Par rakstnieces Ievas Melgalves un mākslinieces Anitas Rupeikas bilžu grāmatu "Mamma, kas apēda savus bērnus", apgāds "Zvaigzne ABC", 2018
"Mamma, kas apēda savus bērnus" varētu būt izcils šausmu grāmatas nosaukums, lai gan manu piecgadīgo meitu Lūciju neizdevās ar to nobiedēt. Tieši otrādi – viņa nospurdza un teica: "Cik smieklīgi! Tā jau īstenībā nemaz nevar būt, vai ne?" Jāsaka gan, ka manā prātā uzvirmoja pamatskolā iegūto zināšanu druskas par dzīvniekiem, kas noteiktos apstākļos mēdz nokost savus mazuļus, tomēr nolēmu šoreiz to noklusēt, un apstiprināju, ka tas ir tāds jociņš. Galu galā es pati abiem saviem bēbīšiem esmu teikusi, ka varētu tos aiz mīļuma apēst, un – ko tur liegties – daudzkārt pa jokam iekodusi. Tāpat arī jaunajā rakstnieces Ievas Melgalves un mākslinieces Anitas Rupeikas bilžu grāmatā lācenei savs bērns šķiet tik "apaļš un salds", "mīksts un smaržīgs", ka mamma nespēj turēties pretī kārdinājumam šo mazuli – "ŠĻURPC!" – netīšām apēst. Varētu domāt, ka vēlme kādu aiz mīlestības aprīt ir diezgan savāda jūtu izpausme, bet, izrādās, psihologi par pilnīgi normālu ir atzinuši tādu uzvedību kā mīļuma jeb rotaļu agresija, kas, līdzīgi kā smiekli stresa brīžos vai prieka asaras, palīdzot cilvēkiem jūtu pārplūdos sabalansēt savas emocijas (vairāk par to var izlasīt šeit un šeit).
Jāatzīst, par šo grāmatu uzzināju jau pirms pāris gadiem, kad man bija iespēja piedalīties Boloņas Straptautiskajā bērnu grāmatu tirgū, kur Latvijas nacionālajā literatūras un grāmatniecības stendā līdzās publicētiem latviešu autoru izdevumiem bija izstādīti arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas studentu radītie darbi – bilžu grāmatu "lelles". Starp tām arī Anitas Rupeikas grāmata "Mamma, kas apēda savus bērnus", kuras veidošanā jaunā māksliniece bija uzaicinājusi piedalīties rakstnieci – plašāk pazīstamu kā fantāzijas žanra autori – Ievu Melgalvi. Prieks, ka šī studiju darba potenciālu novērtējis apgāds "Zvaigzne ABC" un šobrīd tas pārtapis īstā bilžu grāmatā.
Šis žanrs latviešu bērnu literatūrā ir sācis uzplaukt tieši pēdējos gados, un šajā sakarā jāuzsver, ka bilžu grāmata nav vienkārši jebkura daiļliteratūras grāmata ar ilustrācijām. Viena no bilžu grāmatas pamatiezīmēm ir teksta un ilustrāciju apmēra attiecība – teksts šajā gadījumā nav dominējošais, kā tas parasti ir citos daiļliteratūras žanros. Patiesībā teksta bilžu grāmatās var arī nebūt nemaz – tās tiek sauktas par "klusajām grāmatām" (silent books). Tomēr, ja tas tiek izmantots, būtiska nozīme ir ilustrāciju un teksta vienotībai, proti, abiem šiem komponentiem ir savstarpēji jāpaskaidro un jāpapildina grāmatas vēstījums.
Bilžu grāmata ir ideāli piemērots žanrs pirmsskolas vecuma bērniem, kuriem vecāki vēl lasa priekšā, jo šādā veidā bērns nav tikai pasīvs klausītājs – viņam ir iespēja grāmatu "lasīt līdzi" caur attēlu stāstu. Mūsu mājās meita grāmatas lasa lielākoties kopā ar tēti pirms gulētiešanas, un, jāsaka, dažkārt ir nācies noklausīties viņu diskusijas par grāmatu izvēli. Lūcija dod priekšroku bagātīgi ilustrētām grāmatām, bet tās dažkārt neatbilst tēta izpratnei par kvalitatīvu tekstu un vēstījumu – starp tām ir, piemēram, lielformāta izdevumi ar dažādu animācijas filmu pārstāstiem, tautu pasaku adaptācijas u.tml. Savukārt gartekstu grāmatas (pat ja tur ir pa kādai ilustrācijai), kas patīk tētim, Lūcijai pagaidām grūti uzmanīgi uzklausīt no sākuma līdz beigām. Tas nav pacietības trūkums vai izlaidība – bērnā gluži vienkārši vēl nav attīstījusies spēja ilgu laika posmu uzklausīt stāstu, sekot līdzi sižetam un saprast dzirdēto. Šajā ziņā bērnu literatūra ir specifiska, jo tai ir jāuzrunā ļoti konkrēts adresāts – bērns noteiktā vecumposmā. Gan bērnu grāmatas autoram, gan māksliniekam, gan arī izdevējam ir īpaši jādomā par savu lasītāju – par viņa spējām, par interesēm, arī pasaules uztveri. Mēs grāmatnīcās redzam desmitiem bērnu izdevumu, bet ne visiem atradīsies reāls, ieinteresēts lasītājs (vai klausītājs un skatītājs): tikai tāpēc, ka veidotāji nav iedziļinājušies šajās niansēs, vai gluži vienkārši nav skaidri definējuši, kas ir viņa daiļdarba adresāts. Tipisks piemērs ir ilustrētas grāmatas, kurās ir pārāk daudz teksta, kas apjoma vai sarežģītības dēļ nav uztverams mazajiem, bet ir tematiski pārāk vienkāršas lielākiem lasītājiem. Protams, jo lielāks un spējīgāks bērns aug, jo brīvākas kļūst šīs literatūras vecumgrupu robežas, tomēr jaunākā vecuma auditorijai jātrāpa tieši mērķī, un šajā ziņā grāmata "Mamma, kas apēda savus bērnus" atrod savu lasītāju – vismaz Lūciju tā noteikti uzrunāja.
Lai arī Lūcijai bija vārdos grūti noformulēt, par ko tieši ir šī grāmata, viņa acīmredzami uztvēra to mīļumu, ar kādu māmiņa attiecas pret savu bērniņu, un man par lielu prieku tas meitai atgādināja arī mūsu abu kopīgos dauzīšanās un mīļošanās brīžus. Vienlaikus jāatzīst, ka Lūciju nedaudz mulsināja tās ilustrācijas, kurās mazais bērniņš patiešām šķiet aprīts, tomēr galu galā meita izdarīja negaidītu secinājumu, kas apliecina, ka bērni spēj šo stāstu neuztvert burtiski: "Varbūt mamma gribēja, lai viņš atgriežas pie viņas vēderā, jo tad viņi bija visu laiku kopā." Un patiesi – šajā īsajā stāstiņā var pamanīt arī mammas vēlmi pastiept garumā tos brīžus, kad bērnam vēl tik ļoti vajadzīgs mammas tuvums un siltums. Ļoti sirsnīgi un precīzi Ieva Melgalve atainojusi arī bērna uzvedību, kad šī mātes mīlestība uz brīdi kļūst pārāk uzmācīga, – bērniņš it kā spurojas pretī mammas ciešajam tvērienam, tomēr tad, kad mamma to palaiž vaļā, viņš apvainojas un grib nonākt atpakaļ mammas... vēderā. Līdzīga gribu-negribu uzvedība, šķiet, ir novērojama katrā ģimenē, kurā ir mazi bērni.
Šai grāmatai ir arī mazam bērnam atbilstošs izmērs – izdevums ir tieši tik liels, lai bērns to varētu pats ērti turēt rokās, – savukārt horizontāli garenais formāts dod panorāmisku attēlu iespaidu. Māksliniece Anita Rupeika ir smalki izzīmējusi katru detaļu, tādējādi radot vizuālu iespaidu, ka objektiem ir tekstūra – tā vien gribas ar roku pamurcīt biezo lāča vilnu vai iegrābties mitrajās sūnās. Arī silti zaļo un brūno toņu gamma palīdz veidot iztēles ainu, it kā lasītājs būtu nonācis meža biezoknī. Ar pēkšņiem attēla pietuvinājumiem māksliniece panākusi efektīvu dinamiku, liekot mazajam grāmatas vērotājam ik pa brīdim sarauties vai vismaz ieplest muti, tādējādi atsaucoties uz šausmu stāstu estētiku, bet jau nākamajā brīdī bērnam jāsmejas par savu izbīli, jo lāču mamma un mazais bērniņš tikai jokojas.
Tā kā teksta ir maz, Lūcija izrādīja lielu interesi "lasīt pati". Viņa uzmanīgi klausījās līdzi manam lasījumam un jau pēc pirmās reizes spēja šķirt atvērumu pēc atvēruma, teju vārds vārdā atkārtojot atbilstošo tekstu. Tas man bija liels pārsteigums, jo pirms pāris nedēļām es un vīrs nomocījāmies, cenšoties palīdzēt viņai iemācīties no galvas vienu pantiņu bērnudārza Ziemassvētku pasākumam. Ilustrācijās Anita Rupeika izmantojusi rakstītos burtus, kas vizuāli atgādina centīga bērna vai pat glītrakstīšanas konkursa uzvarētāja rokrakstu. Lai gan tie ļoti labi iekļaujas kopējā grāmatas stilistikā, es dotu priekšroku drukātiem burtiem, kuri ir aktuālāki bērniem, kas vēl tikai mācās lasīt.
Kopumā grāmata "Mamma, kas apēda savus bērnus" ir patīkams notikums latviešu bērnu literatūrā, un ceru Anitas Rupeikas vārdu redzēt šīgada Starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas debitantu vidū.
1