Kino
16.10.2018

Viss ir kājām gaisā, un tikai tā ir pareizi

Komentē
0

Par Kirila Serebreņņikova filmu "Vasara", 2018

Zināji, ka maizes šķēle arī vairs nekrīt ar sviestu uz leju? Pamēģini! – ar sev raksturīgo zobgalīgo smīnu sejā reiz man teica latviešu mūziķis Simons Krasts no grupas "Mazie Smirdīgie Kociņi", kad runājām par lietām, kas vairs nav tādas kā agrāk. Viktora Coja un grupas "Kino" dziesma "Vasara beigsies", kurā tiek piesaukta šī tautas paruna par to, ka "Simto reizi maize nokritīs ar sviestu uz leju", ir pirmā, kas nāk prātā kā skaņas celiņa vadmotīvs, uzzinot, ka Kirila Serebreņņikova filmai par Viktoru Coju ir nosaukums "Ļeto" ("Vasara"). Pirmās pusstundas laikā izrādās, ka filma nosaukta citas – Maika Naumenko un viņa grupas "Zoopark" – dziesmas vārdā, bet noskaņas ir tās pašas. Un Cojam pat ir dziesma "Vremja jestj, a ģeņeg ņet", kas citē šīs Naumenko dziesmas rindu. Bet Coja dziesma par vasaru, kas tolaik vēl nebija galā, skan filmas beigu titru laikā, un tieši tās parasti paliek atmiņā visvairāk. Viens cits spilgts piemērs – amerikāņu dziedātājas Eiprilas Mārčas 1995. gadā ieskaņotā vecās franču dziesmas "Laisse Tomber les Filles" angļu versija "Chick Habbit" savulaik iepatikās vienīgi japāņiem, savukārt citur pasaulē kļuva populāra tikai pēc atskanēšanas Kventina Tarantino 2007. gada filmas "Death Proof" beigu titru laikā.

Kādas savas Kaņepes Kultūras centra dīdžejballītes beigās (jau atkal pret rītu) uzzinu, ka Serenbreņņikova filma izraisījusi interesi par Coja dziesmām arī to cilvēku vidū, kuri dzimuši krietni vēlāk, kad uzlieku grupas "Kino" melno plati, kas nopirkta 1990. gadā, izstāvot garu rindu mūzikas veikalā Kirova ielā, kas pirms tam un tagad atkal nes Elizabetes vārdu. Tātad filma jau nospēlējusi savu lomu ne vien kā vēstures restaurācija uz ekrāna astoņdesmitos gadus piedzīvojušajiem par prieku, kaut Coja laikabiedri no Ļeņingradas rokkluba, arī filmā kā otrā plāna varonis atveidotais Boriss Grebenščikovs, saka: tā nemaz neesot bijis un filma ir meli no sākuma līdz beigām. Bet filma nemaz nav par Coju. Tā ir par laiku, kad mūzika bija īsta un cilvēki bija ar to kā apsēsti, mainoties ar ierakstiem un par tiem runājot savā starpā, citējot "Blondie", Deividu Boviju, Marku Bolanu un pārzīmējot šo mūziķu albumu vāciņus, jo, iztiekot tikai ar papīru un rakstāmo, bija vienkāršāk nekā pārfotografēt, šķīdināt ķimikālijas ūdenī, attīstīt filmiņas un pēc tam tumšā kabīnē kopēt attēlus uz fotopapīra, kas atkal jāmērcē šķīdumos, lai ķīmiskas reakcijas rezultātā iegūtu kāroto attēlu. Abi filmas galvenie varoņi – gan Cojs, gan Naumenko – ar šādu mūziķu bilžu "tiražēšanu" arī nodarbojas pārdošanas nolūkos. Brīžiem filma pat kļūst par mūziklu, "Talking Heads" dziesmai "Psycho Killer" pankroka versijā skanot vilcienā, pievienojoties pasažieriem, un tas turpinās arī trolejbusā, kādam bārdainam vīram aiz Coja muguras pēkšņi sākot dziedāt Igija Popa dziesmu "Passenger" krieviem raksturīgajā akcentā, un viss šis piedzīvojums vainagojas ar izkāpšanu pa lūku uz braucamlīdzekļa jumta, lai norautu stangas, jo varoņi – Cojs un Natālija - nav paspējuši izkāpt savā pieturā, lai aizvestu kafiju Maikam Naumenko otrā pilsētas galā. Jā, arī kāda plaši izplatīta asociācija nelegālajos videoseansos un filmas "XX gadsimta pirāti" (1979) redzētā iespaidā, ka visi aziāti ir karatisti, tiek apspēlēta – Viktors Cojs, liekot lietā austrumu cīņu paņēmienus, veikli tiek galā ar miličiem un citiem panku pretiniekiem, kaut runas par to, ka īstais Cojs pieprata kaut ko tādu, klīda tikai baumu līmenī un arī tikai tāpēc, ka viņš taču bija pa daļai šķībacainais – proti, puskorejietis.

Droši vien varētu domāt, ka paruna par krītošo sviestmaizi, saukta arī par "sviestmaizes likumu", ir latviešu folkloras daļa, ja to neizdziedātu Cojs – gadiem ilgi dzīvojot kopā ar krieviem, mums tomēr daudz kopīga. Arī mērīšanas sistēmas lietām, kuru mums ir papilnam. Piemēram, "nam s toboj golubih ņebes na ves", atkal citējot Coju, jo zilo debesu skaidrā laikā mums patiešām ir tik daudz kā to labumu, kas tiek pārdoti uz svara. Un līdz ar Padomju Savienības sabrukumu arī firmas šmotku (ārzemēs ražotu apģērba gabalu) kults un cenas kritās, jo pēc tām izslāpušajiem par prieku tās šeit tika ievestas vagoniem – tādos daudzumos, ka par mēnešalgu pēkšņi varēja pietikt nevis vienai palietotai džinsa jakai, bet vairākiem kilogramiem visvisādu drēbju. Likās, ka tāda kā zelta ādere līdz ar dzelzs priekškara izzušanu pavērusies, bet... Ej nu tagad atrodi mūžīgās dzīvības zāles, lai paspētu visu to, ko tagad vari dabūt, novalkāt vai kā citādi izlietot. Lai šo "pārpilnības" postu apturētu, bija vajadzīga inflācija, un, viens divi, arī tā bija klāt. Kāpēc tik daudz ūdens it kā "ne par tēmu"? Viss ir tieši "par tēmu", jo ar krievu grupu "Kino" mums visiem (vismaz tiem, kuriem ir pietiekami daudz gadu, lai to atcerētos) saistās tās pārmaiņas, kas notika astoņdesmitajos un jo īpaši astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, kad iestājās iegūtās brīvības kā iedomātas visu vēlmju piepildītājas jeb zelta zivtiņas laiki, ticība kuriem acīmredzot nav zudusi joprojām, ja jau arī tagad no visām pusēm tiek piedāvātas iespējas īsā laikā iegūt daudz naudas, nepaceļot acis no datora, ja pat līdz spēļu zālei aizstaigāt slinkums, vai izārstēties no visām kaitēm ar brīnumu metodēm, par kurām ārsti un aptiekas nez kāpēc klusē. Atkal jāatgriežas pie lietām, kas, tāpat kā tas sviestmaizes kritiens, turpmāk vairs nebūs tādas kā līdz šim, un Kirila Serebreņņikova filma nemaz nevar precīzi attēlot astoņdesmitos gadus, jo arī mūsu atmiņās tie jau sen vairs nav tādi, kādi tie bija patiesībā, un atceramies tikai pašu labāko, ko spējām arī novērtēt, – kaut vai ilgi kārotā un beidzot iegūtā ieraksta veidā kasetē vai lentē, kad ar ieiešanu spotifajā ar savu muzikālo vēlmju apmierināšanu ar pāris klikšķiem vēl nevarēja. Tāpat kā mēs neatceramies sāpes, kas pēkšņi par sevi vairs neatgādina, arī šo filmu varam skatīties kā aizraujošu un romantisku izklaidi par postpanka ēras bērniem, un tas ir daudz vērtīgāk nekā klausīties to laiku mūziķu šodienas gaušanos par to, ka nevarēja dabūt ne normālus instrumentus, ne "firmas" dziesmu tekstus un ģitāru akordus, kas bija uztverami tikai ar dzirdi. Maikam Naumenko, kura rokzvaigznes lomā lieliski iejuties mūsdienu grupas "Zveri" līderis, komunālā dzīvokļa istabas plauktos bija vairākas klades ar dziesmu vārdiem, un viena no tām – ar Lū Rīda vārdiem – filmā uz laiku tiek aizdota Cojam. Varbūt filmā pat pārāk uzkrītoši redzams, kā Naumovs Cojā saskata par sevi, iespējams, pārāku un mērķtiecīgāku dziesmu autoru, kā arī vēlāk izrādījās, jo maz kurš šodien atceras "Zoopark", toties visi zina Coju un "Kino". Filmas titri vēstī, ka tā veidota pēc Naumova sievas Natālijas atmiņām, kura filmā arī attēlota kā abu divu liktenīgā sieviete – jau pirmajā tikšanās mirklī pamanot, ka sieva ieskatījusies Viktorā, Maiks iebildumus, kuri, protams, ir, patur sevī un gatavs par sevi septiņus gadu jaunākā mūziķa labā atteikties no visa. Arī no šīs zemes gaitām tieši gadu pēc tam, kad tās beidzās Cojam, kas uzsvērts arī ar svītriņu savienotajiem gadu skaitļiem uz ekrāna filmas izskaņā, Ļeņingradas rokkluba koncertā skanot tolaik jau plašu atzinību ieguvušās grupas "Kino" dziesmai "Ģerevo" ("Koks"). Filma "Ļeto" patiešām izraisa tik daudz pārdomu kā reti kura no pēdējos gados redzētajām. Izjusto un pārdzīvoto var turpināt un turpināt klāstīt, bet jāliek beidzot punkts, jo jāciena lasītājs, kura laiks ir dārgs, tāpēc ka tā nekad nav, bet nauda toties ir. Viss kājām gaisā – nepavisam ne tā, kā reiz dziedāja Naumenko un Cojs: "Vremja jestj, a ģeņeg ņet." ("Laiks ir, bet naudas nav.") Tāpat kā tas "sviestmaizes likums". Simonam bija taisnība. Vasara ir beigusies. Šī. Tāpat kā visas iepriekšējās. Par nākamo mēs vēl neko nezinām. Visa mūsu dzīve ir vieni vienīgi Viktora Coja citāti. Un kurš šodien vēl atceras, ka patiesībā viss bija otrādi?

Uldis Rudaks

Uldis Rudaks ir mūzikas žurnālists, kritiķis un rakstnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0