Viens vienīgs skaņdarbs, kuru esmu rakstījis visu savu dzīvi

"Mūzika, kas atkāpjas, ir šis netveramais, vēl vienmēr prom slīdošais punkts, ideja (vai ilūzija), ka pastāv viens vienīgs skaņdarbs, kuru esmu rakstījis visu savu dzīvi, ideja (vai ilūzija), ka pastāv viena vienīga doma, kas slēpjas aiz manām dažādo lietu kolāžām, ideja, kas sevi atjauno ikkatru mirkli ar katru jaunu skaņdarbu, katru jaunu ierakstu piezīmju grāmatiņā; kas nekad nestāv uz vietas, kas nekad īsti sevi neatklāj, kas ir neiespējama." [1] 

Apsekot austriešu komponista Pētera Ablingera (Peter Ablinger) daiļradi visā tās dažādībā ir vairāk nekā sarežģīti. Darbu ir daudz, un tie aptver dažādus žanrus, medijus un mākslas formas: blakus nosacīti tradicionāliem koncertskaņdarbiem Ablingera darbu sarakstā atrodamas arī skaņu un video instalācijas, lasāmi un klausāmi teksti, konceptuāli priekšlikumi, fotogrāfiju sērijas, pat akustiskos principos balstīts dendrārijs. Šķietamā neviendabība, kas raksturo Ablingera darbu kopumu, izriet no vēlmes vērst uzmanību uz daudzšķautņainību, kas piemīt komponistu saistošajām lietām un parādībām. Tomēr aiz šķituma slēpjas domas un metodes skaidrība – vienmēr klātesoša Ablingera mēģinājumā izprast un sajust pasauli, kurā dzīvojam. 

Pētera Ablingera neseno paplašinātās flautas projekta "Wider die Natur" (no vācu val. "Pret dabu") ierakstu ievada divas 1996. gada skaņdarba "Jetzt" interpretācijas. [2] "Jetzt" ("Tagad") – partitūra vienam runātājam – aicina ar mainīga garuma pauzēm nezin cik ilgi atkārtot vārdu "Jetzt". Ne viena, ne otra interpretācija nepārsniedz minūtes garumu, bet, ja pirmo no tām varētu ieskatīt par precīzu skaņdarba partitūras realizāciju ("Wider die Natur" līdzautora un izpildītāja, flautista Ērika Drešera (Erik Drescher) neizteiksmīgā tenora balss vārdu "Jetzt" atkārto septiņas reizes), tad otrā ir vienkārša, bet efektīva koncepta transpozīcija: balsi nomaina flautas tembrs, bet vārdu – nemainīga augstuma toņa atkārtojums, radot fantasmagorisku balss un tās "tagad" atblāzmu. Valoda (izteiktais vārds "Jetzt") un tas, kas šķietami pastāv ārpus valodas (flautas tonis), tiek nostatīti savdabīgās attiecībās. Sacītais vārds iegūst muzikālas, bet flautas skaņas – valodiskas kvalitātes.

Izvēlētais vārds "tagad", protams, nav nejaušs. Tas nosauc mirkli, kurā tiek izteikts, vienlaikus šo mirkli gan radot – nošķirot no laika plūduma, kas to ieskauj –, gan pazudinot valodā. Tomēr būtu vienkāršoti šo diptihu skatīt kā traģiskās mirkļa nenotveramības pierādījumu. Ablingers apzinās, ka deiktiskais "tagad" nav spējīgs radīt klātesamību, kas pārnestu mūs pāri valodas robežām, taču teju komiskā neveiksme, kam lemts šis mēģinājums, ir nepieciešama, lai atklātu kādu citu iespējamo tagadni. Lai arī šo tagadni nevar nosaukt vārdā un uz to nav iespējams norādīt, Ablingers rada ietvaru, kas ļauj ar to sastapties. 

Ar "ietvaru" tiek saprasta mākslas darba formai piemītoša īpašība mainīt to, kā vērotājs tver pasauli, kuru apdzīvo. Ietvariem, ko Ablingers rada, ir raksturīgi būt strukturētiem ap kādu precīzu nošķīrumu. "Jetzt" interpretāciju diptihā tas ir valodas un flautas skaņu pretnostatījums, darbu sērijā "Sehen und Hören" – kontrasts starp ilgas ekspozīcijas fotogrāfijām un klusumu, sērijas "Instrumente und Rauschen" darbos pretnostatīts tiek akustisko instrumentu tembrs un elektronisks troksnis, savukārt, katru no cikla "Piano and Voices" dziesmām veido kādas vēsturiski nozīmīgas personas balss ieraksts un no tā spektrālās analīzes atvasinātas klavieru partitūras vienlaicīgs atskaņojums. Pats šo nošķīrumu radītais ietvars ir tukšs. Tas pieder mākslas amatnieciskajiem komponentiem, un, lai arī tam piemīt skaniskas vai vizuālas kvalitātes, tās, Ablingeraprāt, pašas par sevi nav māksla – māksla ir meklējama tajā, kā mēs pieredzam pasauli, raugoties caur attiecīgu ietvaru.

"Jetzt" interpretāciju diptihā ietvars ir atšķirīgie klausīšanās veidi, ko rada valodas un flautas skaņu pretnostatījums. Proti, valodai parazītiski apņemot ārpus tās esošās flautas skaņas un padarot tās par sev līdzīgām, tā piešķir skaņām konkrētu nozīmi, no kuras tās būtu brīvas, ja pirms tās nebūtu izskanējis vārda "tagad" atkārtojums. Vēl jo vairāk, klausoties flautas skaņās, es pieredzu ne tikai to, kā tās aizkrīt garām tagadnei, bet atgriežos pie izteiktā vārda un tā pazudinātajiem mirkļiem – fantasmagoriskais "tagad", ko iekšēji dzirdu flautas skaņās, attiecas ne tikai uz šo brīdi, bet arī uz izteikto vārdu, kas nāca pirms tām. Sašķeltā tagadne, kurā Ablingera radītais ietvars mani pārceļ, ir citāds mirklis. Iekš tā es sadzirdu citādi un sastopos ar negaidītas sapratnes klusu klātesamību. 

Videoinstalācijā "Fallstudie" [3] – kino vienam cilvēkam –  skatītājs vēro video projekciju, kurā cilvēka rokas vadīta tukša vīna glāze slīd arvien tuvāk galda malai. Brīdī, kurā, krītot no galda, glāze izkrīt no kadra, projektors izslēdzas un skatītājs paliek viens telpas tukšumā. Saspringtā, klaji manipulatīvā video sižeta un tukšuma, kas nāk atrisinājuma vietā, pretnostatījums – ietvaru radošais nošķīrums – iezīmē robežu, pēkšņu pārmaiņu, skatītājam izkrītot no attēla fikcijas un iekrītot tagadnē. [4] Tieši šis mirklis – pāreja no viena apziņas stāvokļa citā – ir tā tagadne, kas nodarbina Ablingeru. Ikdienas dzīves nebeidzamā notikšana, kurā skatītājs atgriežas, ir ne tikai nepieciešama kompozīcijas sastāvdaļa, bet arī iedvesmas avots: "Fallstudie" inscenē televizora izslēgšanas brīdi – atbrīvoti no tā burvestības un ilūziju virknes, sadzirdot pulksteņa tikšķus un ledusskapja dūkoņu, dvēselei nodrebot, mēs attopamies klusajā dzīvoklī un sajūtamies vientuļi. [5]

Domāšanas un uztveres attiecību dinamika, ko "Jetzt" diptihā rada vārda un skaņas, bet "Fallstudie" videoinstalācijā – attēla un tā iztrūkuma pretstatījums, caurstrāvo Ablingera darbus. Sevišķi elementārā formā tā rodama "Denken, Hören, Da Capo" ("Domāšana, Klausīšanās, Da Capo") aicinājumā pārmijus domāt un klausīties, pakāpeniski palielinot laika intervālu, kas atvēlēts katrai no darbībām. Ablingera aicinājumam ir divas šķautnes: viena ir praktiska, otra kontemplatīva. No vienas puses, "Denken, Hören, Da Capo" ir etīde, tās atkārtota izspēle ir vingrināšanās nošķirt domāšanu no klausīšanās, bet tā arī spekulatīvi pozicionē domāšanu un klausīšanos kā pretmetus. Kontemplatīvā šķautne izriet no praktiskā mēģinājuma domāšanu no klausīšanās nošķirt. Klausīšanās, ko Ablingers aicina praktizēt, ir vienkārša (bet ne vienkārši sasniedzama) klātbūtne – atvērtība skaņai mums visapkārt, lai kur arī mēs atrastos. Šīs klausīšanās pretmets ir nevis aktīva, skaidra un mērķtiecīga domāšana, bet gan tā prombūtne, ko raksturo nebeidzamā domu virkne, kuras valgos mēs pavadām teju katru mirkli. Vingrinājuma izaicinājums ir šo domu virkni apturēt, un laika sprīži, kas veltīti domāšanai, kļūst par atelpas brīžiem starp arvien ilgākiem mēģinājumiem nedomāt. Tiem pieaugot, pieaug pārliecība, ka klausīšanās nav pilnībā nodalāma no domāšanas – spekulatīvā nošķīruma novilktā robeža nepastāv. Vai arī šī robeža ir brīdis, kurā notiek iedomātā pāreja no klausīšanās uz domāšanu (un atpakaļ), no viena apziņas stāvokļa uz citu. Šis mēģinājums, lai arī nolemts neveiksmei, ir īsts, tam ir sava forma. Tas ir ""neiespējamais" brīdis, kurā mēs atrodamies uz klausīšanās un domāšanas robežas, brīdis kurā mēs esam kopula "un", kas saista abas". [6] Jaunais apziņas stāvoklis, kas kļuvis iespējams neiespējamā nošķīruma ēnā, ir citāda klausīšanās un citāda domāšana.

22. septembrī plkst. 16:00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas LMT kamerzālē komponists Pēters Ablingers runās par "Mūziku un antropocēnu" ("Music and Anthropocene"). Savukārt 23. septembra vakarā "Hanzas peronā" festivāla "Skaņu mežs" koncertā bulgāru komponiste un vijolniece Biliana Vučkova (Biliana Voutchkova) atskaņos gan savu, gan Ablingera mūziku, programmas nobeigumā abiem pretstatoties vienotā duetā.

[1] Mans tulkojums fragmentam no Ablingera dienasgrāmatu pierakstiem (2013-15), kas šogad izdotajā grāmatā "Now!: Writings 1982-2021" apkopoti ar nosaukumu "A Music that Withdraws", kas man pieejama vien melnraksta formā, tādēļ atsauces uz precīzām lappusēm nevaru sniegt.

[2] Projekta nosaukums aizgūts no Lorēnas Dastones grāmatas "Pret dabu" (Lorraine Daston, "Against Nature"). 2021. gada nogalē mūzikas izdevniecība "Kairos" izdeva projekta ierakstu CD formātā. Detalizēta informācijas par projektu meklējama Ablingera mājaslapā.

[3] "Fallstudie" varētu tulkot gan kā "Gadījuma izpēte", gan "Kritiena izpēte". 

[4] "I want you to fall out of the picture: into the now."; "Music and Negativity"

[5] TV izslēgšanu Ablingers apcer kādā rindkopā, kas atrodama dienasgrāmatas pierakstos "A Music that Withdraws".

[6] "A Music that Withdraws", mans tulkojums.