Photo by Aaron Burden on Unsplash
 
Komentārs
11.11.2018

Vismaz ir, ko apspriest

Komentē
1
Saglabā

Kad 7. novembrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis deva Jaunās konservatīvās partijas (JKP) premjera amata kandidātam Jānim Bordānam laikā ierobežotu (divas nedēļas ilgu) iespēju izveidot jauno valdību, JKP aizvadītajā nedēļā papildināja savu 19. oktobrī Vējonim iesniegto valdības darba plānu ar papildu ierosmēm, kas, cik noprotams, plānā iekļautas, respektējot iespējamo koalīcijas partneru lmes.

Papildinātajā versijā redzam, ka plāna veidotāji labāk apzinās to, ka virkne ieceru (valsts atbalsta sniegšanas TEC-2 pārtraukšana, atsacīšanās no dzelzceļa elektrifikācijas projekta) ir atkarīga ne tikai no Latvijas, bet arī no Eiropas Savienības (ES) institūciju lēmuma vai, vienkārši izsakoties, ar to, ka mēs te tā Rīgā izdomājām, vien nepietiks. Ja Latvija sevi redz kā ES dalībvalsti, tad šī nepieciešamība saskaņot noteiktos virzienos savu rīcību ar "Briseli" nav nekas apkaunojošs. Te, protams, varētu atgādināt dažu politisko grupu bravūrīgo vāvuļošanu par "Briseles pasūtīšanu" priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros, bet pašreizējā situācijā nav vērts bojāt nervus.

Kopumā JKP piedāvātajā plānā ar dažiem izņēmumiem (piemēram, neredzu jēgu veidot atsevišķu "starptautiska līmeņa IKT augstskolu") nav punktu, kas izraisītu tiešu neizpratni, un priekšlikumus varētu sadalīt trijās kategorijās

  1. kaut kas līdzīgs ir jau mēģināts iepriekš, tāpēc rodas jautājums: kas liek domāt, ka šoreiz izdosies?
  2. stipri rūkts, bet te sagaidāma liela pretestība;
  3. lūdzu, paskaidrojiet domu sīkāk!

Jāpiezīmē, ka šī teksta ietvaros nav atzīmēti priekšlikumi, kuri teksta autora izpratnē ir pareizi žanrā "tas jādara, un punkts". Tādi ir, bet tiem vērts atvēlēt atsevišķu tekstu, turklāt vēlams tad, kad būs lielāka skaidrība par topošo valdību. Te vienīgi vērts atzīmēt, ka priekšlikumu autoriem un sabiedrībai jārēķinās, ka dažkārt rezultāti neparādās viena divu gadu laikā. Piemēram, nepieciešamās un galu galā veiksmīgās darba tirgus reformas Vācijā kanclera Gerharda Šrēdera laikā reālus rezultātus sāka parādīt četru piecu gadu laikā pēc to uzsākšanas [1].

Pirmā kategorija. Kā valdības sēžu vērotājs labi atceros karstās diskusijas dažu iepriekšējo valdību darba laikā par ieceri izveidot valsts uzņēmumu centralizētu pārvaldi. Pārresoru koordinācijas centra (PKC) cilvēkiem, kuri šīs ieceres "lika uz papīra" te būtu, ko stāstīt… Tradicionālais pretarguments bija, ka valsts uzņēmumi ir pārāk atšķirīgi, ar specifiskām interesēm un vajadzībām. Skaidrs, ka daudzu šo iebildumu pamatā bija prasta partiju un tiem pietuvināto nevēlēšanās atteikties no ievērojamu finanšu plūsmu kontroles, un te nu rodas jautājums, kādēļ lai šī nevēlēšanās nu būtu zudusi. Mums gan arī jau ir nelāga pieredze ar "augsti kvalificētiem un labi apmaksātiem profesionāļiem", tomēr jāatzīst, ka šis iebildums savukārt saduras ar nedaudz iracionālu pretiebildumu – ja mēs vispār nepieļaujam godprātīgu cilvēku nonākšanu pārvaldes amatos, tad jākravā čemodāni iekšējai vai burtiskai emigrēšanai. Tāpat mēs jau esam pieredzējuši (piemēram, Aigara Kalvīša valdības laikā īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās formā) saturiski pareizu priekšlikumu – valsts politikas informāciju un komunikāciju tehnoloģiju jomā koncentrēšanu īpašā struktūrā, kas praksē tā īsti sevi neattaisnoja. Atliek cerēt, ka agrākās kļūdas ir devušas nepieciešamo mācību.

Otrā kategorija. Ierosinājums noteikt amata termiņa ierobežojumu līdz desmit gadiem ne tikai virknei valsts iestāžu vadītāju, bet arī pašvaldību vadītājiem. Ņemot vērā Latvijas kontekstu, vēlme šādi mazināt "stagnāciju un korupcijas risku" ir labi saprotama, tomēr nav īsti skaidrs, vai šāds ierobežojums vēlētu pašvaldību vēlētu vadītāju gadījumā nenovedīs pie tiesvedībām (t.sk. starptautiskām). Jāpiebilst, ka šī ķēpīgā kārtā ir tā joma, kur daudz atkarīgs no konkrētās personas – piemēram, ASV štatu gubernatoru un mēru posteņos ir bijuši gadījumi, kad tas, ka viens personāžs posteni ieņem ilgstoši, patiešām ir radījis nevēlamas blaknes (Deiliju klans Čikāgā u.c.), un ir gadījumi, kad nav (Džerijs Brauns Kaliforni u.c.). Jebkurā gadījumā pretestība pret šo ideju Latvijā būs liela. Tāpat kā pret ierosinājumu noteikt pašvaldībās vienādus nodokļu atvieglojumu nosacījumus – virkne pašvaldību noteikti būs pret. Ideja veicināt pašvaldību uzņēmumu akciju pārdošanu 10-20% no pamatkapitāla ir apsverama, bet skaidrs, ka daudzas pašvaldības negribēs "svešas acis" savos "interesantākajos" uzņēmumos.

Trešā kategorija. Nav iebildumu pret mērķi liegt "valstiski nozīmīgus amatus" ieņemt "padomju režīma augstākā līmeņa nomenklatūras darbiniekiem", bet tad ir jāsaprot, par kādiem konkrēti amatiem ir runa un kur ir robeža starp nomenklatūras "augstāko" un "vidējo" līmeni. Izdarāma lieta, bet karstas diskusijas neizbēgamas. "Iestāšanās pret ekonomisko bēgļu iepludināšanu Latvijā un ES" – neatkarīgi no katra attieksmes pret šo jautājumu, jēdziens "iestāšanās" ir ļoti dažādi interpretējams. Sākot ar mutisku deklarāciju pieņemšanu, beidzot ar līdzdalību resursu piesaistē ES ārējās robežas nostiprināšanā. Solot palielināt finansējumu zinātnei, plāns paredz, vienlaicīgi arī "apvienojot neefektīvos centrus, samazināt zinātnisko institūciju skaitu līdz 15". "Zinātniskā institūcija" ir ļoti izplūdis apzīmējums, un gribētos arī saprast, kā radies skaits tieši piecpadsmit. Ņemot vērā t.s. mazo skolu (plānā ar tādām tiek apzīmētas skolas ar 50–100 bērniem) nozīmi vietējo kopienu dzīvē, var saprast plānā lasāmo vēlmi "aicināt" konkrētās pašvaldības, kopienas un skolas pašām izstrādāt "katras skolas specifikai tālākas attīstības plānu", tomēr būtu jāsaprot, kas ar šiem plāniem notiks tālāk un kas būs kritēriji to atzīšanai par derīgiem vai nederīgiem.

Rezumējot: plāns ir jēdzīgs, un, no nedaudz ciniskā viedokļa raugoties, tieši tādēļ tuvākās nedēļas laikā sāksies tas interesantākais. Proti, mēs redzēsim, vai koalīcijas veidošanas sarunās iesaistīto grupu (piedodiet, bet neredzu jēgu lietot vārdkopu "politiska partija"…) ambīcijas jau konkrētu posteņu sadalē neatstās šīs trīspadsmit lappuses plāna statusā.





[1] The Economist, 2018. gada 10. novembris, 24.lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!