Foto – Edgars Pohevičs
 
Teātris
03.01.2019

Viestura Meikšāna sveiciens sirreālistiem

Komentē
1

Par Viestura Meikšāna izrādi "Bernarda Albas nams" Liepājas teātrī

Dzejnieka roka

Baltas sienas ēnainās istabās, neizturama tveice un mutē asiņu garša, ko rada gluži kā pirms negaisa grāvieniem sastrēgušas kaislības, tenkas un apspiestas vēlmes. Lai cik uzstājīgi Federiko Garsija Lorka atgādinātu, ka "Bernardas Albas namā" ar fotogrāfisku precizitāti centies attēlot reālus notikumus no Andalūzijas zemnieku dzīves, jau ar pirmajām lappusēm kļūst skaidrs, ka lugu rakstījusi dzejnieka roka. Sajūtas, priekšnojautas, mīklainas noskaņas un tēli, kuros etnogrāfiska konkrētība saplūst ar sirreāliem simboliem, satver un neatlaiž līdz pēdējai remarkai.

Autoritārās atraitnes Bernardas Albas namā ieslodzīto piecu meitu daļa ir neveiksmei nolemts dumpis, kam nenovēršami jābeidzas ar vientulību, ārprātu, izmisumu un/vai pašnāvību. Lorka zemnieku nama dzīves aprisēs ļauj ieraudzīt gan sociālpolitisku līdzību par totalitāra režīma kropļojošo iespaidu uz indivīdu, gan pamatinstinkta nepārvaramo vilkmi, gan filozofisku refleksiju par brīvības iespējamību vienīgi nāvē. Arī bībeliskus motīvus, kur zemes dzīves cīniņi un nodevības beidzas ar pestītāja upuri.

Jāatzīmē, ka 1936. gadā sarakstītā luga, kurā ir tikai sieviešu lomas, turpina būt nepārejoši populāra tiklab profesionālo, kā amatieru teātra vidē. No interneta dzīlēm iznirst visdažādākās iestudējumu versijas, visbiežāk piezemēti reālistiskas, pat naturālistiskas, bet atrodas arī augstā stilizācijas pakāpē īstenoti uzvedumi, mūzikli, pantomīma un balets.

Lietu kārtība un sapņa neloģiskā loģika

Liepājas teātra uzvedumā Viesturs Meikšāns no Edvīna Raupa kā allaž eleganti latviskotās lugas bagātīgās matērijas virspusē izcēlis un darījis ieraugāmu tieši filozofiski poētisko slāni. Izrādes žanrs definēts kā "alkas un spēles". Alkas pēc pilnasinīgas dzīves un spēles ar likteni, kas šo iespēju liedz. Likteņa vārds ir Bernarda Alba, kuras ādā ar neatslābstošu intensitāti dzīvo Liepājas teātra prīma Inese Kučinska. Trauslā neliela auguma aktrise atstāj teju vai majestātisku iespaidu ar skopajiem, apvaldītajiem žestiem un dūmakainās balss nepārsūdzamo intonāciju, kas nepieļauj ne vismazāko iebildumu. Viesturs Meikšāns netaujā pēc psiholoģiska pamatojuma Bernardas varmācībai, tāpat kā Šekspīrs netaujā pēc pamatojuma Jago naidam. Tāda ir lietu kārtība – brīvība nav iespējama bez nebrīves, līdzcietība bez nežēlības un labestība bez ļaunuma.

Režisors, kurš, asistējot Marijai Rozītei-Vītolai, veidojis arī izrādes scenogrāfiju, intervijās un anonsrakstos apgalvo, ka iedvesmojies no Lorkas laikabiedriem māksliniekiem sirreālistiem – Salvadora Dalī, Luisa Buņjuela. Radniecība ieraugāma bez piepūles – visupirms tā izpaužas kā nepaskaidrotība norisēs, kuras vienlaikus ir konkrētas, fiziskas un dīvainas, pakļautas sapņa neloģiskajai loģikai. Sveicienu avangarda mākslai sūta arī skopi iekārtotā telpa – skatītāju acīm paveras spoži nopulēta tuksnesīgas smilšu krāsas rampa, kuras izliekuma līnijas tik tiešām asociējas ar sirreālistu plūstošajām, kaprīzajām formām. Aktrises rāpjas pa slideno virsmu augšup, strauji slīd uz leju, dažkārt arī ar galvu pa priekšu, gluži kā skeletonistes. Rampa veido tādu kā riska zonu, kurai jātiek pāri un kura prasa ķermenisku veiklību un reizē paļāvību, kāda cilvēkam palaikam piemīt tieši sapnī.

Ne no mūra un akmeņiem

Izrāde sākas ar savādu rituālu. Bernardas Albas meitas, kurām saskaņā ar mātes gribu pēc tēva nāves astoņi gadi jāpavada nama sienās, valkājot sēras, uznāk uz krēslainas skatuves. Katra rokās tur… gaismas staru. Patiesībā tā ir visparastākā dienas gaismas spuldze, kas pie publisko auditoriju griestiem mēdz izskatīties netīkami auksta un bezpersoniska, bet te – melni ģērbto sieviešu rokās – kļūst noslēpumaina, burvju nūjiņai līdzīga. Aktrises no gaismas stariem vispirms izveido gleznas ietvaru savam ģimenes portretam, tad uz grīdas izliek dīvainus rakstus, kas atgādina labirintu, un visbeidzot iezīmē četrstūra robežas, pašām paliekot laukuma iekšpusē.

Vēstījums šķiet nepārprotams – mūsu priekšā Bernardas Albas nams, celts ne no mūra un akmeņiem, bet no starojoši stipras gribas, uzticības tradīcijai, augstprātības, varmācības un cita ar aci neieraugāma būvmateriāla. Aktrišu kustībās, gaismas rakstus izliekot, nav nekā gleznieciska vai speciāli horeografēta, tās ir pavisam ikdienišķas, it kā tiktu pārcilāti nevis gaismas stari, bet kādi sadzīves priekšmeti.

Luga, kaut pretendē būt reālistiska un iegremdēta Andalūzijas zemnieku dzīves raupjajā matērijā, ir ne tikai poētiska, bet arī izteikti teatrāla – izkāpinātajos, pārspīlētajos raksturos jaušama atblāzma no leļļu izrādēm un farsiem, bet spāniski svelmainā, nokaitētā vide atgādina teātra dekorācijas. Arī Viestura Meikšāna iestudējums raisa asociācijas ar teātri teātrī. Ineses Kučinskas Bernarda ir ne tikai tirāniska saimniece, bet arī režisore, kura ar stingru roku izkārto mizanscēnas savā mājas teātrī. Savukārt Andas Albužes vērīgajai Ponsijai – uniseksa drēbēs ģērbtai ilggadīgai kalpotājai, kura pārzina visus ģimenes noslēpumus, piekrīt izrāžu vadītājas loma. Albužes Ponsijai var sekot ar neatslābstošu uzmanību jo viņā nemitīgi cīnās kritiski vērtējošs cilvēks "no malas" un savējā, kam svarīgi sargāt Bernardas nama godu.

Vīrieša nepārvaramais valdzinājums

Bernardas nama sienās verd un mutuļo apspiestas kaislības. Kaut uz skatuves redzam tikai sievietes, viņu pasaules centru veido vīrietis, kuru iepazīstam daiļrunīgos skatienos un slāpētas jūsmas pilnos vārdos. Vīrietis ir Lorkas sieviešu Dievs – vecākās māsas Angustiasas nominālais līgavainis un jaunākās māsas Adelas reālais mīļākais - Pepe el Romano. Viņš ir mītiska figūra un atrodas tur, ārā, kur skan zemnieku balsis un lopu māvieni un gaiss virmo no saules sakarsēto lauku smaržas.

Tālab lugā ļoti liela nozīme ir logiem un durvīm – ceļam, pa kuru līdz nama sievietēm nonāk skaņas un balsis un kurš ļauj kaut iztālēm redzēt ārpasauli un aizliegto augli – vīriešus. Viestura Meikšāna izrādē telpiskā opozīcija "iekšpus/ārpus" aizstāta ar opozīciju "augšup/lejup". Lai ieraudzītu savu pielūgsmes objektu, sievietes nevis pieplok pie logiem un durvju spraugām, bet rāpjas augšup pa slideno rampu. Rodas iespaids, ka ārpasaule varbūt nemaz neeksistē, tā drīzāk ir ieslodzīto sieviešu pārkairinātās iztēles radīta. Tiekšanās uz augšu pretī debesīm nolasāma kā zīme viņu neremdināmajām ilgām pēc brīvības.

Domu par ārpasauli kā iztēles spēka radītu brīvības telpu šķiet apstiprinām arī tas, ka Viesturs Meikšāns lugā nosvītrojis viesus, kaimiņus un ciema iedzīvotājus, bet Bernardas piecām meitām piepulcējis vēl divas – Anahi un Sabelu, ko atveido nevis aktrises, bet aktieri – Pēteris Lapiņš un Viktors Ellers. Abu "transvestītu" – atturīgi liriskā Pētera Lapiņa un raupji vīrišķīgā Viktora Ellera – klātbūtne kalpo kā atgādinājums par vīriešu pasaules eksistenci, kā liecība sieviešu pārdabiskajai spējai ģenerēt trūkstošo vīrišķās enerģijas elementu pašām no sevis. Abas šīs darbības personas ir mēmas, bet izrādes kontekstā svarīgas. Arī tāpēc ka papildina Bernardas meitu skaitu līdz septiņām, bet septiņi ir pilnības un pabeigtības skaitlis, kas izsaka veselumu, vīrišķā un sievišķā pirmsākuma vienotību.

Kostīmu mākslinieces Evija Pintāne un Baiba Litiņa aktrises ietērpušas atturīgi, teju vai pilnīgi vienādās tumšās kleitās. Galu galā pienākums sērot par aizgājēju uzliek savu zīmogu. Arī galvas rotas sievietes padara neatšķirami līdzīgas un kalpo gandrīz par vienīgo etnogrāfisko akcentu. Augsta matos iesprausta ķemme, kurai pāri klājas melna mežģīņu mantiļa, augumus vizuāli pagarina, piešķir tiem svinīgumu un klostera disciplinētību.

Meita un māte

Līdz ar vairākām šķietami sekundāras nozīmes darbības personām Viesturs Meikšāns "amputējis" arī Lorkas lugai ārkārtīgi nozīmīgu tēlu – prātā jukušo vecomāti Mariju Hosefu, viņas tekstu atdodot Bernardai Albai. Tas būtiski maina vēstījuma saturu. Lugā Marija Hosefa ir personificēta namā ieslodzīto sieviešu zemapziņa, patiesības teicēja, kurai atvēlētas poētiski simboliskas izpausmes – no apslāpēta maiguma līdz atmaskojošam skarbumam. Viņa ietērpj vārdos visas Bernardas meitu slēptās ilgošanās. Arī tīri fiziski Marija Hosefa kļūst par zīmi sieviešu apspiestajām tieksmēm, jo tiek turēta ieslēgta un tikai nejaušības dēļ viņai uz mirkli izdodas izlauzties brīvībā.

Sapludinot abus tēlus – Mariju Hosefu, kuras vārds asociējas ar visu piedodošo dievmāti, un kā lāci stipro un bargo Bernardu Albu, Marija Hosefa tiek padarīta par Bernardas iekšējo kategoriju, par ko tādu, ko Bernarda sevī ir apspiedusi un slēpusi. Izrādē ir epizode, kurā Ineses Kučinskas Bernarda parādās nevis melnās drānās, bet gaišā naktskreklā ar zeltainu staru vainagu galvā. Viņa ir maiga un līdzjūtīga un apkampj savas meitas, runājot mierinošus vārdus, ko lugā saka Marija Hosefa. Gluži kā sapnī, tikai – kurš te ir sapņotājs? Bernarda? Viņas meitas? Skatītāji?

Pilns raksturu spektrs

Bernardas meitas lugā pārstāv visu cilvēcisko raksturu spektru, veidojot noslēgtas sabiedrības mikromodeli. Tā ir deformēta sabiedrība, kurā vīrietis tiek reprezentēts caur fizisku atbūtni un hipnotisku iedarbību uz sieviešu jutekļiem un prātiem. Izrādē Bernardas meitu neprātīgajam seksuālajam izsalkumam ieviestas izteiksmīgas vizuālas zīmes – gandrīz sinhrona vienkāršās apakšveļas atsegšana vai stihiska rāpšanās augšup pa slideno rampu, virs kuras vīd vīrieša figūra. Neizpaliek arī individuālas protesta akcijas, uz kurām Ineses Kučinskas Bernarda atbild ar rupju varmācību – šaustot mājas noteikumu pārkāpēju ar pātagu vai brutāli iegremdējot viņas galvu ūdens spainī.

Viesturu Meikšānu Bernardas meitas, šķiet, interesē kā veselums, kā grupa. Aktrišu skatuves uzvedībā dominē epizodes, kurās visas sakļaujas kopā vai veido simetrisku mizanscēnu, sēžot uz rindā saliktiem krēsliem vai stāvot augšā uz rampas un izpildot sinhronas, brīžam groteski izkāpinātas kustības.

Individuāla pretrunīga likteņa iezīmju atklāšanai Lorka visvairāk materiāla atvēlējis "moceklei" Martirio, kuru nomāc ne tikai fiziska kroplība un straujais gadu tecējums, bet arī kaislība uz Pepi El Romano. Agneses Jēkabsones interpretācijā Martirio nav kupraina, slimīga grūtdiene, bet enerģiska, kaislīga būtne, kuras izpausmēm piemīt gluži ārkārtēja intensitāte. Iespējams, tāpēc viņa izrādē kļūst par figūru, caur kuru visspilgtāk atklājas māsu kolektīvā likteņa dramatisms.

Karīnas Tatarinovas Angustiasai vienīgajai dota iespēja "likumīgi" kontaktēties ar Pepi kā savu līgavaini, viņai vienīgajai ļauts oficiāli novilkt tumšās drānas un melno galvas rotu nomainīt pret baltu mežģīņu plīvuru. Bet tas neko nepalīdz. Vīstošās sievietes sagumušais augums, padevīgi noliektā galva provocē māsu izsmieklu un nežēlību. Gluži kā cāļu barā, kur tiek noknābāts vājākais. Krāšņa puķe cietumnieču vidū ir Samiras Adgezalovas Magdalēna. Aktrises dabiskā vitalitāte un enerģija Magdalēnas prātojumus par sievietes neapskaužamo likteni atsvabina no žēlabainības un izmisuma un piešķir tiem apņēmības pilnu mērķtiecību, liekot domāt, ka viņa ir vienīgā, kura degradējošos apstākļos spējusi saglabāt cilvēcisku seju. Savukārt Lauras Jerumas Amēlija, rosīga un ziņkārīga, ir nama Šerloks Holmss, allaž informēta par māsu slepenajām gaitām.

Grib būt robežu pārkāpēja

Jaunākās māsas, dumpinieces Adelas, lomu Viesturs Meikšāns uzticējis debitantei Elzai Gaujai, LKA kinorežijas specialitātes absolventei, kura brīvklausītājas statusā un piedaloties aktiermākslas studentu izrādēs, vairāku gadu garumā mērķtiecīgi centusies tuvoties aktrises profesijai. Adela ir atbildīga un sarežģīta loma. Viņas sakāpināti jūsmīgajās tirādēs, kurās apdziedāts Pepes ķermeņa skaistums un neprāta reibums, kas pārņem, ielūkojoties jaunā vīrieša acīs, varbūt vispilnīgāk ietverta paša Lorkas homoseksuālā tieksme, ko dzejnieks tiecas atklāt ar heteroseksuālu raksturu starpniecību.

Elzas Gaujas Adela ir moderna, 21. gadsimtam piederīga jauna sieviete, augstu paceltu galvu, lietišķa, stūrainām kustībām, ar mēru aizrautīga, ar mēru nesaudzīga pret savām māsām – konkurentēm. Rodas iespaids, ka Adela drīzāk grib būt nekā patiešām ir robežu pārkāpēja, jo kaislību pret Pepi izjūt nevis kā pašvērtību, bet kā ieganstu, lai tiktu prom no cietumam līdzīgā nama.

Varbūt tāpēc režisors Adelu izrādē ir vizuāli izcēlis un atbalstījis gan ar apģērba jūraszaļo krāsu, gan ar tuvplāniem, gan arī ar efektīgu pašnāvības tēlu, novietojot Adelu pie rampas sienas gluži kā kolumbārijā. Bet visiespaidīgākais ir viņas simboliskais izgājiens no skatuves publikā. To var nolasīt gan kā jaunās sievietes uzdrīkstēšanos izrauties brīvībā, gan arī kā mēģinājumu pārcelties no mākslas pasaules reālajā. Mantiļa, kas šajā gājienā bezgalgari stiepjas aktrisei aiz muguras, neļaujot atraisīties no skatuves telpas, kalpo kā zīme nesaraujamai saiknei starp abām pasaulēm.

Nākamajā rītā pēc izrādes

Domājot par liepājnieku "Bernardas Albas namu", vispirms prātā nāk spīdīgi gludā rampa un gaismas stari aktrišu rokās. Grūtāk atbildēt uz jautājumu, kas vēl, izņemot sirreālisma iedvesmotu neparastu telpisko risinājumu, režisoru pamudinājis iestudēt Lorkas lugu. Nu, jā, stāsts par brīvības nepieciešamību un vērtību ir nebeidzams, Viesturs Meikšāns to izstāsta lakoniski, vizuāli iespaidīgi un dinamiski. Asiņu garša mutē droši vien nav obligāta.

 

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!