Zināšanas
05.07.2018

Viņa bija blonda, viņa bija forša, un viņai bija nenormāli smukas krūtis*

Komentē
9
Saglabā

Es mācījos 7. klasē, kad rīta kora mēģinājumā kāds balss lūzumu vēl nesasniedzis vienaudzis no paralēlklases, citiem dzirdot, pajautāja, vai man esot mākslīgās krūtis. Man, protams, nebija. Es nosarku un no sevis izspiedu savaldīgu "nē". Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad sapratu, ka turpmāk vienmēr būs kāds, kas uz tām skaļi norādīs, tām piekals savu skatienu un ka turpmāk itin bieži mana personība tiks pastarpināti skatīta, uztverta un interpretēta caur tām. Agrajos divdesmit es šo "dzīves kārtību" ne vien pieņēmu, bet savā ziņā arī izmantoju – ja reiz man tās ir, kāpēc gan to noliegt? Gadi iet, un, ja neskaita to seksualizētām normām apvīto nozīmi un spēju noteiktos periodos saražot pienu, manā uztverē krūtis aizvien vairāk kļūst par parastu ķermeņa daļu – tādu pašu kā potīti vai elkoni. Vienīgā problēma ir, ka citi gan dažkārt tā nedomā.

Kāds sociālās psiholoģijas jomā veikts pētījums [1] konstatēja, ka vīriešu ķermenis lielākoties tiek uztverts kā kopums, kā veselums, turpretim sieviešu ķermenis – kā atsevišķas daļas. Turklāt to šādi uztver gan vīrieši, gan pašas sievietes. Eksperimenta rezultāti liecināja, ka novērotāju acīs sieviešu ķermenis tiek reducēts uz ķermeņa seksuālajām daļām, tās daudz labāk uztverot atsevišķi, nevis kopumā. Savukārt vīriešu seksuālās ķermeņa vietas daudz labāk uztver, kad tiek rādīts viss vīrieša ķermenis, nevis speciāli nošķirtas vai izceltas konkrētas tā daļas. Ņemot vērā, ka dažnedažādas sociālās kategorijas, piemēram, priekšstati par ķermeņa šķidrumu kontrolēšanu, ģērbšanās stilu, fizisko sagatavotību, depilāciju, situācijai piemērotu žestu lietošanu utt. ir iegravētas ķermenī un praktizētas caur to, ķermenis darbojas kā vietējās sociālās un morālās pasaules indikators.  Tā nu ir "sagadījies", ka sievietes veido savu dzīvi ne vien caur ķermeni kā veselumu (angļu valoda sniedz iespēju spēlēties ar vārdiem – "to body their way through life"), bet savā ziņā arī caur atsevišķām ķermeņa daļām, piemēram, krūtīm jeb viņas "breast their way through life". 

Sievietes daudz biežāk nekā vīrieši "tiek sarautas gabalos" pat zinātnē. Piemēram, kāda pavisam nesena evolūcijai un cilvēka uzvedībai veltītā žurnālā publicēta pētījuma [2] mērķis bijis noskaidrot, kāda izmēra un formas krūtīm vīrieši dod priekšroku četrās dažādās kultūrās: Brazīlijā, Kamerūnā, Čehijā un Namībijā. Lai arī individuālās izvēles mēdza atšķirties, vairums vīriešu neatkarīgi no kultūras visatzinīgāk novērtēja vidēja izmēra krūtis, stabilā otrā vietā ierindojot liela izmēra krūtis. Šis pētījums, tāpat kā daudzi citi sociobioloģijas un konkrētas jomas bioloģiskās antropoloģijas pētījumi, ir balstīts pieņēmumā, ka sieviešu krūšu morfoloģija, kas stipri atšķiras no citu primātu piena dziedzeriem gan ar izmēru, gan formu, ir veidojusies seksuālās selekcijas rezultātā, proti, krūtis ir attīstījušās vīriešu izvēles rezultātā. Savukārt no citiem primātiem atšķirīgu krūšu veidošanos un to lomu seksuālā selekcijā saista ar apmatojuma zaudēšanu un divkājainās stājas iegūšanu. Stāvus pozīcija izceļ sievietes krūtis, un tās atrodas (vīriešiem) labi redzamā vietā [3] – un skaidrs, ka tas nav noticis gluži nejauši.

Šo pieņēmumu par krūšu izmēra, formas un stingrības saistību ar seksuālo selekciju zinātnieki pamato ar pierādījumiem, ka sievietēm ar lielākām krūtīm parasti ir arī augstāks estrogēna līmenis un krūšu morfoloģija iespējami kalpo kā potenciālās auglības indikators. Attiecīgi tiek sagaidīts, ka vīriešus vairāk pievelk vidēja un liela izmēra krūtis. Taču šāds pieņēmums ir pretrunīgs un pārāk vienkāršots. Pirmkārt, ir gana daudz pētījumu, ja tos tā var saukt, kas parāda ļoti atšķirīgas vīriešu gaumes, tai skaitā patiku uz mazām krūtīm. Otrkārt, atsevišķi salīdzinošie pētījumi, tai skaitā minētais, apstiprina hipotēzi, ka vīrieši no reģioniem ar augstāku pārtikas resursu trūkumu vai nestabilitāti ierasti dod priekšroku sievietēm ar lielākām krūtīm, jo tās tiek asociētas ar augstāku kopējo ķermeņa masas indeksu un tādējādi liecina ne tik daudz par auglību, kā gluži vienkārši par pārticību. Tāpat vairāki pētījumi liecina, ka bieži vien sievietes ar lielām krūtīm klišejiski tiek uztvertas kā seksuāli daudz atvērtākas un pat izlaidīgākas nekā sievietes ar mazām krūtīm. Turpretim sievietes ar nelielām krūtīm mēdz uzskatīt ne vien par morālākām un pieticīgākām, bet arī par kompetentākām un inteliģentākām. [4] Katrā ziņā runāt par to, kāda izmēra krūtīm vīrieši dažādās pasaules malās dod priekšroku vai kādas nozīmes tām ir piešķirtas, varētu vēl ilgi – šī tēma, šķiet, interesē daudzus. Un, kā ir secinājis viens no kaismīgākajiem vīriešu gaumes pētniekiem Bārnabijs Diksons (Barnaby Dixson), vīriešiem gluži vienkārši patīk skatīties gandrīz uz jebkāda izmēra krūtīm. [5]

Tomēr arī seksuālās selekcijas teoriju ietvaros daudz vairāk uzmanības parasti tiek pievērsts nevis krūšu izmēram, bet gan formai un stingrībai, kas samazinās līdz ar vecumu un tādējādi it kā signalizē vīriešiem par sarūkošo auglību vai vienkārši sievietes vecumu, "liekot" viņiem dot priekšroku stingrām un apaļām krūtīm. Pievēršanās krūšu stingrībai gan īsti neglābj situāciju. Šie pieņēmumi bieži tiek izdarīti, skatot cilvēku kā izteikti bioloģisku vienību, aizmirstot par cilvēku kā dinamisku kultūras rezultātu un daļu. Piemēram, azandi, kuri pārsvarā apdzīvo Kongo Demokrātiskās Republikas ziemeļaustrumu daļu, par skaistām krūtīm uzskata garenas un nokarenas formas krūtis [6], kas citviet tiktu uzskatītas par neglītām vai par jaunību un auglību neliecinošām. Tāpat bieži netiek ņemti vērā laikā un telpā atšķirīgie un mainīgie skaistuma etaloni.

Lasot šos neskaitāmos un visai līdzīgos pētījumus par to, kādas krūtis un sieviešu ķermeņa proporcijas patīk un nepatīk vīriešiem, es savās domās tomēr vienmēr atgriežos pie vairākiem jautājumiem. Vai nu jau nebūs gana šādu seksuālajā selekcijā balstītu pētījumu, kas patiesībā raksta vienu un to pašu un kas noreducē (hetero)seksualitāti līdz kopulācijas līmenim? Un kāda ir to pievienotā vērtība, izņemot konkrētu sieviešu daļu esamības padarīšanu par vīriešu prieka rezultātu? Kā ir minējusi dzimtes antropoloģe Frānsisa Masija-Līsa (Frances Mascia-Lees), akadēmijas vienveidīgā koncentrēšanās par un ap priekšmetiskotu krūšu izpēti pēdējos piecdesmit gadus ir bijusi fantastiska laika izšķērdēšana. [7] Tā vietā viņa piedāvā versiju, ka sieviešu krūšu specifiskais izskats ir veidojies nevis seksuālās selekcijas, bet gan dabiskās selekcijas rezultātā, proti, tieši šādas formas krūtis primāri ir bijušas nepieciešamas pašai sievietei, nevis vīrietim. Un, ja universāla vīriešu interese par tām ir pastāvējusi, tas sieviešu krūšu morfoloģiju labākajā gadījumā ir ietekmējis sekundāri. Masija-Līsa izvirza hipotēzi, ka krūtis ir kalpojušas kā tauku rezerves, lai nabadzīgos vai neprognozējamos vides apstākļos sieviete varētu saglabāt grūtniecību un būt spējīga pabarot jaundzimušo. Savukārt vajadzība pēc papildu tauku uzkrāšanas varētu būt saistāma ar apmatojuma zaudēšanu, ko citi primāti ir saglabājuši, un citādu termoregulāciju. Viņas argumentu ķēdīte īsumā izskatās šādi – sākot ar pubertāti mums vajadzēja lielākas tauku rezerves, lai iznēsātu un spētu pabarot zīdaiņus, savukārt tauki piedalās estrogēna veidošanā, kas pubertātē stimulē krūšu veidošanos.

Pastāv vēl daži dabiskā selekcijā balstīti pieņēmumi par to, kāpēc sievietēm ir tieši tādas krūtis, kādas ir. Citu primātu mazuļi zīž pienu ieķērušies mātes apmatojumā, bet, tā kā cilvēks savu apmatojumu ir zaudējis un cilvēku mazulis piedzimst daudz nevarīgāks par citiem primātu mazuļiem, bet ar ievērojami lielāku galvu, ko viņš pats nespēj noturēt, vienīgais mazuļa pabarošanas veids ir viņa ieguldīšana saliektā rokā. Šādā pozīcijā nokarena un ar pienu piebriedusi krūts, kuras krūtsgals ir viegli piemērojams bērna galvas atrašanās vietai un pozīcijai, varētu būt tieši īstais pielāgojums. Vēl varētu ņemt vērā, ka cilvēka galvaskausa un sejas morfoloģija ir krietni atšķirīga no pārējiem primātiem: mums ir visai plakana seja ar neizvirzītu žokli un muti. Ar savu mazo, plakano sejiņu un galvu, kuru viņš nespēj pacelt, saņemt dziedzeri, kas ir piekļauts pie krūškurvja, zīdainim varētu būt pagrūti. [8]

Lai arī ir atrodams gana daudz citu iespējamo skaidrojumu sieviešu krūšu esamībai, zinātnē daudz lielāka koncentrēšanās ir bijusi tieši uz seksuālās selekcijas skaidrojumu, kas lieku reizi atgādina (un to nevar atgādināt par biežu), ka jebkura zinātne ir sociāls fenomens. Un kā jau bija secinājusi Masija – Līsa acīmredzot zinātniekiem gadu laikā ir šķitis svarīgāk pievērsties vīriešu gaumei un izvēlei, sarindojot sieviešu krūtis pēc pašu izmeklētiem parametriem, nevis meklēt atbildes par to, kā funkcionē sievietes organisms, kas ietver krūtis, kā bioloģisks kopums, kā sociālkulturālo nozīmju nesējs, kam vēl tās bez vīriešu priecēšanas ir domātas un kā laiktelpā izplatīti pieņēmumi ietekmē arī pašu zinātni.

 

* Kafejnīcā "Bolderāja" noklausīta saruna, 2018. gada jūnijs.

[1] Gervais, S. J., Vescio, T. K., Förster, J., Maass, A., & Suitner, C. (2012). Seeing women as objects: The sexual body part recognition bias. European Journal of Social Psychology, 42(6), 743–753.

[2] Havlíček, J., Třebický, V., Valentova, J. V., Kleisner, K., Akoko, R. M., Fialová, J., ... & Varella, M. A. C. (2017). Men's preferences for women's breast size and shape in four cultures. Evolution and Human Behavior, 38(2), 217–226.

[3] Sutou, S. (2012). Hairless mutation: a driving force of humanization from a human–ape common ancestor by enforcing upright walking while holding a baby with both hands. Genes to Cells, 17(4), 264–272.

[4] Zelazniewicz, A. M., & Pawlowski, B. (2011). Female breast size attractiveness for men as a function of sociosexual orientation (restricted vs. unrestricted). Archives of Sexual Behavior, 40(6), 1129–1135.

[5] Dixson, B. J., Grimshaw, G. M., Linklater, W. L., & Dixson, A. F. (2011). Eye tracking of men's preferences for female breast size and areola pigmentation. Archives of Sexual Behavior, 40(1), 51–58.

[6] Dixson, B. J., Vasey, P. L., Sagata, K., Sibanda, N., Linklater, W. L., & Dixson, A. F. (2011). Men's preferences for women's breast morphology in New Zealand, Samoa, and Papua New Guinea. Archives of Sexual Behavior, 40(6), 1271–1279.

[7] Frānsisa Masija-Līsa, citēta (26. lpp.) grāmatā Williams, F. (2012). Breasts: A natural and unnatural history. WW Norton & Company.

[8] Williams, F. (2012). Breasts: A natural and unnatural history. WW Norton & Company, 27.–31.

 

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!