Viņpus plaisas

Lūk, Toronto, tā laikam Monreāla, te – Maskava, Novgoroda, Pēterburga, pēc tam daži ciemati Dienvidfrancijā, netālu no Monpeljē, pāris bildes no ir no Mohēras klintīm Īrijā, tad vēl neliela kaudzīte melnbaltu fotogrāfiju ar vietām un cilvēkiem Dundagā, Mazirbē, Kolkā. Neaprakstīta, Cēsīs ("J. Oso’s, Zehsis") izdota pastkarte, atklātne jeb, kā tai otrā pusē rakstīts, "Waleja wehstule" ar Zeltmata (rakstnieks, īstajā vārdā Ernests Kārkliņš) portreju un citātu: "Kas kalna galus grib sasniegt, tas lai nedomā jau rīt ielejā puķes plūkt..." Starp fotogrāfijām bija arī divas neizprotamā kārtā saglabājušās kartītes ar studiju laikā pirmajā kursā konspektētiem citātiem. Frīdrihs Engelss 1865. gadā bija rakstījis Kārlim Marksam: "Tajā dienā, kad rokraksts būs nosūtīts, es piedzeršos visneprātīgākajā veidā. Es to atlikšu tikai tad, ja nākamajā dienā atbrauksi arī tu un mēs to varēsim paveikt kopā."

Nelielais fotoalbumiņš, kaudzīte ar fotogrāfijām, pastkartēm un vēl visādiem sīkiem papīrīšiem plaukta stūrī aizmirstībā bija nostāvējusi jau vairākus gadus. To atrašana sestdienas pievakarē bija liels pārsteigums, un tomēr gandrīz visu fotogrāfijās redzamo es uzreiz spēju atsaukt atmiņā un reizēm pat kaut kā pats sev pamatot fotografēšanas iemeslu.

Gadskaitļus precīzi neatceros, un hronoloģiskā secībā fotografētos notikumus sarindot tā uzreiz bija pagrūti. Katrā ziņā tie bija uzņemti vēl pirms lēto digitālo fotokameru izplatības sākuma. Mans pēdējais filmu fotoaparāts no atmiņas ir pagaisis – droši vien tas bija kāds no tā saucamajiem "ziepju traukiem", taču kāda bija sajūta, to turot rokā, cik tas svēra, vai tas izdvesa kaut kādu fotografēšanas skaņu – vairs neatceros. Iespējams, ja fotoaparātu nejauši uzietu, tas viss atkal nāktu atpakaļ.

Ar bildēm bija vienkāršāk – tajās iemūžinātais bija vēl vienmēr redzams, pat ja "dzīvē" arī vairs nebūtu sastopams. Piemēram, skats pa Maskavas viesnīcas "Rossija" logu vai klusā daba ar elektrisko tējkannu, kartupeļu biezeni un cīsiņiem šīs pašas viesnīcas ēdnīcā. Viesnīca, kurā izmitināt varēja ap 4000 viesu starp Kitaigorodu un Kremli, tika uzcelta 20. gadsimta 60. gadu vidū, bet 2006. gadā pilsētas vara lēma par ēkas nojaukšanu, tātad es tur biju paguvis apmesties brīdi pirms tam. Ar dažām fotogrāfijām pietika, lai atmiņā atkal nāktu izjūtas, soļojot pa kilometriem garo un tumšo viesnīcas gaiteņa perimetru vai no rīta meklējot vietu, kur varētu iedzert kafiju un kaut jelko apēst.

Lai arī katrā no fotogrāfijām bija redzams tikai mazs maziņš laika un telpas taisnstūrītis, ar to bija diezgan, lai atgrieztos arī tas, kas palicis ārpus šiem 10 x 15 cm izmēra papīra laukumiņiem. Nevarētu teikt, ka pirms nejaušās fotogrāfiju atrašanas, bet jau pēc tajās iemūžinātajiem notikumiem es šīs atmiņas būtu pārāk bieži pārcilājis. Lielākoties es būtu uzskatījis, ka tas viss ieslīdējis Toronto priekšpilsētas miglai līdzīgā aizmirstībā. Tautā iemīļota un nopelniem bagāta dzejnieka krācieni blakus istabā Monreālā, plānā mētelītī ģērbies un nosalis Latvijas Televīzijas žurnālists Sarkanajā laukumā Maskavā, Niagāras ūdenskritums, tikšanās ar pusbandītiskiem vai pat īsti bandītiskiem uzņēmējiem un vietējās varas pārstāvjiem mednieku restorānā Novgorodā, Krievijas karaskolas kursanti, kas, sekojot gida norādēm, mulsi spiežas ap Leonardo da Vinči "Madonnu ar Ziediņu" Pēterburgas Ermitāžā...

Aplūkojot fotogrāfijas, atcerējos nesen lasīto – cilvēka smadzeņu pētnieki esot nonākuši pie nedaudz mulsinoša, bet daudziem droši vien pat biedējoša atklājuma. Ikdienā mums patīk iztēloties, ka mūsu atmiņas ir kaut kas tāds, kas, līdzīgi fotogrāfijām albumos, failiem cietajos diskos vai grāmatām plauktos, vienkārši glabājās mums ērti pieejamā vietā un vajadzības brīdī ir viegli aizsniedzams, bet ja nu kaut kas piepeši nav atrodams, tas vienkārši ir kaut kāds negadījums. Taču iespējams, ka nekādu plauktu un albumu nemaz nav. Savas atmiņas – kā manā gadījumā par viesnīcas interjeru, par grāmatu muguriņām Monreālā dzīvojošā latviešu izcelsmes ārsta mājas bibliotēkā, par Mazirbes pastnieku, kurš bija pievērsies zvejošanai, – mēs radām tikai tajā brīdī, kad tās atceramies. Līdzīgi kā savus sapņus – brīdī, kad tos kādam vai paši sev pārstāstām vai pierakstām. Likumsakarīgi, ka ikvienā atcerēšanās reizē, sev vai kādam citam pārstāstot atmiņas, mēs tās papildinām, izmainām, uzlabojam, slīpējam, pārvēršam šķietami precīzākā versijā par to, "kā bija". Kāds nu tur brīnums, ka beigu beigās pat šaurā radinieku lokā atmiņas par vienu un to pašu atgadījumu var izrādīties radikāli atšķirīgas. Nupat ģimenes viesībās kļuvu par liecinieku trīs dažādu viena un tā paša nelaimes gadījuma versiju sadursmei, un katras aizstāvis spēja pamatot, kāpēc viņa vai viņas stāstītais visprecīzāk atspoguļo "patiesību".

"Tilts pilnīgi izjauca pilsētas mērogu, tas līdzinājās bērnības murgam, kurā tev tuvojas draudīgs, nezināms spēks, nesot ko ļaunu un nenovēršamu," izlasīju žurnāla "Rīgas Laiks" jūlija numurā publicētajā Andra Kupriša esejā "Saules morāle", un ar šo vienu teikumu bija gana, lai arī es atcerētos līdzīgos vārdos aprakstāmu bērnības sapni, pusnomoda stāvokli vai murgu. Es pat atcerējos šī "kaut kā" tuvošanos un raksturīgo skaņu, kas atbalsojās galvā, tās arvien pieaugošo, draudīgo abstraktas formas izmēru, tādu kā melnu sniega bumbu, kas arvien tuvojās, draudēja tevi ar savu svaru saspiest, bet tajā pašā laikā bija it kā tevī pašā iekšā.

Taču iepriekš pieminētais atmiņu veidošanās mehānisms varbūt vēl nebūt nav tas satraucošākais neseno laiku atklājums. Iespējams, daļu savu atmiņu mēs varētu nemaz nebūt pieredzējuši paši, bet mantojuši no senčiem iedzimtības ceļā – un ne jau tikai no vecākiem, bet arī vecvecākiem un vēl senākām paaudzēm. Pētnieki to bija atklājuši, eksperimentējot ar žurkām. Nē, žurkas, protams, nespēja neko daudz pastāstīt par savu priekšteču apēsto Madelēnas cepumkūciņu garšu, tomēr eksperimenta laikā iemācītas reakcijas uz noteiktiem kairinājumiem – garšām, smaržām, skaņām – brīnumainā kārtā pārceļoja no vecākiem bērnos, no bērniem – bērnu bērnos. Kari, revolūcijas, nedrošība par savu nākotni, nāves bailes vai nāve visapkārt, ciešanas un šausmas, izmisums un cerību zudums – tie ir pārdzīvojumi, kurus grūti nosaukt vienkārši par kairinājumiem. Un kāds gan būtu brīnums, ja to atstātie nospiedumi, mums pašiem to neapzinoties, no vecvecākiem un vecākiem būtu nonākuši arī līdz mums, bet no mums – pat neietērpti vārdos vai bez fotogrāfijām un padzisušiem diapozitīviem noputējušās kurpju kārbās – spētu pārceļot pie nākamajām paaudzēm.

Intervijā žurnālam "Rīgas Laiks" amerikāņu neirozinātnieks Džeimss Falons uz jautājumu, vai neiroķīmija vairāk vai mazāk izskaidro visu, ko cilvēki dara, atbild: "Nu, ne tikai neiroķīmija – arī gēni, iedzimtība, visas tās fiziskās lietas. Kopā tās var izskaidrot jebkādus uzvedības, uztveres un kustību aktus. To tās spēj. Šīs lietas var precīzi sasaistīt ar procesiem, ko mums uzrāda PET skeneris, magnētiskās rezonanses aparāts, mēs to esam redzējuši. Šī atbilstība ir tik cieša, ka nav nekādas plaisas starp to, ko mēs šajos aparātos varam redzēt un izmērīt, un to, ko cilvēki sakās izjūtam, un to, ko viņi dara."

Tad jau varbūt tas, ar ko mēs, veidodami, pārkārtodami un arvien atkārtodami savas atmiņas, te nodarbojamies, vienkārši ir mēģinājumi šo plaisu starp pagātni un acumirklīgo tagadni padarīt drusku platāku un piepildīt ar kaut ko, kas ar magnētiskās rezonanses aparātu vai PET skeneri vismaz pagaidām vēl nav izmērāms.