Par vairākām izstādēm Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī
Laika prognozes tai nedēļas nogalei nebija diez ko spīdošas – gan radio, gan mobilās aplikācijas ziņoja, ka debesis nomāksies un līņāt sāks jau piektdien, un tādā pašā garā turpināsies arī visu sestdienu un svētdienu. Daudzus rīdziniekus tas gan neatturēja vai nu jau piektdienas vakarā, vai varbūt tikai svētdienas rītā pamest galvaspilsētu un pa nāvējošām autoavārijām kaisīto Tīnūžu šoseju traukties Daugavpils virzienā (ikreiz, pa šo autoceļu braucot, jāaizdomājas, ka varbūt tas vienkārši ir pārāk labs – pārāk gluds, pārāk taisns – un braucēju modrību iemidzina un viņus nāvē iegrūž daudzu uz Latvijas ceļiem ierastu šķēršļu un apgrūtinājumu trūkums). Laika prognoze nepiepildījās. Saule starp tumšzilām mākoņu sienām uzspīdēja jau piektdienas vakarā, bet sestdienas rīts Latgales pusē jau nāca ar koši zilām debesīm un baltām mākoņu gubām. Tomēr meteoroloģiskā prognoze vēl arvien bija gluži vai latviski pesimistiska – tas nekas, ka rīts bija saulains, tā brīdināja, jo ap pulksten 11.00 vai, vēlākais, 13.00 pilnīgi noteikti sākšot līt, turklāt līšot tieši tajās vietās, kuras atbraukušie no Rīgas grasījās doties aplūkot. Brīdī, kad šosejas remontdarbu dēļ braucēji kārtējo reizi bija iesprūduši garā automašīnu rindā pie pagaidu luksofora, pāri galvai savilkās arvien tumšāki mākoņi, bet pulkstenis jau rādīja pusdienu, šķita, ka pesimisms tomēr būs bijis pamatots. Taču tad ceļotāji šķērsoja kādreizējo Vitebskas guberņas jeb tagadējo Latvijas robežu, un Lietuvas pusē piepeši viss bija pavisam citādāk. Un nē, šoreiz runa nav par tur it kā labākiem ceļiem, sakoptākām sētām, izcirstākiem krūmiem (kaut kas no tā, protams, arī tur ir), bet gan par debesīm. Lietus pievilkušies mākoņi pašķīrās un saplīsa daudzos baltos un ātri skrienošos lēveros, bet debess zilums sabiezēja tik košs, ka, ja vien to ienāktu prātā fotografēt, ticamības labad būtu derējis pievienot mirkļbirku par to, ka nav izmantoti nekādi efekti vai filtri.
Savukārt Daugavpils debesis nākamajā dienā bija piesūkušas slapjas un nolaidušās pavisam zemu, varbūt pat vēl zemāk par viesnīcas "Latgola" augšstāva restorānu, kur sastapās vairāki no Rīgas atbraukušie un, protams, apsprieda tobrīd pasaulē pamanītāko no Daugavpils nākušo ziņu – stāstu par vīru, kuru bija sagūstījis agresīvs bebrs. Pelēkais debesu vāks drīz vien nāca pušu, sāka pamatīgi līt, un tas arī bija brīdis, kad visi devās uz pasākumu, kas bija patiesais atbraukšanas iemesls. 24. maijā notika Marka Rotko mākslas centra jaunās ekspozīcijas atklāšana. Bez dažiem "jauniem" paša Rotko audekliem, kas atvesti izstādīšanai iepriekš redzēto un tagad aizrotējušo vietā, centrā skatāmas vairākas, domājams, dažādām gaumēm tīkamas izstādes. Tur ir neliela, bet aizraujoša ekspozīcija, kas veltīta mūsu fotogrāfijas vecmeistaram Mārtiņam Bucleram un viņa 150 gadu jubilejai. Tur ir Daugavpils Pirmā starptautiskā fotogrāfijas simpozija dalībnieku darbu izstāde, tur ir Baņutas Ancānes portreti un Latgales mākslas izstāde "Untitled"; tur ir leļļu mākslinieces Olgas Rēlas "Baltais sapnis" un gleznotājas Barbaras Gailes "Debesis". Ar tik lielu vienkopus un vienlaikus notiekošu izstāžu skaitu, šķiet, Latvijā vēl var lepoties vienīgi mūsu Nacionālā bibliotēka.
Kopīgā izstāžu atklāšana ar diplomātu un vēl kaut kādu prominenču piedalīšanos bija ieplānota zem klajas debess, Rotko centra pagalmā. Minūtes piecas pirms sākuma sievietes balss no izstāžu telpās izvietotiem skaļruņiem visus mīļi aicināja doties ārā, taču atsaucīgo nebija pārāk daudz, jo lija vēl arvien diezgan pamatīgi. Debesjums, gaisa masas, atmosfēras frontes, vēja virzieni bezkaislīgi pluinīja un mērcēja cilvēciskos plānus un prognozes, uzskatāmi parādot dabā valdošo spēku samēru un lietu kārtību, jo ne jau kādam mākonim pēcāk paliks atmiņā 24. aprīlī bruģētā laukumiņā sapulcējies salijušu ļaužu bariņš, bet drīzāk kādam no viņiem šī vieta un laiks prātā paliks nesaraujami saistīti ar asām vēja brāzmām cietokšņa ēku starpā un pelēkiem lietus padebešiem. Vai varbūt ar kādām debesīm no Barbaras Gailes gleznu izstādes.
Aristofans ap 420. gadu pirms Kristus rakstīja, ka mākoņi ir dīkdieņa aizbildņi, taču to nemitīgā mainība, kustība un diženums ir mēdzis uzvedināt arī uz krietni vien nopietnākām pārdomām. Pie tādām, kā lasāms izstādes katalodziņā, nonākusi arī Barbara Gaile. Mēģinot dabā atrast ainu vai skatu, kas nebūtu mainījies, vienalga, vai uz to skatās pats pirmais cilvēks, kādi mūsu senu aizlaiku senči vai mūsdienu mierīgais iedzīvotājs, Gaile nonākusi pie debesīm. Atmetusi domu, ka tikpat nemainīga, kā uzskata japāņu fotogrāfs Hirosi Sugimoto, varētu būt arī jūra, Gaile raksta: "Noteikti gribu apgalvot, ka debesis ir tā aina vai skats, ko agrīnais cilvēks ir redzējis tādā pašā nemainīgā veidā, kā mēs tās šodien redzam." Te gan varētu māksliniecei iebilst, ka "agrīnajam cilvēkam" tomēr šis tas mūsu debesīs redzamais un šķietami labi zināmais – aiz lidmašīnām ievilktās kondensāta līnijas, industriālās darbības radītie mākslīgie mākoņi jeb "fumulus" – vēl nebija pazīstams, tomēr tas, manuprāt, nekā nesabojā Gailes projekta vērienu un vispārinājuma spēku.
Pretī debesu konstantumam jeb "mūžīgumam" viņa liek tajās redzamā nepārtraukto mainību un daudzveidību – klimata, gadalaiku, dabas katastrofu, vērotāja ģeogrāfiskās atrašanās vietas, atmosfēras piesārņojuma un citu faktoru nodrošināto neparedzamību. Šī pretrunīguma krustpunktā tiek novietots debesu novērotājs, un Gailes gleznās līdzīgi uz tām neskaitāmās kārtās klātajiem un noteiktā apgaismojumā perlamutraini vizošajiem krāsas slāņiem noslāņojas arī vērotāja interpretācijas par redzēto. Par šo interpretāciju rāmi māksliniece ir izraudzījusies piesaisti konkrētām vietām, un tas vēl vairāk uzsver šādas vērošanas cilvēcīgumu, subjektivitāti iepretī debesu bezkaislīgajam plašumam un ilgumam. Jo, domājams, ikvienam no mums reizēm ir pazibējis prātā, ka, lūk, piemēram, tādas debesis, kādas še tagad ir virs manas galvas Miķeļtornī, Venēcijā es nekad neesmu manījis – un kur nu vēl Indijā vai varbūt Lietuvā.
Barbara Gaile kopš Mākslas akadēmijas beigšanas neatlaidīgi ir darbojusies abstraktās glezniecības jomā, taču jaunajā izstādē skatāmās gleznas ar to konceptuālo ierāmējumu gribētos dēvēt par personiskām un, atvainojos, pat reālistiskām ainavām, lai arī pilnīgi abstraktām, un tā ir vēl viena "Debesīs" ieslēpta pretruna.
0