Ar bērniem
19.02.2013

Viltotā bērnība

Komentē
0

Par Lilijas Berzinskas grāmatu "Ziloņu dārzs", Izdevniecība "Dienas grāmata", 2012

 

Kad es biju bērns un lielākā daļa interesanto grāmatu (Verns, Dimā, Londons, Darels, Azimovs utt.) bija izlasītas, citas interesantās grāmatas (Vonnegūts, Dostojevskis un "Eksorcists") vēl glabājās augstajos plauktos un mani otrās klases klasesbiedri vēl joprojām nebija atraduši ar mani kopīgu valodu, es pieņēmu apzinātu lēmumu kļūt līdzīgāka citiem bērniem. T.i., izlasīt tās grāmatas, kuras man savā vecumā būtu jālasa, un censties līdzināties "normālam bērnam", imitējot šajās grāmatās aprakstītos bērnus. Skaidrs, ka šis sociopātiskais eksperiments izgāzās ar lielu blīkšķi – ja pirms tam man vēl bija cerības iekļauties, tad mani kā "bērnu, kas izliekas par tādu bērnu, kādi bērni nemaz nav" klasesbiedri nespēja pieņemt.

Lilijas Berzinskas "Ziloņu dārzs" man ļoti atgādināja tās grāmatas, kuras es toreiz lasīju – ne tikai tādēļ, ka tai ir viegla "Grāmatas, Kas Šajā Vecumā Būtu Jālasa" piegarša, bet arī tādēļ, ka tās galvenā varone Ulle atgādina to viltoto bērnu, kuru es mēģināju tēlot. Bērnu, kas vienmēr un jebkurā situācijā uzvedas tā, kā bērnam ir jāuzvedas (t.i., tā, kā bērni uzvedas reti – tikai tad, ja viņiem piesola končas vai pērienu). Ulle ir patoloģiski pieklājīga, klusa, pakļāvīga un piemīlīga – tāds platonisks "priekšstats par bērnu" īsta, dzīva un neizbēgami reizēm kaitinoša bērna vietā. Es tā arī nesapratu, kā par Ulli domāt – vai kā par autores ievietotu "bērna tēlu" bez piesaistes reāliem bērniem, vai arī kā par psiholoģiski precīzu dziļi traumēta bērna atainojumu.

Par "patoloģisko pieklājību" es nepārspīlēju. Vienā no grāmatas sākuma epizodēm apmēram 4-5 gadus vecā Ulle ir klaiņojusi visas dienas garumā, šajā laikā dabūjusi paēst vienu sviestmaizīti, ir pienākusi nakts, līst lietus, un vispār viss ir slikti un bezcerīgi. Šādā situācijā viņa ienāk kādas mājas pagalmā, un... ""Tad jau noteikti visi guļ, un tik vēlā stundā traucēt būtu nepieklājīgi," Ulle nodomāja." Un pavada visu nakti slapjā un aukstā malkas šķūnītī.

Tikpat stingri kā pie pieklājības likumiem Ulle turas arī pie citiem noteikumiem – piemēram, dzelžaini ievēro likumu "nekad nerunāt ar svešiniekiem", pat tad, ja vispār neviena pazīstama nav blakus un arī nevar būt. (Piezīmēsim – tā kā statistiski biežāk bērni piedzīvo fizisku, emocionālu un seksuālu vardarbību no pazīstamiem cilvēkiem un radiniekiem, noteikums "nerunāt ar svešiniekiem" ne tuvu nav universāli pareizs.)

Vēlāk, atradusi Efeju, kas par viņu parūpējas, Ulle nedaudz atdzīvojas un pat sāk nedaudz un bikli iebilst pieaugušo diktātam. Bet tas ir tikai līdz brīdim, kad viņa nonāk pie nākamās aizbildnes Nellijas un viss sākas no jauna. Bērns ne tikai paklausīgi pieceļas sev nepierastā agrumā, bet arī tikpat paklausīgi apģērbjas netīkamās drēbēs, lai sāktu dienu, no kuras arī nekas labs nav sagaidāms – un to visu bez pieaugušā uzraugošās un iebikstošās klātbūtnes. Gribot negribot rodas sajūta, ka šī stingrā sekošana noteikumiem ir psiholoģiska māņticība – "ja es darīšu visu tā, kā ir pareizi, varbūt šodien mana pasaule nesabruks".

Biedējošākais ir tas, ka šis psiholoģiskais portrets varētu arī būt pilnīgi precīzs – Ulle ir piedzīvojusi to, kā "izkūp" viņas vecāki un iespējamie audžuvecāki. (Informācijai: vecāki, kas strādā, "izkūp". Sievietēm tas notiek ātrāk: "Dēla sieva [..] izdomāja, ka arī viņa grib izpausties un veidot karjeru, ka tagad caurām dienām auklēt bērnu ir nemoderni, ka tā viņa izposta savu jaunību, gudrību un iespējas. Un viņa metās būvēt savas karjeras kāpnes. Un mēs ar Ulli palikām divatā." Pašnodarbinātas sievietes var izglābties, bet tikai tad, ja lielāko daļu laika pavada, barojot bērnu ar pankūkām un cepumiem. Vīrieši drīkst nedaudz strādāt – bet tikai tad, ja šis darbs nodrošina dzīvi "no rokas mutē" un ne vairāk; tikko parādās vairāk ambīciju, tā cilvēks "iegrima darbā kā purvā. Viņam vairs nebija laika vērot saulrietus, staigāt pa mežu, vērojot putnus, runāties ar sievu".

Vectēvs, kas ir vienīgais Ulles apgādnieks, sirgst ar, visticamāk, Alcheimera slimību un atstāj Ulli vienu pašu sagaidīt audžuvecākus, kuri tā arī neatrodas. Pirmais stāstā figurējošais labais tēls Rufuss, ieraudzījis pazudušo bērnu, bez liekiem jautājumiem pārved viņu pāri upei un tur arī atstāj (vienu, naktij un lietum tuvojoties). Arī nākamā bērna aizbildne brīvmāksliniece Efeja pie pirmās izdevības atrod Ullei potenciālu audžumāti un jau pirmajā apciemojuma reizē (pēc solījuma "tikai apskatīties") tur arī atstāj. Bet tas jau nekas – kad izrādās, ka despotiskā Nellija ir aizvedusi Ulli prom, filosofiskais pulksteņmeistars Gustavs saka: "Dažreiz uz lietām un notikumiem ir jāpalūkojas no malas, pa gabalu, lai saprastu, kas tad īsti notiek. Un dažreiz mums vienkārši ir jāpieņem notikumi. Un jāmācās." Bērns arī mācās – pirmo piecu dzīves gadu laikā viņa ir nemotivēti pamesta piecas reizes, un pieaugušie uzskata, ka vienu mēnesi padzīvot stingrā režīma iestādē viņai nekaitēs. Pēc tik daudziem atraidījumiem man ir grūti noticēt, ka pat nosacīti laimīgās beigas (kurās Ulle atgriežas pie Efejas) spēs sakārtot Ulles stipri sašķobīto pasaules redzējumu.

Tiktāl par pieaugušā lasījumu – un neizbēgamo secinājumu, ka "Ziloņu dārzs", tāpat kā daudzas citas bērnu grāmatas (piemēram, Braiena Džeika "Redvola" un Lemonija Sniketa "Nelaimīgo notikumu sērija"), nav piemērota trauslajai pieauguša cilvēka psihei. Ar pieaugušā acīm lasot, arī lielākā daļa Astridas Lindgrēnes grāmatu ir perfekti atainotas psihopatoloģijas – pat "Pepijā Garzeķē" vai "Karlsonā, kas dzīvo uz jumta" (nemaz nerunājot par "Brāļiem Lauvassirdīm") realitātes slānis ir visnotaļ drūms.

Bērni to visu lasa citādi – piemēram, tie notikumi, kas ir bijuši varoņu pagātnē, "neskaitās", tāpat arī nerodas jautājums, "kāda ir pasaule, kurā ir iespējami tik briesmīgi notikumi, un visiem tas liekas normāli". Bērni lasa to, kas ir grāmatā – un grāmatā ir nenoliedzami mīlīgi burvju ziloņi, kas ēd auzu cepumus, ezīši, kas nomirst un patiesībā nemaz nenomirst, jo aizceļo uz Mēnesi, bet To Kas Parādās (t.i., depresiju) var uzveikt, vienkārši izvairoties no drūmiem ļaudīm un sekojot Gustava padomam: "Es labāk izvēlos priecīgi tikšķēt! "

Džonatans (10 gadi) izlasīja grāmatu un paskaidroja: "Man patika stāsts, bet nepatika, kā tas ir uzrakstīts. Reizēm bija tā, ka es izlasīju vienu teikumu un man jau bija pilnīgi skaidrs, kas būs rakstīts nākamajā. Grāmata visa bija bēdīga, tikai pašas beigas ne." Viņa izvērstākā atsauksme: "Man šajā grāmatā patika visi notikumi un vietas, bet man nepatika tas, ka teikumi ir uzrakstīti pārāk gari, jo vienu stāstu var uzrakstīt dažādi. Es domāju, ka šī grāmata ir domāta tādiem bērniem, kas dažreiz jau lasa sarežģītus stāstus, bet kuriem ir grūti tos saprast. Man patika tas, ka stāstā ir gan īstas, gan izdomātas lietas un vietas. Šai grāmatai nevarētu būt turpinājums, jo ar beigām viss beidzas. Es domāju, ka visbēdīgākais bija tas, ka nomira Ulles ezītis." (Stila ziņā grāmatā izmantots latvju prozā populārais princips "Visu vajag atkārtot. Pateikt divreiz!", radot tādas frāzes kā "Tomēr zeltītā atblāzma uzplaiksnīja atkal – šoreiz daudz tuvāk un spilgtāk. Tā uzplaiksnīja un no jauna izdzisa." Autorei arī ļoti patīk īpašības un apstākļa vārdi, pat tad, ja tie ir teju tautoloģiski: "klusi snauda", "priecīgi smējās" u.tml.)

Vai "Ziloņu dārzs" ir grāmata, kas ir "pārāk bēdīga", lai to dotu lasīt bērniem, vai arī, tieši otrādi, tās bēdīgums iepazīstina bērnus ar dzīves realitāti un padara viņus jūtīgākus? Es domāju, ka tas ir atkarīgs no paša bērna un viņa vēlmēm. Mana mazā Lia (5 gadi) kategoriski atteicās šo grāmatu lasīt, klausīties vai pat apskatīt bildes, un, manuprāt, šādā gadījumā ir tikai pareizi likt bērnu mierā. Galu galā – no bērna viedokļa "Ziloņu dārzā" mazajai Ullei, lai cik pareizi viņa neuzvestos un lai cik cītīgi nesekotu pieaugušo noteikumiem, nav pilnīgi nekādu iespēju mainīt savu likteni. Tas pilnībā atrodas pieaugušo rokās, bet pieaugušajiem uzticēties nevar – pat pašiem labākajiem viņu paštēls ir daudz svarīgāks par bērna labklājību. Negribu pat iedomāties, kādus secinājumus izdarītu bērns, kam šī grāmata būtu jālasa piespiedu kārtā.

Savukārt bērniem, kas jau lasa "sarežģītākus stāstus", "Ziloņu dārzs" varētu būt ideāla grāmata, lai atvērtu jaunu fantāzijas pasauli, kurā dārzos klaiņo mirdzoši miniatūri ziloņi, aiz katra bezcerīgi garlaicīgā skaistumdārza ir aizraujoša, brikšņaina pļaviņa, "sveču lējējs" ir pilnīgi normāla profesija un dziļi nelaimīgi bērni atrod sev mājas. Šī grāmata var būt arī pamats nopietnai sarunai par to, kā dzīvo bērni bez ģimenes, kas notiek ar sirmiem vectēviem un aizņemtiem vecākiem un ko darīt, ja esi palicis viens nezināmā vietā.

Tikai, lūdzu, ne kā obligāto literatūru un noteikti atšķaidītu ar kārtīgu devu "Harija Potera" vai līdzīgām grāmatām, kur, tieši otrādi, lai cik šausmīgos piedzīvojumos bērni neiekultos, viņu psihe paliek gandrīz pilnīgi neskarta un izeja no briesmīgās situācijas vienmēr ir pašu rokās.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!