Kadrs no filmas "Manā ādā"
 
Recenzija
25.09.2014

...virs miglas jūras

Komentē
0
Saglabā

Par Džonatana Gleizera filmu "Manā ādā", 2013.

Filmas "Manā ādā" sižets ir neticami banāls – citplanētiete skaistas sievietes veidolā pavedina vīriešus, tādējādi nolemjot tos nāvei, bet beigās viņa pārdomā, lai gan par to nākas dārgi samaksāt (te gan uzreiz varētu jautāt – kas gan ir dārgi un lēti citplanētiešu skatījumā?). Varētu teikt, ka tā ir režisora Džonatana Gleizera apzināta izvēle, lai šādā radikālā veidā apliecinātu, ka galvenais ir nevis filmas saturs, bet gan izpildījums. Un izpildījums šoreiz ir nevainojams – baiss, murgains, smeldzīgs un romantisks vienlaikus.

Filmas darbības vieta ir Skotija, kur fantastiskais ir veikli ietērpts ikdienišķā drānās. Arī kinovalodai bieži vien raksturīgā nosacītība filmā nav jūtama. Skati ar lielveikaliem vai ceļiem, kas aizvijas kalnu pakājē, ir neitrālas faktu konstatācijas, tie nav noslogoti ar kādu slēptu vēstījumu, vismaz ne filmas pirmajā daļā. Un nav brīnums – mēs taču uz notiekošo skatāmies it kā citplanētieša acīm un vienīgais, ko mēs par šādu skatījumu zinām, ir – tas nav tāds pats kā cilvēkam. Pavedinošās citplanētietes lomu izpilda Skārleta Johansone, un to kritiķu izredzes, kas šo faktu minējuši kā filmas centrālo notikumu (amizantus spriedumus par aktrises pēcpusi savā recenzijā izteicis arī nu jau mūžībā aizgājušais Normunds Naumanis), acīmredzot ir tikpat apšaubāmas kā pārējiem naivajiem "upuriem", kas iekāpj pavedējas furgoniņā, jo Johansones kairinošais tēls neizsmeļ filmas semantisko dimensiju. Šajā misijā viņai palīdz arī viens "sliktais motociklists" – tā man gribas saukt otru citplanētieti, kurš iemiesojies vīrieša veidolā un kura galvenais uzdevums ir slēpt nozieguma pēdas.

Taču "reālistiskās" epizodes mijas ar ainām, kur darbība piepeši pārceļas izteikti simboliskā plaknē, un neslēpšu, ka man šīs pārslēgšanās ikreiz sagādāja prieku, jo šādi pilnīgi nereāli iestarpinājumi filmu dara mākslinieciski vērtīgāku. Tāds ir jau pats sākums, kas ataino iespējamo ceļojumu uz Zemi un gatavošanos cilvēka lomas izpildei, stilistiski sasaucoties ar slaveno Kubrika opusu. Tālāk – galvenās varones "iedzīvināšanas" un drēbju uzvilkšanas epizode. Kā īpaši spožas jāmin atkārtotās pavedināšanas ainas, kas izspēlētas žilbinošā, maģiskā estētikā, izmantojot melnu spoguļvirsmu, kas ir trāpīgi izvēlēts risinājums, jo, pirmkārt, ir vizuāli vienkāršs un, otrkārt, tumšie spoguļi raisa asociācijas ar ezoteriskiem rituāliem, kur tie kalpo kā durvis uz citiem apziņas un esamības slāņiem. Arī šoreiz šīs "durvis" atveras, liegi ietverot vīriešu ķermeņus želejveidīgā masā. Kādu laiku viņi vēl ķepurojas kā bezpalīdzīgi bērni, pat redz viens otru, un vienā filmas kadrā divu upuru rokas saskaras, precīzi citējot Mikelandželo pazīstamās freskas "Ādama radīšana" fragmentu. Un, cik var saprast, kaut kas līdzīgs radīšanai patiešām arī notiek, proti, viņi kļūst par jauniem "sliktajiem motociklistiem"... Un tad viņiem rodas negaidīta iespēja atriebties daiļajai pavedējai.     

Jo, redz, daiļā pavedēja vairs nav tā, kas bija agrāk. Lai gan ķermenis un balss viņai doti tikai kā ierocis mērķa sasniegšanai (pavedināšanas svarīgākā daļa ir māksla uzturēt sarunu),  tomēr iegūtā pieredze, izrādās, ir priekšnosacījums, lai viņā sāktu raisīties cilvēciskā apziņa. Pavērsiena punkts ir naksnīgā tikšanās ar kādu puisi, kura seja ir slimības (neirofibromatozes) izķēmota (kino lietpratēji saskatīs atsauci uz Deivida Linča filmu "Ziloņcilvēks"). Citplanētiete pret viņu izturas tāpat kā pret pārējiem vīriešiem, jo viņai taču nav zināmi cilvēku skaistuma un normalitātes kritēriji. Taču tie zināmi filmas skatītājiem, un tāpēc skatīties šo epizodi ir diezgan neparasti, ja ne sāpīgi. Interesanti arī, ka šis puisis ir pirmais savaldzinātais, kurš, lai arī seko sievietes norādēm, tomēr atskatās atpakaļ, kā cenšoties saprast, kur viņš īsti atrodas. Varbūt viņam rodas aizdomas... tomēr viņš pakļaujas... Pēc tam mēs redzam viņu kailu skrienam pāri rudenīgam laukam atpakaļ uz savām mājām, kur diemžēl to jau sagaida vīrs uz motocikla...

Viņa ilgi skatās uz sevi spogulī. Viņa kustina kāju pirkstus un roku locītavas. Viņa mēģina kaut ko ieēst. Vienā brīdī stāsts sāk atgādināt pasaku par velniņiem, un atliek vien sagaidīt izšķirošo brīdi, kad notiks neatgriezeniskās pārmaiņas – cilvēka statusa iegūšana. Nav grūti iedomāties, ka tas varētu būt dzimumakts kā ķermeniskās pieredzes kulminācija, – acīmredzot manas un režisora domas šajā jautājumā sakrīt. Zīmīgi, ka mīlēšanās ainā metālisko, atsvešināto skaņu celiņa melodiju, kas ir galvenais filmas akustiskais motīvs, piepeši nomaina klasiskā orķestra skanējums. Tāpat zīmīgs ir pilsdrupu apmeklējums – kā mājiens par to, ka cilvēkiem te, uz Zemes, ir svarīga vēsture un kultūra, pat ja tās ir tikai pussabrukušas akmeņu konstelācijas.

Taču diemžēl šai jaundzimušajai sievietei režisors neatvēl īpaši tīkamus pārdzīvojumus. Pirmo reizi mūžā viņa izjūt aukstumu, nogurumu un bailes (salīdzinājumā – cik mierīgi viņa uztvēra uzbrukumu furgonam filmas pirmajā daļā!), asie zari skrāpē seju, un dubļains ūdens ielīst zābakos. Trauksmes sajūta nav nepamatota, jo "sliktie motociklisti" (nu jau vairāki) kā tādi Apokalipses jātnieki traucas pa Skotijas šosejām, meklējot savu pazudušo meitu, kura cenšas patverties sirreālā meža biežņā. Par nelaimi, sastaptais mežsargs nolemj viņu izvarot, un ko gan tāda maiga meitene var iesākt pret brutālo vīru? Filmas atrisinājumu neatklāšu, vien minēšu, ka kādā no fināla kadriem redzama vēl viena atsauce uz vizuālo mākslu – šoreiz Kaspara Dāvida Frīdriha romantisma ikonu "Ceļinieks virs miglas jūras". Tiesa, mēs nevaram zināt, kas paliek pāri no brīnišķīgās un noslēpumainās ainavas, ja tajā noraugās acs, kurai nav cilvēciskas izcelsmes.

Droši vien nav nejauši tas, ka šajā filmā ķermeniskām pārvērtībām nolemtā izrādās tieši sieviete, kas ir loģisks turpinājums izplatītajam uzskatam par sievietes ciešo aliansi ar dabu. Tāpat no patriarhālas uzskatu sistēmas atvasināts ir priekšstats, kas sievietes seksualitāti saista ar briesmām, kastrācijas un pat nāves draudiem. Tomēr filmas filozofiskais pienesums, ja tā var teikt, ir apliecinājumā, ka cilvēka apziņa sākas ar ķermeni. Tas nozīmē, ka pieskāriens, sejas izteiksme, intonācija, siltuma un aukstuma izjūta, pat vienkārša vārdu apmaiņa starp svešiniekiem ir subjekta tapšanas priekšnosacījumi, lai cik ilgi un centīgi klasiskā Rietumu filozofija to būtu mēģinājusi traktēt abstraktajās gara un transcendences kategorijās.   

Tēmas

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!