Kadrs no Lailas Pakalniņas dokumentālās filmas "Skurstenis"
 
Recenzija
17.02.2014

Visi reiz esam bijuši bērni

Komentē
1

Aptuveni pirms nedēļas kinoteātrī "Splendid Palace" notika Lailas Pakalniņas jaunākās dokumentālās filmas "Skurstenis" pirmizrāde (pasaules pirmizrāde notika pērn, 16. novembrī, Romas Starptautiskajā kino festivālā.

Tas ir nepilnu stundu garš latviešu "poētiskā dokumentālā kino" garā ieturēts vēstījums par septiņām kaut kur Latvijas mežu vidū palikušā pēcrūpnieciskā ciematā mītošām dažādu vecumu meitenēm. "Poētisko dokumentālo kino" šeit nepiesaucu kā kaut kādu vērtējumu, tā vienkārši ir fakta konstatācija, jo konkrētā filma – lai arī veidota šajā tradīcijā – tāpēc vien nekļūst ne labāka, ne sliktāka. Es "Skursteni" noteikti ievietotu sava iztēlotā Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu saraksta augšgalā – līdzās pirms vairākiem gadiem tapušajai "Leiputrijai".

Filma ir "par bērniem", un tas uzreiz varētu radīt aizdomas par kaut kādu krāpšanos, kurā būtu jāsastopas priekšstatam, ka bērni un dzīvnieki jau aizkustina gandrīz ikvienu, un vienkāršajai patiesībai, ka bērni līdzās savvaļas dzīvniekiem, iespējams, ir vienas no visgrūtāk filmējamajām dzīvajām būtnēm. Visgrūtāk tādā nozīmē, ka pieaugušais ar savu šķietami bezkaislīgo skatienu vai filmēšanas grupu nespēj tā vienkārši un nepamanīts iejukt bērnu pūlī. Jā, un tad vēl, protams, jāņem vērā pati fundamentālākā ar bērnu atainošanu saistītā problēma, proti – fakts, ka mēs visi reiz esam bijuši bērni, un tikai tāpēc mums var rasties priekšstats, ka mēs "saprotam" arī tos bērnus, kurus esam radījuši paši vai pamanām trokšņaini klaigājam un tekalējam apkārt kā ar mums tieši nesaistītas dzīvības formas.

Salīdzinājums ar dzīvnieku pasauli nav vingrinājums bērnu nīšanā. Tas ir pirmās asociācijas, kas nāk prātā, vērojot skaistos un vērīgos operatora Ulda Janča kadrus, kuros tad arī notiek kāda maza daļa no šo meiteņu bērnības. Filmētāji no bērniem nav slēpušies, taču nav arī bāzušies virsū, un līdz ar to pat ainas, kurās kāds no varoņiem kamerai pievērš uzmanību, nešķiet filmā nekritiski iemontēts brāķis, bet gan līdzvērtīga saspēle – tāpat kā vienai no meitenēm rotaļājoties ar zirnekli. To, ka viņas ir pavisam septiņas, izlasīju filmas anotācijā, jo, godīgi sakot, tam ir maza nozīme – viņas netiek nosauktas vārdos, par katru no viņām mēs vispār neko "neuzzinām" (filmā nav skaidrojoša teksta), un tikai laika gaitā izdodas pamanīt, ka dažas varētu būt māsas, viens no retajiem filmā redzamajiem pieaugušajiem varētu būt kādas opis u.tml.

Viena no epizodēm, kam īpaši pievērsu uzmanību filmas skatīšanās brīdī un ko nespēju aizmirst vēl tagad, ir ainiņa pie sarūsējušiem, ar stiepli aizsietiem vārtiem. Noprotams, ka dažām no meitenēm tā ir īpaša vieta – uzreiz atcerējos, ka bērnībā šādu īpašo vietu bija visai daudz un mēs pat no pusvārda sapratām, uz kuru no tām katrreiz grasāmies doties. Interesanti, ka tagad, no pieaugušā puses raugoties, šajās vietās nekā ļoti īpaša varēja nebūt vispār – koks par tādu varēja kļūt vienīgi tāpēc, ka tajā bija ērti uzrāpties, betona caurteka varēja būt īpaša tikai tāpēc, ka tur neviens pieaugušais mūs nemeklēja, bet peļķe varēja būt īpaša tāpēc, ka pēc lietus izveidojās vienā un tajā pašā vietā. Cik nu redzams filmā, vārti ir īpaši ar to, ka pa to stieņiem var kāpelēt, bet uz betona stabiem – sēdēt. Kāpelēšana ir nākamā šajā ainiņā ietvertā tēma – spilgtākā tās ilustrācija ir kāja, kuru bērns cenšas pacelt bezmaz vai augstāk par savu galvu, jo tieši tik augstu ir nākamais vārtu spraislis un atspēriena punkts. Kāja ir basa, vārtu stieņu krāsa ir nolupusi, metāls ir sarūsējis, un arī šajā savienojumā ir kaut kas no visu turpmāko mūžu dziļi atmiņā palikušajām bērnības izjūtām. Pie šīm izjūtām pieder arī tas, ka nekas tāds īpašs jau pie šiem vārtiem nenotiek. Ja tu esi ticis līdz augšai, tu apsēdies staba galā un vienkārši sēdi. Tāpat tu varētu sēdēt koka zarā vai gulēt zālē – līdz brīdim, kad sagribēsies ēst vai mamma sauks mājās, taču šādu ainu filmā nav.

Tomēr, lai gan šādā sajūtu līmenī filma trāpīgi uzrunā droši vien gandrīz ikvienu nu jau pieaugušu bērnu, tā var sākt mocīt arī ar mulsinošiem jautājumiem. Dažs skatītājs bija pievērsis uzmanību tam, ka nevienā mirklī filmā redzamās meitenes neiesaistās kaut jelkādās kopīgās rotaļās vai spēlēs – vienalga, vai tā būtu spēlēšana veikalos, ārstos vai sunīšos, vai tas būtu kariņš vai štābiņa ierīkošana pieaugušajiem nezināmā vietā.

Var jau būt, ka tāds bijis filmas veidotāju apzināts vai neapzināts lēmums – par spēlēm, ja tādas arī notikušas, nelikties ne zinis, tomēr būtu grūti iztēloties, ka tā ir tiesa. Drīzāk ir tā, ka mūsu – skatītāju – bērnība vairs nepavisam nelīdzinās tai bērnībai, kuru mums būtu tik liela vēlēšanās vēlreiz ieraudzīt arī uz kino ekrāna. Pat ja kaut kādi ārēji atribūti brīnumainā kārtā šajās bērnībās vēl ar vien sakrīt.

Nesen žurnālā "National Geographic" publicētā rakstā par Amazones mežos rezervātā dzīvojošu indiāņu cilti tā autors nevarēja vien beigt apbrīnot to, ka cilts bērni – reizēm pat tikai četrus piecus gadus veci – cauru dienu bez pieaugušo uzraudzības var dauzīties pa džungļiem un pat vārda tiešā nozīmē staigāt gar klinšu bezdibeņa malu.

Pieaugušo rūpes un uzraudzība "attīstītajās zemēs", pie kurām mums labpatīk pieskaitīt arī sevi, ir pamatīgi izmanījusi bērnu dienaskārtību. Skolu pulciņi, organizētas izklaides, vasaras nometnes, bailes par higiēnas normām un drošību, pat likuma normas – tas viss faktiski ir pilnībā iznīdējis, piemēram, tādu parādību kā kaimiņu bērnu rotaļas pilsētu māju pagalmos. Bērndārznieks, kas kritis un sasitis degunu, tagad ir pelnījis kļūt par nacionālo ziņu portālu pirmās lapas varoni, bet bērnu banda (kaut kā nu jau šāds apzīmējums vairs nepavisam nešķiet nevainīgi romantisks un neizbēgams bērnības veidojums), kas nolemj ar kādu nedraudzēties, kā izrādās, patiesībā nodarbojas ar mobingu.

Visai šai drošībai un apdomībai ir sava cena. Lailas Pakalniņas filmā var mēģināt saskatīt un uztaustīt savas bērnības atskaņas, taču, iespējams, vienīgā patiesā līdzība ir pieaugušo aizņemtībā ar savām lietām un klātbūtnes trūkumā. Taču ar to vien, kā šķiet, ir par maz, lai bērns pamazām vien kļūtu… es jau grasījos uzrakstīt "par cilvēku", taču sapratu, ka to varētu pārprast, tāpēc teikšu pieklājīgāk – par pieaugušo. Ar bērnības sekām un daudzām tajā laikā apgūtām vai apjaustām prasmēm pieaugušie spiesti iztikt visu atlikušo mūžu – un vispirms jau ar iemaņām būt vai nebūt vieniem.

Ar apģērbu gan, kā redzams filmā, bērniem un viņu vecākiem ir drusku vieglāk nekā agrākajām paaudzēm – kaut kas jauns un krāsains no humānās palīdzības krājumiem mugurā var būt katru dienu. Vienīgi nevar saprast to, kāpēc viņi sarunājoties kliedz arvien skaļāk un skaļāk.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!