Photo by Collins Lesulie on Unsplash
 
Politika
07.08.2018

Viņi neiet vēlēt

Komentē
1

Šī gada martā man kopā ar savu augstskolas kursu radās izdevība apmeklēt konferenci Saeimā – "Baltijas sarunas par ES jautājumiem, 2018". Konferencē dzirdēju izteikumu, kuru neesmu aizmirsusi jau vairākus mēnešus, un, jo tuvāk nāk Saeimas vēlēšanas, jo uzmācīgāk tas zum galvā. Konferences panelī ar nosaukumu "ES tematika kontekstā ar Latvijas Saeimas vēlēšanām 2018. gadā" runāja četru lielāko partiju pārstāvji, tātad: no ZZS, Nacionālās apvienības, "Vienotības" un "Saskaņas". Pārsvarā tika spriests, kā un vai vispār ir jēga runāt ar vēlētājiem par ES jautājumiem, taču pienāca brīdis, kurā "Saskaņas" pārstāvim Borisam Cilēvičam tika uzdots jautājums – bet kā ar jauniešiem? Kāpēc nerunāt par jauniešus interesējošām tēmām? Te jāpiebilst, ka aptuveni puse auditorijas bija jaunieši, studenti, tāpat kā es, un, iespējams, tāpēc radās iespaids, ka Cilēviča kungs pirms atbildes apraujas. Atbilde bija aptuveni šāda – runā ar tām vēlētāju grupām, kas balso. Jaunieši nebalso. Bija nepatīkami dzirdēt kaut ko tādu no partijas pārstāvja, bet, jāatzīst, Cilēviča kungam ir taisnība. Jaunieši pārsvarā ir attālināti no politikas, neieinteresēti, nezinoši [1]. Kad mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, pirmajā kursā izcēlās diskusija par toreiz tikko notikušo Krimas okupāciju. Kāda meitene no ceturtā kursa, kuru šī saruna acīmredzot garlaikoja, izmisusi izsaucās, ka tieši aizgājusi uz mākslas skolu cerībā izbēgt no politikas. Šī ilūzija, ka politika ir kā lapsene – ja tu neliksies par to ne zinis, tā tevi netraucēs un aizies savu ceļu –, piemīt daudziem jauniešiem ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.

Jau deviņdesmitajos gados Eiropas pētnieki sāka runāt par apolitiskas attieksmes strauju pieaugumu sabiedrībā, taču pēdējos gados visbiežāk par iemeslu Eiropā dzīvojošo jauniešu augošajai neieinteresētībai politikā tiek minēta 2008. gada ekonomiskā krīze. Daudzu Eiropas valstu valdības, to starpā arī Latvijas valdība, krīzes laikā īstenoja stingru taupības politiku. Stāsts ir līdzīgs visur – bezdarba līmenis uzšāvās debesīs, bet algas, it īpaši publiskajā sektorā, samazinājās. Pieprasījuma trūkums darba tirgū, kā arī zemas algas nozīmēja, ka veselai paaudzei jaunu cilvēku bija ļoti maza iespēja iegūt ekonomisko neatkarību no vecākiem. Radās "paildzinātās jaunības" fenomens – jauni cilvēki atliek nozīmīgus notikumus, piemēram, laulības un ģimenes veidošanu, respektīvi, vēlāk "pieaug", vēlāk integrējas sabiedrībā, jo finansiāli vēl aizvien ir atkarīgi no vecākiem. Nespēja integrēties sabiedrībā nozīmē arī zemu motivāciju piedalīties konvencionālajās politikas institūcijās (vēlēt vēlēšanās, iesaistīties politiskajās partijās). Jaunieši neredz, kā politiskie procesi ietekmē viņu dzīvi, daļēji tāpēc, ka bieži neuzņemas pilnu atbildību par sevi, t.i., ir ekonomiski atkarīgi no vecākiem, un daļēji tāpēc, ka agrā jaunībā – laikā, kad izveidojas personas izpratne par pasauli, – pieredzēja krīzi, ko iztulkoja kā valdības un politiķu nespēju.

Latvijā situācija šķiet līdzīga. Kā viens no iemesliem zemajai jauniešu līdzdalībai sabiedriskajos procesos tiek minēta neuzticība valsts institūcijām. Nezinu, kā citiem, bet, kad 2011. gadā Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu, man, 12 gadus vecai meitenei, bija skaidrs, ka Saeimā ir tikai zagļi un noziedznieki. Dombrovska ieviestā taupības politika bija viena no skarbākajām Eiropā. Vēl šīgada janvārī jauniešu bezdarba līmenis bija augstākais Baltijā (17,9%), taču jāpiemin, ka lielākā daļa Latvijas jauniešu (62,9%) ir ekonomiski neaktīvi, t.i., mācās, nestrādā un darbu nemeklē, kas nozīmē, ka šī grupa ir atkarīga no vecākiem.

Tātad Latvijas jauniešus var iedalīt divās grupās – ir tie, kas "uztraucas" par naudu, un tie, kas to nedara. Es, piemēram, piederu pie otrās grupas. Es nestrādāju, dzīvoju ar vecākiem, neuztraucos par dzīvošanu un mācību maksu, jo mani vecāki par to parūpējas manā vietā. Pat ja es strādātu, man nebūtu jāuztraucas par naudu. Man viss ir labi. Kāpēc gan lai mani interesētu brīvpusdienas bērnudārzā vai piemaksas pensijai? Nodokļi? Es neesmu ekonomiski atbildīga pati par sevi, tāpēc nekas no tā nemudina mani iet vēlēt vai interesēties par politiku. Tādi priekšvēlēšanas kampaņu temati nav tēmēti uz mani. Arī tai jauniešu grupai, kas ir ekonomiski atbildīgi paši par sevi, nav daudz iemeslu iesaistīties Latvijas demokrātijas procesos. Viņi ir pārāk aizņemti ar savu dzīvi, lai iedziļinātos Latvijas politikā, it īpaši, ja cenšas savienot mācības un darbu. Šis atspoguļojas statistikā – tie jaunieši, kas regulāri neiesaistās aktivitātēs, arī pārsvarā iedalās divās lielās grupās. 40% jauniešiem nekad nav bijusi interese iesaistīties, un 51% jauniešu nav laika to darīt. Izveidojas apburtais loks – jaunieši nepiedalās konvencionālajos demokrātiskajos procesos, tostarp neiet vēlēt, jo politiskās partijas savās kampaņās ne pārāk aktīvi pievēršas jauniešus interesējošiem tematiem, bet politiķi nepievērš uzmanību jauniešiem, jo nav jēgas – viņi neiet vēlēt. Šeit, protams, varētu minēt, ka partijas veido savas jauniešu organizācijas, taču statistika rāda, ka tikai ceturtā daļa jauniešu aktīvi piedalās jebkāda veida sabiedriskajās aktivitātēs (piemēram, kultūras vai sporta pasākumos, brīvprātīgajā darbā). Tas nozīmē, ka jauniešu dalība arī šajās jauniešu organizācijās ir zema, turklāt pēc tam, kad noskatījos Kristas Burānes filmu "Nākotne ir pagātnes tagadne" (2011), man radās iespaids, ka partijas izveido savas jauniešu organizācijas, lai priekšvēlēšanu kampaņas laikā būtu kāds, kas izdala pildspalvas un krekliņus, nevis radītu interesi par demokrātijas uzturēšanu.

Varētu jau teikt, ka tas pierāda tikai vienu – jaunieši ir cimperlīgi, neatbildīgi, "īpašās sniegpārsliņas", un kāpēc gan Latvijai vajadzētu viņu balsis? Kāpēc gan lai politiskās partijas tērētu naudu kampaņām, kas tēmētas uz jauniešiem? Šī vecuma grupa nav nekāda balsu zelta bedre – jauniešu ir maz, to īpatsvars Latvijā veido tikai 13%. Turklāt jāņem vērā, ka jaunieši Latvijā tiek definēti kā personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Tas nozīmē, ka daļa no šiem 13% nav pilngadīgi un nemaz nevar balsot. Bet, ja man būtu jāmin, kas vairāk apdraud Latvijas valsti – krievu skolas, imigranti vai arī skaitā neliela un politiski apātiska jaunā paaudze –, es nosauktu pēdējo.

Šobrīd vēl neizjūtam demogrāfijas krīzes radītās sekas, bet pēc, teiksim, 20 gadiem situācija būs diezgan smaga. Tad jau tie trīspadsmit procenti, kas pašlaik ir jaunieši, veidos pusmūža paaudzi, uz kuras pleciem parasti gulstas vislielākais ekonomiskais slogs, un būs spiesti uzturēt milzīgu pensionāru skaitu. Ja tagadējā jaunā paaudze būs finansiālu rūpju nomākta un neieinteresēta demokrātijas procesos, tad arī pašas valsts demokrātiskā kārtība šķobīsies – cilvēkiem zudīs izpratne vai interese par to, kā jārīkojas, lai demokrātiju saglabātu. Atšķirībā no demogrāfijas, demokrātijas krīzes radītās sekas ir jūtamas jau šodien, tagad, kamēr šo rakstu. Amerikāņu domnīca "Freedom House" atzina, ka 2017. gadā pasaule piedzīvoja pēdējās desmitgadēs visnopietnāko demokrātisko vērtību lejupslīdi. Tas noteikti nebūs pārsteigums nevienam, kas sekojis līdzi notikumiem pasaulē: Amerikā demokrātijas indekss sāka slīdēt vēl pirms Trampa administrācijas (kaut gan es nevaru piekrist domnīcas izteiktajam apgalvojumam, ka Amerika kādreiz ir bijusi demokrātijas vērtību izcilākais piemērs), Eiropas pilsoņi izvēlas labējos populistus, Polija, Ungārija un Turcija strauji atkāpjas no demokrātijas, kamēr pasaules lielākie autokrātiskie režīmi, Ķīna un Krievija, aktīvi cenšas paplašināt savas ietekmes sfēru. Taču "Freedom House" savā ziņojumā izceļ satraucošu parādību – jauniešu zūdošo interesi par demokrātiju. Domnīca kā iemeslu šai parādībai min to, ka jauniešiem nav atmiņu par cīņu pret autoritatīvām ideoloģijām, piemēram, fašismu vai komunismu. Ja skatāmies uz Latvijas jauno paaudzi – pat visvecākie jaunieši, tie, kam tagad ir 25 gadi, ir dzimuši 1993. gadā – pēc Atmodas, pēc padomju laika. Viņiem nav nekādu atmiņu par to, kā ir dzīvot nebrīvā valstī, neviens nezina, ko tas nozīmē – dzīvot bez demokrātijas. Manai paaudzei demokrātija ir pašsaprotams mehānisms. Man ir vairāki britu paziņas aptuveni manā vecumā, un esmu pamanījusi, ka viņiem ir ļoti vāja apjausma, par to, ko nozīmē vārda brīvība. Ideja, ka viņiem kāds varētu aizliegt izteikt savu viedokli par politiskajiem notikumiem, šķiet absurda. Tātad – jauniešu interese par demokrātiju zūd. Tas ir bīstami visai pasaulei, taču Latvijā it īpaši. Parasti pusmūža paaudzes uzskati sabiedrībā kļūst par meinstrīmu, un, ja pēc 25 gadiem pusmūža paaudze neticēs demokrātijai, tad Latvijas valsts pastāvēšana pēkšņi būs apdraudēta.

Bet tas nenozīmē, ka nākotne būs drūma. Tas nozīmē vienīgi to, ka neieinteresētība politikā ir greznība, kuru vairs nevar atļauties. Jaunieši nav bezcerīga grupa – tieši otrādi. Latvijā pilnīgi noteikti notiek pasākumi, diskusijas, kas jauniešus "atmodina" un ieinteresē. Man pēdējo mēnešu laikā ļoti nozīmīgi bija divi pasākumi – "Baltic Pride" un "Lampa". Praidā redzēju trīs politisko partiju teltis. Viena no šīm partijām mani "paķēra", un vēlāk, lasot tās programmu, sapratu, ka Latvijas politiskajā arēnā ir partija, kurai varu uzticēties, jo tā atbalsta tās pašas vērtības, kuras atbalstu es. Tā bija pirmā reize, kad tā sajutos. Savukārt par "Lampu" es priecājos, jo sapratu, ka cilvēki runā, dod vārdu jauniešiem, jautā, ko tie domā. Tas ir tik svarīgi! Jaunieši ir pieraduši nedomāt, nerunāt, par to, kā politika ietekmē viņus vai kā viņi var ietekmēt politiku. Tas nekas, ka jauniešu ir maz, nekas, ka nav dzīves pieredzes, ekonomiskās atbildības, ar jauniešiem tāpat jārunā priekšvēlēšanu kampaņā, jo citādi tiek zāģēts zars, uz kura visi sēžam.

[1] Pēc IZM veiktā pētījuma "Jauniešu monitorings 2017", politiskās aktivitātēs piedalījies vien katrs piektais jaunietis Latvijā. Salīdzinot ar 2015. gadu, līdzdalība politiskās aktivitātēs ir kritusies par 9%. Vairāk skatīt te, 59. lpp.

Ilze Elizabete Strazda

llze Elizabete Strazda ir Rīgas Juridiskās augstskolas studente. Agrāk mācījās zīmēt un gleznot, bet tagad mācās uzdot jautājumus. Visvairāk par visu pasaulē mīl 60. gadu britu humora šovus un savu su

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!