā kā nomnieks, bet Rīga pēc 2014. gada, mediju hailaitu beigām un "saplānoto" 2,1 miljona tūristu aizbraukšanas būtu ieguvusi jaunu kultūras un vēstures objektu – Okupācijas muzeja filiāli, VDK muzeju vai Latvijas vēstures izglītības centru. Pa īstam.
Bet nākamā iespēja kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu Rīgai vai kādai citai (starp citu, EKG atlases otrajā kārtā bija arī Cēsis un Liepāja, vietas, kurās šobrīd top jaunas koncertzāles) būs jau 2027. gadā. Varbūt tad, es sev saku, varbūt tad tā sasodīti uzmācīgā sajūta, ka tas viss šobrīd nenotiek pa īstam, būs atkāpusies.
5