Ar bērniem
23.01.2015

Visgarākā un gudrākā no pupām

Komentē
0

Par dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa"

Izdevējs: biedrība "Ascendum", 2014

2014. gadā pēc daudzu gadu pārtraukuma, Ineses Zanderes sastādīta, iznākusi dzejas gadagrāmata bērniem "Garā pupa". Pirmais krājums nāca klajā 1983. gadā, kad tas tika veidots kā ikgadējā izdevuma "Dzejas diena" jaunākā māsa ("ja pieaugušajiem ir, tad kāpēc lai tāds nebūtu bērniem?") un tika nodēvēts par "bērnu dzejas dienu". Tāpat kā gadagrāmata "Dzejas diena", arī "Garā pupa" pēc 1990. gada tikusi izdota ar pārtraukumiem. Šobrīd pēdējais "Dzejas dienas" sējums datēts ar 2004. gadu, savukārt iepriekšējā "Garā pupa" iznākusi vēl tālajā 1998. gadā, kad tās sastādītājs Uldis Auseklis oficiāli paziņoja, ka šis krājums ir pēdējais, kas top ar viņa gādību.

Dažādi regulāri ilgākā laika periodā iznākoši izdevumi vienmēr ir interesanti kā vēsturisku procesu un pārmaiņu liecības. Secīgi pārskatot "Garās pupas" grāmatas, ir iespēja fiksēt ne vien mainīgās un nemainīgās lietas bērnu dzejas un ilustrāciju modē, bet arī pašā attieksmē pret bērniem. Tā kā pārrāvums starp iepriekšējo un jaunāko krājumu ir sevišķi liels, lecot no 1998. uz 2014. gadu, jūtamies kā mazu gabaliņu pavizināti laika mašīnā. It kā apmēram tas pats, kas iepriekš, tomēr pavisam citādi, jo gadu laikā ir mainījusies ne vien "Garā pupa", bet arī pasaule un grāmatu vieta tajā.

Runājot par uzskatāmām lietām, interesanti, ka jaunajā "Pupā" nav bērnu grāmatām tik raksturīgo daudzo ilustrāciju vai, precīzāk, nav konkrētu dzejoļu saturu ilustrējošu zīmējumu, kā tas bijis arī vairumā iepriekšējo krājumu (viens no interesantiem izņēmumiem bija 1991. g. izdevums, kurā blakus dzejoļiem bija publicēta vēsturisku darbu kolekcija – Niklāva Strunkes krāšņās un emocionālās ilustrācijas Kārļa Skalbes pasakām). 2014. gada gadagrāmatas mākslinieks ir Mārtiņš Zutis, ko bērnu grāmatu lasītāji pagājušajā gadā iepazina kā spilgtu un ekstravagantu Lēlo Tungalas dzejas krājuma "Daudzpusīgais ronis" ilustratoru. Jaunajā "Garajā pupā" atrodam filigrānu (un tikai trīskrāsainu) nodaļu nosaukumu noformējumu un divu rakstnieku (Viļa Plūdoņa un Jāņa Baltvilka) portretus, kas gluži kā 16. gadsimta mākslinieka Džuzepes Arčimboldo slavenie no augļiem, putniem, zivīm un priekšmetiem konstruētie personāži veidoti no lapām, dzīvniekiem, zvaigznēm un tamlīdzīgām lietām. Šeit būtu jājautā grāmatas veidotājiem, vai jau sākotnēji bija iecerēts, ka ilustrācijas būs smalkas, bet ļoti minimālas? Piemēram, ka būs tikai divu autoru portreti, nevis plašāka galerija? Kādā no iepriekšējiem krājumiem ilustrāciju bija maz, savukārt bija atrodamas visu autoru fotogrāfijas, kas konkrētajā izpildījumā padarīja grāmatu līdzīgu partijas brošūrai; salīdzinājumā ar šo pieeju Zuša portreti, protams, ir milzīga mākslinieciska veiksme.

Mākslinieka Mārtiņa Zuša ilustrācijas 

Jānis Baltvilks (attēlā pa kreisi) un Vilis Plūdons (attēlā pa labi)

Ņemot vērā to, ka vairumā mūsdienu bērnu dzejas grāmatu teksts ir burtiski iegremdēts vizuālu tēlu jūrā, ilustrāciju neesamība pati par sevi šķiet ievērības cienīga. "Garā pupa" jau no paša sākuma pozicionēta nevis kā grāmata, kas domāta vecākiem, skolotājiem vai literatūrzinātniekiem, bet tieši kā lasāmviela bērniem. Nezinot, ko domāja 2014. gada grāmatas veidotāji, varam tikai prātot par to, ka apzināta izvairīšanās no attēla dominēšanas šāda veida grāmatā tomēr uzskatāma par gluži pamatotu un godīgu.

Pirmkārt, uz vizuāli piesātinātā (varbūt reizēm pat pārsātinātā) bērnu grāmatniecības fona askētiski noformēta grāmata kļūst par akcentu un ļauj spilgtāk runāt gan nedaudzajiem vizuālajiem tēliem, gan tekstam pašam. Otrkārt, bērnu dzejas lasīšana vai mācīšanās no galvas tomēr bieži ir pieaugušajiem un bērniem kopā darāma lieta, tāpēc ir vērts veidot tādas grāmatas, kas būtu pēc iespējas interesantas arī pieaugušajiem, nemēģinot visu gan vizuāli, gan saturiski pārtulkot sevišķā bērnu domāšanas valodā.

"Garās pupas" vēsturē bērnu grāmatu auditorijas hibrīdais raksturs nojaušams vēl izteiktāk nekā viena autora krājumos. Dažas no gadagrāmatām tiek iesāktas ar ievadvārdiem, un to retorika it kā ir orientēta uz bērniem, tajā pašā laikā saturs visdrīzāk ir uztverams un saistošs vienīgi pieaugušajiem. Jaunā "Garā pupa" gan nesākas ar filozofisku ievadu, taču krājuma pirmais dzejolis – Ulda Ausekļa "Vārds un garā pupa" – eleganti un kodolīgi izsaka domas, kas varētu izskanēt ievadā ("pa garo pupu vārds / kāpj / tur augšā mākonī / vienai zvaigznei sāp..", 11. lpp. [1]). Pa pusei bērniem vai pusaudžiem, pa pusei sev adresētas pārdomas ievada grāmatas otro nodaļu ("Mantojums") – Laima Kota esejā reflektē par to, ka, cienot tradīcijas, ļoti būtiski ir atrast pašam savu ceļu.

Patiesībā ne vien pirmais dzejolis un Kotas eseja, bet arī viss krājums kopumā šķiet tāds, ko varētu nosaukt par pašreflektīvu. Tas ir, ar visu savu uzbūvi un saturu tas reflektē par to, kas ir bērnu dzeja, kādas ir tās iespējas un lomas, kā tā mainījusies laika gaitā. Pašrefleksijas pirmā pazīme ir racionālas kārtības ieviešana. Bērniem domātās tautasdziesmu vai dzejoļu izlasēs materiāls nereti grupēts tikai saturiski, pilnīgi ignorējot darba tapšanas laiku un kontekstu. "Garajās pupās" arī līdz šim dzejoļi grupēti nodaļās un šur tur "zinātniski" komentēti, taču jaunajā izdevumā tas, šķiet, darīts vēl rūpīgāk. Saldais ēdiens pieaugušam lasītājam ir, piemēram, divu 13 gadu vecu zēnu dzejas salīdzinājums: viens no viņiem rakstījis 1883., otrs – 2014. gadā. Neviens no šo jauno autoru dzejoļiem nebūtu ne uz pusi tik interesants, ja tie nebūtu apzināti nolikti blakus, katrs ar savu stāstu.

Jaunā "Garā pupa" ir arī ņēmusi vērā, ko kritiķi iepriekš rakstījuši par citām "Garajām pupām", un mēģinājusi novērst visas nepilnības, kā arī attīstīt līdz šim novārtā atstātus virzienus.

Piemēram, jau pēc pirmā krājuma iznākšanas Inta Čaklā raksta, ka "Pupas" dzejnieki ir pārsvarā liriķi, kamēr bērniem, lai arī ir vajadzīgi "pasaules tēlainu ieraudzījumu zibšņi", tomēr ne tik lielās devās. [2] Čaklā norāda, ka nepieciešama lielāka formu dažādība un visupirms jau episkas formas, kurās ir sižets un "spraigs varoņa piedzīvojumu gājiens". Jaunajā "Pupā" atrodam pasakas dzejā un pat lugu, nerunājot par lielu dažādību īso formu noskaņās un tematikā. Nodaļā "Ceļojums" atrodami tulkojumi no flāmu, holandiešu, poļu un somu valodas (to vidū Latvijas lasītāju mīlule Heli Lāksonena G. Godiņa tulkojumā). Krājumu papildina arī plaša bērnu rakstītās dzejas kopa, kurā var pasmelties labas idejas, kā rakstīt savu dzejoli, izmantojot gatavas formas.

Var droši apgalvot, ka Ingas Ābeles lugai "Burvju mežs" būs plašs praktisks pielietojums, jo vismaz reizi gadā visās skolās rodas nepieciešamība iestudēt kādu lugu vai uzvedumu. Viena no aktuālajām problēmām parasti ir tādas lugas atrašana, kurā ir pietiekami daudz personāžu, tādējādi Ābeles lugas Vāverīte, Rūķis, Zelta Stirna un Mednieks visdrīzāk kļūs par trīs Vāverēm, trīs Stirnām (lai slavētas mammu šūšanas prasmes), diviem Medniekiem utt. Luga ir iepriecinoši saturīga – nedaudzajās lappusēs paspēts runāt gan par pieaugšanu un iešanu vecāku pēdās, gan par dzīvnieku ētiku, gan orientēšanos mežā. Autorei varētu iebilst vienīgi par to, ka, iespējams, lugas varonis iecerēts kā bērnudārza vecuma bērns ("auklīte Gaida / mani no dārziņa mājās gaida", 173. lpp.): "Burvju meža" saturs un valoda noteikti ir pārāk sarežģīta bērnudārza uzvedumam.

Kritiķe Jolanta Mackova 1989. gada pārskatā par "Garajām pupām" rakstīja: "Katrs dzejnieks, kas raksta bērniem, izvēlas savu pozīciju – cits pietupstas, cits pastiepjas pirkstgalos, vēl cits varbūt lido pa mākoņiem vai karājas ar galvu uz leju. Un nav iespējams pateikt, kurš skatleņķis būtu labākais." [3] 2014. gada "Pupa" joprojām eksperimentē ar šiem skatleņķiem. Grūti pateikt, vai var sacīt, ka mūsdienās ir stipri vairāk to dzejoļu, kuros zūd robeža starp pieaugušo un bērnu dzeju, jo, lai arī intuitīvi šķiet, ka tā tas varētu būt (vismaz, ja salīdzina ar padomju perioda dzeju), – "Garajā pupā" ir tikai daži autori, kuru darbos šī tendence spilgti izpaužas. Viens no tiem ir Kārlis Vērdiņš, kura attiecības ar bērnu dzeju patiesībā sākas viņa humoristiskajā, pieaugušajiem paredzētajā dzejā, kas rakstīta apzināti infantilā stilā, tāpēc dažu labu emocionāli skaudru ainu zīmējošā Vērdiņa bērnu dzeja ir praktiski tāda pati, vienīgi tās galvenie varoņi ir dažus gadus jaunāki (skat. "Veļas diena", 53.–54. lpp.).

Līdzīgs piemērs ir divi krājumā atrodamie Ingas Gailes dzejoļi ("Vai otrā grupa mani dzird?" un "Darbi", 25.–29. lpp.). Gan formas, gan ideoloģijas ziņā tie līdzinās Gailes pieaugušo dzejai kopš krājuma "Migla". Tiek skaļi atmaskota vardarbība un apsūdzoši nosauktas vārdā sabiedrības (pieaugušo) uzspiestās normas un standarti, kuriem jāatbilst. Sev raksturīgajā manierē Gaile nevis vienkārši nekaitīgi pajoko par faktu, ka audzinātājas mēdz bļaut uz bērniem – kas mūsdienu bērnu literatūrā nebūtu nekas neparasts –, bet vienā mierā šķērso lasītāja komforta zonu, un beigās nevienam vairs smiekli nenāk. (14. lappusē Andris Akmentiņš līdzīgi kritizē kādu latviešu valodas skolotāju, taču šeit tas nav pašmērķis). Vēl pirms desmit gadiem šādu bērnu dzejoļu publicēšana drīzāk nebūtu iedomājama, un arī nākamgad tie noteikti netiks iekļauti 1.–4. klašu mācību grāmatās. Taču tādā pašreflektīvā krājumā kā "Garā pupa" tie mitinās blakus tradicionāliem dzejoļiem, kas, lai arī maigi un jokojot, māca bērniem rīkoties ētiski un pieklājīgi, neslinkot un tamlīdzīgi (skat. U. Ausekļa "Par lietām", 12. lpp., P. Zirnīša "Slaisti", 115. lpp.).

Komentētāji nereti kritizējuši bērnu dzejas tukšību – zooloģiskas, stereotipiskas variācijas, kurās "ne dzīvnieki, ne dzejnieki būtiski neatšķiras cits no cita un kuras diezin vai arī bērnam spēj dot kādu jaunatklāsmi". [4] Arī "Garajā pupā" ir dzejoļi, kuros nav nekādu kosmisku vai sabiedriski nozīmīgu atziņu, tomēr krājuma dažādība kopumā ir tik liela, ka nekas neduras acīs kā bezjēdzīgs un stereotipisks. Neapšaubāmi, visai bērnu dzejai nemaz nav jābūt saturiski piesātinātai – "vairāk nekā košļenes" mums nepieciešami ir arī skaitāmpanti, vārdu spēles un dažnedažādas smieklīgas blēņas. I. Čaklā savulaik rakstīja, ka galvenais ir – lai dzejnieks raksta to, kas viņam pašam šķiet interesants, lai pats notic sava dzejoļa emocijai, nevis pašmērķīgi mēģina imitēt kādu apšaubāmu bērna domāšanu un bērna valodu. [5] Gribētos kritiķei pilnīgi piekrist. Vienīgi šķiet, ka mūsdienu kultūrā diezgan izteikti līdzās pastāv dažādi domāšanas veidi, dažādas humora izjūtas un izpratnes par skaisto, tāpēc dažādām lasītāju grupām pašmērķīgi, muļķīgi vai pat kaitīgi šķitīs atšķirīgi dzejoļi. Vēl jo vairāk – kas vieniem šķitīs vislabākais, citiem būs vissliktākais. Jaunās "Garās pupas" pašreflektīvā, pētnieciskā pieeja, kas ņem vērā vēsturisko nosacītību un kontekstu, šķiet ļoti cerīgs risinājums, kā parādīt dažādo izpausmju un viedokļu spektru.

Un, visbeidzot, kur gan vēl citur, ja ne "Garajā pupā", ielūgt tādus dzejniekus, kas paši no brīva prāta dzejoļus bērniem nemūžam neuzrakstītu? Tā kā šādu kadru Latvijas dzejas telpā vēl ir ļoti daudz, cerams, "Pupai" par materiāla trūkumu tuvākajos gados nebūs jāžēlojas.

Atsauces:

[1] Šeit un turpmāk: "Garā Pupa". Ascendum, 2014.

[2] Čaklā, I. "Lai tā auga, lai kuploja". Literatūra un Māksla. 1983. gada 9. decembris, 7. lpp.

[3] Mackova, J. "Debesu trepes". Jaunās Grāmatas. 1989. g., Nr. 9, 18.–19. lpp.

[4] Turpat.

[5] Čaklā, I. Turpat.

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!