Vairumā gadījumu varas struktūra Latvijā tiek aprakstīta labākajās melnbaltā pasaules skatījuma tradīcijās. Ir politiķi, un esam "mēs", kuriem politiķi sagandē dzīvi. Savukārt visnotaļ nozīmīga struktūras sastāvdaļa – ierēdniecība – visbiežāk tiek pieminēta, piedodiet, otršķirīgās kategorijās: skaits un atalgojums. Toties faktiski nemaz netiek pārrunāts tas, kādu mēs (t.sk. pati ierēdniecība) redzam ierēdniecības saturu.
Tiešais iemesls tālākām pārdomām ir Labklājības ministrijas valsts sekretāres izteikumi LTV raidījumā "Sastrēgumstunda" aizvadītajā nedēļā. Komentējot strīdus par iespējamajām izmaiņām pensiju sistēmā, Ieva Jaunzeme izteicās, ka ierēdņi profesionāļi ir gatavi politiķiem piedāvāt aprēķinus dažādiem variantiem, tomēr pati izvēle starp variantiem ir politiķu izšķiršanās. Mazliet vulgarizējot – ierēdniecība nodarbojas ar "cipariem" un juridiskās atbilstības vērtēšanu, bet neizsakās par paša lēmuma saturu. Mazliet mulsinoša attieksme, lai gan uzreiz jāsaka, ka tas nav pārmetums konkrēti Jaunzemei vai kādam līdzīgi domājošam ierēdniecības pārstāvim, jo, kā jau minēju, ir zināms sajukums viedokļos par to, kas tad no ierēdniecības vispār tiek sagaidīts.
No vienas puses, pretrunas it kā nav. Ierēdniecība, atšķirībā no politiķiem, nav ievēlēta, līdz ar to tai nav pilnvaru "jaukties politikā". No otras puses, šāda distancēšanās rada jautājumus par ierēdniecības lomu. Ja uzsvars ir uz "apkalpojošo" funkciju, tad neviļus rodas jautājums, ar ko ierēdniecība 2015. gadā Latvijā atšķiras no valsts pārvaldes "profesionāļiem" kādā totalitārā iekārtā. Jo arī otrie taču tikai korekti "rēķina ciparus", ar kuriem rīkojas jau cita grupa varas struktūrā. Vai šāda "neitralitāte" patiesībā nav bīstama, jo piedalās politiskās elites savtīguma leģitimizācijā (kaut vai šķietamā)?
Ja pavisam rupji un tieši – cik ir bijuši gadījumi, kad ierēdniecība publiski protestē pret sabiedrības interesēm neatbilstošiem lēmumiem, kādi taču, šķiet, ir bijuši? Lai gan atbilstoši vēlamajam un, cerams, arī reālajam uzstādījumam tieši profesionāļi ierēdniecībā vislabāk saprot sekas tam vai citam lēmumam. Tādā gadījumā kādā tieši jomā viņi ir profesionāļi, ko mēs ar šo vārdu saprotam? Rodas iespaids, ka ierēdniecība kļūst par politiķu padomnieku un biroju paplašinājumu, kura profesionalitāte izpaužas mākā (dažkārt) piemeklēt kaut kādu pamatojumu "šefa" murgainajām idejām.
Pieļauju pretargumentu, ka ierēdniecība izvēlas uzvedības modeli "labāk paklusēt", tāpēc ka nejūtas patiešām politiski neietekmējama. Bet tad, kā saka masu medijos, tā arī ir ziņa. Un tad jautājums ir politiķiem – kā jūs saprotat ierēdniecības misiju? Pareizi noformēt dokumentus neatkarīgi no to satura?
Nejaušs piemērs tam, ka arī sistēma ar pagaldē iedzītu ierēdniecību nefunkcionē. Valdības sēdē šonedēļ tika skatīti vairāki jautājumi, saistīti ar, vienkārši izsakoties, jaunu kases aparātu ieviešanu. Kad biznesa pārstāvji, ierēdniecībai klusi piebalsojot, lūdz atlikt jaunā regulējuma stāšanos spēkā šā gada 1. jūlijā, jo nozare tam neesot gatava, premjerministre sadusmojas un atgādina, ka vispār jau lēmums par jauno regulējumu pieņemts pērnā gada februārī, – ko jūs vairāk nekā gadu esat, tā teikt, darījuši?! Jums taču bija gana laika sagatavoties! Nozare čīkst pretī, ka jaunā regulējuma pirmais variants bijis tik draņķīgs, ka tā pilnveidošanai ar gadu bijis par maz. Smalki. Izpurpinājusies Straujuma akceptē regulējuma stāšanās spēkā brīdi atlikt par pusgadu. Nozare turpina čīkstēt. Un tad "pa burzmu" izpeld, ka jaunais regulējums prasīs nozarei investīcijas vismaz 74 miljonu eiro apmērā. 74 miljoni! Savelkot kopā: 1) tātad kaut kādi gudrinieki – iespējams, vislabāko nodomu vadīti – pieņem lēmumu, ka labākas nodokļu iekasēšanas vārdā valstī jāmaina kases aparāti; 2) "profesionāļi" valsts pārvaldē izvēlas paklusēt par izmaksām un paralēli uzražo "papīru", kas nekam neder. Rezultātā, kā smejies, nelaimīgi visi. Lai gan teorētiski ierēdņi profesionāļi, ja viņu politiskās vadības ieceres bija pārāk rožainas, varēja savlaicīgi brīdināt, ka ar uzdevumu netiks galā. To skaitā objektīvu iemeslu dēļ. Savukārt, ja kāds tomēr brīdināja, rezultāts vienalga ir tāds, ka brīdinājums nav ņemts vērā. Tad kāda jēga no šī "profesionālisma"?
Nereti dzirdēta tēze, ka ierēdniecības sūtība ir funkcionēt kā institucionālajai atmiņai. Pārtulkojot cilvēku valodā, tas nozīmē, ka ierēdniecība politiķiem, kuri tiešām var nezināt kādas problēmas saknes, zemūdens akmeņus un aizkulises, to visu smalki apskaidro. Kaut vai tādēļ, lai nebūtu jāsāk no nulles vai jākāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Respektējot šī portāla redakcionālo politiku un lasītāju estētiskās jūtas, nekomentēšu, kā ar šo "institucionālo atmiņu" veicas praksē. Lai gan komentēt var ļoti lakoniski.
Viss iepriekš uzrakstītais nav domāts kā kārtējā ierēdniecības lamāšana. Runa ir par to, ka, atkārtošos, manuprāt, ir pilnīgs sajukums izpratnē par to, kādas ir ierēdniecības tiesības un pienākumi. Manā skatījumā modelim vajadzētu būt šādam: politiķi salāgo savas ieceres un priekšstatus ar ierēdniecības iebildumiem un ieteikumiem. Ja ierēdnim ir no politiķa atšķirīgs viedoklis, viņam ir tiesības to publiski paust – lai publika izvērtē viņa argumentus (jo var arī gadīties, ka ierēdnim nav taisnība). Ja iebildumu patiesie iemesli ir ierēdņa slinkums, zināšanu trūkums vai pakļaušanās kāda lobija spiedienam, tad atklāta strīda režīmā tas agri vai vēlu parādīsies. Tā nav panaceja, tomēr, šķiet, labāka situācija par pašreizējo, kad ierēdniecība cenšas būt tik ārkārtīgi "neitrāla", ka rodas jautājums, vai to vispār uztrauc politikas rezultāts.
Stāsts par "profesionāļiem", protams, ir plašāks. Profesionālis zinātnieks, kurš norobežojas no tā, kā viņa zināšanas un ekspertīze tiek izmantota dzīvē. Profesionālis mūziķis, kas spēlē tirānam. Profesionālis sportists, kuru neinteresē sponsora bizness. Un tā tālāk.
Profesionāļu ierēdņu situācija varbūt paradoksālā kārtā ir cerīgāka tāpēc, ka tajā ir mazāk morālo dilemmu, kas parasti nav atrisināmas. Ierēdņu gadījumā situācija ir uzlabojama.
4