Kadrs no 2012. gada filmas "Mammuth"
 
Komentārs
15.01.2013

Viens kārtīgs D

Komentē
3

Mūsu varasvīriem aizgūtnēm plānojot eiro ieviešanas kampaņu, no dažām pažobelēm vēl jo skaļāk atskan balsis par gaidāmo Eiropas federalizāciju un latviskās identitātes iznīkšanu gaidāmajā Eiropas supervalstī. Kā saka, katram savs prieciņš. Vismaz man tomēr šķiet, ka visi šie satrauktie prāti patiesībā var gulēt mierīgi. Nekāda supervalsts mums tuvākajā nākotnē nedraud, jo dažādas ES dalībvalstis joprojām dzīvo uz dažādām planētām. Tāds iespaids rodas, ja rūpīgāk ieklausāmies troksnī ap Krievijas pilsonības piešķiršanu franču aktierim Žerāram Depardjē.

Nu jau kopš šā notikuma ir pagājis zināms laika sprīdis, un visi publiskās telpas asprāši jau ir paguvuši no sirds izpriecāties par to. Ak, cik gan daudz te bija iespēju paspīdēt! Kas tik tur nebija: Asterikss un Obelikss, sarkansejains tēvainis izšūtā tolstojkreklā, tētuks komunists, kurš esot pastāvīgi klausījies "Radio Moscow", 17 satiksmes negadījumi ar motociklu, kaislīga mīlestība uz noteiktiem šķidrumiem, starp citu, tāda pati kā skandāla "otrā plāna" dalībniecei Bridžitai Bardo, kura ar saviem ziloņiem vēl piebēra piparus visam šim farsam.

Taču tagad, tā kā uguņošana ir jau mazliet noplakusi, ir vērts mazliet padomāt par lietas nopietno pusi. Un vispirms par to pašu – par Eiropu. Pieņemt Krievijas pilsonību pats par sevi varbūt nav nekas briesmīgs – tepat Rīgā Dzirnavu ielas konsulātā to cilvēki dara diezgan masveidīgi. Taču, ja to ar troksni izdara nepārprotami ģeniāls aktieris, tad daža laba mūsu līdzpilsoņa pasaules uzskats var sākt šķobīties. Sak', vai nu Depardjē ir pilnībā pārdevies krieviem, vai arīdzan sajucis prātā. Taču patiesībā nav noticis nedz viens, nedz otrs. Ja mazliet atskatāmies uz to, kā Depardjē pie šādas domas ir nonācis, viņa izgājiens nemaz nešķiet pilnīgi nesaprotams. Vispirms pati atteikšanās no Francijas pilsonības bija dziļi simbolisks žests. Tas bija vērsts pret Olāna sociālistu valdības nodokļu politiku, kuras nepārprotamais nolūks bija un ir – sodīt bagātos. Saskaņā ar šo "sociālā taisnīguma" izpratni cilvēks, kurš savā profesijā ir sasniedzis vislielākos augstumus un dzīves laikā jau samaksājis nodokļos ap 140 miljonu eiro (tā viņš vismaz pats apgalvo), sabiedrībai ir mazāk vērtīgs nekā musulmaņu imigrantu ģimene ar sešiem bērniem, kas dzīvo tikai no pabalstiem. Tādēļ veiksminieks ir jāsoda, vai tur lūst vai plīst. Tā, protams, ir gaumes lieta, taču nemaz nav neiespējami saprast cilvēku, kuram šādas politikas dēļ sāk "braukt jumts". Jo vairāk tādēļ, ka Depardjē jau sen vairs nav jāgādā par savu reputāciju. Viņam, atšķirībā no jebkura politiķa, nākamajās vēlēšanās nevar atņemt to, kas viņš ir, proti, Depardjē.

Atteikšanās no pilsonības nemaz nav tik viegls pasākums. Vairumam valstu ir saistoši starptautiskie līgumi, saskaņā ar kuriem tās ir apņēmušās apkarot bezvalstniecību vai vismaz neradīt jaunus bezvalstniekus (starp citu, cik tālu ir ticis Kaspars Dimiters ar savu atteikšanos no Latvijas pilsonības?). Tādēļ Francija nevarēja atņemt Depardjē pilsonību, ja viņam nav kabatā kādas citas pases. Beļģija, kurp viņš ir nolēmis pārvākties, turpretī viņam nevar piešķirt pilsonību uzreiz, uz līdzenas vietas. Tad nu kungs (kā ļaunas mēles melš, arī kunga prātā) esot atcerējies draugu Vladimiru, sācis lielīties, ka varot Krievijas pasi dabūt jebkurā mirklī, tas esot nācis ausīs "Le Figaro", un tālākais viss jau ir labi zināms. Krievija šo situāciju izmantoja ārkārtīgi veikli un meistarīgi, ar Putina un Depardjē slaveno brāļošanos Sočos veiksmīgi izspiežot no mediju telpas ziņas par odiozo "antibāreņu" likumu. Turklāt ilgtermiņā rodas iespēja pie izdevības atbildēt uz jautājumiem par kapitāla bēgšanu no savas valsts: bet kā tad Depardjē? Īsi sakot, lieta darīta, un visas iesaistītās puses ir apmierinātas.

Kāds varētu vaicāt: bet kā tad ar visiem tiem daudzajiem eiropiešiem, kuri nav sajūsmā par Putina Krieviju? Kā ar visiem "Pussy Riot" aizstāvjiem, visiem Saharova prospektiem un "Memorial" aktīvistiem? Kādu signālu Depardjē dod viņiem? Tad lūk: tā vairs nav viņa problēma. Viņš vienkārši gribēja parādīt vidējo pirkstu savai Francijas valdībai un to izdarīja. Krievija ir tālu, un skaidrs, ka aktieris tur negrasās dzīvot. Turklāt viņam personiski Krievijas administrācija patiešām ir daudz pretimnākošāka nekā dzimtā Francija, kura viņu vēlas sodīt par veiksmīgu karjeru un biznesu. Var jau būt, ka kaut kur tur Krievijas pierobežā ir kaut kādas valstiņas, kuras senu pāridarījumu dēļ izjūt pret Krieviju zināmu nepatiku. Taču tas nekad nespēs satricināt vidējā rietumeiropieša izpratni par šo zemi kā mežonīgu, skaistu un primordiāli dabisku – tādu, kas īsti piedien temperamentīgi lācīgajam Depardjē. Tādēļ nekas neliecina, ka aktieri viņa dzimtenē kāds varētu nesaprast – apsmiet gan varbūt, bet ne nesaprast.

Dažviet medijos Depardjē izgājiens ir salīdzināts ar tiem bērnišķīgi kreisajiem Rietumu intelektuāļiem kā Bernardu Šovu, Romēnu Rolānu, Herbertu Velsu un citiem, kuri devās uz PSRS Staļina laikā, lai atgrieztos no tās sajūsmināti par "jaunās pasaules" panākumiem. Šis salīdzinājums gan man šķiet diezgan greizs. Ja tajos laikos PSRS tika uzlūkota kā topošās sociālistiskās civilizācijas priekšpostenis, kurš ir aizsteidzies priekšā kapitālistiskajiem Rietumiem, tad šodien valdošā izpratne par Krieviju ir pilnībā orientalizēta. Tas ir pilnīgi idiotisks priekšstats par Krieviju kā zemi, kur valda neapvaldītas emocijas un vardarbība, kur visi nemitīgi dzer, kur nekas nenotiek "normāli" kā Rietumos, kur lāči staigā pa ielām, kur pamatā dzīvo svētie, fanātiķi un deģenerāti un tos īsti bizantiskā garā kaut drusku apvalda despotisks līderis. Šis priekšstats, kuru bieži kultivē Rietumos (un kuram pēdējā laikā mēdz mērkaķoties pakaļ arī pie mums), ir aplams un tādēļ visai bīstams, jo neļauj saprast reālo Krieviju. Turklāt, kā to rāda Depardjē gadījums, tam sāk pieskaņoties arī pati Krievijas administrācija. Sak', pie mums te viss ir savādāk: 21. gadsimtā ir iespējams tāds Kadirovs un prezidents ar plašu žestu var uzsaukt pilsonību jebkuram savam čomam.

Īsi sakot, te nu pēc nekādas vienotās Eiropas nesmaržo. Rietumos Francija un Beļģija, abas kaimiņvalstis, savā starpā konkurē par turīgākajiem pilsoņiem. Starp citu, miestā pie Francijas robežas, kur Depardjē esot sev nopircis villu, viņam kaimiņos jau pašreiz dzīvojot kādi citi, mazāk publiski miljonāri – slaveno "Auchan" lielveikalu īpašnieku ģimene. Savukārt tas, ko par viņiem domās kaut kādās tālās Austrumeiropas pažobelēs, viņiem visiem ir gluži vienalga.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!