Lai arī jaunus Viestura Kairiša darbus allaž gaidu ar interesi, parasti to daru ar zināmu piesardzību, jo nu jau esmu iegaumējis, ka mūsu temperamenti vai pasaules skatījums, gaume un vēl viss kaut kas cits ne vienmēr sakrīt. Tā tas ir gan ar viņa filmām, gan iestudējumiem teātros. Šķiet, pēdējais, ko biju redzējis no Viestura paveiktā operā, bija Britena "Sapņa vasaras naktī" iestudējums Berlīnē, un... Bet stāsts nav par to.
Vārdu sakot, uz Latvijas Nacionālajā operā uzvesto un šogad komponistam Džakomo Pučīni veltītajā Rīgas operas festivāla programmā iekļauto jauno operas "Vīlas" interpretāciju* gāju gan ar cerībām, gan zināmu piesardzību.
"Vīlas" ir Pučīni pirmā opera (pirmizrādīta 1884. gadā), sākotnēji viencēlienu operu konkursam tapis, taču pēcāk visai pārstrādāts darbs. Lai arī operu libreti tradicionāli neizceļas ar psiholoģiski motivētiem sižeta pavērsieniem, literārām kvalitātēm vai pat elementāru loģiku, tā teikt, "plaša profila" rakstnieka un žurnālista (uzreiz iedomājos pats savu grotesko figūru) Ferdinando Fontanas piedāvātais stāsts ir, maigi sakot, shematisks. Roberto un Anna saderinās, drīz pēc tam Roberto uzzina, ka citviet viņu sagaida mantojums, grasās doties prom un, neraugoties uz savas līgavas nelāgajām priekšnojautām, šo nodomu arī īsteno. Prombūtnes laikā viņš sapinas ar citu sievieti, aizmirst līgavu, līgava mirst. Taču saskaņā ar senu leģendu mirušas līgavas pārvēršas par vīlām – teiksim, kaut ko līdzīgu mūsu veļiem. Saprotamu iemeslu dēļ saniknotais Annas tēvs lūdz vīlas atriebt savas meitas nāvi. Kad Roberto atgriežas un mēģina rast izlīgumu, Anna kopā ar pārējām vīlām nelieti Roberto piebeidz.
Pirms kāda laika Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā bija skatāma Kristas un Reiņa Dzudzilo personālizstāde "Viena skatītāja apmeklējums". Šis skatītājs pa muzeja platajām un augstajām koka kāpnēm ar šauru paklājiņa svītru tika aizvadīts līdz telpai, kur pie sienas viņu sagaidīja... "kapakmens". Izstādes aprakstā bija minēts, ka abi mākslinieki turpina "tradīciju, kurā scenogrāfija ir ar režiju cieši saistīta un tai līdzvērtīga joma". Kaut kas no "Apmeklējumā" radītās noskaņas un, protams, pieminētā scenogrāfijas un režijas saspēle tagad spoži uzmirdz arī Kairiša iestudējumā.
Jau sākot ar pašu pirmo ainu, kurā Anna noredz pravietiski ļaunu vēstošo sapni, ikviens izrādes skats ir kā pabeigta, no sākuma līdz beigām dinamiska glezna, kurā visiem telpas elementiem, priekšmetiem vai kustībām ir vieta un nozīme, turklāt katra nākamā aina, lai arī loģiski izriet no iepriekšējām, allaž nāk kā rūpīgi izdomāts, izsvērts, bet ne mākslīgi sagudrots, dramatisks vai ironisks pārsteigums.
Kā jau minēts vairākās recenzijās, par vienu no spilgtākajiem šādiem pārsteigumiem kļūst pašu vīlu uznāciens jau pēc Annas nāves. Vīlu lomā uz skatuves ar dažādiem palīglīdzekļiem – spieķīšiem, kruķiem, staigājamajiem krāģīšiem – kāpj, klumburē, knapi velk kājas vai klibo dziedātāja Ieva Kepe, aktrise Baiba Indriksone, aktrise Biruta Ceplīte, dejas pedagoģe Dagnija Jaunkalne, Ilda Pāne, Raisa Mazzariņa. Vecākajai no dāmām ir 85 gadi. Ideju parādīt vīlas kā vecuma un kaišu saliektas, bet vēl arvien līgavu plīvuros apkārt klīstošas pensionāres, protams, var uztvert gan kā draudzīgu režisora sveicienu Alvim Hermanim un viņa Cīrihē veidotajai izrādei "Skaistākās nāves ainas operas vēsturē", gan turpinājumu paša Kairiša interesei par novecošanu un nāvi – šīs tēmas tika apspēlētas arī "Sapņa vasaras naktī" iestudējumā Berlīnē. Lai vai kā, "Vīlās" šis paņēmiens izrādās ārkārtīgi veiksmīgs, jo 21. gadsimtā dzīvojošiem un pārsvarā dažādiem veļiem, vīlām, viņpasaulēm un tamlīdzīgām blēņām neticošiem cilvēkiem ļoti tiešā un emocionāli uztveramā veidā palīdz saskatīt robežu starp pasaulīgo un mūžīgo, dzīvo un zūdošo. Laiks vīlas nav saudzējis, un, lai gan saskaņā ar leģendu tās ir būtnes, kas jau nonākušas dzīvības un nāves sliekšņa viņā pusē, nav grūti noticēt, ka viņām būtu pa spēkam arī pakāpties soli atpakaļ, kā tādām "dzīvajām mironēm" atgriezties un, piemēram, iemiesoties "Saktas" puķu tirdziņa ziedu pārdevējās, kas no plastmasas vāzēs sakrauto vīstošo ziedu klēpju un iznīcībai lemto puķu pušķu biežņas iestudēti saldās balsīs uzmācīgi mēģina pie-vīlināt garāmgājējus. Vizuālā atsauce uz "Saktas" tirdziņu izrādē ir ļoti tieša un saprotama vienīgi Rīgas pazinējiem, taču tas nav nekāds trūkums – domāju, ka šī pārsteidzošā, krāšņā un absurdā aina patstāvīgi spēj uzrunāt ikvienu (tieši tāpat kā par reālo puķu tirdziņu mēdz būt sajūsmā to pirmoreiz ieraudzījuši ārzemju tūristi).
Ja vīlām ir dota iespēja atgriezties un nelikt mierā dzīvos, dzīvajiem iekļūt mirušo valstībā nav nemaz tik viegli – lai kā Roberto nožēlotu notikušo, viss, ko viņš spēj, ir sisties un klaudzināt pie gandrīz visu skatuves telpu aizsedzoša kapakmens, kurā izcirsti vārdi: "Viņa aizdarīja acis mūžīgā mierā." Vēl vairāk Annas zaudējums un nepieejamība tiek uzsvērts brīdī, kad atklājas, ka izrādes sākumā redzētajai guļamistabai ar brīvstāvošu vannu identiska telpa tagad atrodas Roberto neaizsniedzamā augstumā virs kapakmens (atcerēsimies to kāpienu "Arsenāla" izstāžu zālē). Taču Anna spēj viņu plosīt pat no nepārvarama attāluma – katrs grieziens ar šķērēm, īsinot balto liliju kātus (atsauce uz vienu no sengrieķu likteņa dievietēm jeb moirām Atropi, kas pārgriež nomērīto likteņa pavedienu?), trāpa arī Roberto. Tās ir tās pašas šķēres, ar kurām, kā noprotams, Anna darījusi sev galu, un tās pašas šķēres, ar kurām finālā viņa būs gatava kinematogrāfiski sodīt Roberto. Un, šķiet, tās ir tās pašas šķēres (kopā ar vienu no liliju zariem), kas vienubrīd pavīd arī "Džanni Skiki" uzvedumā, tādējādi kļūstot par abu vienā vakarā izrādīto, bet dažādos laikos tapušo iestudējumu vienojošo elementu.
Jo citādi "Vīlas" un "Džanni Skiki" ir gan ārkārtīgi atšķirīgas operas, gan atšķirīgi iestudējumi. Mūzikā ir jūtams lielais laika atstatums starp to tapšanas brīžiem, savukārt iestudējumā "Džanni Skiki" ir kā jestrs, bieži vien grotesks joku stāstiņš "ar morāli". Kaut kādu morāli, protams, nav grūti izlobīt arī "Vīlās", taču Kairiša un Dzudzilo veidotais iestudējums asprātīgi un iespaidīgi izceļ šādu "mācību" traģiskumu, ar tām saistīto neziņu un mūžīgās šaubas, jo cilvēks, kā zināms, "labo, ko grib, nedara, bet ļauno, ko negrib, dara".
Pilnīgai izrādes veiksmei, protams, nepieciešams arī izcils muzikālais skanējums. Izklausījās un izskatījās (runa ir par 12. jūnija izrādi), ka orķestris diriģentu Modestu Pitrenu gan saprot, gan varbūt pat mīl, savukārt viņš labi zina, ko dara. Noteikti gribētos redzēt izrādi arī citu galveno lomu solistu izpildījumā, jo, lai gan aktieriski spoži (īpaši tas sakāms par Ēriku Fennelu Roberto lomā, Kosmu Ranueru Annas tēva un Džanni Skiki lomā), viņi diemžēl ne vienmēr spēja ar savām balsīm piepildīt mūsu opernama telpu. Kritiķe Inese Lūsiņa pēc pirmizrādes recenzijā bija skaļi paziņojusi, ka "Vīlas" ir labākais uzvedums, kas pēdējos gados tapis Latvijas Nacionālajā operā, tāpēc ko tādu vairs neatkārtošu, taču ir skaidrs, ka gan operai, gan Viesturam Kairišam un visiem pārējiem izrādes veidošanā iesaistītajiem ir iemesls būt gandarītiem un lepniem. Bet tiem, kas izrādi jau redzējuši, ir iemesls to ieteikt citiem.
* Tā tiek izrādīta pārī ar 34 gadus vēlāk sarakstīto un Kairiša jau pirms vairākiem gadiem iestudēto "Džanni Skiki".
0