Photo by Anthony Tran on Unsplash
 
Proza
25.01.2019

Vientulības ministrija

Komentē
0
Saglabā

Šis stāsts tika nolasīts Prozas lasījumu ievadakcijā "Bāru tūre ar rakstniekiem" 2018. gada 1. decembrī.

Viņa stāvēja aiz biezā spoguļstikla un, brīvi sakrustojusi rokas uz krūtīm, domīgi raudzījās viņpus ap ovālo galdu sēdošo cilvēku tik dažādo emocionālo stāvokļu, dzīves noguruma pakāpju, garīgā brieduma un – jā – arī intelekta līmeņu iekrāsotajās sejās. Kopš vien viņa sevi atceras, uz cilvēkiem viņa skatās, it kā neatrastos ar viņiem vienā dzīves telpā un laikā, bet gan aiz bieza stikla, caur kuru viņa visus redz, bet viņu – neviens. Ne tāpēc, ka tā būtu apzināta izvēle norobežoties vai augstprātīgas vīzdegunības izpausme, arī kautrība vai mazvērtības kompleksi ne, bet gan tāpēc, ka gluži vienkārši nekad nav jutusies, ka patiešām atrodas ar kādu vienā telpā un laikā. Teorētiski jā, bet praktiski nē.

Tā tas bija jau pavisam agrā bērnībā. Vecāki bija nobažījušies par to, ka viņa nerunā, un vadāja pie dažādiem ārstiem, lai izdibinātu dīvainās klusēšanas iemeslu un vērstu to par labu, jo visiem normāliem cilvēkiem taču ir jārunā, bet fiziskus defektus atrast tā arī neizdevās. Neviens nesaprata, ka valodu viņa sen jau kā ir apguvusi un visas sarunas meitenei notiek iekšā galvā. Viņa visu redzēja un dzirdēja krietni vien spilgtāk un niansētāk nekā pārējie vienaudži, kuru runas slūžas bija pavērušās aptuveni tajā laikā, kad māte Daba to ir paredzējusi, taču nejuta vajadzību savos novērojumos un atziņās dalīties ar ārpasauli, tādēļ viņas galvā jau agri veidojās skrupulozs cilvēku emociju izpausmju reģistrs, ietverot gan cēloņus, gan sekas, kas nu lieti noder darbā.

Amatā viņa ir pirmo gadu, nomainot savu priekšgājēju, kurš, nesagaidījis savu pilnvaru termiņa beigas, pēkšņi aizgāja ar sirdi. Darba ir daudz, tas ir atbildīgs, intensīvs un paģērē nemitīgu iesaisti krasi atšķirīgos procesos – sākot no vienkāršām sarunām ar iedzīvotājiem un beidzot ar rīcības plānu izstrādi valsts līmenī. Viņas pārziņā nu ir veseli trīs departamenti – Depresijas un neirožu, Atkarību apkarošanas un Sirds un asinsvadu slimību –, kā arī Vientulības komisija, kurā iepriekš, vairākus gadus ieņemot arvien augstāku un augstāku amatu, darbojās pati. Sāka viņa studiju gados pa vakariem pēc lekcijām kā Vientulības zvanu centra operatore, bet pēdīgais ieņemamais amats bija Vientulības datu apstrādes centra vadītājas postenis.

Vientulības epidēmija populācijā pakāpeniski izplatījusies trīs desmitgažu laikā, taču kritiskus apjomus tā sasniegusi pēdējā dekādē, strauji pieaugot psihosomatisko saslimšanu, atkarību un pašnāvību skaitam. Tik populārie sabiedrībā un publiskajā telpā skanošie lozungi “Skaldi un valdi!”, “Jo vairāk, jo labāk!” un “Augstāk, tālāk, stiprāk!” kā autoimūna slimība saēd cilvēkus no iekšpuses, liekot viņiem uzbrukt pašiem sev.

“Vientulība ir kulturāls konstrukts, kas radies mūsu dzīvesveida rezultātā, dienu no dienas dzenoties pēc sazin kā un uzlūkojot citam citu kā naidnieku, ne sabiedroto. Svarīgs vientulības aspekts ir piederēšana, kas nozīmē būt daļai no, piedalīties un justies noderīgam. Būt vientuļam nebūt nenozīmē būt vienam, bet gan justies neredzamam, nedzirdamam, pieviltam, izmantotam, atstātam bez cerības un nodzītam,” viņa sacīja savā uzrunā, stājoties amatā. “Un, veicinot iedzīvotāju iesaisti mūsu sabiedrības un valsts veidošanā, novērtējot un dodot iespēju novērtēt, mēs veicināsim katra atsevišķa indivīda emocionālo labsajūtu, savukārt ieguvēji ilgtermiņā no tā būsim mēs visi kopā.”

Lai arī šodien šie apņēmības pilnie vārdi arvien vēl gana spējīgi dun viņas pakausī, pirmo reizi pa visiem šiem gadiem viņa aizdomājās par to, ka, iespējams, tas viss ir viena vienīga bezcerīga triekšanās ar pieri sienā, cenšoties apturēt krietni ieskrējušos vilcienu, kas mērķtiecīgi traucas pa vēl nepabeigtu sliežu ceļu.

Varbūt nav vērts tam veltīt tik daudz enerģijas un nervu? Ļaut visam degt zilās liesmās? Bet ko tad? Vientulības izprašana un tās apkarošana ir vienīgais, kas viņu aizrāvis jau kopš sešu gadu vecuma, kad viņa bija spiesta beidzot ierunāties, lai vecāki neliegtu viņai iespēju mācīties vispārizglītojošajā skolā kopā ar citiem – normāliem – bērniem. Lai arī pati tikmēr parasti paliek nepamanīta, palīdzēt citiem ir viņas dabā, sākot no vienkāršām sarunām ar iedzīvotājiem un beidzot ar rīcības plānu izstrādi valsts līmenī.

Aiz spoguļstikla sēdošo cilvēku fokusgrupa savākta ar mērķi, lai, sīkāk tirzājot konkrētus vientulības rašanās aspektus un izpausmes, izstrādātu vadlīnijas tās prevencijas pasākumu veidošanai sabiedrības līmenī. Respondenti ir gan jaunas sievietes, kuras statistiski ir vientulības sērgas izplatības kritiskais segments, gan dažāda vecuma vīrieši, gan drukna pensionāre un pat piecgadīgs puika oranžās biksēs un tumšzilos krokšos. Neizpratnes un brīžiem varbūt pat baiļu pilniem skatieniem viņi veras te cits citā, te uz diskusijas vadītāju, it kā cenšoties atkal un atkal izdibināt – bet kāpēc tieši es?

“Jūs droši vien domājat par to, kāpēc tieši jūs šeit šodien atrodaties,” neziņas pieblīvēto klusumu beidzot pārtrauca jaudīga, bet tajā pašā laikā nosvērta un mieru raisoša sievietes balss. Mugurā viņai bija zila bezpiedurkņu kleita, kas atklāja viņas vasaras raibumiem nosētos trenētos plecus. Zilā krāsa simbolizē uzticamību, kas attiecīgajā situācijā nav mazsvarīgi, turklāt lieliski piestāv viņas rudajiem matiem. Sauca viņu par Sofiju Marmeladovnu.

“Jūs šeit atrodaties tāpēc, ka esat ī–pa–ši. No visiem valsts iedzīvotājiem rūpīgas atlases rezultātā esat izvēlēti tieši jūs, lai piedalītos vēl nebijušā starpdisciplinārā pētījumā, kam lemts mainīt mūsu sabiedrības nākotni. Jūsu pieredze, viedoklis un zināšanas mums ir ārkārtīgi nozīmīgas, tāpēc atbildiet no tīras sirdsapziņas un maksimāli izsmeļoši! Varat neuztraukties – visa pētījuma gaitā iegūtā informācija būs konfidenciāla un tiks izmantota tikai un vienīgi zinātniski pētnieciskiem nolūkiem,” viņa skaidroja gandrīz pacilātā, bet ne samākslotā tonī, lēni staigājot ap ovālo galdu.

Uzmundrinošajai ievadrunai sekoja iepazīšanās, kas nedaudz noplicināja neauglīgo stīvuma gaisotni, bet pēc tās vadību atkal pārņēma prasmīgā Sofija Marmeladovna, citu pēc sākot uzdot arvien tincinošākus jautājumus, kurus iepriekš pēc rūpīgi izstrādātas metodoloģijas bija sagatavojusi Vientulības komisijas speciālistu komanda. Pēc tam dienas plānā bija pusdienu pauze Vientulības ministrijas iekšpagalma dārzā, pēc kuras fokusgrupas dalībniekus gaidīja ārstu komisija, kurai bija jānosaka viņu veselības stāvoklis un fiziskās īpatnības.

Otrpus stiklam viņa ir atradusies neskaitāmas reizes, fiksējot, analizējot un arvien brīnoties par cilvēku atbildēm. Katra diskusija ir unikāla un atklāj ko jaunu par cilvēka mainīgi nemainīgo dabu, tāpēc arī tagad, esot vientulības ministres amatā, viņa mīļuprāt novēro diskusiju gaitu, lai arī tas nebūt vairs nav viņas tiešais pienākums. Nekas viņu nesaista tā kā tas, ko slēpj neizdibināmā un nepieradināmā cilvēka dvēsele ar visiem tās tumšajiem un pieputējušajiem kaktiem, dubļainajiem akačiem un bezdibeņu atvariem.

“Vai jūs atceraties pēdējo reizi, kad jutāties vientuļš?” no kontemplācijas viņu uztrūcināja Sofijas Marmeladovnas varenā balss. Visi kā viens pēc garākas vai īsākas apdomāšanās pauzes atbildēja, ka pārsvarā jūtas vientuļi visu laiku, kopš vien sevi atceras. Pat druknā Austra, kurai viss mūžs aizgājis, sitoties ar trejmeitiņām un mūža mīlu Kārli, atzina, ka tomēr vienmēr jutusi vientulības sasmakušo elpu kaut kur sev apkārt: “Tur nekas nav līdzams. Viņa vienkārši vazājas tev līdzi kā tāds pielaulāts lietuvēns, ar vēsajiem pirkstgaliem kacējot tavu mugurkaulu un skaustu. Tu vari mukt ap stūri, cerībā, ka viņa neieraudzīs, skriet virsū un neganti maurot, mēģinot aizbaidīt, bet viņa vienmēr, maita, atnāk atpakaļ.”

Arī vientulības ministrei neatlaidīgais vientulības riņķa dancis ir pazīstams jau no paša sevis sākuma, taču viņu tas nekad tā pa īstam nav skāris tā iemesla dēļ, ka arī ar vientulību viņa neatrodas vienā laikā un telpā. Teorētiski jā, bet praktiski nē. Viņa tai var pieskarties, apčamdīt un apskaut, nebaidoties, ka tā ieēdīsies viņas matos un apģērbā kā nelaba smaka vai netīrumi zem panadzēm. Viņa ir imūna. Viņa tāda jau piedzima.

“Vai vientulība pēc kaut kā garšo?” atpakaļ realitātē viņu atkal atsauca Sofijas Marmeladovnas balss. Te nu atbildes bija krāsainas kā “Skittles” konfektes. Zita pati pirmā un bez uzaicinājuma atbildēt izspēra, ka vientulība garšo kā rauga pankūkas ar ķiršu ievārījumu un putukrējumu. Eldaraprāt, vientulība garšo pēc ceptiem kartupeļiem, Bēdīgākā seja visā pasaulē uzskatīja, ka tā garšo pēc omletes ar sieru un desmaizes, bet Skārleta – pēc kukurūzas putras ar sviesta actiņu un ksanaksa.

Savukārt visizsmeļošāk vientulības garšu raksturoja Laine: “Vientulība garšo pēc sastāvējušās rīta elpas. Tā garšo pēc puņķu pikuča, kas iestrēdzis kaklā un ko nevar ne norīt, ne izspļaut ārā. Tā neļauj tev ēst, tā neļauj tev skūpstīties, jo tu baidies ar savu sapuvušo elpu kādu nosmacēt. Vientulība garšo pēc veca biezpiena. Tā ir skāba, smakojoša un lipīga. Vientulības garša ir vēmekļu garša.”

Ar katru jautājumu gaisotne ap ovālo galdu kļuva arvien brīvāka un drošāka. Atbildes vairs nebija jāmakšķerē laukā kā monētas no cūciņkrājkases, apvienojot neatlaidību un izmanību, bet gan sprāga laukā pašas kā atraugas pēc kokakolas. Uz katru jautājumu sev galvā līdzi atbildēja arī viņa. Nu bija pienākusi kārta emocionāli asociatīvajam jautājumu blokam, kura laikā Sofija Marmeladovna sauca virkni vārdu, bet fokusgrupas dalībniekiem bija jāsaka pirmais, kas viņiem saistībā ar šo vārdu ienāca prātā. No vienas puses tā šķiet kā nebēdnīga rotaļa, kuras vienīgais šķietamais mērķis ir jautri nosist laiku, taču patiesībā uz šo jautājumu bloka pamata tālāk tiek veidotas padziļinātās intervijas atsevišķi ar katru no respondentiem.

Pieskāriens – pretīgi, laime – utopija, bērnība – nedrošība, miers – pudele vīna, uzticēšanās – bailes, ģimene – problēmas, brīvdienas – vientulība, draudzība – sāpes, drošība – tēvs, tuvība – stress, saruna – mamma, palīdzība – vājums, skūpsts – samaksa, mājas – pusdienas, stabilitāte – nauda, nākotne – neziņa, cilvēki – grūti, mierinājums – neeksistē, trauksme – ikdiena, prieks – jaunība, svētki – pārēšanās, vakars – auksti, strīds – vecāki, atraidījums – es, cīņa – nogurums, atbalsts – nepieciešamība, kauns – sabiedrība, ticība – glābiņš, sekss – aizmiršanās, kopība – darbs, dusmas – dūres, cerība – vilšanās, patiesība – atkailināšanās, attiecības – uzdrošināšanās, mīlestība – ļaušanās.

Tā tas varētu turpināties bezgalīgi, taču asociāciju vilciena ritmisko kakofoniju apturēja šņirkstošs troksnis. Iesākumā neviens nesaprata, kas notiek, izbailēs blisinājās visapkārt un cits uz citu, pieļāva domu par pasaules galu, zemestrīci, Trešo pasaules karu, citplanētiešu iebrukumu un tamlīdzīgām fatālām padarīšanām, vienīgi viņa nekustīgi stāvēja kā stāvējusi un nedomāja neko.

Tad Bēdīgākā seja visā pasaulē pielēca kājās un, kampdams gaisu un nespēdams izdvest ne skaņu, ar enerģisku rokas kustību norādīja uz milzīgo spoguļstiklu, kas atradās otrpus ovālajam sarunu galdam. Stikls, kura virsmā bija redzamas visu fokusgrupas dalībnieku pagalam apjukušās un izmisušās sejas, bija sācis plaisāt. No katra stūra uz centru stiepās prāvas plaisas, ap kurām savukārt uz visām pusēm veidojās sīkāku plaisu tīklojums. Procesu, kas līdzinājās savdabīgai laikmetīgās mākslas performancei, pavadīja brakšķēšana, krakšķēšana, šņirkstēšana un reizēm arī paukšķēšana.

Cilvēki sastinguši vēroja, kā uz lielā ekrāna ātri vien veidojās dzīslains raksts, līdzīgi kā uz ieplaisājušām Lieldienu olām, kas vārītas sīpolu mizās, vai upju tīklojumam Lielajā ģeogrāfijas atlantā, sakropļojot tā atspulgā redzamos cilvēku stāvus un sejas. Spoguļstikla sprēgāšana ilga vien dažas minūtes, kas klātesošajiem šķita kā pati bezgalība. Laiks bija apstājies, gaiss bija sastindzis, visi pulsējošiem deniņiem un svīstošām plaukstām gaidīja nezināmo.

Un tad gluži kā pestīšana, zibens izlāde vai ilgi briedušas šķavas notika TAS – stikls vienā acumirklī sabirza sīksīkās drumslās un izbira, radot kapājošu troksni. Cilvēki metās tupus, slēpās zem galda un krēsliem, slēpa sejas plaukstās un spieda ciet ausis. Spīdīgie stikla gabaliņi kā dzīvsudraba lodītes lēkāja pa grīdu, sitās pret sienām un sabira aiz apkaklēm un kabatās. Kad spoguļkrusa norima, pirmais kājās pierausās Bēdīgākā seja visā pasaulē. Vietā, kur iepriekš atradās milzīgais stikls, nu bija caurums, kas skatam atklāja vēl vienu telpu ar vāju apgaismojumu. Pie paša stikla atradās liels, balts rakstāmgalds, uz kura bija saliktas dažādas video un audio ierakstu veikšanai paredzētas ierīces, savukārt blakus galdam stāvēja nenosakāma vecuma sieviete. Sejas āda viņai bija gluda, taču skatiens noguris. Iepriekš uz krūtīm sakrustotās rokas nu brīvi karājās gar sāniem, ķermenis bija sastindzis pozā, kas liecināja, ka kuru katru brīdi viņa gatava bēgt, taču sazin kāda iemesla dēļ vēl nogaida.

Kamēr cits pēc cita kājās cēlās arī pārējie fokusgrupas dalībnieki, purinādami no sevis nost stikla gabaliņus, Bēdīgākā seja pasaulē piegāja pie melnā taisnstūrveida cauruma sienā. Arvien klusēdami, viņi skatījās viens otram acīs, līdz Bēdīgākā seja pastiepa roku viņpus izšķīdušajai robežšķirtnei. Tai brīdī gluži kā pestīšana, zibens izlāde vai ilgi briedušas šķavas no viņas acīm izlauzās karstas asaras. Apģērbta, bet tajā pašā laikā kailāka par viskailāko koku vēlā rudenī, smaga, bet vienlaikus viegla kā pa straumi peldošs sauss koka gabals, viņa raudzījās te uz mazo pret viņu pastiepto plaukstu, te uz apmulsušajiem cilvēkiem.

Pirmo reizi mūžā viņa nezināja, ko darīt. Pirmo reizi mūžā viņa pa īstam sajuta, ka atrodas ar pārējiem vienā laikā un telpā.

Viņa paspēra soli uz priekšu pa stikliem nosēto grīdu un satvēra mazo plaukstu savā.

Sabīne Košeļeva

Sabīne Košeļeva pabeigusi žurnālistikas studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē un Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas Universitātē. Kopš 2011. gada piedalās LLC rīkotajos "Prozas lasījumos". 2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!