Recenzija
14.09.2010

Virsotnes. Gals un sākums.

Komentē
0

Par Jāņa Rokpeļņa dzejas krājumu "Nosaukums" (Neputns, 2010).

Esam saņēmuši nevis kārtēja dzejnieka kārtēju krājumu, bet virsotni gan paša, gan visas atjaunotās Latvijas lirikā.

(A. Kubuliņa [1])

Jau kopš pirmās dzejoļu kopas (1968) publicēšanas Jāņa Rokpeļņa rakstu darbi ir tikuši salīdzinoši daudz apspriesti un vērtēti. Pirmkārt, Rokpeļņa pusē ir bijis ietekmīgs literatūrkritiķu lobijs – pirmām kārtām teorētiski spēcīgā Anda Kubuliņa, kā arī Inta Čaklā, Ruta Veidemane un citi. Otrkārt, Rokpelnis pats visai daudz par savu dzeju un tās tapšanas apstākļiem izteicies intervijās. Domājams, gan Rokpeļņa izglītība (psiholoģija un filosofija), gan tas, ka dzejniekam ilgstoši ir bijis tas gods vai sodība nodarboties ar jauno autoru konsultēšanu, ir atstājis zināmu iespaidu arī uz paša radošo darbību, izslēdzot iespēju, ka dzejoļi varētu tapt kādā saldas neziņas reibonī. Savukārt lasītājiem, kas puslīdz seko “literārā procesa” norisēm, ir visai ierobežotas iespējas Rokpeļņa dzeju izbaudīt kā tīru pieredzi – kaut kur redzes laukā vienmēr rēgojas interpretācijas briļļu rāmis.  Klasiķu dzejoļu krājumi, kā zināms, vispār tiek uzņemti kā ilgi gaidīti spriedzes romānu turpinājumi – tā vietā lai katru dzejoli uztvertu kā absolūti jauno un introspektīvi iedziļinātos, ko tas sakustina vai ar ko tas rezonē paša apziņā/bezapziņā, roka instinktīvi stiepjas pēc iepriekšējo krājumu sējumiņiem.

Viens no iemesliem, kāpēc Rokpelnis ir tik vilinošs literārās analīzes objekts ir fakts, ka jau sākotnēji viņam raksturīgs ļoti izteiksmīgs literārais rokraksts jeb individuālais stils.

Individuālo stilu vispārīgi varam definēt kā autora konsekventu sliecību no bagātīgā valodas repertuāra izvēlēties konkrētus, noteikta veida izteiksmes līdzekļus (un vienlaikus konsekventi neizvēlēties citus). Individuālā stila ietvaros iespējamas intonācijas un tematiskas variācijas, taču kopumā, ciktāl tas reprezentē rakstošās personas apziņas/bezapziņas gramatiskos un semantiskos rāmējumus, tas ir salīdzinoši nemainīgs. Ar piebildi, ka tas var attīstīties vai evolucionēt, līdzīgi kā attīstās valoda – pievienojot jaunas nozīmes, integrējot tās jau esošajā konceptuālajā sistēmā un veidojot jaunas kombinācijas un sapludinājumus.

Teorētiski varam pieļaut, ka autora rokrakstu kardināli varētu mainīt milzīgas pārmaiņas dzīvē – traģēdijas, lūzumi vai atklāsmes. Ja runājam par Rokpeļņa dzīvi, tad sabiedrībai pazīstamāki ir divi lūzumi: dzeršanas atmešana un pievēršanās kristietībai. Interesanti, ka reliģiskas vēsmas Rokpeļņa dzejā parādās galvenokārt kā tematiski, reflektēti motīvi nevis pārdzīvojums, un kopumā nav nepārprotami reģistrējamas ne fundamentālas pārmaiņas poētiskajā pasaules redzējumā, ne mesiāniski centieni. Rokpelnis savam stilam ir bijis apbrīnojami uzticīgs – gan savus izcilākajos, gan mazāk izcilajos dzejoļos. Kas lieku reizi pierāda, ka visas īpatnības, uz kurām kādā dzejā varam norādīt, pašas par sevi nav ne labas ne sliktas – visu nosaka katra dzejoļa unikālais salikums, proporcijas un, ja vēlamies, kāds “noslēpumainais ingredients” no citām sfērām.

“Smejošie kontrasti”
   
Īsumā palūkosimies uz to, kas tad tiek uzskatīts par Rokpeļņa zupas vai Rokpeļņa mikstūras sastāvdaļām. Ar nolūku šajā sadaļā neaizraušos ar ilustrējošiem dzejas citātiem, jo nākamajā to būs pārmēru daudz.

90. gadu sākumā, pārskatot padomjlaika literāro mantojumu, aktualizējas jautājums par autoru ideoloģisko piederību – īpašā statusā tiek iecelti tie, kas pārstāvējuši kontrkultūru, rakstījuši disidentiskus dzejoļus. Rokpelnis tiek atzīts par apolitisku – viņš nav nedz apdziedājis ideoloģiju, nedz arī tai tieši pretojies. Tomēr, uz brīdi ielikts modernistu plauktiņā, viņš tiek uzskatīts par tādu, kura jaunrades revolucionārums ir vēl fundamentālāks – ne tikai parakties zem ideoloģijas, bet pašas valodas jēdzieniskās ēkas pamatiem [2]. 20 neatkarības gadu laikā Rokpelnis kā modernists ir lielā mērā iejucis pārējo modernistu un postmodernistu burzmā – G.Berelis nupat tapušajā recenzijā pat norāda, ka “Rokpelnis ir tik konservatīvs un klasisks poēts, ka klasiskāks vairs nevar būt” [3]. Tas, kas atliek viņpus šīs etiķešu lipināšanas, ir fakts, ka Rokpeļņa dzejā varam rēķināties ar izpausmēm, ko saista ar dažādām aktivitātēm pie valodas robežām – robežu pētīšanu, paplašināšanu, nojaukšanu utml.

Šajā sakarā kā Rokpeļņa stila raksturīgas iezīmes tiek minēta absurda poētika un dažādas valodas figūras, kurās tiek savienotas “ikdienas pieredzē nesavienojamas” lietas un disonējoši valodas slāņi (aloģisms, paradokss, oksimorons u.c). Šie “oriģinālie salikumi” savukārt bieži kalpo par pamatu Rokpeļņa izslavētajai groteskajai ironijai: skaistais viena tēla vai viena dzejoļa ietvaros tiek nolikts līdzās neglītajam, garīgais un abstraktais – ikdienišķajam, lietiskajam, slengs tiek kombinēts ar trausliem poētismiem vai patētisko ierēdniecības valodu utt. Kopumā šie pretstati veido unikālu intonāciju, kas ir vienlaikus griezīga un muzikāla, brutāla un maiga (R.Veidemane).

R. Veidemane un A. Kubuliņa vienbalsīgi norāda, ka šāda šķietami nesavienojamo pretstatu savietošana kalpo par pamatu emocionālas poētiskas enerģijas atbrīvošanai: “Pie tam jūtu spēks pieaug proporcionāli attālumam (emocionālam, stilistiskam, semantiskam) starp šiem vādiem vai lielākām teksta daļām” [4] un “Jo garāks ceļš starp tiem pārvarams apziņai, apvienojot viņu ačgārnību vienā veselā, jo prātā iegulst vairāk emociju, uzjundot metafiziskas atjautas [5]".

Nav apšaubāms, ka šāds attālu pieredzes lauku sapludināšanas paņēmiens noteikti sekmē oriģinālu tēlu radīšanu, taču, jādomā, ne R. Veidemane, ne A. Kubuliņa nav gribējušas teikt, ka tas no tiesas ir kāds universāls princips, kur, atrodot maksimāli nesavietojamāko pāri, būtu iespējams panākt maksimāli intensīvas emocijas.

Cita starpā līdzīgi mūsu literatūrkritiķēm esot izteicies arī, piemēram, franču sirreālisma dzejnieks Pjērs Reverdī: “Tēls ir tīrs gara darinājums. Tas nevar rasties no salīdzinājuma, bet gan no divu vairāk vai mazāk attālu realitāšu savienošanas. Jo attālākas attiecības starp šīm savienotajām realitātēm, jo spēcīgāks tēls – jo lielāks emocionāls spēks un poētiskā realitāte tiem piemitīs [6].” Atsevišķās sirreālisma izpausmēs tiek mēģināts galēji dekonstruēt jebkādu fiksējamu, konkrētu jēgu, radot tekstus, kuros būtu atrodama tikai kaila, nemitīgā kustībā esoša, kontrastējoša un pašnoliedzoša tēlainība. Lasīšanas procesā neskaidrās nozīmes, kad tās neizdodas konkretizēt kontekstā, rada emocionālu spriegumu -  šķiet, tūlīt tūlīt kaut kas atklāsies, un tā kā nozīmes gaidas nekad nav līdz galam piepildāmas, rodas nojausma par kādu dziļāku, ar prātu nesasniedzamu slāņu klātbūtni.

Kopumā tā kritikas līnija, kas konstruē Rokpelni kā dažādu valodas, poēzijas un realitātes “nosacījumu” pārkāpēju, šobrīd šķiet mazliet pārspīlēta. Valodas pamatnosacījums ir tās funkcionalitāte – spēja translēt nozīmi, t.sk. tēlainu un daudzslāņainu. Rokpelnis lielā daļā dzejoļu ir pat drīzāk racionāls (ironija, šķiet, vispār paredz racionalizāciju), un viņa tēli – ļoti precīzi. Izteikumi par dzejniekiem valodas robežu pārkāpējiem vispār bieži ietver paradoksu: no vienas puses tiek runāts par likumu pārkāpšanu, no otras – par apbrīnojamu valodas izjūtu un meistarību, kas it kā taču paredz prasmīgu valodas iespēju izmantošanu.

Savukārt kas attiecas uz poēzijas likumu pārkāpšanu – kurš gan var pateikt, kādi nosacījumi vispār šobrīd piemērojami poēzijai? Turklāt šeit nepavisam nevaram runāt par radikāliem formas eksperimentiem – pie Rokpeļņa dzejas receptes pieder arī ārkārtīgi izkopta vārsmu ritmizācijas un atskaņošanas māksla. Sekojot Berelim, atliek tikai izbrīnā noelsties – kāpēc tas ir tik eleganti, ja liekas, ka caurcaurēm primitīvi?

Taču, atgriezīsimies pie A.Kubuliņas minētajām “metafiziskajām atjautām”. Mūsu dienas kārtībā šoreiz gan nav sirreālisma murdošo pirmatnējā haosa nojausmu, toties ir cita veida “metafiziskie efekti” - Rokpeļņa dzejā tā ir kāda monolīta un viengabalaina, iespaidīga Klātbūtne un absurda askētiskais, drūmais Nepasakāmais.

Interesanti, ka kritiķi, Rokpelni mīlēdami, par varītēm ir centušies saskatīt viņā pozitīvā   -  harmoniskā, saskanīgā, sirsnīgā un dzīvā – uzvaru. A. Kubuliņa savulaik, analizējot absurda estētikas iezīmes Rokpeļņa dzejā, argumentēja, ka, lai arī dzejnieks izmanto raksturīgos absurda paņēmienus – grotesku, neglītā estētiku – “bezjēga” galu galā vienmēr tiek pārvarēta, piemēram, “pārtop darbā iemiesotas jēgas meklējumos un liriskā “es” labvēlībā pret jebkuru dabiski dzīvu izpausmi [7]”. Arī nāves tēls krājumā Līme šķietami tuvina absurda mākslai, bet, kā norāda kritiķe - “Uzsveru – šķietami [tuvina]”. R. Veidemane jau minētajā pasāžā par nesaistīto jēdzienu sasaistīšanu, kā atbalsojot A. Kubuliņas intonāciju, vārdu “šķietami” tekstā izceļ ar pasvītrojumu (“izdodas poētiskā vienībā sakļaut /../, šķietami nesaderīgus, nesavienojamus vārdus”) un pilnīgi pievienojas A. Kubuliņas viedoklim par “labvēlību pret jebkuru dabiski dzīvu izpausmi”. Rodas iespaids, ka absurda un disonanšu atcelšana triumfējošā harmonijā un labvēlībā būtu izšķiroša Rokpeļņa dzejas vērtīguma noteiksme.

Ja uz pirmo, lasītāju sirdīs nenovēršami iekritušo krājumu Zvaigzne, putna ēna un citi  droši varēja attiecināt tādus apzīmējumus kā “apgarots maigums”, “neapbruņota mīlestība”, “viegli kā arfas stīgām pieskārieni pasaulei [8]”, tad ar katru nākamo grāmatu šis maigums un mīlestība iet mazumā. Trešais krājums Vilciens no pilsētas R izraisa lasītājos pat zināmu vilšanos – ir pagaisuši trauslums un vitalitāte, un priekšplānā redzamāk izvirzās groteski absurdie un sarkastiski ironiskie motīvi. Kritiķe C. Pelīte skumji rezumē, ka “vienotas personības meklējumi ir apstājušies” un “liriskais “es” ir šobrīd savdabīgi “harmonizējies” par būtni saņurcītā uzvalciņā [9]”. Savukārt, komentējot jaunāko krājumu Nosaukums, G. Berelis aukstasinīgi pasludina, ka “šajos pārdesmit gados Rokpelnis ir tapis par drūmāko un nīgrāko dzejnieku visā latviešu literatūras vēsturē [10]”.

Kā gan šajā apokaliptiskajā ainā jūtas harmoniskā un labvēlīgā (kā arī aizrautībā dzirkstošā, labi audzinātā, normāli izglītotā, savu esamību un pasauli vērīgi izzinošā un atjautīgi vērtējošā) Rokpeļņa uzticīgie fani? Ļoti labi jūtas. Pasludina krājumu par virsotni (tam, starp citu, pilnīgi piekrītu), un ietiepīgā noliegumā apgalvo, ka tāpat kopumā tiek panākta “valodas un īstenības pilnestības izjūta”, “[n]ervozitātes īgnums gaist, /../ zīmējot svaiguma sajūtu pilsētnieka saskarē ar dabu”, kā arī sniegs, sniegpārsla krājumā parādoties saistībā ar reliģiskiem priekšstatiem, ar gaišu pacilātību un harmoniskiem brīžiem [11].

Minētais sniegs un gaišais pacilātības brīdis ir atrodams Nosaukuma 35. lappusē (“Ar baltiem smiekliem smejas sniegs/ Ar pārslu skuķiem apbirušam/ Par pienapuiku jāpaliek”), taču šis grāmatas atvērums – 34. un 35. lpp. – krājumā ir kā uz dubļainas zolitūdes ielas guļoša zelta monēta. Tā nevis kā antitēze izlīdzsvaro visu pārējo krājuma “nepacilājošo” un “negaišo”, bet, tieši pretēji, turpat 35. lpp. noslēgumā tiek bez žēlastības noraidīta, atgriežoties pie grāmatas pamatmotīviem: “Ko darīt man ar savām alkām? Tās it nekam vairs nenoder// Šis sniega kailums bezgalīgais/ šis lubām noklāts debesjums/ Vien lāstekas kā smailas stīgas/ Pār mums” .

Zeltījums parādās gandrīz vēl vienīgi divos dzejoļos grāmatas pašā noslēgumā: “Ir svētdiena. Un kādu jāsatiek,/ Pret kuru salūst paštaisītā izkapts.” (74. lpp.) un “Varbūt vēl izplauks man seja/ Trijiem pļavmalas ziediem.” (75. lpp.) Šī beigšana uz optimistiskas nots pēc visa, kas izlasīts, ne visai pārliecina, ka beigās viss taču būs kārtībā. Jo pārējais krājums ir lielā mērā par “vairs nekad” un nāvi, kuru vairs neharmonizē ne “iekļaušana dzīvības apritē”, ne arī kādi mūžīgas dzīvības solījumi.

Skaidrs, ka visi šie “vispār”, “kopumā” un “lielā mērā” literatūrkritiskā sacerējumā ir ļoti slidena lieta, un vienlīdz aizdomīgi ir centieni apgalvot, ka “viss ved pie harmonijas” vai “viss ved pie nāves”. Situāciju parasti neglābj pat triks ar “vairāku motīvu savīšanos”  krājuma poētiskajā telpā. Tāpēc mulstot starp A. Kubuliņas “poētiskā visuma faktūras daudzveidība kalpo dvēseles kodola organiskam raksturojumam, panākot apļa lieluma efektu” un G. Bereļa “dzejoļiem raksturīgs uzkrītošs fragmentārisms un autors pats nezina, kas tas ir, ko viņš savārsmojis”, es noliecu galvu visādu mentālo visumu ārprātīgās sarežģītības priekšā un pievēršos dažām konkrētām lietām.


“Zvaigznes nes ziņas no zemapziņas” jeb Rokpeļņa vārdnīca   

Intervijā ar G. Bereli Rokpelnis saka: “Visiem – gan poētiem, gan filozofiem – radīšanas un pasaules skatījuma sistēmas dzimst ļoti agri, un pēc tam no tām vairs nevar atkratīties. /../ Reizēm gadās, ka jau ar pirmajiem pantiņiem šī sistēma /../ tiek izsmelta, un tālāk atliek vien atkārtoties.[12]” Klīstot pa Rokpeļņa vecajiem krājumiem un prātojot par individuālo stilu un atkārtojumiem, nevilšus radās vēlme ķerties pie kataloģizācijas. Vispirms jau kādam literatūrzinātnes studentam noteikti vajadzētu izveidot sarakstu ar visiem gadījumiem, kur Rokpelnis piemin zvaigznes un zvaigznājus. Rokpeļņa emociju reprezentāciju un simbolu katalogā vispār ir vairākas dabas parādības, dzīvnieki, augi un debesu spīdekļi, kas tiek izmantoti bieži un sistemātiski – vējš, putni (t.sk. konkrētu sugu), roze, migla, lietus, sniegs, mēness, saule u.c. Taču, ja, piemēram, sauli Rokpelnis nekad nav īpaši mīlējis (“virs galvas Saules zelta dūre [13]”; “debesīs izbadīts caurums/ ko senāk sauca par sauli [14]”), tad zvaigznes ir gluži kā indikators, kas vienmēr ir klātesošas, bet, atkarībā no noskaņojuma, parādās atšķirīgā veidolā. Piem., pirmajā krājumā mēs sastopam tādus tēlus kā “[z]vaigzne, atslēga mirdzošā” (13. lpp.) un “zvaigznāja zaļojošs koks” (84. lpp.), savukārt Nosaukumā - “[z]vaigžņu punkti, pat tie šķiet galīgi nesalikti” (20. lpp.) un “kad satumst redz debesīs pauri/ kam apkārt spīguļo kauli” (37. lpp.).

Bez šaubām, Rokpelnim pašam šī dabas ekspluatēšana emociju paušanas nolūkā nav nekāds noslēpums – Nosaukumā viņš raksta: “Nu, labi, labi. Šoreiz neizmantosim nokrišņus,/ Lai izrunātos par garlaicību un melanholiju.” (11. lpp.) Un nekavējoties uzraksta dzejoli par lietu. Līdzīgi kā tas ir ar atskaņām Rokpeļņa dzejā, ir pilnīgi apbrīnojami, kā, nemitīgi pieminot banalitātē izraidītos nokrišņus un debesu spīdekļus, var saglabāt tik satriecošu oriģinalitāti.

Atgriežoties pie Nosaukuma lasīšanas pēc tam, kad kāds laiks bija pavadīts, gremdējoties labvēlīgajā un dzirkstošajā agrīnajā Rokpelnī, ar vieglām šausmām atskārtu, ka dabas fenomenu un citu tēlu/simbolu katalogs nav tikai tādas situatīvas variācijas, bet atgādina Rokpeļņa minēto sistēmu, kas bijusi nolasāma jau pašā sākumā, un tagad, izgājusi pilnu attīstības ciklu, ir atbrīvojusies no visiem harmonizējošajiem pretmetiem un parādās visā savā traģiskajā krāšņumā.

Jaunībā, izstudējis Freidu, Rokpelnis “galīgā dzērumā cilvēkiem, sevišķi sievietēm” esot varējis izskaidrot visus viņu kompleksus, un analīzes objekti bijuši spiesti atzīt, ka viss ir tiesa. Nebūdama padziļināti studējusi Freidu, es noteikti nevaru rekonstruēt visu “Rokpeļņa sistēmu”, un arī recenzijas apjoms tad pārsniegtu visas valodas, poēzijas, objektīvās realitātes un pieklājības robežas, tāpēc vērsīšu uzmanību tikai uz dažiem sistēmas uzniršanas precedentiem. Sistēma nav programmatiski izklāstīta kādā vienā vai vairākos atslēgdzejoļos. Drīzāk vairāki dzejoļi pirmajā krājumā veido nozīmju tīklojumu, kura elementi dažādās kombinācijās sistemātiska parādās arī vēlākajos dzejoļos, un bieži konkrētu tēlu variācijas saistās ar konkrētām tēmām.

     1.Putns

Rokpelnis pats savulaik minējis, ka pirmo grāmatu uzskata par savu vērtīgāko darbu. Krājuma tituldzejolis par putnu ir viens no viņa jaunības poētiskās virsotnes simboliem. Putnu vēlreiz sastopam jau krājuma trešajā dzejolī. Lūk, kas tur sacīts:

nolaižas putns
un sakļauj spārnus

līdz ar to
kļūst viengabalains

tad spārni kā sausi viļņi
ķermeņa līnijas lauž

putns sašķeļas
un no jauna
aizlido

(14. lpp.)

Savukārt Nosaukumā putns ir šāds:

saplaisājis putns
pieputinātas spraugas
nevadāms lidojums
pār vājpiena laukiem
viņš nemeklē vilcienu sliekas
vai šoseju skrejvaboles
viņš cērt ar beidzamo knābi
ledāju ugunsdrošajos skapjos:
kur paslēpta viņa balss?
kur paslēpta viņa balss?

(64. lpp.)
   
Viengabalainais Zvaigznes putns Nosaukumā ir saplaisājis un zaudējis balsi, turklāt viņam jācērt ar beidzamo knābi (šis ir pēdējais knābis – citu vairs nebūs).

Gan šajā, gan citos krājumos putnam ir vēl vairāki citi iznācieni. Simptomātiska šķiet putna degradēšanās par “putniņiem” “vājajā krājumā” Vilciens no pilsētas R.

putniņi lidinās gaisos,
cilvēciņš kājiņām iet.

Un otrādi nesanāk.
Ja nu vienīgi galvā.
Putniņi sasodītie.

(301. lpp.)

Nosaukumā:

svilpo putniņi un trillinu es
metot acis uz akmeņa purnu

(63. lpp.)

Deminutīvi – slēpta agresija un nikna bezspēcība. Kas tā par bezspēcību – nav iespējams vairs uzrakstīt tā, kā toreiz, Putna laikā? Neiespējamība jebkad (atkal) piekļūt tam kaut kam vērtīgajam un jēgpilnajam? Varbūt kas cits, bet, citējot klasiķus - “kaut kam tur ir jābūt”.

     2.Svina gulbis

Lūk, dzejolis, kas ietilpst manā latviešu labāko dzejoļu pieciniekā (Zvaigzne, putna ēna un citi):

Svina gulbis peld kanāla melnajā brūcē.
Peld un neslīkst zem ziemeļu zilajām tūcēm.
Svina zārks gulbja izskatā šūpojas viļņos.
Vējš ar plaukstu glauž zālāju nekopto vilnu.
Svina gulbī guļ gulbis – balts kā jau gulbis.
Balts ka divpadsmit zvaigznāji, sakrauti gubā.
Peld un neslīkst, un nenoslīks vairs nekad.
Aizies pelnu gads, velnu gads, dimanta gads.
Melnā kanālā atkal peldēs viens gulbis.
Svina gulbis, kur reiz mani mirušu guldīs.

(99. lpp.)

Šis Josifam Brodskim veltītais dzejolis ietver veselu virkni atslēgtēlu, kurus atradīsim viscaur Rokpeļņa krājumos. Pirmkārt, tie ir ziemeļi/sniegs un ar tiem saistītā krāsu palete – svina pelēkais, zilais un baltais. Otrkārt, mūžīgie Rokpeļņa miesassargi – zvaigznāji un vējš. Treškārt, jaudīgā “industriāli šamaniskā” dinamika, kas parādās vēl vairākos citos Zvaigznes dzejoļos, kur vienā emocionālā kāpinājuma vilnī savienojo gan jūtas un dzīvo simbolizējošos ziedus, gan sastingumu vēstošos sniegus (skat., piem., “nepieskaramam nepieskaros”). Savukārt  Nosaukumā šī noskaņa pavīd praktiski tikai saistībā ar “vairs nekad” tēmu. Ceturtkārt – melnais ūdens. Rokpelnis dzejā ik pa laikam nonāk pie kāda kanāla vai upes, un ūdens tajos parasti ir melns. Vilcienā no pilsētas R vārdā nosaukta arī zināmā robežupe Lēte, pār kuru Harons pārceļ mirušās dvēseles, taču “Svina gulbja” gadījumā, šķiet, tāpat ir skaidrs, ka upe, kurā peld laiva - svina zārks (“kur reiz mani mirušu guldīs”) ir saistīta ar nāvi. Gan ūdens melnais, gan pelēkais, ziemeļnieciskais un baltais vēlākos dzejoļos palaikam parādīsies līdzīgā kontekstā.

Ja palūkojamies caur “Svina gulbja” tēlu sistēmu uz Nosaukuma ciklu “Sala”, kurā, piem., bereļaprāt, saistība starp dzejoļiem esot ļoti vāja, tad starp ostas smakām un vikingu kaujas saucieniem vēl spilgtāk iezīmējas motīvs, kas tur jau tāpat nojaušams:

uz Ventspils mola
/../
kur devītais vilnis kā lūsis
mūs apskaus ar ķetnām valgām

(17. lpp)

kad tu aplūko laivu
tā ir pēdējā.
/../
krastam pienākos es.
krastam pienākas tas
kas nekad vairs nepienāks.

(21. lpp.)

Proti, līdzīgi kā putns izmisīgi deldē savu pēdējo knābi, arī laiva ir pēdējā, un krastam pienākas tas, “kas nekad vairs nepienāks”, proti – dzejoļa liriskais varonis. Ainavā, kas ietver šos apokaliptiskos motīvus, ir “mākoņu nordiskie mūri”, “kaiju alumīnijs”, “debesīs spīguļojošs arhipelāgs”, “bangu vilna”, kā arī sniegs un migla, kas arī citos krājuma dzejoļos saistās ar “dzīves ziemu” un nāvi, piem., “migla kā dvēsele izprintēta/ bariem vien sanāk sētā//veļu parfīms.. [utt.]” (31. lpp.) - šis dzejolis noslēdzas ar to pašu “nekad vairs” motīvu: “un nemūžam tas nepaliks staltāks/ miglā kā rūgušpiens baltā”. Vai citā dzejolī: “ar miglas putām uz lūpām/ mēs palēnām aizejam/ no saules rietošās dejotavas” (29. lpp.)

Patiesībā nāves, beigu un agonijas tēmatika Nosaukumā ir tik plaši pārstāvēta, ka nav nepieciešams tās klātbūtni kaut kā speciāli pierādīt. Tas, kas mums šeit ir saistoši – kā šis nāves tuvums ir iešifrēts jau pirmajā krājumā. Protams, tajā brīdī, kad jau atpakaļgaitā mēģinām caur jaunāko interpretēt senāko, neizbēgami skatāmies caur pašiztēlotās sistēmas režģi. Taču tas nemazina prieku par dažādiem jaunatrastiem niekiem. Piem., dzejolis, kas man Zvaigznē vienmēr šķitis neizdevies un nesaprotami bērnišķīgi sekls, (gan nekļūdams labāks) pēkšņi iegūst dziļākas jēgas dimensiju:

ai vasara vasara
dej tavi pāvi

paldies ka zvirbuli nepārzīmēji
ar zaļu vai oranžu zīmuli

/../

pelēkas asinis – krāšņajā kņadā?
tas jāpierāda tas precīzi jāpierāda

bet nav rētu
lai saredzētu

ai ziemeļpelēkais zvirbuli
tu esi klusums šai krāsu tirgū

(18. lpp.)

Respektīvi, Rokpelnis jau toreiz nojauta, ka viņam būs sevišķas attiecības ar ziemeļpelēko, bet nebija jau vēl rētu, lai saredzētu un precīzi pierādītu. Vēlāk rētas neapšaubāmi radās, savukārt pirmā krājuma dzejolī “Pasakā par brūci” liriskais varonis pagaidām vēl tikai mēģina iemainīt pili pret veča brūci.

Varētu šeit piemeklēt vēl virkni dažnedažādu piemēru, taču virzīsimies tālāk.

     3.Strūklaka

Zvaigzne, putna ēna un citi:

irdz strūklaka kaut kur
es saku ka nekur

skrien asins strūkla debesīs

lai skrien

es saku ka nekur
nav tādas strūklakas
lūk koki aug i tie met zaļas strūklas gaisā
bet tā strūklaka ir neredzama

jā tās ir dvēseles asinis
un tās jau tu neredzēsi
jo viņas ir caurspīdgākas par asarām

(97. lpp.)

Nosaukumā:

nečiepsti strūklaka
nečivini
vienalga
tev ieieaugt ezerā

un debesīs nepavisam

saliekti tavi zari
dīvainais ūdens koks

bet tu esi derīgs malkai
ko malkot
izsusējušai sirdij

(67. lpp.)

Noteikti varen atspirdzinoša tāda malka. Zvaigznē strūkla žirgti skrien debesīs, savukārt Nosaukuma laikmetā jau ir noskaidrots, ka debesīs tai nepavisam neieaugt. Viss diezgan skaidrs.

    4. Āboli

Noslēdzot šeit savu psihoanalītiķes karjeru, gribētu tomēr paveikt vismaz vienu derīgu darbu un atbildēt uz Rokpeļņa krājumā Vilciens no pilsētas R uzdoto jautājumu:

Briest zaros āboli.
Par tiem es daudzkārt vecāks.
Kā ābeļzari salīkst mani pleci.
Kas viņus liec?
Ne ābolu, ne spārnu...
Kā rakstāmpiederumu bode lido vārna...
Kā zaļas smadzenes dzirkst ābols nenobriedis.
Kādēļ tās manas nobriedušās biedē?
[Izcēlums mans – A.B.]

(258. lpp.)

Kā nojaušam no citu dzejoļu konteksta, āboli Rokpelnim simbolizē pirmām kārtām bērnus (“par tiem es daudzkārt vecāks”). Ja par to vēl rodas šaubas, Nosaukumā par āboliem atrodam šādas rindas: “nokritīs ābols/ un aizripos/ bet ne jau pārāk tālu” (ābols no ābeles tālu nekrīt). Savukārt Zvaigznē ir visa šī stāsta priekšvēsture:

ARHAISKS DZEJOLIS

būt ābola pirmiedzīvotājam
kaut sēkliņai melnai
tai ābolā neapdzīvotajā
ko tur tava delna

(66. lpp.)

Krājumā Vārti jau ir noticis kaut kas neatgriezenisks:

pār ābolu bērnišķiem paurīšiem
kas nākuši zvaigžņu vietā
pār ābolu bērnišķiem paurīšiem
slīd skatiens
    slīd
        izzūd lietū

un neatgriezīsies atpakaļ
kā pūce dobumā savā
žulgušā galvaskausā
rūgušpienainās acīs

(583. lpp.)

Šī gotisku elementu ieskautā neatgriešanās šķiet vēl nepanesamāka, ja to kontrastē ar Zvaigznes dzejoli:

atpakaļceļš līdz tavām rokām
atpakaļceļš līdz tavām kājām
ar tiem šalcošiem vārdiem noklāts
kurus mēs nerunājām

(59. lpp.)

Tātad atbilde uz jautājumu, kāpēc lirisko varoni biedē zaļās smadzenes atgādinošais negatavais ābols, ir saistīta ar to, kāpēc Rokpelni biedē bērnu jautājums. Dzeja sniedz nelielu ieskatu arī šajā tēmā, taču tā jau vairs nepavisam nav mūsu darīšana.

Slēdziens


Neapšaubāmi G. Berelim ir taisnība – grāmata ir drūma, un A. Kubuliņai nenāktu par ļaunu to vēlreiz pārlasīt, lai pārliecinātos, cik niecīgi ir gaišuma laukumiņi. Nezinu, kā ir ar Rokpelni pašu – vai viņu patiešām moka hronisks bezmiegs un depresija, vai viņa uztveres telpa pastāvīgi ir piedūmota, sekla un krēslaina, vai spilgta gaisma žilbina un kaitina, vai dzīve ir putra, putnu un mākoņu maisījums vai kas cits. Neatkarīgi no tā visa – daudzi no šiem dzejoļiem ārkārtīgi pārliecinoši un fascinējoši apraksta kādu (eksistenciālu) pieredzi, kuru vairs nav nepieciešams izstumt no apziņas un maskēt ar pašironiju un sarkasmu. Nav jābūt vecam, lai to justu un piedzīvotu, bet jaunības ciešanas ir infantilas un manierīgas, savukārt vecumā zaudējumi kļūst neatgriezeniski un “objektīvi”.

Arī Bereļa kritizētais grāmatas nosaukums šķiet pilnīgi nevainojams – tas simbolizē gan neizteikto, gan nepasakāmo, gan atteikšanos mākslinieciski iesaiņot pieredzi, kas, iespējams, ir kailākā un naturālistiskākā no visām. Protams, tas nenozīmē, ka grāmata būtu izvairījusies no iesaiņojuma, un burti uz vāciņa, manuprāt, ir nedaudz pūkaināki nekā tiem vajadzētu būt.

Bez nāves un zaudējumiem grāmatā ir arī vesels lērums dažādu brīnišķīgu un neērtu nieku. Bet visā krājumā atradu tikai vienu pavisam nejēdzīgu dzejoli – 48. lpp. - “bikini zonas dizainere”. Un pāris rokpelniski aizdomīgus.

Bet kopumā – lai mums visiem ilgs un laimīgs mūžs.
 

 


 

[1] Kubuliņa, A.  Jānis Rokpelnis un viņa jaunā grāmata. Kultūras Forums, Nr. 23 (2010, 18.jūn./2.jūl.), 10. lpp.
[2] Skat. Rokpeļņa paša sacīto intervijā ar G. Bereli: “Tālab nerakstīju kaut kādus disidentiskus vai politiskus pantiņus, jo uzskatīju, ka jāsagrauj visa domāšana – un pat ne tikai sovetiskā, bet domāšana kantiāniskās kategorijās.” (Rokpelnis J., Berelis G. Ekshibicionists, pravieši un mietpilsoņi. Karogs, Nr. 3/4, 1991, 75. lpp.)
[3] http://berelis.wordpress.com/2010/08/20/janis-rokpelnis-nosaukums/ Skatīts: 06.09.2010
[4] Veidemane, R. Jānis Rokpelnis. Grām.: Latviešu dzejnieku portreti. R.: Zinātne, 2007, 193. lpp.
[5] Kubuliņa, A.  Jānis Rokpelnis un viņa jaunā grāmata. Kultūras Forums, Nr. 23 (2010, 18.jūn./2.jūl.), 10. lpp.
[6]  Waldberg, P. Surrealism. London: Thames&Hudson, 1965, 22. lpp.
[7] Kubuliņa, A. Jāņa Rokpeļņa sarūpētais “mazumiņš”. Grāmata, 1992, Nr. 1, 72. lpp.
[8] Kravalis, O. Smejošie kontrasti. Karogs, Nr. 5, 1976, 52. lpp.
[9] http://berelis.wordpress.com/2010/08/20/janis-rokpelnis-nosaukums/ Skatīts: 06.09.2010
[11] Kubuliņa, A.  Jānis Rokpelnis un viņa jaunā grāmata. Kultūras Forums, Nr. 23 (2010, 18.jūn./2.jūl.), 10. lpp.
[12] Rokpelnis J., Berelis G. Ekshibicionists, pravieši un mietpilsoņi. Karogs, Nr. 3/4, 1991, 75. lpp.
[13] Zvaigzne, putna ēna un citi – 86. lpp. Šeit un turpmāk iepriekšējos krājumus citēju no apkopojošās grām. Rokpelnis, J. Dzeja. R: Atēna, 2004.
[14] Nosaukums – 37. lpp.

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!