Redzējumi
05.06.2014

Vispasaules modelētāju biedrība

Komentē
0

No sērijas "Trakie veči"

Mana aizraušanās ar modeļiem un maketiem sākās vēl pamatskolas laikā. Klasesbiedra tēvs (viņa vecāki bija šķīrušies un dzīvoja atsevišķi) bieži ceļoja un no ceļojumiem mēdza dēlam pārvest automašīnu modelīšus. Ar mazajām, mērogā 1:43 darinātajām mašīnītēm viņa istabā bija pilns vesels skapja plaukts. Mani māca skaudība, un es tīkoju savā īpašumā iegūt kaut dažus modelīšus – jau tad mani fascinēja to "īstums". Tie bija mazāki nekā dzīvē, un tomēr izskatījās gandrīz tādi paši kā realitātē. Tāpat kā muzejos aplūkojamās diarāmas un seno piļu vai cietokšņu maketi. Arī par tādiem es sapņoju un reizēm ko līdzīgu pat centos uzmeistarot paša spēkiem. Īpaši iespaidīgas bija Dabas un Medicīnas muzejos izveidotās vitrīnas, kurās cilvēka auguma manekeni, saģērbti vai nu zvērādās, vai viduslaiku drānās, bija sastinguši senatnes ikdienas ainās. Tāpat es zināju, ka pastāv pat tāda brīnišķīga lieta kā modeļu dzelzceļi – ar visām sliedēm, lokomotīvēm, tuneļiem, pārmijām un stacijām. Reizēm tos, iesaiņotus lielās un spīdīgās kārbās, varēja redzēt universālveikala rotaļlietu nodaļā, taču šādi dzelzceļi laikam jau bija ārkārtīgi dārgi, un man tos neviens nepirka.

Tomēr pie pāris automašīnu modelīšiem es tiku. Vienu visai sliktā stāvoklī esošu nezināmas ārzemju markas auto es ieguvu diezgan negodīgā apmaiņā no tā paša klasesbiedra. Pretī viņš saņēma divas itin labas, lai arī vairākkārt pārrakstītas un atkal izdzēstas magnetofona kasetes. Otrs bija kara laika padomju kravas auto GAZ modelītis, kuru man par dārgu naudu palaimējās nopirkt skolas ekskursijas laikā Ļeņingradā.

Taču pārsvarā savu tieksmi pēc modeļiem un maketiem es centos apmierināt, liekot lietā paša izdomu un čaklumu. Tāpēc laiku pa laikam vienā vai otrā mūsu dzīvokļa stūrī mēdza izaugt prāvas pilsētas. To celtniecībā varēja tikt izmantoti visdažādākie materiāli – tukšas iepakojumu kārbiņas, rotaļu klucīši, galda spēļu kauliņi, krāsainie zīmuļi un daudz kas cits. Pats svarīgākais noteikums šajā celtniecībā bija tāds, ka itin nekas no pielietotajiem priekšmetiem vairs nedrīkstēja būt tas, kas bijis pirmsākumos: zīmuļi nebija nekādi zīmuļi, bet elektrības stabi, kārbiņas vairs nebija kārbiņas, bet daudzdzīvokļu nami u.tml. Lai gan mamma reizēm par maniem būvdarbiem pakurnēja, jo tie traucēja ar putekļusūcēju iztīrīt grīdu, pilsētas man neviens nost jaukt nelika, un dažkārt to uzplaukums turpinājās pat vairākus mēnešus.

Reiz vienu no pilsētām man nācās pamest bez uzraudzības, jo nonācu slimnīcā. Kad stāstīju māsiņām, ka mājās mani gaida īsta pilsēta, viņas līdzcietīgi māja ar galvu un savā starpā sprieda, ka puikam prātu aizmiglo drudža murgi. Taču es stāstīju vistīrāko patiesību, un pilsēta mani nudien gaidīja – pat manas prombūtnes laikā pieaugušie tai nebija pieskārušies. Par manu iecienītāko lasāmvielu kļuva krievu žurnāls "Modelists-Konstruktors", kas bija veltīts visdažādāko modeļu veidošanai, sākot ar radiovadāmām lidmašīnām un beidzot ar buriniekiem pudelē. Tik sarežģītu modeļu būvē es pats necik tālu gan nekad netiku. Laikam jau mans prāts nebija pietiekami tehniski attīstīts. Tomēr pilsētu būvēšana mani turpināja nodarbināt arī pēc skolas pabeigšanas, un no šīs aizraušanās tā arī neesmu spējis atbrīvoties visu mūžu.

Mana modelēšanas dziņa reizēm izraisījusi arī kuriozus pārpratumus. Pats lielākais laikam bija mācību iestādes izvēle pēc pamatskolas beigšanas. Es iestājos Lietišķās mākslas skolas modelēšanas nodaļā, un tikai pēc iestājeksāmenu nokārtošanas atskārtu, ka būšu līdz šim pirmais vīriešu dzimtes students tērpu modelēšanas nodaļā. Tomēr skolu pabeidzu pat ar izcilību un vēl tagad priecājos, ka vismaz nebiju ļāvies kārdinājumam iestāties kādā no tā dēvētajām modeļu skolām un pašam izaugt nevis par cilvēku, bet tikai par modeli, pat ja beigu beigās man būtu izdevusies supermodeļa karjera.

Kļūstot pieaugušākam, arī mani maketi kļuvuši lielāki un lielāki. Atceros, viduslaiku pils makets, ko biju uzbūvējis aiz malkas šķūņiem upītes krastā, drīz vien piesaistīja ne vien kaimiņu, bet arī būvinspekcijas uzmanību. Pats par savu veikumu biju ārkārtīgi lepns, jo celtniecībā nācās iesaistīt pat pavisam īstu celtniecības tehniku. Bez ceļamkrāna, ko izdevās sadabūt, privāti vienojoties ar tā vadītāju, es diezin vai būtu ticis galā. Manam pils maketam bija divi pamatīgi sargtorņi, kurus biju nolēmis pats nemaz nebūvēt, bet vienkārši šai vajadzībai pielāgot turpat upmalā pamestas divas dzelzsbetona caurteku caurules, kas katra svēra vairākas tonnas. Ceļamkrāns caurules itin viegli pacēla un nostutēja vertikāli tām paredzētajās iepriekš izraktajās bedrēs. Pašu pili būvēju no nojauktu ēku dēļiem, pa malu malām salasītiem veciem logiem, jumta skārda un durvīm.

Kaimiņiem mans makets kaut kādu iemeslu dēļ nepatika. Viņi sūdzējās, ka tas bojājot ainavu, degradējot vidi – un vispār šādu "atkritumu graustu" man neesot bijušas tiesības būvēt. Domāju, ka tā vienkārši bija skaudība – tāda pati skaudība, kāda reiz pārņēma mani, aplūkojot klasesbiedra mašīnu modelīšus. Beigu beigās kaimiņi par mani sūdzējās visur, kur vien var sūdzēties, un man tika pavēlēts lielisko pils maketu nojaukt. Bet kā es cīnījos! Gāju uz iestādēm, rakstīju sūdzības, jā, maksāju sodus un, atzīšos, mēģināju dot pat kukuļus. Viss velti. Viņi atbrauca ar buldozeru un smagajām mašīnām un kā tādi vandāļi manu pili nopostīja līdz ar zemes virsu.

Es sapratu, ka man jāiet vēl tālāk, maniem maketiem jākļūst vēl lielākiem, tādiem, lai nezinātājs pat varbūt nenojaustu, ka tie nav kaut kas īsts, bet "tikai" atdarinājums. Mana nākamā iecere bija mūsu pašu dzīvokļa makets, kuru nolēmu būvēt turpat dzīvoklī. Lai telpu, mēbeļu un visu citu lietu atveids būtu pēc iespējas reālistisks, maketu veidoju nu jau ļoti lielu, mērogā 1:3. Lielā izmēra dēļ makets aizņēma vairākas istabas, tas radīja zināmas sadzīviskas neērtības, kas pārauga domstarpībās ar manu dzīvesbiedreni, un drīz pēc tam mūsu laulība pati no sevis arī izira. Lielu nožēlu es par to gan neizjutu. Ja vēl pašos kopdzīves pirmsākumos Mārīte atbalstīja manus centienus un izrādīja dzīvu interesi par jaunākajiem sasniegumiem, laika gaitā viņa pret manu sirdslietu sāka perināt nepatiku, varētu pat sacīt – greizsirdību. Maketu veidošana tomēr ir darbietilpīga un vientulīga nodarbošanās, turklāt – nebūt ne tā lētākā.

90. gadu vidū, kad par dārgu naudu iegādājos savu pirmo datoru un pieslēdzos internetam, nonācu, tā teikt, modeļu un maketu būves pasaules apritē. Izrādījās, ka pasaulē neesmu tāds viens, mūsu ir daudz un mūs vieno sena un bagātīga vēsture. Man līdzīgi domājošo bija simti, pat tūkstoši, turklāt visās pasaules malās. Manas svešvalodu zināšanas nav diez ko spožas, taču profesionālajos jautājumos ar savām pieticīgajām krievu un vācu valodas prasmēm kaut kā nebūt galā tiku. Tad arī pirmoreiz uzzināju par Vispasaules modelētāju biedrību.

Nebrīnīšos, ja līdz šim par tādu neko nebūsit dzirdējuši – es arī nebiju, jo šī organizācija, kas pastāv jau daudzus gadu simtus vai pat tūkstošus, nemēdz lieki sev pievērst uzmanību. Vispasaules modelētāju biedrību pazīst ar dažādiem nosaukumiem, viens no, iespējams, plašākai sabiedrībai zināmākajiem ir "brīvmūrnieki". Vai zinājāt šī nosaukuma izcelsmi? "Īstās" ēkas allaž būvē kāds pasūtītājs, tiek iesaistīti arhitekti, būvinženieri, celtnieki, un tās vienmēr ir pakalpojuma sniedzēju un klientu attiecības – tātad tajās ir iesaistīta nauda. Maketu un modeļu veidotāji darbojas tikai vienīgi savu ideālu, savas neremdināmās kaislības vārdā, cenšoties radīt pēc iespējas precīzāku sev apkārt esošās pasaules atveidu. Un ideālus, tāpat kā patiesu brīvību, naudā novērtēt taču nav iespējams.

Kā jau bija redzams gadījumā ar manu pili, dažādi modeļi un maketi cilvēkos reizēm var provocēt grūti prognozējamu reakciju, tāpēc modelētāju biedrības locekļi uzskata, ka prātīgāk ir darboties slepenībā. Senākā pagātnē dzīvojušu biedru veidotie maketi mūsdienās varētu izpelnīties īpaši pretrunīgu vērtējumu.

Lieta tāda, ka, ilgstoši nodarbojoties ar ainavu un arhitektonisku objektu maketiem, auto un citu transporta līdzekļu modeļiem, biedrības locekļi ir nākuši pie atskārtas, ka mērogā samazināti modeļi tomēr precizitātē, izsmalcinātībā un detaļu bagātībā ievērojami atpaliek no saviem prototipiem. Tāpēc jau krietni sen ticis nolemts, ka ideālais maketu veidošanas mērogs ir 1:1. Šādā ideālajā mērogā jebkurš modelis vai makets ir precīza sava prototipa kopija pat vissīkākajās detaļās, un nezinātājam faktiski vairs nav iespējams atšķirt, kas ir oriģināls un kas – tā atveids.

Vienīgais, kas vēl šo atšķirību reizēm ļauj nojaust, ir atsevišķi dažādos laikos tapuši un beigu beigās novārtā pamesti maketi tādiem objektiem, kas īstenībā tā arī nekad nav tālāk par drosmīgām iecerēm tikuši un nav īstenoti.

Var tikai apbrīnot pagātnes arhitektu, plānotāju un maketētāju izdomu, radot šīs fantastiskās konstrukcijas un būves, kam būtu bijis jāatspoguļo grandiozas un mums pilnībā neizprotamām vajadzībām iecerētas nākotnes celtnes. Savā ziņā šie maketi atgādina pagātnē tapušus zinātniskās fantastikas autoru darbus, kuros aprakstītais nākotnes laiks jau ir pienācis, bet vairums no iztēlotajām vai paredzētajām lietām diemžēl nav piepildījies. Ēģiptes piramīdas, Stounhedžas akmeņi, Lieldienu salu kolosi, Ķīnas mūris – tie visi ir pieminekļi senatnes maketu meistaru prasmēm. Maketi ir izveidoti, bet īstās celtnes pēc šiem projektiem tā arī nav tapušas, un kāds gan tur brīnums, ka vēlākajām paaudzēm vairs pat nav nekādas jausmas, kādām vajadzībām kas tāds bijis izsapņots un plānots.

Mākslas skolā apgūtajā profesijā es tā arī nekad neesmu strādājis, lai gan šis tas no apģērbu modelēšanas prasmēm man noder vēl arvien. Es strādāju reklāmas nozarē, turklāt visai specifiskā jomā. Kā jau visi, savu karjeru sāku kā zemi atalgots palīgmākslinieks lielā aģentūrā, taču jau pavisam drīz izpelnījos atzinību kā prasmīgs maskotu izgudrotājs un veidotājs. Tagad man pašam pieder neliels uzņēmums, kas ne ar ko citu nenodarbojas. Par maskotiem, ja jūs to vēl nezināt, reklāmistu žargonā dēvē cilvēciskotus dažādu dzīvu vai nedzīvu būtņu atveidus, kas parasti tiek izgatavoti tā, lai tie būtu valkājami kā karnevāla tērpi. Ja jums lielveikalā nāk pretī un cenšas jūs uzrunāt cilvēks, kas pārģērbies, teiksim, par pīli, turpmāk zināsiet – tas ir maskots. Iespējams, mans. Ko tikai visu es neesmu taisījis! Staigājošus uzņēmumu logotipus, pilsētu ģerboņus, augļus un dārzeņus, mobilos tālruņus, pat gāzes plīti ar visiem riņķiem un virināmām durtiņām.

Līdz šim par to nebiju aizdomājies, taču tagad sapratu, ka arī šī darbošanās – mans ikdienas algotais darbs – ir savdabīga modeļu jeb maketu veidošana, jo cilvēks jau netiek ietērpts īstā tomātā vai īstā mobilajā tālrunī, bet gan tikai palielinātā to atveidā. Savs maskots jeb taustāmā materiālā pārvērsts un ar cilvēciskām īpašībām apveltīts idejas makets ir vajadzīgs ne vien Olimpiskajām spēlēm, bet arī katram sevi cienošam uzņēmumam, politiskajai partijai, valsts iestādei, sabiedriskajai organizācijai un pašvaldībai. Ļaudīm tas patīk, jo cilvēcisks realitātes atveidojums kaut kādā ziņā šķiet īstāks, saprotamāks par abstrakciju vai oriģinālu.

Ne velti mūsu – Vispasaules modelētāju biedrības locekļu – aprindās jau labu laiku spriež par to, ka, iespējams, vairs nav aiz kalniem tā diena, kad no oriģināliem pasaulē vispār varēs beidzot atteikties un ar rūpīgi nostrādātiem, varbūt pat ar 3D printeriem izgatavotiem modeļiem un maketiem varēs aizstāt pilnīgi visu, kas mums noderīgs un svarīgs.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!