Blogs
29.07.2019

Vispirms ar žileti, pēc tam ar samtu

Komentē
4
Saglabā

Lielu daļu savas dzīves esmu nodarbojies ar izdomātu vēstījumu rakstīšanu, taču pirms kāda laika atskārtu, ka pašam tādu lasīšana pārāk neinteresē. Šādu stāvokli vulgārā žargonā laikam mēdz dēvēt par profesionālo kretīnismu – tu esi pazaudējis pirmatklājēja prieku un aiz katras rindkopas, aiz katra teikuma, aiz katra vārda saskati autora aprēķinus, konstrukcijas, emocionālas manipulācijas un to nolūkus. Nesen mēģināju palasīt jaunāko latviešu prozu, kaut kā nevedās, un ātri atmetu ar roku. Pastiprinātu uzmanību tam sāku pievērst šovasar, kad pamanīju zīmīgas pārmaiņas uz virtuves galda, pie kura ikdienā mēdzu strādāt. Lai gan reizumis gadās arī pa kādai nesen izdotai vai darba vajadzībām nepieciešamai daiļprozas grāmatai, pēdējā laikā tur visvairāk ir dzejas krājumu, un šogad to ir pat vairāk nekā dokumentālās literatūras sējumu.

Rau, līdzās tekstu grupas "Orbīta" izdotajiem Semjona Haņina, Artūra Puntes un Anda Surgunta dzeju krājumiem te trīs puslīdz vienādās kaudzītēs ir apgādā "Neputns" iznākušie bilingvālie poēzijas izdevumi, tautā jau pazīstami kā "samta sērija", kas ir tieša norāde uz mākslinieces Annas Aizsilnieces izraudzīto grāmatiņu vāku materiālu – 1892. gadā Bāzelē dibinātā uzņēmuma "Winter&Company" ražoto "SUEDEL Luxe". Ar grāmatām samta iesējumā man ir īpašas un neparastas attiecības. Nupat grāmatplauktā uzmeklēju Aspazijas tulkotās Volfganga fon Gētes "Jaunā Vertera ciešanas" (ceturto izdevumu vecajā ortogrāfijā – to laidis klajā Anša Gulbja apgāds 1924. gadā). Šo grāmatiņu kāds neapšaubāmi romantiski noskaņots entuziasts iesējis asinssarkanā samtā ar brūniem mākslīgās ādas stūrīšiem un muguriņu. Šī arī ir vienīgā "Vertera" versija, kuru esmu lasījis, taču atgriezties pie šī darba mani mudina ne jau pats Gētes teksts, bet taustes sajūta, paņemot grāmatiņu rokā, – ciešanās tomēr ir kaut kas veldzējoši cildens. Tā vien gribas uzdungot: "Severīn, Severīn…"

Pārlūkojot "samta sērijas" izdevumus, grūti noticēt, ka šis dzejas pasākums turpinās nu jau gadus piecpadsmit – laika nogriezni, kas to ļautu dēvēt par tradīciju. Ilgstamībā latviešu literatūras telpā sacensties varētu vien Dzejas dienas, Prozas lasījumi, laikraksts "Literatūra un Māksla" un žurnāls "Karogs". Starp citu, Platons uzskatīja, ka piecpadsmit gados vīram jau jābūt tēvam, bet trīsdesmit – vectēvam. Atdzejošana nav no tiem vienkāršākajiem sporta veidiem (skat., piemēram, diskusijas "Facebook" par Ilmāra Zvirgzda veiktajiem Semjona Haņina atdzejojumiem), un var tikai apbrīnot mūsu nācijai pieejamos intelektuālos un fiziskos resursus, ar kuriem bijis iespējams dabūt gatavu kurmet vienu divvalodu grāmatu ik gadu. Jo nav jau tā, ka atdzejots tiktu vien no mūsu pusē plašai publikai labāk zināmajām valodām – angļu (Emīlija Dikinsone, V. B. Jeitss, E. E. Kamingss, Viljams Šekspīrs, Volts Vitmens) vai krievu (Josifs Brodskis, Nikolajs Gumiļovs, Mihails Kuzmins, Semjons Haņins). Pa starpai "samta sērijā" ir arī pa kādam francūzim (Žaks Prevērs), spānim (Huans Ramons Himeness) un vācietim (Rainers Marija Rilke un visas sērijas aizsācējs Angeluss Silēziuss jeb Silēzijas Eņģelis Jura Boiko atdzejojumā). Sērija met tiltus ne vien starp kontinentiem un valodām, dzejniekiem un atdzejotājiem, bet arī starp dažādiem laikmetiem un pat dzīvo un mirušo pasaulēm. Haņins te sastopas ar Šekspīru, Einārs Pelšs var sasveicināties ar Juri Boiko u. tml. – kur nu vēl romantiskāka aina!

Ja vien neapgrozās latviešu dzejnieku aprindās un nezina, ar ko katrā konkrētā brīdī un jau gadiem sevi nodarbina, piemēram, Knuts Skujenieks vai Kārlis Vērdiņš, sērijā izdoto autoru, laikmetu un valodu izvēle var šķist patīkami nejauša – tieši tik nejauša, lai katrs nākamais samta sējumiņš nāktu kā pārsteigums. Pārsteiguma moments ir ietverts arī grāmatu noformējumā – jā, tās visas vieno vāka materiāls, taču autoru vārda un grāmatas nosaukuma atveidojumā gan teksts, gan grafiskie elementi pieskaņoti autora pārstāvētā laikmeta un zemes kolorītam. Salīdzinot sērijā izdotās grāmatas, pamanāma zināma noformējuma evolūcija. Ja pirmo ārienē māksliniece ievērojusi atturīgu minimālismu (Angeluss Silēziuss, "Ķerubu ceļinieks"), dažs vēlākos gados tapis izdevums jau būtu dēvējams par greznu (Huana Ramona Himenesa dzeju krājums "Dzeltenais aprīlis" ar zeltā iespiesto ziedu rakstu; Mihaila Kuzmina "Tīkli" ar zivs zvīņu motīvu). Kuzmina "Tīklu" noformējumā sperts pat vēl viens solis tālāk, un grafiskais zvīņu musturs no grāmatas vāka pārceļojis arī uz iekšlapām – tas iezīmē grāmatas daļu sākumu.

Kabatas formāta grāmatām, kā jau paredz to nosaukums, vieta ir kabatās, mugursomās, tarbās un tīkliņos. Reiz strādāju grāmatu apgādā, kas izdeva Venedikta Jerofejeva poēmu prozā "Maskava–Gailīši" Ulda Tīrona tulkojumā. Arī tas bija kabatas formāta izdevums, un viens no nedaudzajiem tulkojuma autora lūgumiem māksliniekam Ilmāram Blumbergam bija atrast vāka materiālu, kas no nēsāšanas kabatā, turēšanas rokās un ņurcīšanas taptu tikai labāks. "Samta sērijā" vērojama atšķirīga pieeja. Grāmatas iesietas tā, ka neviena kabata tām nespēs kaitēt, un, šķiet, to vāki ir pat ūdensdroši (to gan neesmu mēģinājis pārbaudīt). Tā, protams, ir banalitāte, bet pārdomas par kaut ko ar mūžību saistītu šis fakts uzvējo.

Es neesmu nekāds dzejas speciālists, literatūras vēsturi pārzinu slikti, pantmēros un citos dzejas virtuves trikos orientējos vēl sliktāk, un šī arī nav dzejas vai atdzejas recenzija. Par dzeju mēdzu spriest profānā "patīk" vai "nepatīk" līmenī, grāmatas lasu no beigām, tad kaut kur pa vidu, bet citkārt uz labu laimi izraugos kaut ko no satura rādītāja. Šī rakstiņa mērķis bija mēģināt rast atbildi uz vienu vienīgu jautājumu: "Kāpēc?" Un vēl varbūt – pavisam bikli atzīties mīlestībā.

Ja proza – viss viens, vai daiļliteratūra vai publicistika – ir kā algebras vai teksta uzdevums, dzeja manā uztverē mēdz būt kā augstākā matemātika ar visām tās radīšanā un uztveršanā nepieciešamajām abstrakcijas spēju blaknēm. Man nav izskaidrojuma, kā esmu nonācis pie šādas atskārtas. Tas vienkārši ir tāds emocionāls vērojums. Valodu mēs mēdzam lietot visdažādākajām vajadzībām. Nupat pārlasīju un parakstīju kādu līgumu, nosūtīju elektroniskā pasta vēstuli un dažas īsziņas. Pat šis raksts ir uzrakstīts valodā. Taču nekas no tā visa nav dzeja. Jau pirms laba laika televīzijā un pēcāk internetā ievērību guva populārzinātniski sižeti par gliemežiem, par to spēju rāpot pa žiletes asmeni un nesagriezties. Dzejnieku darbošanās ar valodu ir kas līdzīgs, vienīgi bez gļotām, lai gan var jau būt, ka par tādām var uzskatīt dažādas ar dzejas rašanos un radīšanu saistītas sadzīviskas rūpes un raizes. Dzejas lasītājam ar šādi tapušiem tekstiem kaut kā jāmēģina tikt galā nesagriežoties, un plaukstai mīlīgs samts, paralēli lasāms atdzejojums un oriģināls un kabatā iebāžama blociņa izmērs tam ir labs un gandarījumu dāvājošs palīgs.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!