Tuvojoties Rīgas Starptautiskajam filmu festivālam "2Annas", kas šogad būs veltīts tēmai "Vīrietis. Varonis/mīļākais/āksts", mēs vairākiem cilvēkiem pajautājām, kurš no vīriešu tēliem pasaules un latviešu kinovēsturē ir atstājis uz viņiem visspilgtāko iespaidu.
Signe Baumane, animācijas filmu režisore
Belmondo Mišela lomā Godāra "Līdz pēdējam elpas vilcienam" ("À bout de souffle") atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Varētu pat teikt, tas ietekmēja manu dzīvi un manas izvēles. Bet tagad, protams, es tā nedomāju. Tagad man patīk Roberta Daunija juniora tēlotais Šerloks Holmss Gaja Ričija filmā. Un tas neatstāj nekādu iespaidu uz manu dzīvi un manām izvēlēm. Kā tam arī vajadzētu būt.
Jānis Joņevs, rakstnieks
Uzdevums izvēlēties vienu nekad nav viegls. Sākumā es domāju par Donu Karleoni, Viljamu Maniju, El Topo, L un citiem gandrīz neuzveicamiem varoņiem. Kurš no viņiem ir stiprākais?
Tad es atcerējos, ka man taču ļoti patīk otrā plāna personāži. Tāpēc mana izvēle ir Rendijs Maršs no animācijas seriāla "Southpark". Viņš ir gan varonis, gan āksts, pat mīļākais, ja atliek laika. Viņš skumst, ilgojas, priecājas – viņš visu dara pa īstam. Es viņu apbrīnoju un apskaužu.
Turklāt viņam ir Nobela prēmija.
Nils Sakss, rakstnieks
Tas bija pats deviņdesmito vidus, un es biju dabūjis savu pirmo vasaras darbu. Vēlāk vasarās dabūšu strādāt par time-share nekustamo īpašumu tirgotāju, glābēju, sanitāru un vēl nez ko, bet mans pirmais darbs bija diezgan pieklājīgs. Varētu pat teikt – pa kultūras līniju. Es biju biļešu kontrolieris: laidu cilvēkus iekšā uz filmām. Pats kinoteātris atradās Lāčplēša ielā un saucās "Kino 52". Tieši tam blakus bija restorāns – viens no pirmajiem īstajiem restorāniem Rīgā, kur gāja ārzemnieki un biezie, un restorāns saucās "Šarls". Restorānam un ķinītim bija vieni īpašnieki, tādēļ es varēju dabūt darbinieku pusdienas par brīvu, bet viesmīlis man izstāstīja, ka virtuvē vienmēr pilns ar prusakiem un žurkām. Tā arī pusdienas tur neēdu, jo prusaki mums pašiem toreiz bija mājās, bet darbs kinoteātrī gan man labi patika.
Skaidrs, ka patika, jo tieši tur es sastapu viņu – pirmo īsto vīrieti, kurš mani uzrunāja no kinoekrāna un paraustīja aiz kaut kādām stīgām, par kurām toreiz, savā Miera ielas kvartālos nosistajā pusaudzībā, vēl īsti nenojautu. Darbs biļešu kontrolieriem, kā varat iedomāties, ir diezgan sporādisks: salaid cilvēkus iekšā un tad dirni divas stundas aiz neko darīt. Bet viņš piepildīja manas dienas pārākajā pakāpē – es skatījos katru seansu, sēdēdams zālē, pēdējā rindā, reizēm visus piecus seansus dienā (pusdienas tāpat neēdu), sešas dienas nedēļā, līdz zināju no galvas visus aktieru tekstus, visus čukstus, katru galvas kustību un acu skatienu. Vēl tagad varu no galvas nodeklamēt: "I have been drilling holes in the earth for 30 years. And by God, I am not gonna miss this one."
Viņš trāpīja man tieši pa vidu. Viņš bija vīrietis, kādu deviņdesmito Latvijā es vēl nebiju satapis – īsts, drosmīgs, spēcīgs, pašaizliedzīgs, ar darbu, dzīvokli, mašīnu un teicamu angļu valodu. Viņš bija tāds, kāds gribēju būt es. Viņš bija Brūss Viliss, kurš izglāba pasauli no asteroīda. Tagad, ar visiem teoloģijas grādiem un psihoterapijas pieredzēm, es droši vien teiktu – viņš bija kā Jēzus figūra vai atbilde zemapziņas slāpēm pēc patriarhālās figūras postpadomju matriarhātā. Bet toreiz viņam bija mierinošs acu skatiens. Spēks un vara. Un spēcīgas rokas, kuras spēja mainīt pat asteroīdu trajektorijas. Nemaz nerunājot par manējo – tādu trīspadsmitgadīgu un Armagedona apdraudētās pasaules vēl īsti nepiejaucētu. Bruce, you didn't miss that one!
Daina Teters, filozofe
Jaunmeitenes vecumā, kad vēl nav nojausmas par ideālu neesamību, īpašais vīrieša tēls izkristalizējas jābūtības formā ar maz atšķirīgām īpašību variācijām – "viņam jābūt tādam un tādam". Vēlāk gadījumiem, kad nervi netur, uz pleciem sagūlušas visas pasaules bēdas vai vienkārši emocionāli jāizlādējas, jau sagatavota vispārināta un psiholoģiski iedarbīga pārspīlējuma formula ar situācijas kontekstā brīvi variējamiem apzīmējumiem: "Visi viņi..."
Gan tajos jaunajos, gan pusjaunajos gados mani kino fascinējis nevis kāds vīrieša tips, bet gan veids, kā vīrietis iemieso skumjas – bez nolaistiem acu vai lūpu kaktiņiem, bez bēdu ēnas sejā, kustoties un runājot lēni, it kā ar to varētu paildzināt laiku, bet tajā pašā laikā enerģētiski spēcīgi, es teiktu, bezgala stilīgi. Tas neļauj atraut acis un liek dzirdēt katru viņu pateikto vārdu. Un nekad neapnīk.
Skumjie ir dažāda vecuma, izcelsmes vietas un apdāvinātības pakāpes režisori vai aktieri: Orsons Velss filmā "F for Fake" (1973), Federiko Fellīni filmā "La voce della luna" (1990), Toto Pazolīni filmā "Uccellacci e uccellini" (1966) un Džeimss Bairons Dīns Stīvensa filmā "Giant" (1956).
Kaut arī kinokritiķi visu ir izskaidrojuši – Fellīni filma neesot tā veiksmīgākā, Velss eksperimentē, Toto ir ģeniāls komiķis, bet Dīns – jaunā laikmeta kulta figūra, kas gan aizsāk jaunu tēlošanas tradīciju, gan iemieso nākamā laikmeta estētiku, tomēr tas neko nepasaka par skumjām. Tā vien liekas, ka šie cilvēki kaut ko slēpj vai paši slēpjas.
Kad Velss reflektē par realitāti – par to vienīgo realitāti – vai Fellīni sev pierastās sapņu vai kādu no debesīm nākošu putraimu estētikas vietā zīmē krēslu, pustumsu vai kaut ko starp nezin ko un nezin kur, viņi zina, ka tas ir viss, bet – kā tu to citiem pateiksi?
Savukārt bezgala jancīgais, tādu kā mazu, mīļu lauku sunīti atveidojošais ne-vīriņš Toto īstenībā ir kaut kas neticams – Bizantijas imperatoru Komnēnu dinastijas pēctecis, īstajā vārdā Viņa Karaliskā Augstība Antonio Flāvio Grifo Fokas Nepomučeno Dukas Komneno Porfirogenita Giljardi de Kurtizs no Bizantijas (ar turpinājumu). Mazumā un jocīgumā viņš iedomājies slēpt laikmetam nepiedienīgo un īstenībā tam nemaz nevajadzīgo lielumu.
Visbeidzot – par-ātru-aizgājušais Džeimss Dīns, kuru raksturo sānisks, vienmēr ko citu fiksējošs skatiens vai tik jaunam cilvēkam neparasti nobriedušais ārējais veidols, ir stipri tuvredzīgs cilvēks, kurš turklāt nevalkā brilles, bet ļoti grib, lai neviens to neierauga: viņš nefiksē skatienu uz nesaskatāmo, bet ļauj acīm klejot savā impresionistiski uztvertajā gleznā, ko vispār sauc par pasauli.
Un tad vēl tās no bērnības neaiztiktās, neārstētās, ar viņu vienmēr dzīvojošās sāpes par to, ka mātes vairs nav. Tās neļauj noticēt, ka viņš tikai nupat kā pārkāpis otrā gadu desmita slieksni.
Kaut arī viss tas labi iederējās Sagānas pasludinātajā skumju laikmetā, šo skumju oriģinalitāti un pašvērtīgumu tas nemaina.
Varbūt sakritība, bet visiem viņiem tās ir bijušas pēdējās filmas.
Daina Tabūna, rakstniece
Viens no spilgtākajiem manas dzīves kino pārdzīvojumiem varētu būt filma "Labirints", ko 90. gadu sākumā mēdza rādīt LTV raidījumā "Pasaka pasaciņa". Līdzīgi kā neskaitāmas mana vecuma meitenes, jutu ļoti intensīvas jūtas pret Deivida Bovija atveidoto Rūķu karali, kurš šķita vienlaikus biedējošs un ārkārtīgi pievilcīgs. Filmā Rūķu karalis ievilina Dženiferas Konelijas varoni sevis pārvaldītajā burvju labirintā, kur pakļauj viņu dažādām mindfuck situācijām. Finālā izrādās, ka Rūķu karalis vienkārši ir vientuļš un tādējādi cenšas iegūt meitenes mīlestību. Iespējams, tieši no "Labirinta" man (un daudzām manām bēdumāsām) radās iespaids, ka šāda vīrieša rīcība ir izteikti romantiska un liecina par lielu kaislību, un, protams, šis mīts (no kura turpina aktīvi baroties, piem., "Greja piecdesmit nokrāsas") turpmākajā dzīvē sagādāja ne mazums problēmu. Bērnībā man likās nejēdzīga galvenās varones izvēle pamest seksīgo Deividu Boviju un viņa rūķu valstību; tagad es saprotu viņu daudz labāk. Rūķu karaļa uzkasītie mati, piespīlētais triko un dramatiskās acu ēnas šodien raisa smieklus, un t.s. "sliktā zēna" izgājieni man tagad šķiet visai lēts triks. Tomēr, par spīti tam un visam pārējam iepriekšminētajam, masku balles aina, kurā skan Bovija "As The World Falls Down", man joprojām liekas viena no maģiskākajām, kādas esmu redzējusi.
Kristīne Želve, režisore un rakstniece
Es, ziniet, esmu no tām, kurai ne vaibsts nepakustējās, kad pēkšņi pie sievas izgāja Džordžs Klūnijs. Pienākot liktenīgajam gadskaitlim (un manā gadījumā tas bija 14), kad instinktīvu reaģēšanu uz ārējiem kairinājumiem tomēr pārmāc sevis un apkārtējās pasaules analizēšanas (jeb domāšanas) process, es momentā pārtraucu apjūsmot simpaķagas, mačomenus un pat vienkārši sliktos puišus un pievērsos ekrāna varoņiem, kuri cieš – un tātad neizbēgami arī domā. Jeb otrādi – domā un tātad neizbēgami cieš. Es viņus atpazinu pēc plānajām, cieši sakniebtajām lūpām un, protams, skatiena – tie bija Reifs Fainss un Maikls Fasbinders, bet nepārspējams domājoša vīrieša, kas cieš, ideāls uz ekrāna joprojām man ir Džeremijs Aironss – "M. Butterfly", "Lolitā", "Franču leitnanta draugaļā", viņš nospēlēja arī Ficdžeraldu un Kafku, kuru emociju miesa cieta no pašu prāta pletnēm.
Latviešu kino šādu tipāžu atrast nav viegli. Pūcīša Edgars ir ļoti tuvu tam un tomēr ir cits – tur ciešanas vairāk ģenerē jutekļi un emocijas. Jaunais Andris Bērziņš bija tāds tipāžs. Un jaunais Varis Vētra, kurš formāli, iespējams, būtu pieskaitāms simpaķagām, ja ne Dzidras Ritenbergas debijas spēlfilma "Šīs bīstamās balkona durvis". Man patīk doma, ka šī filma būtu pelnījusi 21. gadsimta rimeiku, man pat kārotos to režisēt... bet kas spēlēs Rolandu Pumpuru?
0