Virtuves palīdzes vieta

Virkne cilvēku izvēlas palielināt savu brīvību arī neskatoties uz emocionālajām sāpēm. Saraujot saite ar tuvajiem, apcērtot savstarpējo pieķeršanos ar citirm cilvēkiem jau pašā saknē. Globalizācija , migrācijas tendences, tehnoloģiju sniegtās informācijas apmaiņas iespējas ļauj domāt, ka okeānā tiešām ir daudz zivju - esam taču vairāk nekā 7 miljardi! Šī tendence par sabiedrības attīstības vektoru pasaka vairāk nekā vēlme sevi pārbaudīt ar fiziskām sāpèm.

Ir svarīgi precizēt par kādu brīvību vispār runājam - fizisko, politisko, ekonomisko, intelektuālo vai vēl kādu citu. Jo brīvības vērtība dažādu cilvēku uztverē ir atkarīga no viņu vajadzībām un spējām. Kas der vienam, neder otram - intelektuālā brīvība ir svarīga tikai tiem, kuriem ir svarīga iztēle un domāšanaa.

Ja pareizi sapratu, tad tu neesi īpašā sajūsmā par "patērniecisko liberālās demokrātijas hiperrealitāti", kur brīvība tiek saprasta kā patērēšanas stratēģija ar mērķi veidot "privātus estētiskus scenārijus". Tā, protams, ir ļoti šaura brīvības izpratne, kas gala rezultātā nav nekāda brīvība (sk. Frommu). Taču ir likumsakarīgi, ka mūsdienu Eiropā tieši tā ir individuālās brīvības platforma. Pirmkārt, tā nepieciešami izriet no politiskajām pamatbrīvībām un ir ilgas sociālas evolūcijas rezultāts (trešās pasaules valstīs var tikai sapņot par ko tādu). Otrkārt, tas ir tikai bāzes līmenis, no kura katrs indivīds var atteikties jebkurā brīdī, ja vien ir vēlēšanās un spējas emancipēties.

Vai pašsavainošās šovi ir šādas emancipācijas piemērs? Šaubos. Pirmkārt, arī tie ir privāti estētiski scenāriji. Otrkārt, neredzu tur nekā tāda, kas norādītu uz emancipāciju - tas ir primitīvs protests pret patērētāja komfortu, kas, turklāt, izrādās lieliski piemērots komfortablai patērēšanai (tāpēc jau tie ir TV šovi, nevis mākslas performances).