Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Grāmatas
09.10.2019

Visi cilvēki ir brāļi, n*ģeri un bērni

Komentē
2
Saglabā

Par Ilmāra Šlāpina dzejas krājumu "Es nemāku, komatus: dzejoļi grūti audzinātiem bērniem" ("Neputns", 2019).

1. Šokējoša sastapšanās

Tiklīdz uzzināju, ka Ilmāram Šlāpinam iznākusi jauna grāmata "Es nemāku, komatus: dzejoļi grūti audzinātiem bērniem", tūlīt pat gribēju to redzēt un izlasīt, jo Šlāpins ir foršs rakstnieks, Aleksejs Muraško – viens no labākajiem grāmatu dizaineriem un Latvijas grāmatu mākslā pašlaik notiek ļoti interesantas lietas. Līdz šim viss, kas nācis no Šlāpina, – dzeja, anekdotes, publicistika, runas, sarunas, mūzika un brokastu fotogrāfijas – man šķitis dažādās proporcijās gudrs, asprātīgs, trāpīgs, ticams, saviļņojošs, progresīvs un gaumīgs (izņemot mūziklu "Drakula", bet tā jau nu nebija gluži Šlāpina vaina!). Taču, lasot "Es nemāku, komatus", mans ģīmis ar katru lapu izstiepās arvien garāks, par spīti tam, ka pantiem joprojām nav nekādas vainas, grāmatas dizains ir patiešām kvalitatīvs un Kristīnes Martinovas ilustrācijas – pacilājoši šausminošas un depresīvi jautras. Bet stāstīšu visu pēc kārtas.

2. Šlāpins kā dzejnieks

Šlāpina pirmais dzejas krājums "Karmabandha" (2007) ir pratis novecot lieliski. Grāmata pašlaik, iespējams, ir vēl aktuālāka vai lasītājam labāk uzverama nekā brīdī, kad tā tika izdota. Šķiet, tagad pat lielākā mērā nekā tālajā 2007. gadā tiek cienīta vienkāršība, vaļsirdība, autentiskums, neprasot, lai dzejnieks demonstrē virtuozu darbu ar valodu, ar kultūrvēsturiskām atsaucēm iztapsētu intertekstualitāti un jumtu raujošu oriģinalitāti, kas lasītājā iedzītu respektu un liktu saprast, ka dzejnieku un vienkāršo cilvēku tomēr šķir vismaz tik liels attālums kā no Rīgas līdz Liepājai. Nosaukums "Karmabandha" rada iespaidu, ka grāmatā būs atrodami vingrinājumi budisma filosofijā, tomēr tā nav. "Karmabandha" ir veltīta galvenokārt Šlāpina attiecībām ar sievietēm un diezgan kristīgu Dievu. Tā uzrakstīta ar atskaņām, raiti un gaiši, arī brīžos, kad tiek runāts par skumjām lietām; tajā netrūkst dzejoļu, kurus viens otram var sūtīt mīlētāji, un aforismu, kurus vientuļiem cilvēkiem publicēt sociālajos tīklos:

"pasaule ir obligāti maksas kursi
vienvirziena mīlestības alpīnismā";

"gribēju pateikt, ka dzīve ir migla
nāve ir mašīna slapja un žigla";

"gribu būt tēja
papīra blūzītē" [1]

un tādā garā.

Paradoksu cienītāji varētu novērtēt faktu, ka "Karmabandhā" Šlāpins nelieto komatus, savukārt grāmatā "Es nemāku, komatus" – lieto, turklāt pavisam pareizi.

3. Pāradresācija, rizoma

Neizbēgami, lasot grāmatas, mūs ietekmē "priekšizpratne" – dažādi priekšstati un gaidas, kas saistītas ar konkrēto autoru, žanru vai tēmu. Lasot "Es nemāku, komatus", šo iepriekšējo zināšanu un jaunās informācijas mijiedarbību un konfliktu pieredzēju kaut kā īpaši burtiski. Sīkums, bet fakts, kas uzsāk pāradresāciju ķēdi, – grāmatas nosaukums "Es nemāku, komatus" rada vēlēšanos noskaidrot, kāds grāmatai būs sakars ar grupas "Singapūras satīns" pazīstamo dziesmu ar tādu pašu nosaukumu. Izrādās – nav nekāda sakara; kā vēlāk uzzinu no intervijas ar Šlāpinu, šo frāzi viņš savulaik izlasījis uz elektrības sadales skapja, tobrīd neko nezinot par dziesmu. [2] Šķirot grāmatas lapas, lasītāja gaidas vairākas reizes tiek atzītas par spēkā neesošām, un nākas no jauna pārformulēt, ar kāda veida dzejoļiem šeit ir darīšana.

Klausoties jau pieminēto interviju, uzzinu, ka tieši tāda bijusi autora iecere – "samulsināt lasītājam prātu". Dzejoļu stilistika, ritms un atskaņas "atgādina bērnu dzeju, bet tā nav bērnu dzeja". Grāmatas iekārtojums, ilustrācijas un teksts rada kontrastu un neļauj lasītājam ērti palikt pie kāda viena priekšstata par teksta žanru, mērķauditoriju, noskaņu. Jāpiekrīt Šlāpinam: ja lasītāja mulsināšana bijusi mērķis, tad to patiešām izdevies veiksmīgi sasniegt. Manā prātā grāmata tāda arī paliek –  līdz galam nesamaisījusies un neintegrējusies, ar asiem stūriem. Mākslas darbs, kas sastāv no diskrētiem objektiem, kuru apvienošana vienā mākslas darbā ir loģiska, bet ne organiska.

4. Konteksts

Tātad "Es nemāku, komatus" virspusēji izskatās pēc bērnu grāmatas, bet ir kaut kas cits. Šajā ziņā grāmata nav uzskatāma par izlēcēju – bērnu un pieaugušo literatūras robežu izpludināšana mums pazīstama, no vienas puses – kā plašāka populāra tendence mūsdienu bērnu literatūrā, no otras puses – kā primitīvisma un naivisma izpausmes pieaugušo darbos.

Veidojoties jauniem liberāliem un progresīviem priekšstatiem par attiecībām ģimenē un jauniem bērnu audzināšanas modeļiem, bērnu literatūrā ienākušas grāmatas, kas apraksta dzīvi tādu, "kāda tā ir" – dzīvi, kurā ir slimības un nāve, pazemojums, nabadzība, dzērāji, netīrumi, kakas, cilvēka ķermenis ar visu, kas pie tā pieder, slikti vecāki, vecāki, kuri cenšas, bet dažkārt netiek galā, ir vāji un kļūdās. Progresīvas bērnu grāmatas klausītājs un lasītājs netiek uzskatīts par muļķīti, kurš jāizklaidē ar stāstiem par antropomorfiem dzīvnieciņiem vai automašīnām, kas meklē draugus vai pazudušas zeķes; bērna emocionālā pasaule un domāšana tiek uztverta kā sarežģīta, gatava sastapties ar pieaugušo pasaules konfliktiem.

Šim virzienam tādā vai citādā veidā piederīga ir, piemēram, Pētera Sautera "Bērnu grāmata" (tulk. latv. val. 2007. g.), Andrusa Kivirehka "Kaka un pavasaris" (tulk. latv. val. 2012. g.), Māra Runguļa garstāsts "Nekrietnais Alfrēds" (2012), Ingas Gailes dzejas krājums "Vai otrā grupa mani dzird?" (2014) un Kārļa Vērdiņa dzejas krājums "Tētis" (2016). Retrospektīvi lūkojoties, bērnu jūtas saudzējošas cenzūras līdz galam neizrediģētu pasaules attēlojumu arvien vairāk pamanām arī literatūras vēsturē – sākot no Annas Brigaderes līdz Andras Neiburgas "Stāstam par Tilli un Suņu vīru", tomēr, šķiet, nekad agrāk pieaugušo cilvēku rīcības kritika un atklāta runāšana par neērtiem bērnu un pieaugušo dzīves aspektiem nav bijusi tik centrāls bērnu literatūras elements, kā tas ir pašlaik.

Bērnu literatūras naivais un atmaskojošais skatiens, īsā un vienkāršā forma autoram var būt parocīga, tā ļauj runāt par personisko bērnības pieredzi, komentēt aktuālas sociālās problēmas un veidot darbus, kas reflektē par ģimeni, bērnību, attiecībām, attieksmi pret bērniem. Tā, piemēram, Gailes krājums "Vai otrā grupa mani dzird?" man šķiet izteikti konceptuāls darbs – ne vien bērnu grāmata ar krāsošanas darbiņiem, bet arī manifests, kurš vairāk veltīts kliedzošām audzinātājām un nogurušām mammām nekā bērniem. Savukārt Kārļa Vērdiņa grāmatas "Tētis" dzejoļiem vecuma ierobežojumi nav nosakāmi vispār; to komiskā intonācija, stils un tematika turklāt atgādina rafinēti vientiesīgos dzejoļus, kurus sastopam arī Vērdiņa pieaugušajiem lasītājiem domātajās grāmatās. Tie nereti vēsta par pieaugušajiem – bērniem, kas tūlīt būs veci, bet par pieaugušiem tā arī nekļūs. Šlāpina vārdiem sakot – "patiesībā jau nav nekādu bērnu" [3], ir tikai cilvēki.

5. Rekontekstualizācija

Būtiski piebilst, ka grāmatu "Es nemāku, komatus" ar bērnu literatūras tradīciju saista ne vien stilistiska līdzība, bet arī fakts, ka šie dzejoļi fiziski piedalījušies bērnu literatūrā. Piemēram, "Es nemāku, komatus", "Valsts ir darbības vārds" un "Žēlabu dziesmiņa" bijuši publicēti bērnu dzejas gadagrāmatā "Garā pupa" (2017, 2018). Savukārt dzejolis "Par sunīti" pat parādījies izdevniecības "Liels un mazs" sērijā "Bikibuks" (2016). Šlāpina "Bikibuka" Nr. 90 māksliniecisko interpretāciju veidojusi Dārta Stafecka. Interesanti, ka dzejoļa liriskais varonis tur tēlots nevis kā puika, bet kā bārdains vīrietis – vēl viena norāde uz it kā bērniem domātā dzejoļa vispārinājuma potenciālu. Sunītis šeit simbolizē vēlmi, kuras dēļ cilvēks būtu ar mieru pat pārkāpt likumu un beigu beigās – mirt.

Šlāpina jaunā grāmata no raibās progresīvo bērnu grāmatu kompānijas atšķiras vispirms ar teksta tiešo kontekstu jeb materiālu, kurā teksts tagad ir iegults. Ja sunīša dzejoli "Bikibukā" vai Gailes un Vērdiņa bērnu dzejoļus ieskauj krāsainas, bērnišķīgas ilustrācijas, tad "Es nemāku, komatus" stingri ieturēta melnbaltos un tumši brūnos toņos; Kristīnes Martinovas zīmējumi ir maziem bērniem nerādāmi, tie simboliski un ironiski atsaucas uz kailumu, ciešanām, vardarbību pret citu, vardarbību pret sevi.

Lai cik drosmīgas un revolucionāras būtu progresīvās un liberālās bērnu grāmatas, tās tomēr nekad neiziet no bērniem drošās zonas. Apziņa, ka, lasot "Es nemāku, komatus", tu, izrādās, nemaz vairs neesi šajā zonā, ir neomulīgs pārdzīvojums. Pēkšņi saproti, ka šajā grāmatā ar tās varoņiem un tevi pašu var notikt jebkas.

6. Bīstamās idejas

"Es nemāku, komatus" vēstījums ir tuvs tēmām, kuras savā bērniem un pieaugušajiem domātajā dzejā risinājuši Vērdiņš un Gaile – šis tas no atklātas, lai arī zināmā mērā saprotošas pieaugušo kritikas (mamma, kas pārāk ilgi ar draudzenēm dzer vīnu dzejolī "Mamma kafejnīcā"), nedaudz ironijas par to, ka mums neizdodas atbilst sabiedrības un otra cilvēka normām ("Es nemāku, komatus"), laba deva sistēmiskas sociālas netaisnības un vardarbības kritikas ("Mana mamma vakaros raud", "Tikumiskās attīstības pasniedzējam", "Šis zēns ir zils" u. c.). Būtu aplam sacīt, ka visiem Šlāpina krājuma dzejoļiem raksturīga politiska orientācija (piemēram, ko gan politisku varētu piesiet tādiem tekstiem kā "Mana mīlestība ir koks" vai "Par sunīti"), taču tekstu lasīšanas procesā noteikti izveidojas zināmas politiski kreisas nogulsnes. Viens no iemesliem ir fakts, ka dzejoļi, kas ir klasiski kreisi un problematizē varmācību pret bērniem, sievieti un homoseksuālu cilvēku, ir īpaši spilgti. Otrs – ja šie dzejoļi kaut nedaudz vēl ir bērnu dzejoļi – savas nekonvencionalitātes dēļ tie varētu tikt pieņemti un novērtēti drīzāk kreisā, nevis konservatīvā ģimenē, tai skaitā dzejolis par sunīti un citi nepolitiskie teksti. Trešais – arī tad, ja dzejolis ir apolitisks, politiku lappusē mēdz ieviest feministiska Martinovas ilustrācija.

Tas, ka, lasot Šlāpina sociāli angažēto dzeju, man nepārtraukti jāatceras Gaile, nav nejauši – tieši Gailes #esarī un feministiskie dzejoļi pirmo reizi lika sākt domāt par kreisām idejām mūsdienu literatūrā. Vairs nevaru atrast to sarunu, bet palicis atmiņā, ka Gailes dzejas sakarā kāds interneta komentētājs rakstīja kaut ko apmēram tādu – nebūtu domājis, ka atkal būs cieņā lozungu dzeja. Kāds tur brīnums – dzīvā atmiņā mums joprojām padomju dzejas mantojums, kas izveidojis nesaraujami ciešu asociāciju starp aicinājumu cīnīties par gaišāku nākotni un noziedzīgas tirānijas cildinājumu. Taču, ja nebūtu šīs asociācijas – varbūt sociāli angažētai (plakātiskai, "lozungu") mākslai nebūtu nekādas vainas? Kas tur slikts, ja māksla iestājas pret nežēlību, ekspluatāciju, nebrīvību, divkosību?

Šī saruna, protams, ir pārāk garlaicīga, lai to šeit risinātu. Varam vienīgi piebilst, ka, šķiet, dzeja nemīl pārāk skaidri definētas idejas – tā pārvēršas vispirms par prozu, tad par publicistiku. Arī Šlāpina kreisā dzeja vietām balansē uz šīs robežas. Turklāt, kamēr tā ir "bērnu dzeja", prāts to apstrādā kā pietiekami sarežģītu un dziļu, savukārt kā "pieaugušo dzeja" tā kļūst vai nu plikāka, vai trakāka atkarībā no tā, kā uz to paskatās.

"Lasītāja prāta mulsināšanas" stratēģija noteikti uz mani iedarbojas, lasot, piemēram, dzejoli par homoseksuāla zēna dzīvi un nāvi "Šis zēns ir zils", jo, no vienas puses, dzejolis ir tiešām labi izdevies – tā ir neliela poēma, kurā, veidojot tēlus, ļoti atjautīgi tiek apspēlētas vārda "zils" nozīmes un situācijas, kurās kaut kas mēdz būt zils, un galu galā kā lasītājai man kļūst no sirds žēl šī zilā zēna. Tomēr vienlaikus es domāju par to, ka šo dzejoli nav piedienīgi tikai baudīt kā foršu lietiņu, bet tāds tas paliks – tas manī neko neizmainīs – nemainīs manas domas un jūtas, nepamudinās uz rīcību. Un es zinu, ka, lasot dzejoli Nr. 3 kreiso dzejoļu katalogā, es jau domāšu par to, cik tas izklausās konstruēti un pārspīlēti, ka tā ir ciešanu apropriācija vai cīņa pret izdomātiem, vienkāršotiem pretiniekiem.

7. No otras puses

Es neesmu vienīgais cilvēks, kas to lasīs.

8. Nobeigumā

Tas nav viss, ko par šo grāmatu varētu pateikt.

 

[1] Šlāpins, Ilmārs. Karmabandha. Literatūras un filosofijas portāls 1/4 Satori, 2007.

[2] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/slapins-dzejas-krajuma-es-nemaku-komatus-runa-par-to-ka-ir-nesaprast.a331547/

[3] https://www.delfi.lv/kultura/news/books/izdots-ilmara-slapina-dzejolu-krajums-es-nemaku-komatus.d?id=51446773

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!