Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Kino
05.02.2019

Vientulība saspiestībā

Komentē
0
Saglabā

Par Hirokadzu Kore-edas filmu "Zaglēni", 2018

"Shoplifters of the world unite and take over the world!" [1] reiz dziedāja Morisejs. Savā ziņā viņa revolucionārais uzsaukums varētu tikt attiecināms arī uz japāņu režisora Hirokadzu Kore-edas filmu "Zaglēni", kura pagājušajā gadā ieguva Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru un šogad ir nominēta "Oskara" balvai kā labākā ārzemju filma. Lai arī no dedzīga revolūcijas vai protesta gara filmā ir maz, tā tomēr runā par ko savā ziņā ļoti revolucionāru – pavisam citādu ģimenes modeli un tā izveidi.

Filmas sākumā ieraugām (it kā) tēvu un dēlu, kas ienāk veikalā, paņem groziņu un dodas iepirkties. Taču jau pavisam drīz ir skaidrs, ka abiem ir atstrādāta perfekta sistēma, kā nozagt visu nepieciešamo, un beigu beigās ar produktiem piekrautais groziņš tiek vienkārši atstāts veikalā. Ejot mājās, abi pie kāda dzīvokļa ierauga aukstumā sēžam piecgadīgu meitenīti un aizved viņu pie sevis – sasildīt un pabarot. Kopā ar meitenītes Jurī ienākšanu ieraugām Šibata ģimenes ikdienu. Tā ir trūcīga, piebāzta dzīves telpa, kas, par spīti smagajiem finansiālajiem apstākļiem, ir pilna ar cilvēcisku pieķeršanos un siltumu. Pat ja ārā ir trakoti auksts, "kopā ir tik silti". Tēva Osamu sieva Nabujo ar savu jaunāko māsu Aki dzīvo pie vecmāmiņas Hatsue, un lielākoties visu ģimeni uztur viņas pensija. Turklāt šī pensija pienākas viņas mirušā vīra dēļ. Lai arī ātri vien pierodam pie šīs ģimeniskās saspiestības un ikdienas, filmas gaitā parādās arvien vairāk jautājumu – kāpēc dēls Šota nevēlas Osamu saukt par tēti? Kādas galu galā ir visu radnieciskās saites ar vecmāmiņu? Kā arī – ko tieši darīt ar atrasto meitenīti Jurī?

"Zaglēni" ļoti smalki un iejūtīgi runā par dažādām un arī ētiski ambivalentām tēmām, taču viena no pirmajām problēmām, kura ieskanas, ir jautājums par vardarbību ģimenē. Pirmajā vakarā, kad Jurī paliek pie Šibata ģimenes, visi pamana zilumus uz viņas rokām. Mirklī, kad Osamu un Nabujo nolemj meitenīti aizvest pie viņas vecākiem, ir dzirdams kautiņš, kura laikā sievietes balss kliedz, ka nemaz nav vēlējusies dzemdēt meitu. Ko darīt? Savas "zaglēnu" ikdienas dēļ, kā arī tāpēc, ka visi dzīvo vecmāmiņas mājā nelegāli, policijai zvanīt nedrīkst. Tā nu pāris nolemj meitenīti paturēt, un Nabujo ļoti racionāli piezīmē: tā kā viņi neprasa izpirkšanas naudu, šī nav nolaupīšana. Skatītājs arī tiek nostādīts diezgan ētiski duālā situācijā – it kā jau tu saproti, ka Šibata pāris rīkojas pretlikumīgi, bet vai tāpēc līdz galam nepareizi? Un tieši šādu jautājumu uzdošana režisoram ir izdevusies ļoti spēcīgi. Bez pārspīlētas didaktikas vai pamācīšanas skatītājs tiek konstanti izstumts no savas morāles komforta zonas. Un tas tiek panākts, liekot empatizēties ar šo kolorīto un nabadzīgo ģimeni, kas pastāvīgi izdara šķietami nepareizu un sliktu izvēli, bet tu tik ļoti jūti viņiem līdzi!

Redzot gan ģimenes dzīves apstākļus, gan darba vidi – celtniecība, veļas mazgātava, dīvaina seksuāla rakstura pakalpojumu sniegšana – ir skaidrs, kādēļ visi ir izdomājuši dažādus attaisnojumus savai rīcībai un dzīvesveidam. Šādi "teicieni", kas sevī ietver gana daudz attaisnošanās, "Zaglēnos" izskan bieži – "skolā iet bērni, kuri nespēj mācīties mājās", "tas, kas atrodas veikalā, nepieder nevienam"… Tai pašā laikā – atšķirībā no Jurī turīgās un "labvēlīgās" ģimenes – šeit visi viens par otru rūpējas, nedara pāri un spēj paskaidrot no vardarbības cietušam bērnam, ka tā nav viņa vaina un, ja mīl, tad nesit.

Neieslīgšu filmas sižeta pavērsienu izklāstā, jo tas ir pietiekami samudžināts un noslēpumiem bagāts, tādēļ negribētos kaut ko nejauši atklāt. Bet viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko "Zaglēni" uzdod, ir – kas tieši ir ģimene? Vai mēs paši varam izvēlēties tos cilvēkus, kurus saucam par saviem radiniekiem? Nabujo sarunā ar vecmāmiņu, mēģinot attaisnot vēlmi paturēt Jurī kā savu meitiņu, vaicā: vai saikne nav spēcīgāka, ja tev ir iespēja savus vecākus izvēlēties? Kā arī – kas tieši ir māte?

Savā ziņā "Zaglēni" atsauc atmiņā Elifas Batumanas 2018. gada rakstu žurnālā "The New Yorker", kas stāsta par Japānas iznomājamo ģimeņu biznesu. Sabiedrībā, kurā vēlme pēc intimitātes un tuvības ir tik apgrūtināta, iespēja iznomāt sev vīru, sievu, brāli vai pat līgavaini ir pārvērtusies par veselu industriju. Apejot visu sarežģīto iepazīšanās un atklāšanās procesu, cilvēki var maksāt aktieriem, kuri kļūst par ideālajiem radiniekiem. Skumjš, bet dīvainā ziņā racionāls veids, kā cīnīties ar vientulību un nespēju veidot tuvākas attiecības ar cilvēkiem ikdienā. Lai arī Šibata ģimene īsti viens otram nemaksā par kopā būšanu, nauda ir ļoti spēcīgs arguments, kāpēc turēties kopā. Ja reiz visiem naudas ir maz, to saliekot kopā, tomēr tās ir vairāk, turklāt atsevišķi katrs no šiem vientuļajiem un pamestajiem cilvēkiem zināmā mērā ir ticis uzskatīts par "nevajadzīgu". Un kopā viņi ir vismaz vajadzīgi viens otram.

Hirokadzu Kore-eda kopā ar filmas operatoru Rjuto Kondo ir izveidojis plūstošu un lēnu filmas ritmu, ļaujot pēc iespējas pietuvināties savas filmas varoņiem un panākot pārsteidzošu intimitātes sajūtu, kas jo īpaši svarīga darbā ar bērniem. Meistarīgi izveidoti kadrējumi un ainu mizanscēnas ļauj skatītājiem iejusties piebāztajā un pārapdzīvotajā varoņu dzīves telpā, teju ķemeniski sajūtot gan smakas, gan garšas, gan temperatūras izmaiņas. Lielāko daļu filmas tās varoņi arī dzīvo sakāpinātos un neērtos apkārtējos apstākļos – ja "Zaglēnu" sākumā ir uznācis liels sals un ģimenei burtiski jāspiežas kopā, lai nedrebinātos, tad otrajā daļā atkal ir mokoša svelme, kad šī tuvība ir kā apgrūtinājums.

Zagšana veikalos šīs filmas gadījumā kļūst par ko vairāk, ne tikai kā daļu no cīņas par izdzīvošanu. Tā kļūst par galveno filmas metaforu – paņemt lietas, kuras nevienam nepieder, un padarīt tās par savējām. Atrastas mantas un atrasti cilvēki var kļūt par mājokļa sastāvdaļu un ģimenes ligzdu, kas cilvēkiem no malas var šķist nepieņemami vai nepareizi. Režisors, protams, atļaujas savu daļu sentimentalitātes un vieglas didaktikas, bet šajā aizkustinošajā un skaudrajā filmā tas šķiet piedodami. Jo, par spīti visam, šis tomēr ir un paliek stāsts par cilvēcisko vientulību un to, uz ko tikai neesam spējīgi, lai no tās izbēgtu.

[1] "Pasaules zaglēni, apvienojieties un pārņemiet pasauli!", grupas "The Smiths" 1987. gada dziesma.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!