Iesākumā mēs bijām bars. Neatceros pat vairs iemeslu, kādēļ šī konkrētā klasesbiedrene krita mūsu nežēlastībā, bet labi atceros to sajūtu – uzbudinājums, enerģija, asins garša mutē, kopības ekstāze un apdullums -, kad mēs viņu starpbrīžos vajājām pa skolas koridoriem, klaigādami visādas jēlības vai pacietīgi gaidījām pie meiteņu tualetes durvīm, kur viņa mēdza slēpties, klusiņām cerēdama uz zvanu. Viņa bija neveikla un apaļīga un bēga no mums kā ievainota antilope no rejošu suņu pūļa. Nekas slikts jau it kā nenotika. Skanēja zvans, sākās stunda. Tā pienāca 4. klase.
Pēc tam es biju viens un bars pulcējās aiz manis. Nezinu pat, kas gadījās, taču, ja ģimnāzijā es mācītos nevis deviņdesmito beigās, bet tagad, tad droši vien būtu visu sociālo dienestu uzmanības lokā. Šodien to sauc par bulijingu vai mobingu un diskusijas par smalko atšķirību starp abiem konstruktiem reizēm ieņem visai sholastiskas formas. Daži mēģina to latviskot kā ņirgāšanos, bet šis vārds ir krietni par šauru un pat ne tuvu neietver to jaudu un barokālo vērienu, ko spēj producēt robežas zaudējuša pusaudža prāts, kurā, šķiet, satikušies visi cilvēces tumšākie arhetipi no Čingishana līdz marķīzam de Sadam. Bet, lai kā arī to sauktu, es to darīju. Un atklāju sevī līdz šim neapjaustas spējas iedvesmot, pierunāt un pavilkt sev līdzi citus pārsvarā uz tādām lietām, kuru dēļ klases salidojumus droši vien mūžā neapmeklēšu ("Atceries, kā mēs tevi vienās apakšbiksēs pie skolotājas galda piesējām un uz krūtīm ar flomīti uzzīmējām peni, ha, ha, ha… nu, ja… un kā tev tagad pa dzīvi iet, ko tu vispār daries?").
Un tad es biju viens un bars bija virs manis. Nonācu Amerikas katoļu privātskolā un vienas dienas laikā piedzīvoju metamorfozi – no centra ģimnāzijas bulija un nepilngadīgo lietu inspektores galvassāpēm par vienkārši "that guy from Russia" ["to čali no Krievijas" – red.]. Barības ķēdes pati apakša. Caur Platona alas spraudziņu tad varēju vairs tikai nolūkoties ideālu pasaulē, kur muskuļoti, bagāti un Floridas saulē mūžīgi iedeguši amerikāņu puiši robustiem sejas vaibstiem kā Brendonam no "Beverlihilzas 90210" džipos un kabrioletos atvizināja pie skolas durvīm savas meitenes, visas kā Ketijas un Lizas no "Glābējzvana". Vai nu skolas katoliskā etosa dēļ, vai pateicoties stereotipam par krieviem kā bīstamiem kaušļiem (tie bija agrie divtūkstošie, neviens nesaprata atšķirību starp Krieviju un citām eks-padomju valstīm, un es arī neredzēju iemeslu skaidrot), man nekad nenācās slēpties tualetē vai bēgt pa koridoriem. Tiesa, barā es arī vairs nebiju – un tas bija tikpat biedējoši un vientuļi. Tomēr tajā bija arī kas dziedējošs, visi mani psihopatoloģiskie uzvedības traucējumi – no agresīviem un krimināliem līdz kaitīgi atkarīgiem – izbeidzās kā pēc Kašpirovska rokas mājiena. Es sāku labi mācīties un jau pirmajā pusgadā iekļuvu skolas teicamnieku "goda rullī". To pamanīja angļu literatūras skolotāja un iedeva man izlasīt Nīči, no kura uzzināju, ka barā grib būt tikai lohi un pa īstam stilīgi ir būt gudram, un tādēļ ir OK reizēm justies vientuļam, jo beigās gudrie uzvarēs stipros un stilīgos. Vai kaut kā tamlīdzīgi.
Vienvārdsakot, es izdzīvoju.
Un apliecināju ar dzīves piemēru to, kas redzams pētniecības datos. Lomas pusaudžu sociālajā hierarhijā ir izteikti fluīdas un nestabilas – tās ātri mainās un variē starp pāridarītāju, upuri un vērotāju. Pāridarītāji bieži kļūst par upuriem vai pieņem vērotāja lomu un otrādi. Vai arī ņirgājas par vienaudžiem vienā kontekstā (skolā), bet paši ir vardarbības upuri citā (mājās). Turklāt, jo izteiktāk jaunietis nodarbojas ar mobingu, jo lielāka statistiskā iespēja ir viņam pašam vēlāk kļūt par upuri. Interesanti, ka tas pats attiecas arī uz upuriem – jaunieši, kurus pazemo visvairāk, biežāk arī maina savu lomu, kļūdami par agresoriem. [1]
Aprakstītais piemērs rāda vēl ko svarīgu – mēs esam ne tikai savu vecāku, bet arī sava laika un telpas bērni. Psihologs Kurts Levins to 1936. gadā raksturoja ar formulu B = f (P,E). Cilvēka uzvedība (B) ir funkcija, ko veido personība (P) un apkārtējā vide (E). Uzsvari laika gaitā mainījās – psihoanalīzes ietekmē brīžiem valdījis uzskats, ka personības traumas, it sevišķi bērnībā iegūtās, ir izšķirošās. Tad eksperimenti ar žurkām un suņiem radīja eiforisku cerību, ka, pamainot būra (vai tikpat labi skolas, dzīvojamā rajona u. tml.) iekārtojumu, varēsim veidot vēlamo uzvedību. Bet tagad kopumā esam atgriezušies turpat, kur sākām, – viss ir atkarīgs no konkrētās personas gēnu un temperamenta sakritībām un konkrētās vides, kur šīs sakritības nonāk. Geštaltpsiholoģijā to apraksta kā figūras eksistenci tikai uz noteikta fona. Mūsu personai, gluži kā antīkajā teātrī, ir nepieciešama skatuve, lai tā vispār parādītos. Turklāt skatuve noteiks lomu, kādu mūsu persona spēlēs, bet no personas atkarīgs, cik spilgta un vēsturiskajā atmiņā paliekoša būs mūsu šīspasaules debija.
Latvijas fons un skatuve ir īpaši interesanta tiem, kam interesē ar vardarbību saistītas lomas. Mēs ieņemam 1. vietu Eiropas Savienībā pēc slepkavību skaita uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju un esam 2. vietā pēc paveiktajām pašnāvībām [2]. Latvija ir arī sliktākā vieta Eiropas Savienībā, kur dzīvot gejiem [3], salīdzinājumā ar eiropiešiem mūs ļoti maz uztrauc antisemītisms [4], un sievietēm šeit ir trešā bīstamākā vieta uzreiz aiz Melnkalnes un Lietuvas [5]. Turklāt mūsu skolas ir 2. vietā attīstīto valstu starpā pēc mobinga izplatības starp pusaudžiem (PISA, 2015) un katrs trešais jaunietis uzskata, ka viņam ir ilgstošas fiziskās un mentālās veselības problēmas. [6]
Vienvārdsakot, Latvija ir vieta, kur vajag prast izdzīvot.
Protams, jābūt uzmanīgiem, meklējot korelācijas starp sekām un vardarbības cēloņiem, taču piekritīsiet – starp minētajiem cipariem ir iespējama zināma saistība. Varētu būt, ka lielā vardarbības un neiecietības izplatība starp Latvijas pieaugušajiem nav sekas vardarbībai skolā, bet drīzāk tās turpinājums. Neapvaldīta, neizaudzināta un nedziedināta sabiedrības psihes pusaudziskā daļa, ko turpina realizēt vajātāji un vajātie vai vienkārši malā stāvētāji primitīvi organizētās izdzīvošanas cīņās. Un, kā no skolas piemēriem redzams – šīs lomas ir fluīdas, nestabilas un ātri mainīgas. Aktīvs homofobs interneta komentāros ir beztiesisks strādnieks ar aplokšņu algu laukos. Vīrietis, kas psiholoģiski terorizējis apkārtējos no politiskās varas pozīcijām, nonāk pazemojošā lomā cietumā. Narkomāns, kas izrauj somiņu pensionārei, ir stigmatizēts sabiedrības loceklis, kuram nav pieejas medicīniskai palīdzībai. Sieviete, kas cietusi no vīrieša vardarbības, viena audzina savu dēlu un neapzināti izgāž dusmas uz viņu. Kristīgās baznīcas pārstāve, kurai vīriešu pārvaldītajā baznīcā nav tikpat kā nekādu izpausmes iespēju, kļūst par aktīvu dažādu izpausmju apkarotāju sabiedrībā. Liberālo uzskatu piekritējs kļūst rupjš un nievājošs pret neliberālo uzskatu paudējiem. Un mēs, visi pārējie, procentuāli lielākā daļa, kas esam pasīvie vērotāji, – skatāmies uz notiekošo no malas un ceram, ka tas nenotiks ar mums.
Izdzīvojam, kā to darījām skolā.
Liela daļa sabiedrības problēmu – no depresijas un trauksmes līdz agresijai, šizofrēnijai un psihopātiskai uzvedībai – dzimst skolas vecumposmā. Kaut kas mūsu smadzenes padara īpaši tendētas uz saiešanu sviestā tajā jutīgajā periodā starp pubertātes sākšanos 9–12 gadu vecumā un pieres daivu nobriešanu tā ap 20 (lai gan jaunākie smadzeņu pētījumu rezultāti liek domāt, ka šis process var ievilkties pat līdz 30 gadu vecumam). Tieši tāpēc šis posms ir interesantākais un reizē svarīgākais katra individuāla cilvēka vēsturē. Ar laika, izglītības un pieredzes palīdzību es no problemātiska pusaudža esmu kļuvis par pieaugušo, kurš mēģina palīdzēt problemātiskiem pusaudžiem, un mani nebeidz fascinēt šīs bibliskā mēroga un šekspīriskās intensitātes drāmas. Viss "Mušu valdnieks", Sartra kopotie raksti, "Basketbolista dienasgrāmata" un Vertera ciešanas vienā parastā devītklasniekā, kas sēž man pretim psihoterapijas kabinetā un mulsi blenž grīdā. Taču bez fascinācijas un drāmas pusaudža vecumā ir vēl kas svarīgs – tā ir lielākā iespēja mainīt vēsturisko notikumu gaitu. Jebkurš agresīvs, destruktīvi tendēts pusaudzis ir tikai viena laba psihoterapeita, skolotāja, sporta trenera vai apstākļu sakritības attālumā no kļūšanas par patīkamu un sabiedriski vērtīgu jaunu cilvēku.
Šī, protams, ir ticības, nevis zinātniska pārliecība. Taču man ir aizdomas, ka no neticīgiem cilvēkiem vispār neiznāk nekādi labie psihoterapeiti, skolotāji, mediķi un pat politiķi. Cilvēciskās problēmas reizēm ir tik lielas, ka pārmaiņām iespējams tikai ticēt, nevis tās prognozēt.
Tomēr, lai tās notiktu, ir nepieciešami daži tīrā zinātnē un pētniecībā balstīti priekšnoteikumi. Piemēram, jāpārtrauc vainošanas mehānisms. Pētījumi ļauj domāt, ka bulijings un vardarbība ir vienādi riskanta gan upurim, gan vardarbības veicējam. Vēl vairāk – klasēs, kur pastāv bulijings, dažāda veida problēmas biežāk rodas arī tiem jauniešiem, kas paši tajā nemaz nav iesaistīti. Tādēļ par bulijingu vērts runāt nevis kā par problēmu, kas pastāv starp vainīgo un viņa upuri, bet kā par grupas fenomenu, kas notiek ļoti konkrētā sociālā kontekstā un kur vienlīdz iesaistīti ir visi – upuris, vardarbības veicējs, malā stāvētāji un pieaugušie. [7] Tas, protams, nenozīmē, ka vainīgajam nebūtu jāsaņem sods. Toties tas nozīmē, ka visiem iesaistītajiem ir jāsaņem atbalsts, palīdzība un iespēja pamainīt savas lomas.
Savā ziņā tam ir arī ļoti pragmatisks iemesls. Tā ir dabiska tendence – atrast, izvilkt gaismā un nosodīt pāridarītāju, pakļaujot viņu dažādām skolotāju, sociālo dienestu, psihologu, policistu, psihiatru un citu speciālistu korekcijām – no viegli lamājošām līdz smagi psihofarmakoloģiskām. Bieži tas izstumj un stigmatizē vainīgo, vienlaikus nemainot kopējo sistēmu. Bet, ja fons nemainās, tad nemainās arī lomas, kuras mūsu personas var izspēlēt, – cietušais tā arī paliek par cietušo, vainīgais par vainīgo, malā stāvētāji par malā stāvētājiem. Un visi kopā – par ne pārāk veselīgu un patīkamu kompāniju.
Tas, ka mēs zinām risinājumu, nenozīmē, ka to iespējams ieviest. Pat vienas skolas robežās ir grūti pārliecināt, ka miers neiestāsies ar vainīgā identificēšanu un sodīšanu. Vieglāk un saprotamāk vienmēr būs izmest vienu problemātisko pusaudzi ārā no skolas nekā mēģināt pārmainīt visas skolas iekšieni. Tomēr novērojumi un pētījumi liecina pilnīgi pretējo – no neiecietības un agresijas vienādi cieš visi, tādēļ kaut ko mainīt var, tikai piedaloties visiem. Arī vainīgajam, arī cietušajam, arī tiem, kas neko nedarīja, un arī tiem, kas visu it kā darīja pareizi. To var paveikt vienas klases ietvaros, profesionāli risinot mobinga problēmu. Bet vai šādu pieeju būtu iespējams īstenot sabiedriskā līmenī kā risinājumu vardarbības, neiecietības, ksenofobijas un citām problēmām Latvijā? Nez.
Reizēm cilvēciskās dzīves drāmas labāk par sociālajām un medicīnas zinātnēm palīdz saprast teoloģija – Renē Žirārs aprakstīja vēlmi pēc upura un atriebības kā pašu spēcīgāko dziņu, kas vieno kopienas. Nīče to raksturoja kā neglītāko no dziņām. Vienojoties pret nepareizo, mēs apvienojamies kopā ar pareizajiem. Un, tāpat kā pirms daudziem tūkstošiem gadu semītiskajās tuksneša kopienās, joprojām sabiedrībā pastāv vēlme nepareizo kā grēkāzi izraidīt no sava vidus. Uz citu skolu, koloniju, psihiatrisko slimnīcu, liberastiskajiem rietumiem, atpakaļ uz savu Krieviju vai vienkārši, latviski sakot, trīs mājas tālāk. Vēlme dabiska, bet neefektīva. Kā Žirārs aprakstījis un Latvijas statistika apliecina – tas vardarbības ciklu neaptur, bet tikai palielina.
Lai noslēgtu kādu ciklu, no tā ir jāizaug. Pieņemot, ka neiecietība un vardarbība ir mūsu sabiedrības iestrēgšana pusaudža vecumposmā, risinājums ir kļūt vairāk pieaugušiem. Bet tas nav vienkārši.
Es braucu ar mašīnu no bibliotēkas. Stāvēju pagriezienā uz Akmens tilta, kad atskanēja troksnis un viens ar riteni uznesās manai mašīnai virsū no kreisās puses. Aizlauza spoguli un aizbrauca tālāk pat neapstādamies. Jutu, kā niknums sakāpj galvā. Asins garša mutē. Piedevu gāzi, izbraucu cauri mašīnu plūsmai un piestūrēju tieši pie apmales, kur brauca vainīgais. Nolaidu logu. "Debiliķi!" kliedzu. "Sam ti ģebil!" viņš kliedza pretim, ātri mīdams pedāļus. "Apstājies, dabūsi pa muti!" kliedzu pa atvērto logu. "Davai, vihoģi mudak!" viņš kliedza pretim, pat nedomādams apstāties. Es arī nedomāju. Aizbraucu tālāk drusku mierīgāks, reflektējot par to, cik bīstami tuvu virskārtai tomēr joprojām ir pusaudziskais. Agresīvais. Vardarbīgais. Primitīvais. Briesmīgais.
Laimīgā kārtā, kā rāda psiholoģijas pētījumi, teologu darbi un personiskā pieredze – tikpat tuvu vienmēr ir arī dziedinošais. Varbūt to apzinoties, jau vien tiek dots starts kaut kam citam. Cerams, drusku pieaugušākam.
Raksts tapis ar Latvijas Pilsoniskās alianses atbalstu projekta "Deliberative Conversations on the Future of Latvia" ietvaros.
[1] Ryoo, J. H., Wang, C., & Swearer, S. M. (2014). Examination of the change in latent statuses in bullying behaviors across time. School Psychology Quarterly.
[2] https://eng.lsm.lv/article/society/crime/latvia-leads-europe-on-deaths-by-assault.a287746/
[3] https://www.euractiv.com/section/social-europe-jobs/news/latvia-is-worst-place-to-be-gay-in-eu-index-shows/
[4] https://eng.lsm.lv/article/society/society/14-of-latvian-residents-think-antisemitism-is-a-problem.a306863/
[5] https://www.balcanicaucaso.org/eng/Areas/Europe/Femicide-the-numbers-in-Europe-184329
[6] https://bnn-news.com/suicide-rates-among-baltic-youngsters-are-the-highest-in-europe-197468
[7] Rodkin, P. C. (2004). Peer ecologies of aggression and bullying. In D. L. Espelage & S. M. Swearer (Eds.), Bullying in American schools: A social-ecological perspective on prevention and intervention (pp. 87– 106). Mahwah, NJ: Erlbaum.
5