Poļu dzejnieka, rakstnieka un dramaturga Jaroslava Ivaškeviča (1894–1980) darbi Latvijā izdoti un iestudēti vairākkārt. Izdevniecība "Neputns" nupat laidusi klajā viņa darbu izlasi "Vilkumuižas jaunkundzes. Dzeja" Ingmāras Balodes tulkojumā, kurā ietverts slavenais autora garstāsts "Vilkumuižas jaunkundzes" un vēlīno gadu dzejoļi. Piedāvājam ieskatu Ivaškeviča daiļradē.
Lieldienas Venēcijā
Svētā Marka laukumā
tūkstošiem stikla putnu
purpurkrāsas un mēļu
ziedošas lavandas krāsā
pusnaktī paceļas spārnos
no elektriskajām ligzdām
saskrienas gaisā un iezvana
ilgu un spēcīgu dimdoņu
Vaicāju: kas tas?
Putni, – man saka, –
izlidojuši naktī
no grimstošā šķirsta
* * *
četri sarkani vīni,
sausi četri medību suņi,
melni četras dzintara siksniņas
quattro revolverate
brūces asiņo sārtojas
lūpas sārtojas ziedos
māt, tu, kas bruņota zelta ieročiem
apžēlojies par mums
Manas kāzas
Gotiskā velve jokaini izliekta. Vidū gleznotājs pārbijies. Kora balkonā
mūzika sarežģīta. Stūrī māte un māsa, un draugs. Aiz restītēm karaļa
Korbuta portrets, viena titulēta baronese, augstdzimušo pāris, ko še
atvedusi labdarība, viena grāfiene sēru tērpā kā Duchess of Kent.
Vīģes izstiepj stīvās lapas uz sveču pusi.
Bet baznīcas stūrī, roku pret stenderi atspiedis, – sīks, ziņkārīgs
ebreju vīriņš.
Mana ģimene
Kanārijputniņi būrītī – bērni iesvētes dienas tērpos – sajaukti
palagi gultā – puķes puķu podos. Aiz logiem vadi. Stūrainas rokas
atspiestas pret ceļgaliem.
Žogs – žogs bez gala un viens gāzes radziņš.
Manas atvadas
Palecas platforma. Suns nāk pēdās. Sānu ieliņa zibina logus: katrā
logā pa fuksijai. Uz platformas garš dzeltens zārks. Vecs draugs uz
tā piekārto parastu metāla vainadziņu. Dubļi šķīst uz visām pusēm.
Nieku pārdevēja skatās apkārt vien. Viena vientulīga stāvot ielas vidū.
Lietas
Ziedi, augļi un lapas, grāmatas, skapji, kārbas,
Salauzti klavihordi, vijoļfutrāļi, bālganas mapes,
Saplēstu nošu kaskādes, apputējusi vāze,
Evaņģēlija statīvs un divas pastorāles,
Nobrucinātas papardes, koka zižļi un karogu kāti,
Lelle, dzeltenu salmu zirgs un galdiņš uz klibām kājām,
Kuģis bez burām, es guļu tam šķērsu pār klāju,
Es, liels un noputējis, un sajūsmas pārņemts zvērs.
Mans tēvs
Tā bija cukurfabrika. Neviens tad cukuru nekāroja.
Es augu. Par mani vēl neteica: lūk, neprātis Jareks sētā.
Tolaik viss pelēki bija un zaļi, krēslas stundā reizumis mēļi.
Un allaž tās rēgainās domas, ka pie manis atnāks tēvs.
Tu biji mans tēvs, un neko par mani tolaik nezināji.
Tu devi man sudraba naudu. Un smējies, kad nopriecājos.
Neviens tad vēl neatjauta, ka acīs man puķes mēļo.
Te kārbā starp kaklasaitēm stāv atslēga kapu sētai.
Ceļojošā mācekļa pēdējā dziesmiņa
Arlabunakt, gaišzilie ziedi, arlabunakt, rītausma sārtā,
arlabunakt, putniņ aiz loga, arlabunakt, rozīt košo,
arlabunakt, vakara klusum, kurā slēpjas viens vienīgs tonis,
arlabunakt, karstā miesa un dvēselīt garojošo.
Ardievu, sapni un mīla, ardievu, mākonīt tālo,
ardievu nu, nakšu ciešanas, ardievu nomoda kāvi,
arlabunakt, mīļo suņuk, arlabunakt, pasaulīt manu,
arlabunakt, papele augstā – un Tu, kas verandā stāvi!
0